"Savā mūžā esmu daudz pārcietusi," - saka stāstītāja. Atceras bērnībā un jaunībā pārdzīvotās grūtības - salīdzina jaunības laika smago darbu Ukrainas kolhozā ar spaidu darbiem Vācijā. Emocionāli smagas atmiņas, bet pavīd arī jaunībai raksturīgs dzīvesprieks un nebēdnība, kad kopā ar draudzeni uzdodas par latvietēm, lai viņas uzņem latviešu bēgļu nometnē Rostokā. Kad nonāk vīra dzimtajā pusē, viņa uzsver - vīra dzimta tur dzīvojusi paaudžu paaudzēs, pārsteidz meži, krūmi - atšķirībā no Ukrainas dabas. Sirsnīgi raksturo labos cilvēkus Vācijā, uzsver, ka katrā tautā ir gan labi, gan slikti cilvēki. Nacionālais jautājums nekad nav traucējis, tagad jūt nedrošību par dzīvi Latvijā. Uzskata, ka Latvijā jāprot latviešu valoda, bet pati tam par vecu.

Ieraksts krievu valodā
1A Piedzimst zemnieku divu bērnu ģimenē Dņepropetrovskas rajona ciematā Ukrainā. Skolā iet Dņepropetrovskā. Deviņu gadu vecumā pieredz, kā "apkulako" un apcietina pazīstamu kaimiņu. 1933. badā nomirst māte; nav nekā, pret ko iemainīt maizi. Lai glābtos no bada, tēvs aizved bērnus uz Ziemeļkaukāzu. Tur nevar ilgi vienā vietā uzturēties, lai vietējie iedzīvotāji neprotestē, jo ierodas daudzas ģimenes no badā cietušajiem rajoniem. Atgriežas pēc pusgada, iet skolā un sāk strādāt kolhozā. Karam sākoties, 1942. gadā, autore tiek nosūtīta uz darba nometni - sākumā Štetinā, vēlāk Rostokā. Strādā lopbarības fabrikā, karaspēka daļas saimniecības preču noliktavā, par trauku mazgātāju virsnieku ēdnīcā. Fabrikā iepazīstas ar nākamo vīru. Vīrs ir Latvijas krievs no trūcīgas daudzbērnu ģimenes Latgalē. Vīrs bijis komjaunietis, no sākuma aizsūtīts uz koncentrācijas nometni Polijā, pēc tam ticis darba nometnē, kur viņi iepazinušies.
1B Kara beigās priecīgs skats, kad virs barakām, kur dzīvo spaidu darbos nosūtītie, uzvelk katras valsts karogu. Nometnēs krievu uzraugi bijuši nežēlīgi pret ieslodzītajiem, lai gan paši nākuši no ieslodzīto vidus. Starp vāciešiem bijuši labi cilvēki. Katrai tautai ir labi un slikti cilvēki. Kara beigās vīrs baidās no iesaukšanas armijā, dodas meklēt savas māsīcas Vācijā. Viņa ar draudzeni nonāk Rostokā un pievienojas latviešu bēgļiem, kaut gan latviski neprot. Stāsta, ka no Latgales, kur latviešu valodu nerunā. Tajā rītā, kad tuvojas krievi, no nometnes visi latvieši pazuduši - devušies pāri jūrai uz Zviedriju.
1945. beigās brauc pie brāļa - kara invalīda uz Ukrainu kopā ar jaundzimušo meitiņu. Tur uz viņu skatās greizi, jo domā, ka no vāciešiem bērnu piedzīvojusi. Vīrs viņu sameklē Ukrainā un ved uz savām dzimtajām mājām Dagdas pagastā. Grūti materiālie apstākļi. Sākumā strādā fermā, tad namu pārvaldē, par ciema sekretāri, maizes ceptuvē, par noliktavas pārzini un beidzot par ražošanas daļas vadītājas vietnieci sadzīves pakalpojumu kombinātā. Trīs bērni, divi no tiem miruši. Vīrs 1994. mirstot sacījis, ka bēdājas - viņai grūti klāsies, jo pret krieviem tagad Latvijā slikti izturas. Grūti Latgalē bijis Ulmaņa laikos, nabadzīgi dzīvojuši. Vīrs bijis lojāls pret visām varām. Viņa nav pilsone, neprot latviski, bet latgaliski runā. Uzskata, ka pašai pilsonība vairs nav vajadzīga, bet jauniešiem jāmācās latviešu valoda.
2A Viņa skaitījusies represētā, bet pēdējā gadā likumi mainījušies, un represēto atvieglojumi vairs nepienākas tiem, kas spaidu darbos nav sūtīti no Latvijas. Bēdājas, ka nevar vairs izmantot atlaides, kuras Latvijas neatkarības sākumā viņa saņēmusi.