Ģimenes vēsture, sākot ar Pirmā pasaules kara bēgļu gaitām. Sabiedriski aktīva pirmskara dzīve Vārnavā - koris, teātra spēlēšana. Viesītē veikala pārdevējas darbs. Varas maiņas atsaucas vietējo cilvēku attiecībās - notiek savstarpēja izrēķināšanās. Sīkāk stāsta par vīra un brāļu kara gaitām leģionā, pēc kara filtrācijas darba nometni Karēlijā. Sievas atmiņas par braucienu uz Karēliju un vīra apmeklējumu. Pēc atgriešanās vīru apcietina un notiesā uz 25 gadiem Arhangeļskā. Par četru bērnu audzināšanu vienai bez vīra - runā īsi, tomēr stāstā grūtības ir jaušamas. Stāstot par kolhozu, piemin izpildkomitejas priekšsēdētāju Peļņiku, kura laikā dzīve uzlabojusies. Ar patiku atceras darbu dārzniecībā, kad dārzeņus veda uz tirgiem Ļeņgradā. Salīdzinājumā ar padomju laiku, uzskata, ka tagad nebūtu iespējams apmaksāt augstāko izglītību 4 bērniem, ko viņa ne bez piepūles spēja padomju laikā un uzskata par lielu sasniegumu dzīvē. Atkārtoti atgriežas atmiņās par teātra spēlēšanu, piemin dzīvi Ulmaņa laikos, kad domāja par zemniekiem. Uzskata, ka pateicoties viņas aktīvajai aizsardzes darbībai, vīrs nav ticis pakļauts vēl lielākai vajāšanai no vācu varas iestāžu puses.

1A Vīra tēvs ir bijis strēlnieks, nāk no Meirāniem Vidzemē. Autores māte strādājusi par kalponi muižā pie mācītāja Stendera. Tēvs bijis muižas dārznieks. Pēc kāzām tēvs strādā par mežsargu Vārenbrokas muižā. 1917. gadā, sākoties karam, krievi likuši visiem doties prom no mājām. Piedzimusi meitiņa, devušies bēgļu gaitās. Ap 1916. gadu, karam beidzoties, apmetušies pie saimniekiem Krustpils pagastā. Tolaik Daugavas vienā pusē - Krustpilī - bijis krievu karaspēks, bet otrā - Jēkabpilī - vācu. Tēvs ar diviem biedriem devies skatīties, kas notiek Krustpilī. Vācieši viņu nošauj. Māte otrreiz apprecējusies un šajā laulībā piedzimuši trīs dēli. Latvijas laikā patēvam piešķir zemi, viņš uzceļ mājas, kur ģimene sāk dzīvot no 1924. gada.
Autore Vārnavas skolā mācījusies četrus gadus, pamatskolu pabeidz Sunākstē. Jaunībā bijusi ļoti aktīva sabiedriskajā dzīvē. 1940. gada novembrī 26 gadu vecumā apprecas ar savu skolas biedru.
1940. gadā - varu maiņa. Viesītē nodibināta Patērētāju biedrība un atvērts veikals. Veikalu atvērt solīts arī Vārnavā. Viņa izvēlēta par nākamo veikalnieci, tomēr nācies braukt uz Viesīti mācīties arodu. Pēc meitas piedzimšanas pārcēlusies pie vīra vecākiem "Dziļlejās". 1941. gada deportācijās no pagasta aizved divas ģimenes.
Vāciešiem ienākot, aktīvu karadarbību pagastā nejūt. Krievu laikā nodibinātas arodbiedrības, kuru mērķis bijis panākt, lai kalpi slēdz līgumus ar saimniekiem. Kad sākusies vācu vara, notikusi izrēķināšanās ar vācu varai nepatīkamām personām. Vīrs pagastvaldē bieži pratināts. Kad vācu vara mazinās, vīrs un vēl citi pagasta cilvēki piespiesti brīvprātīgi pieteikties vācu armijā. 1942. gada martā vīrs aizgājis karā. Nonācis vienībā, kurai jāapsargā krievu gūstekņi. Apsardzē tikuši visi politiski neuzticamie, kuri brīvprātīgi pieteicās vācu armijā. Vīrs dezertējis. Iestājies leģionā, tādēļ par dezertēšanu nav sodīts. Kad vācieši atkāpušies, autore un vēl citas apkārtējās ģimenes gājušas dzīvot mežā, jo vācieši veduši cilvēkus sev līdzi. No 1944. līdz 1946. gadam par vīru neko nezina. Strādā veikalā.
1B Vīra jaunākais brālis armijā pazudis bez vēsts. Autores diviem brāļiem izdevās pārdzīvot Kurzemes katlu. Jaunākais nosūtīts uz darba nometni Krievijā, bet kopā ar vāciešiem un frančiem palaists vaļā. Dzīve leģionā bijusi ļoti grūta. No vīra saņemta ziņa, ka viņš aizsūtīts uz darba nometni Karēlijā. Plašāk stāsta par to, kā 1946. gadā apciemojusi vīru Karēlijā - sarežģīts un tāls ceļš. 1946. gada trešajos Ziemassvētkos vīrs atgriežas mājās. Strādā par zvejnieku. 1952. gadā čekisti arestē vīru un notiesā uz 25 gadiem. Apsūdzība pamatojums - brīvprātīgi pieteicies vācu armijā un apsargājis krievu gūstekņus. Nosūtīts uz Arhangeļsku Krievijā. Pēc Staļina nāves atgriezies. Vīra veselība sabeigta. Strādā kādu laiku kolhoza būvbrigādē, mirst 45 gadu vecumā. Autore strādājusi dārzniecībā, audzējuši stādus, dārzeņus, veduši uz Ļeņingradas tirgiem. Kādu laiku pagasta priekšnieks bijis Peļņiks, viens no aktīvākajiem Stučkas (tagad Aizkraukles) dibinātājiem. Tad pagastā notikušas labas pārvērtības. Līdz pensijai divus gadus strādājusi par apkopēju. Stāsta par to, ka ir lepna, ka visi bērni ieguvuši augstāko izglītību. Padomju laikos studenti varējuši sevi uzturēt ar stipendiju.
2A Latvijas 20 gadu jubilejas dienā visi aizsargi piedalījušies skatē Rīgā, arī viņa pati redzējusi Ulmani. Ulmanis ieviesis kārtību, domājis par zemniekiem.