Dzimusi Sibīrijā, četru gadu vecumā iebrauc Latvijā, dzīvo Slokā, tēvs – Celulozes rūpnīcas strādnieks. Padsmitnieka gados strādā par ganu. Vēlāk mācās Rīgas 1. mājturības skolā, to beidz kā teicamniece. Strādā par saimniecības vadītāju, vēlāk Majoros atpūtas namā. Pirms kara sākuma izdodas izglābties no deportācijas. Kara beigās ar nākamo vīru bēg uz Ventspils pusi, dzīvo mežā kopā ar vairākām ģimenēm. Divreiz laulāta ar savu vīru – 1947. gadā mācītājs laulājis un 1948. gadā pagasts. Traģiski zaudē pirmos bērnus – meitu un dēlu. Vēlāk piedzimst vēl trīs dēli. Spēku smeļas, lūdzot Dievu. Kolhozā strādā par gani, iesaistās dramatiskajā kolektīvā. No agras bērnības nodarbojusies ar rokdarbiem – adīšanu, izšūšanu, mezglošanu. Darbojusies dažādās komisijās un komitejās, kolhozu laikā bijusi deputāte. Tagad – dramatiskajā kolektīvā un baznīcas valdē.

1A Dzimusi 1920. gadā Sibīrijā, kur vecāki aizklīda bēgļu gaitās 1. pasaules kara laikā. 1924. gadā vecāki atgriezās Latvijā; ja gribēja tikt ešelonā atpakaļ uz Latviju, vajadzēja dot kukuli. Autore bērnību pavada Slokā. Vecāki pirms kara dzīvojuši uz laukiem; mamma 9 gadus gājusi pie saimnieka. Autorei bērnībā patika rušināties pa zemi, viņa arī gribējusi iet ganos, taču tēvs neļāva un teica, ka pie budžiem nav ko vergot. Tēvs bija kreisi noskaņots, strādāja Celulozes fabrikā. Tomēr autore ar mammas palīdzību, slepus no tēva, sarunāja darbu pie saimnieka Lestenē. Ļoti patīk iet ganos – dabas skaistums. Saimniece pret autori bija ļoti laba, taču skopa, slikti baroja saimi, tāpēc gājēji bieži mainījās. Atmiņā palikusi sālītā siļķe, ko katru vakaru regulāri ziemu un vasaru deva saimei ēst.
1B Turpina stāstu par skopo saimnieci, kura autorei slepus no pārējās saimes dod labāku ēdienu. Pusaudzes vecumā aizraušanās ar saimnieka dēlu, kas bija 2 gadi vecāks. Rīti romantiski – pirmo riekstu un pirmo plūmīti uz pusēm dalīja. Tas bija jauks laiks. Kad paliek 16 gadi, aiziet uz Rīgas 1. mājturības skolu. Netālu bija kadetu skola, kur mācījās stalti un izskatīgi puiši, ar kuriem amizējas. Pēc skolas strādā pie skolas direktores svaines – tur viņa nebija kā kalpone, bet saimniecības vadītāja. Ļoti liela patstāvība, pati plāno saimniecisko dzīvi. Laba dzīve, saimnieki visur ņem līdzi –uz svētkiem un ballēm. Daudzi domāja, ka viņa ir saimnieku meita vai māsa. 1941. gadā saimnieku aizsauc uz Rīgu un viņš vairs neatgriežas. Vēlāk sieva iet uz čekas pagrabiem viņu meklēt. Tur cilvēki šausmīgi izmocīti - strēmeles izgrieztas, acis izdurtas. Saimnieku neatrada, domā, ka varbūt paspēja izsūtīt. Pēc tam strādā citā ģimenē. Kad padomju gadā Majoros atvēra atpūtas namu, kur uz pāris nedēļām atpūtās strādnieki, autore strādā par viesu apkalpotāju, vēlāk par pavāri. Tas bija lustīgs laiks, jo pa vakariem gāja ballēties. Kad kantoris tika apzagts, darbs tur beidzās. Meitenes bija vienu nakti paņemtas un aizvestas. To izdarīja komunisti un viņu piekritēji. Liktenīgi, ka autore to nakti pavada ārpus mājas – tā palika dzīva. Vācu laikā gan tranšejas raka, gan strādāja pie zobārsta kā asistenta palīdze, arī kā apkopēja. Sadraudzējās ar nākamo vīru. Viņam bija personīgā smagā mašīna, vienīgā Slokas pilsētā. Tas bija kluss laiks, jo daudzi bēga uz Kurzemi. Arī autore kopā ar divām ģimenēm un nākamo vīru bēg uz Ventspils pusi. Ļoti grūti tikt ārā, jo visi ceļi un grāvji uzspridzināti. Kurzemē apmetas 2 kilometrus aiz Cirkales mājās, kur vienā istabā mitinājās ap 20 cilvēku. Vācu laikā grūta iztikšana. Kad atkal ienāk krievi, paņem visus vīriešus, mājā paliek viens vecs onkulītis. Krievi staigā pa mājām laupīdami – 3 dienas esot bijis brīv laupīt. Autore neļauj savā mājā laupīt, sakot, ka tā dara tikai vācieši, un krievi neko nepaņem. Brauc meklēt vīrus uz Talsiem, Pastendē viņi nāk pretī. Tos, kas nav bijuši vācu armijā, atlaiduši. Kad vīrs dabū darbu patērētāju biedrībā par šoferi, pārvācas uz Zlēkām. Divreiz laulāta – mācītājs laulājis un pagasts. Cīnās, lai nebūtu jāiet normas mežā strādāt. Runā pretī varas vīriem. Vīrs sāk strādāt MRS, tādēļ pārceļas uz Abavmuižu. Meitiņai viens mēnesis trūka no 4 gadiem, kad viņa traģiski aiziet bojā. 1951. gada penicilīns bija jauns preparāts, tādēļ aiziet bojā arī dēls, jo ārsti nemāk rīkoties ar zālēm. Vēlāk piedzimst vēl 3 dēli. Pēc laika ģimene pārceļas uz  Kalnarājiem, kur sāk taisīt māju.
