Dzīvesstāstā atmiņas par māti Alisi Peniķi, kas nāk no ievērojamas ķoniņu dzimtas (viņas tēva brālis bija Latvijas armijas ģenerālis Mārtiņš Peniķis), par viņas laulībām ārpus sava ciema - pretēji paražām un vecāku gribai. Tēva Kriša Buholca māju - Turlavas "Sikaleišu" izputināšana: zemes iedalīšanu bezzemniekiem, lielajiem nodokļiem, tēva apcietināšanu - par nodokļu nenomaksāšanu. Mātes un triju bērnu izsūtīšana uz Omskas apg. Okupācijas ispaids uz skolu dzīvi - pēc komunistu varas atnākšanās skolotāja ar šķerēm no ābecēm griež ārā Latvijas karogu. Vācu laikā skolā iekārtots armijas štābs. No skolas bērns ar kājām iet uz mājām, lai izsūtīšanā nepazaudētu ģimeni. Piespiedu dzīves vieta un darbs Sibīrijā. Izglītības un darba celta pašapziņa Sibīrijas beigu periodā, nenoteikts darbs un dzīves vietas, atgriežoties Latvijā. Darbs meliorācijā, kurš ir labi atalgots. Parāda arī, kā daudzi cilvēki visapkārt nodzeras. Kolhozu beigās uz pusēm ar otru brāli privatizācijā iegādāts īpašums. Nobeigumā atceras čekas piedāvāto sadarbību, no kuras pats atteicies, bet kas citu cilvēku - Vintleru piespiedis Ķoniņu birzī pakārties.

Māte pārkāpj Peniķu ciema ķoniņu noteikumus - neprecēties ārpus sava pagasta robežām. Mātes vecāki neierodas uz meitas kāzām, jo kaimiņu mājās bijis jau noskatīts precinieks, kurš vēlāk mirst izsūtījumā. Māte bijusi viena no skaistākajām meitām Turlavā, paticis labi ģērbties, brauca uz tirgu pārdot olas, sviestu, pirka jaunas kleitas. Tēvam 80 ha zemes. Saime nav bijusi liela - puisis un meita. Tēvs nekad nav bijis aizsargs. Mātei strauja daba, kad tēvs iedzēris, sadusmojusies, braukusi pie krustmātes uz Liepāju, bet vienmēr atgriezusies.
Ulmaņlaikā autors sācis mācīties ābečniekos, ābecē bijis sarkanbaltsarkans karodziņš. Kad ienākuši krievi, skolotāja ienākusi klasē un ar šķērēm izgriezusi tās lapas. 1941. gadā zemes dalīšanā saimniekiem atstāja 30 ha, bezzmeniekiem deva 15 ha. Zemei uzlika nesamaksājamu nodokli. Par tā nesamaksāšanu arī tēvs tika notiesāts un aizsūtīts lēģerī. Pirmos notiesāja "Pipju" un "Āvastu" māju saimniekus, kam palaimējās, jo piesprieda 1 gadu cietumsodu. Pēc tam no augstākās varas paziņo, ka tas ir par maz - tēvu notiesā uz 2,5 gadiem ieslodzījumā un 5 gadiem izsūtījumā. Viņu tiesāja 1949. un aizsūtīja uz Tučoras apg. Vecākiem atņemtā zeme tika Jēkabsonam.
Pēc zemes dalīšanas 1941. gadā sākās izsūtīšana, pēc Jāņiem - karš. Turlavas apriņķī dažas bumbas mestas uz Ķoniņu kapiem, lielākā bombardēšana skārusi Aizputi. Daudzi priecājās, kad ienāca vācieši. Vāciešiem paredzēts ap jauno gadu ieņemt Maskavu, tas izdotos, ja nebūtu tik cietsirdīgi pret cilvēkiem izturējušies. Turlavas skolā bija vācu štābs, mācības notika dzīvojamā mājā netālu no skolas.
1949. gadā mācās vidusskolā Kuldīgā. Izvešanas brīdī nāk ar kājām mājās. Nesaticis vairs savus ģimenes locekļus, tie jau aizvesti uz Skrundas staciju. Jēkabsons, kas iekārtojies tēva mājās, sajūdzis zirgu, aizveda uz staciju. Māte uztraukumā līdzi paņēmusi tik, cik varēja rokā panest. Autora ģimenes locekļi bija vienā vagonā ar citiem turlaviešiem, nonākuši Omskas apg. netālu no centra, kur dzīves līmenis bijis civilizētāks. Kaimiņos - igauņu un vāciešu ciemats. Māte neļauj iet strādāt, kolhoza priekšsēdētājs saka, ka latvieši ceļot dumpi. Pārceļ uz lopu pieņemšanas punktu Molotovas raj. Nekur, pat uz pilsētu neļāva izbraukt. Kad tēvs izcietis lēģeri, aizbrauca pie ģimenes. 1954. piedzima jaunākais brālis, par ko māte bēdājās, ka nav dzimis Latvijā. Ģimeni pārceļ uz "Veļikije Russkije" bāzi, komendants divreiz mēnesī brauc pārbaudīt, kā strādā. Bijis inteliģents cilvēks; kad braukuši prom, nācis atvadīties no "saviem latviešiem". Pēdējos gados varējis Sibīrijā nopelnīt un "izsisties" labākā darbā. Autors pēdējos gados strādājis par grāmatvedi un uzskaitvedi. Izglītība bijusi liels deficīts.
Atgriezies Latvijā, sākumā dzīvo pie māsas, kas pārceļas pirmā. No Vārmes - uz Alsungu, kur iekārtojās darbā dzelzceļā. Kad atgriezusies visa ģimene, dodas atpakaļ uz Turlavu. Strādā kolhoza būvbrigādē, vēlāk - par brigadieri laukkopībā. Līdz pensijai - par meliorācijas objektu uzraugu. Varēja nopelnīt 300 rbļ. mēnesī, darbs kaulus nelauzis, bet daudzi dzēra. Juris kopā ar brāli Andreju, kad kolhozu likvidēja, nopērk māju.
Pēc atgriešanās Latvijā čeka grib iesaistīt sadarbībā. Viņš nav gājis. Turlavā Vintlers nav varējis čekas piedāvājumus izturēt un Ķoniņu birzī pakāries.