Stāsts aptver personīgo pieredzi par plašu laika periodu - sākot ar 1905. gada notikumiem, bēgļu gaitām un pēcrevolūcijas laiku Krievijā, dzīvi un darbu trimdā Zviedrijā, un beidzot ar tagadējām dzīves problēmām. Par dzīves notikumiem stāstīts, neizplūstot sīkās detaļās, īsiem teikumiem, bet dzīvi un spilgti, atsedzot atsevišķas raksturīgākās epizodes vai raksturojot dzīves apstākļus kopumā. Stāstījuma izteiksmes veids un skatījums uz dzīves notikumiem izsvērts, ar lielu atbildības sajūtu - raksturīgs paaudzei, ko pārstāv nu jau vienīgi atsevišķi ilgdzīvotāji.

1A Par dzīvi bērnībā pirms Pirmā pasaules kara. Par skolas gaitām 1905. gadā. Par vecākiem. Par vīru, kurš bijis atturībnieks un dibinājis atturības biedrības.
1B Par skolu. Par taupīgo dzīvi bērnībā, kad vadījās pēc principa - "Labs tas darbiņš, kas padarīts. Labs tas gabaliņš, kas ietaupīts". Par 1905. gada revolūciju - vecākajiem brāļiem, pie kuriem nāca draugi, dziedāja dziesmas un runājās. Par veselības stāvokli šobrīd, par vecumu, kurš tikai ņem, bet neko nedod. Atgriežas pie bērnības atmiņām - pēc skolas pabeigšanas sākās Pirmais pasaules karš, un stāstītāja kopā ar divām māsām tiek evakuēta uz Krieviju. Par darbu Krievijā, mazā pilsētiņā, kur stāstītāja strādājusi grāmatvedībā.
2A Par dzīvi Krievijā pēc revolūcijas - pārmaiņām, izdzīvošanu, naudu. Par māsām - 1918. gadā viena māsa atgriezās Latvijā, otra apprecējās un palika Krievijā. Par stāstītājas atgriešanos Latvijā 1920. gadā, par ceļu uz mājām. Par vīru - viņu iepazīšanos, laulības dzīvi Ventspilī, kur vīrs skolas direktors. Par dzīvi pēc bērnu piedzimšanas. Par došanos trimdā uz Zviedriju - lēmuma pieņemšanu, īsi par pārcelšanos. Stāstītāja ar ģimeni nokļūst Gotlandē, kopīgā nometnē, tad aizsūtīta uz vecāku sieviešu nometni (tobrīd viņai bija 52 gadi). Sāk strādāt šūšanas ateljē, vēlāk caur latviešu pazīšanos dabūjusi darbu baznīcas tekstilateljē, kur 25 gadus strādājusi pie izšūšanas darbiem, brudierēšanas.
2B Stāsta sīkāk par laikietilpīgo un smalko darbu, par atzinīgi novērtēto izpildījumu. Vīrs strādājis bibliotekā. Par citiem latviešiem Lundā un viņu sadzīvi. Par meitas un dēla dzīvēm - nabadzības dēļ nav varējusi palīdzēt, pašiem bija jācīnās. Par bērnu sasniegto. Stāstītāja salīdzina šodienas sūdzēšanos par grūto dzīvi ar reālajām grūtībām, ko pati un bērni pieredzējuši. Saruna turpinās par šodienas dzīvi - dzīvi tik lielā vecumā. Atgriežas pie epizodes Krievijā, kad stāstītāja nolēmusi atgriezties Latvijā - kā piekukuļota ar karakulādām, lai tikai paliek strādāt, par atpakļceļa posmu Ņižņijnovgorodā, kur no minētajām ādām pasūtījusi sašūt mēteli.
3A Īsi par vīra brāļiem un māsām. Pēc dažām sadzīviskām atkāpēm interviju noslēdz stāsts par pirmās ganu dienas tradīcijām.