2A Māju uzceļ pašu spēkiem. Kad bērni mazi, autore nestrādā. Vēlāk sāk strādāt kolhozā par ganu. Jāceļas augšā trijos naktī. Vēlāk Ķesteru fermā kopj sivēnmātes, roku darbs. 1954. gada iesaistās dramatiskajā kolektīvā. Teātris bija sirdslieta, tas palīdzēja dzīvot, strādāt. Bijusi deputāte, darbojusies dažādās komisijās. Tagad ir valdes locekle baznīcā. Par dēliem un vedeklām.
Pats galvenais dzīvē cilvēkam ir veselība; vajag būt laipnam pret visiem, tad visi būs laipni pret tevi. Spēku smeļas, lūdzot Dievu. Bijusi sportotāja, dažādi kuriozi sacensību laikā. Vienmēr runā taisnību, tādēļ sirdi nekas nespiež. Epizode no vācu laika. Tanī laikā meža brāļi nāca sildīties un uzspēlēt kārtis, bet reiz atbrauc vācieši. Meža brāļi mūk prom mājas aizsegā, vācieši ierauga un šauj. Kā šauj, tā krīt. Izrādās, ka tā ir tāda taktika un visi paliek dzīvi. Mežsargs bija nodevis meža brāļus vāciešiem. Partizāni vēlāk atriebās – piekāva, piesēja pie koka un beigās nošāva.
2B Zīmīgs sapnis. Liela nozīme ir cilvēka ticībai sev. Liela dzimtenes mīlestība. Ļoti mīl Sloku, jo tā ir bērnības pilsēta. Barikāžu laiks ir lielisks pierādījums cilvēku dzimtenes mīlestībai. Baznīcu uzskata par svētu vietu. Folkloras rituālus uzskata par izdomājumu. Vīrs, dzīvs būdams, teicis, ka pēc nāves nākšot biedēt. Pēc vīra nāves dzird kādu staigājam pa kāpnēm, kaut gan neviena nav. Piesola vīram pērienu, ja vēl tā darīšot, taču bail nav. No tās reizes vairāk nav rādījies. Katru vakaru skaita tēvreizi.
3A Par mājturības skolu. Sākumā gribējusi par frizieri strādāt, bet mamma neļāva. Kā tika uzņemta mājturības skolā, kā kļuva par teicamnieci. Kādus priekšmetus mācīja. Autores mamma bija noslēgta, brālis slimoja ar krampjiem, ārsti nevarēja palīdzēt. Tajā laikā bija šķiru starpība un skolā bagāto saimnieku meitas ļoti labi ģērbās. Mamma vienmēr ietaupīja un uzšuva kaut ko jaunu, tā ka autore ne ar ko neatšķīrās no bagātnieku meitām. Kauguru pagasta vecākā meita pat aicināja uz Ziemassvētku eglīti kopā ar saimniekmeitām. Sliktas atmiņas par tēva māti. Kad viņa palika slima, tēvs pieņēma pie sevis. Mamma bija ļoti stingra, no viņas bija bijāšana. No mammas ir dabūjusi pērienu. Par tautastērpiem, drēbju darināšanu.
3B Rokdarbi bērnībā. Skolā bija ļoti centīga. Arī vecākais dēls tieši tāds pats. Tagad autore darbojas dāmu klubiņā, ir aktīva rokdarbniece. Stāsta, kā saņēmusi atzinības rakstu par ilggadēju un aktīvu darbību pagasta kultūrvides veidošanā. Aktīva sabiedriskā dzīve: vecāku komitejas priekšsēdētāja; sieviešu padomes priekšsēdētāja; deputāte. Sabiedriskais darbs skolā.
4A Par bērēm un kapu kopšanu. Draudzē ap 40 cilvēku, taču uz baznīcu nenāk regulāri. Pēc kapitulācijas, it īpaši uz Lieldienām un Ziemassvētkiem gan bija pilna baznīca. Kurzemes dažādos nostūros dzird atšķirīgu izrunu. Sākotnēji kurzemniekus uzskata par skopiem cilvēkiem. Nezināja par 1941. gada izvešanu. Krievu karavīrus pirmo reizi redzēja tikai tad, kad bija kapitulācija.