Autors ilgus gadus strādājis mežā, kas kalpo kā vadmotīvs visam dzīvesstāstam. Bērnības atmiņās tēva stāsti, kur mežs liekas kā pasaku valstība. Sirds iesāpas par malumednieka sašauto stirniņu un dzimst apņēmība - izaugšu liels un pret to cīnīšos. Mežsarga stāsti par malumedniekiem parāda gan autora profesionālo izveicību, gan laba stāstnieka spējas, gan viņa īpašo, dziļo attieksmi pret dabu vispār. Mūžs pagājis darbā, sniedzot gandarījumu. Tas jūtams arī stāstā.
Viens no dzīvesstāstiem, kas apliecina spēju godīgi, ar tīru sirdsapziņu nodzīvot dzīvi. It kā vienkāršs, bet - gaišs un labestīgs stāsts.

1A Autors ir mežsarga dēls, kuru mežs vilina jau no bērnības. Pabeidz skolu. Dien Latvijas armijā 5. Cēsu kājnieku pulkā. Par dienestu labas atmiņas. Vienīgā pārestības sajūta, kad, sūdzoties par slikto uzturu (zupā peld tārpi), pulkvedis Virsaitis viņus nosauc par sliktiem karavīriem. Toties pulkvedis Kļaviņš instruktoru rotā katru dienu pats gājis uz virtuvi kontrolēt ēdiena kvalitāti.
Pēc armijas sāk mācības Raiskuma meža skolā. Atminas labus skolotājus (Danenbergs, Zihmanis, Gulbis). Daudz praktisko darbu, katram audzēknim tiek iedalīts zemes gabals, kas jāapkopj. Pēc skolas gadu nostrādā Līgatnes papīrfabrikā, jo nevar atrast darbu. 1932. gadā saņem virsmežsarga vietu Lenčos. Stāsts par malumednieku ķeršanu. Tur ir gan briesmas, kad mežsargu glābj tikai veiklība, jo malumednieks ir gatavs šaut, taču nepagūst salikt kopā bisi, ko izjauktu noslēpis zem apmetņa. Ir arī pakaļdzīšanās un joki.
Par bērnību - toreiz jau nebija tādi palaidņi kā tagad. Mamma bijusi kārtīga latviete, čakla sieva, bērnus audzinājusi nopietni, rūpīgi. Tas panākts ar labām mācībām un stingrību. Kara beigās mamma kopā ar māsas ģimeni aizbrauc no Latvijas. Māsas vīrs bijis aizsargs, bet pati māsa gaidījusi bērniņu. Mātei grib palīdzēt meitai ceļā. Māte mirst un ir apglabāta Vācijā.
1B Turpinās stāsts par malumednieku - vairākas sīkākas epizodes. Par iepazīšanos ar sievu - randiņi Gaujmalā. Apprecas 1934. gadā. Sievai paticis darboties pašdarbībā, bet drīz mājas rūpes prasa savu un tam neatliek laika. Kara laiks paiet bez pārdzīvojumiem. Pēc kara aizsūta uz Ogri uz mežziņu kursiem. Nostrādā mežā līdz pensijai. Pēc tam vēl 10 gadus strādā Olainē rūpnīcā. Par mežsarga darbu kopumā.
2A Stāsti par medībām - pats arī mednieks. Pēckara laikos arī viņa apgaitā dažādu iemeslu dēļ slēpušies cilvēki. Saskare nav iznākusi, lai gan viņš zinājis, kur tās vietas ir. Mežsargi jau tikuši ļoti tramdīti no varas iestāžu puses. Autors atbildējis, ka viņa mežā bunkuru nav.
Par ģimeni - mazdēls arī mežsargs. Tā nu ģimenē mežsargi jau 4. paaudzē.
Atgriežas pie bērnības epizodēm. Ar Gauju saistīti bērnības piedzīvojumi. Liela mīlestība uz mežu visu mūžu bijusi.
2B Dažas epizodes par vidusskolu. Visi teātri galerijās izsēdēti. Blēņas neesot darījuši, bijuši godīgi bērni. Sākumā mācās 1. vidusskolā, bet tā ir pilsētas skola un autoram, kā lauku bērnam, jāmaksā liela skolas nauda. Pāriet uz 2. Valsts vidusskolu Pārdaugavā, kas arī bijusi ļoti laba skola, taču mācību maksa mazāka. Saimnieces, pie kurām apmetušies, dažādas bijušas. Viena nemizojusi puišiem no mājām līdzi iedotos jaunos kartupeļus, jo tie krāsojot rokas. Reizēm māte iedevusi kādu lieku kilogramu sviesta, ko tirgū pārdevis un ticis pie naudas. Arī pensijas laikā paticis tirgoties ar savā dārzā izaudzēto.