Viens no retajiem stāstiem, kur centrālo asi veido personīga pieredze (kā saimniecības vadītājai) par kolektīvo saimniecību sabrukšanu Latvijā pēc neatkarības atgūšanas. Stāstu pamatā veido informējoši un apkopojoši izteikumi, ļoti maz detalizētu epizožu un sīkākas informācijas. Toties stāsts trāpīgi atspoguļo ievērojamas daļas lauku iedzīvotāju dzīves uztveri un vērtējumus pēcatmodas Latvijā.

1A Par dzīves trajektoriju kopā ar vecākiem, brāli un māsām - Otrā pasaules kara bēgļu gaitas Ukros, Rīgā. Vadakstē apmetās laikā, kad sāka dibināties kolhozi. 54. gadā apprecas un pārnāk uz Priedulu. Par kolhoziem, kādi pastāvēja Vadakstē, Priedulā un Bilēķos. Par notikumiem pēc 89. gada - lieli nākotnes plāni, bet saimniecība izirusi. Par dzīvi laukos šodien, nospiestību, nabadzību, nenovērtēto darbu. Par algām brīvā Latvijā un padomju laikā. Par bijušā kolohoza ēku situāciju šodien - privatizētas un stāv tukšas, izdemolētas. Intervētāja lūdz atgriezties pie kara laika atmiņām, seko divas īsas epizodes. Par ierašanos Vadakstē. Par savām laulībām, vīru. Par dzīvi 50. gadu sākumā.
1B Autore dalās pārdomās par šodienas sociālo un politisko situāciju. Intervētājas aicināta, stāsta par iepazīšanos ar vīru, par bērniem. Īsi par bēgļu gaitām Rīgā Otrā psaules kara laikā. Par attiecībām ar brāli, māsām. Par attiecībām ar lietuviešiem padomju laikā - pieredzes apmaiņas braucieniem, gada atskaites ballēm, sadarbību saimnieciskos jautājumos, savstarpējo izpalīdzību. Tagad viss pārtrūcis - gan saimniecisko pārmaiņu, gan robežas slēgšanas dēļ. Kritiski par Vadakstes robežkontroles punkta puišu izskatu un uzvedību. Par bēru tradīcijām Lietuvā un Latvijā, par to, kā parasti bēres notiek Vadakstē.
2A Turpinās stāsts par bēru tradīcijām, bēru izmaksām. Kritiski par attieksmi pret kapiem, kas atkarīga no politiskās situācijas. Par barikāžu laiku, Baltijas ceļu, šodienas situāciju. Intervijas noslēgumā novērtē savu dzīvi kā nedzīvotu veltīgi un tukši.