Izteiksmīga valoda, tēlains stāsts, kurā ietverti atsevišķi tēlojumi. Daudz ziņu, nostāstu, leģendu par dzimtas vēsturi, kuru pasniedz kā pašas pieredzētus notikumus. Bagāto, izglītoto dzimtu izposta komunistu vara, no kuras cieš Baltkrievijā dzīvojušie mātes brāļi. Plašā radu loka un tuvāko draugu, paziņu - Krāslavas pirmskara sabiedrības gleznā viss izmainās pēc atgriešanās no izsūtījuma. Likstas pēc atbrīvošanās. Skolotājas prasme salikt vajadzīgos akcentus. Stāstā par dzīvi Sibīrijas izsūtījumā, noprotams, kā jaunieši skolā tika ideoloģiski audzināti, kā viņi kļuva par šablonos domājošajiem "dzimtenes patriotiem". Ideoloģiskā iespaidošana skolotājas darbā. Izteiksmīgi raksturota dažādu tautību un valodu asimilācija ģimenēs, kas dzīvo pie robežas. Pēc Sibīrijas daudzo valodu vietā stājas viena - krievu valoda, kurā autorei vieglāk izteikties.

1A Dzimtā ir dažādas tautības - stāsta par 4 paaudzēm. Tēvs, vecaistēvs un mamma - poļi, mammai mamma baltkrieviete, tēvs - lietuvietis. Vecvectēvs Jāzeps bijis Krāslavā pasnieks vēl 19. gs. Otrs vecvectēvs Jans vai Ivans Brazevičs bijis kalnu inženieris un būvējis ceļu no Drisas uz Daugavpili. Vecaistēvs Antons izmācījies par skroderi pie franču skolotāja Pēterburgā. Nepabeidzis mācības, atgriežas Latvijā un strādā pie grāfa Plātera muižā par kučieri. Autores māte dzimusi Baltkrievijā.
Mātei 3 klašu izglītība, bet ļoti daudz lasījusi. Vecaistēvs iesaukts Pirmajā pasaules karā, vecāmāte ar bērniem evakuējusies uz Ņižņijnovgorodu. Seko nostāsts par to, kā vecaistēvs saņēmis medāļu "Par varonību - krievu zaldātam" pēc tam, kad bija izcēlis šāviņu no putras katla. Tēva ģimenē visi runāja latgaliski un poliski, lūgšanas skaitīja latgaliski. Autore pati pēc Sibīrijas runā krieviski. Tēvs divos gados poļu skolā iemācījies latviešu valodu un varējis turpināt izglītību latviešu ģimnāzijā.
Atmiņas par gaisa kauju virs Krāslavas, kad sākās Otrais pasaules karš. Mātes vecāki bija pārtikuši lauksaimnieki. Par to arī dabījuši ciest no padomju varas.
Autore mācījusies no sākuma baltkrievu skolā, jo tā bijusi tuvāk mājām. Par skolotāju strādājis mātes brālēns Vilis Mironovičs, kura brālis Pjotrs Mironovičs ir mākslinieks, emigrēja uz Ņujorku. Visi 3 mātes brāļi Doļecki pretojās komunistiem, visi tika nobendēti Baltkrievijā. Viņus nodevis kaimiņš ar iesauku Komisārs.
1B Doļecku ģimenes sievietes slēpušās Krāslavā. Arī vecomāti apcietina un spīdzina, bet viņa neko par saviem dēliem neizstāsta. 1945. gada 25. martā viņas ģimeni - mammu, tēvu, brāļus, mātes māsu, izsūta. Ar viltību izdodas jaunāko brāli atstāt Krāslavā. Tēvu no viņiem nošķir. Dzīvo smagos apstākļos, trūkumā. Autore pabeidz vidusskolu un studē pārtikas tehnoloģijas tehnikumā. Skolotāju institūtā izsūtītos neuzņēma. Otrs brālis mātei par lielām sirdssāpēm paliek Sibīrijā, apprecās ar kalmikieti. Tehnikumā mācījušies dažādu tautību audzēkņi, jo uzņemti tikai "pārsūtītie" - ļoti stingra disciplīna. Direktora iesauka par Fīreru, visi izaudzināti par lieliem padomju patriotiem. Aiz idejiskas pārliecības - "sūtiet mūs tur, kur Dzimtenei visvairāk vajag", - devusies uz pirmo darba vietu neskartajās zemēs.
2A Autore domājusi, ka tēvs miris, kad viņš pēkšņi atgriežas. Izcietis sodu Karagandā, viņš saņēmis atļauju braukt pie ģimenes uz Omskas apg. Vairs nepazīst pieaugušo meitu. Tēvs Sibīrijā kļuvis invalīds. Kad 1957. gadā autore atgriežas, tikai ar lielām grūtībām un Sibīrijā iemācīto "caursišanu" viņai izdodas pierakstīties Krāslavā. Grib mācīties medicīnu, bet Medicīnas institūtā Rīgā neuzņem, jo bijusi represēta. Viņai izdodas iestāties Daugavpils pedagoģiskajā institūtā. Atceras, ka viņu kā dzimtenes ienaidnieka meitu negribēja uzņemt komjaunatnē, ko ļoti pārdzīvojusi. Atceras to, kad viņu aicina iestāties partijā, bet viņa atsakās. Pēc institūta sāk strādāt astoņgadīgā skolā. Atceras, ka skolas direktora sieva reiz atnākusi pie viņas mājās, un pēc tam skolas direktors pavēlējis, lai noņem mājās krustu no sienas. "Krusts pieder vecmāmiņai, kura ir ticīgā un audzina manus bērnus," - viņa atbildējusi. Viņa pati tai laikā bijusi stāvoklī. Skolā ilgi apspriests jautājums par krustu, viena vienīga skolotāja aizstāvējusi. Beigās vecāmāte krustu noņēma. Skolas direktors aizliedzis arī piedalīties tuvinieku bērēs, kurus izvadīja mācītājs. Bērns piedzimis nevesels, tad vecāmāte teikusi - tas tāpēc, ka krustu noņēmi.
Atceras, ka mātes māte pirms miršanas piedevusi kaimiņam, kura dēļ viņas dēli aizgāja bojā. Stāsta par to holēras vai tīfa epidēmiju 1905. gadā.
2B Vīra senčos bijis poļu muižnieks, šļahtičs, kas savu zemi nospēlējis kārtīs. Viņa dēls vēlāk nomājis to pašu nospēlēto zemi, apprecējis bagātu sievu - latgalieti. Kāršu zaudējums pēctečus paglābis no izsūtīšanas.
Krāslavā vācu laikā bagātos ebrejus nošāva, jo nabagie aizbēga uz Padomju Savienību. Uzskata, ka vajag baznīcā izlūgties piedošanu par visām nežēlībām, ko cilvēki viens otram darījuši.