Informācija par Rites pagasta un autora dzimtas vēsturi. Autora tēvs piedalījies Brīvības cīņās, bijis aizsargs. Atmiņas par pirmskara laiku un vācu armijas atkāpšanos 1943. gadā. Tēva veiksmīga vairākārtēja izvairīšanās no izsūtīšanām, pateicoties radiem un kaimiņiem. Dzīve izsūtījumā Omskas apgabalā, dzīves un darba apstākļu raksturojums, tēva brīvprātīga aizbraukšana uz izsūtījuma vietu pie ģimenes. Ģimenes atgriešanās Latvijā 1956. gadā ar Hruščova atļauju, bet aizliegums atgriezties dzimtajā pusē. Mācības Priekuļu lauksaimniecības skolā. Dzīve Dobeles rajona padomju saimniecībā 1959.-1995. Iestāšanās un "izsviešana" no komunistiskās partijas.
Raksturota attieksme pret darbu pirmskara Latvijā, padomju Krievijā un Latvijā, tagadējā lauku cilvēku attieksme pret darbu un īpašumu. Dzimto māju atgūšana grausta izskatā un atjaunošana Latvijas neatkarības laikā. Dzimtās mājas un zeme kā galvenās vērtības.

1A Vecāki ir no Neretas pag., Jēkabpils rajonā. Sociālisma laikos dzimtās mājas pievienotas Rites pagastam. Autora dzimtās mājas mantotas no mātes puses, apmēram 800 gadus vecas. Tēvs arī saimnieka dēls no Neretas pag., piedalījies Brīvības cīņās, ievainots. Bet par to pastāstījis tikai īsi pims nāves 1989. gadā, jo padomju laikā baidījies. Bijis aizsargs. Autora tēvs bijis 1941. g. izsūtīto sarakstos, bet viņu un tēva brāli no saraksta izsvītrojis mātes māsas vīrs, kas bijis Neretas pagasta izpildkomitejas priekšnieks. Tēva brālis šucmanis, pēc tam atkāpies ar vāciešiem, miris Amerikā. 1945. tēvu no izsūtīšanas brīdināja bijušais kalps. Tēvs aizbrauca uz Rīgu. No izsūtīšanas 1949. g. paglābās pie nabadzīga kaimiņa. Autoru ar māti un diviem brāļiem deportēja. Par pavadoni armijas vīriem, kas ieradās ģimenei pakaļ, bija autora skolas biedrs, komjaunietis.
Ceļš līdz izsūtījuma vietai Omskā ilga 2 nedēļas. Darbs vairākos kolhozos, kas nenodrošināja iztiku. Izdzīvot iespējams tikai ar tēva sūtījumu palīdzību. Tēvs apciemoja ģimeni izsūtījumā, bet pēc pusgada atbrauca uz dzīvi rajona centrā, kur dabūja arī darbu. Pie viņa no kolhoza pārcēlās ģimene. Dzīves apstākļi uzlabojās. Autors absolvējis Mehanizācijas tehnikumu, iestājies studēt Lauksaimniecības mehanizāciju. 1956. gadā pēc 1. kursa beigšanas uz Jāņiem atgriezies Latvijā. Mācības turpināja Priekuļu lauksiamniecības tehnikumā. Grūtības sagādāja mācības latviešu valodā, jo pierasts mācīties krieviski.
Pēc Priekuļu tehnikuma beigšanas autoram kā otram labākajam bija priekšrocība izvēlēties darba vietu. Izvēlējās Dobeles rajona padomju saimniecību "Šķibe", kur nostrādāja no 1959. līdz 1995. Tur ar vietējo meiteni nodibināta ģimene.
1B Autors uzsver, ka Sībirijā deportētie iemācīti izdzīvot padomju sistēmā. Pēc neatkarības atjaunošanas no cilvēka tiek prasīta cita pieeja dzīvei un darbam.
Lauku cilvēku problēmas mūsdienu Latvijā. Dzimto māju atgūšana. Tur viss jātaisa no jauna, jo tikai mūri palikuši. Autors jūtas piederīgs vairāk dzimtajai pusei nekā "Šķibei". Raksturotas atšķirības starp Dobeles pusi un Sēliju. Autors ļoti pieķēries zemei.
Atmiņas par dzīvi Sibīrijā. Izsūtītie iemācījuši vietējiem strādāt ar no Vācijas atvesto tehniku. Zeme Sibīrijā ļoti auglīga, bet vietējie nepratuši labi saimniekot. Kad vesti uz Sibīriju, uz vagoniem bijis rakstīts "Fašisti - vragi naroda."
2A Skolā Neretā autors sācis iet vācu laikā, bijis vecāks par citiem. Arī otrajā klasē palicis otru gadu, jo bijis saimniecībā jāpalīdz. Vācu laikā "pelnījis" punktus ar sēņu un zāļu tēju nodošanu. Vācieši aicināja tēvu līdzi, tēvs atteicies. Autors bijis komunistiskajā partijā, jo nevarējis par inženieri strādāt, ja nebijis partijā. Par labu darbu saņēmis Ļeņina ordeni. Pēc laika "izsviests" no partijas.
Uzskata sevi par laimīgu, jo atguvis dzimtās mājas un dzīvo tajās.