Izdzīvošana un slēpšanās mežos. Izbēgšana no vāciešu apsardzes pie Pļaviņām. Bads Krievijā pēc kara. Darba vietas meklējumi Latvijā. Vēlme izglītoties. Cilvēku savstarpējās attiecības. Darbs par skolotāju. Nepilsones - pensionāres stāvoklis Latvijā pēc neatkarības atgūšanas.

1A Kad bērnībā autores māte ar māsu gājušas strādāt, viņu atstājušas vienu pašu ieslēgtu istabā, tāpēc agri iemācījusies lasīt. Kad tika represēts viens no mātes brāļiem, pie viņiem dzīvojis brālēns Vasjka. Abi sacentušies par autores mātes labvēlību un kopīgi strādājuši nedarbus. Skolā mācības padevušās labi. Otrā pasaules kara laikā fronte atradusies netālu - ciema iedzīvotāji redzējuši, ka krievu karavīri atkāpjas, bet neviens neko viņiem nav teicis. Autores ģimene nav paspējusi evakuēties kā daudzas citas, kas atstāja savu dzīvesvietu. Ciemā ienākuši vācieši. Autore stāsta par ģimeni, kurā katrs brālis karojis pretējā pusē. 1942. gadā ciemā uzradās cilvēki, kas pulcināja ap sevi jauniešus - izrādījās, ka formējies partizānu pulks. Vāciešu un partizānu savstarpējās sadursmēs cieta ciema iedzīvotāji - pa dienu nākuši vācieši, pa nakti - partizāni - visi prasījuši ēst. Ap 1943. gadu vācieši nodedzina tās ciema mājas, kuru iedzīvotāji kaut kādā veidā bijuši saistīti ar partizāniem, tai skaitāarī autores māju. Autores ģimene dodas uz Baltkrieviju ar to kas mugurā. Vēlā rudenī viņus nometina ciematiņā Dubļova, kur pēc mēneša sākas bombardēšana. Ciemats tiek iznīcināts. Autores ģimene kopā ar citiem ciemata iedzīvotājiem sāk dzīvot mežā, ierakumos. Uzzinājuši, ka vācu kareivji nāk mežu "ķemmēt", laicīgi noslēpušies purvā zem lapu kaudzēm. Nevienu neatrada, dzirdējuši vēlāk, ka notverti un spīdzināti partizāni. Stāsta par izdzīvošanu mežā, par slēpšanos. Februārī, lielā putenī pirmoreiz tiek saķerti vārgākie cilvēki, arī autores māte, nākmareiz - visi pārējie.
1B Autore tiek aizvesta uz koncentrācijas nometni "Švary", kur uzturas neilgu laiku. Sākoties pavasarim, ieslodzītos atdzen uz Pļaviņām Latvijā. Šajā laikā aizveras Kurzemes katls, un ieslodzītajiem vairs netiek pievērsta tik liela uzmanība. Tas deva iespēju autorei un kopā ar vēl citiem 12 cilvēkiem bēgt. Dzīvojuši mežā, zaguši vāciešiem kartupeļus, kaut arī tas draudējis ar nāvi. Kad karš beidzies, visi nolemj doties ar kājām atpakaļ uz dzimto pusi. Autores māte, kad noķerta, tikusi aizvesta uz sava rajona centra nometni. Izbēgusi, pateicoties pazīstamai ārstei, un atgriezusies vēl pirms kara beigām. Autore atceras dienu, kad atkal satikušās.
Sākās grūtie pēckara gadi. Autore turpina mācības, bet, kad palikuši vairs tikai divi eksāmeni, mācīties nav iespējams bada dēļ, un viņa nolemj doties uz Latviju pelnīt maizi. Trīs sezonas brauca uz Latviju pelnīties.
2A Autore izmācās pionieru vadītājas kursos, sāk strādāt bērnu namā - darbs grūts, pavāri zog. Šeit saslimst ar malāriju, darbā atgriezties vairs negrib. Kopā ar bērnu nama audzēkņiem nokārto pēdējos divus eksāmenus, iegūstot pamatizglītību. Izlasa sludinājumu avīzē, dodas uz Rīgu mācīties rokdarbu kursos, bet netiek uzņemta, jo nav, kur dzīvot. Seko darbs dažādos Latvijas bērnu namos: Ābelē, Siguldā, Ventspilī. Augstskolas diplomu ieguvusi, mācoties neklātienē. Studiju laikā parādās pēkšņs aklums - dažus eksāmenus kārtojusi, akla būdama; ar laiku redze atjaunojas.
2B 1959. gadā šķiras no vīra, gaida bērnu. Ieguvusi izglītību, strādā par skolotāju dažādās Ventspils skolās.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma zaudējusi daudz no tā, kam ticējusi. Sīkāk pakavējas pie priekšrocībām, kādas bijušas padomju laikā - cilvēki bijuši sociāli aizsargāti. Agrāk viņa spējusi atrast ideālus, dzīvojusi pilnvērtīgu dzīvi. Tagad kļuvusi par nabadzi.
3AB Kritiski vērtē trūkumus mūsdienu sabiedrībā, morālo pagrimumu, cilvēku dzīšanos pēc materiālā labuma un ideālu zudumu.