Autore dzimusi Krievijā. Dzīvi izmaina karš, kas vienkāršajai lauku meitenei sākumā liek iziet cauri darba nometnēm Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Vācijā. Atgriežoties viņa atrod dzimto vietu izpostītu, - dzīve jāsāk no jauna. Meklēdama darbu un iztiku, viņa iemīl latviešu puisi un nu jau 50 gadus dzīvo Latvijas pierobežā. Dzīves paradoksi - it kā mierīgai lauku dzīvei lemtā sieviete kājām pārstaigā pusi Eiropas, ikdienas saskarsmē iemācās daudzas valodas - vācu, latviešu, poļu, lietuviešu, latviešu. Uzskatīdama sevi par pareizticīgo, viņa bieži apmeklē katoļu baznīcu, pieņem Dievgaldu no luterāņu mācītāja. Vēl viens piemērs, kā dzīvi dzīvot ar pašcieņu un saskaņā ar sevi, nenoveļot vainu uz apstākļiem, kuri te tiešām būtu jāņem vērā.

Autore ir no Krievijas, dzimusi Staraja Rusas apgabalā. Kad sākās Otrais pasaules karš sākās, autore bija tiko beigusi 8. klasi. 16 gadu vecumā viņu paņēma lāģerī. Kad vācieši atkāpās, strādniekus veda līdzi, tā bija kā darba nometne. Visādi darbi bija jādara - raka tankiem bunkurus, zāģēja kokus, taisīja ceļus mežā, kur vācu armijai jāiet. Ļoti grūts darbs, jāstrādā pa 16 stundām. Pārsvarā jaunas meitenes un sievietes bez bērniem. Vīrieši bija frontē, bet vecie - aizvesti uz Vāciju. Stāsta par dzīvi nometnē. Jādzīvo, kur pagadās. Sākumā nometne Staraja Rusā - kamēr karš turējās uz vietas. Bet, kad vācieši atkāpās, tad arī lēģeris kopā ar fronti, kamēr nonāca līdz Vācijai. Visu laiku ar kājām. Iešana pamatā bija naktī, jo bija bombardēšana un apšaudes, fronte tuvu. Ēst deva ļoti maz. Kara beigas pienāk amerikāņu zonā - autore uzreiz piesakās, ka grib braukt uz māju. Par sajūtām, beidzoties karam. Visa ģimene palika dzīvi. Pat brālis, kurš tika paņemts vācu armijā kā vezumnieks. Bija karojis Kurzemes katlā, bet tad pārbēdzis uz krievu armiju. Kad autore iznākusi no lēģera - kauli un āda. Vācieši prasījuši - kāpēc tik vāja? Teikusi, ka lēģerī bijis daudz darba un maz, ko ēst. Viņi neticējuši - nē, avīzē rakstīja, ka labi baro. "Būtu uz cilvēku paskatījušies nevis avīzē!"
Atgriešanās mājās - nav vairs nevienas mājas, arī visi meži sašauti vai izcirsti. Tādēļ tūliņ abi ar tēvu brauc uz Latviju peļņā. Netālu no Aknīstes kādās mājās viena vecīte pabaro, redz, ka noguruši. Saka - tu vari palikt pie mums, maksāt mēs nevaram, bet vari iet darbos un pelnīt. Ļoti labi cilvēki.
Autore apprecējās ar vietējo latviešu puisi un tā palika Latvijā. Sākumā abiem nekā nebija, bet ar laiku visu sapirkuši. Vīrs miris pirms 9 gadiem. Kādus 5 gadus viena saimnieko, bet vēlāk nav spēka. Tad atnāk uz sociālo māju. Nav jau kā savās mājā, bet tomēr mājīgi. Tikai veselība jau vairs nav laba.
50 gadus nodzīvo savās mājās. Strādā kolhozā "Komunārs". Sākumā grūti, bet vēlāk jau gājis labi. Stāsta par to, kāpēc nav Latvijas pilsonības.
Stāsta plašāk par bērnību Krievijas sādžā. Beigusi 8. klases. Pareizticībā bijusi visu mūžu. Arī 20. gados pie padomju varas Krievijā nekādi īpaši aizliegumi neesot bijuši. Par ticību ikdienā.
Pēc kara visa dzīve jāsāk no jauna. Labi, ka zemē bijušas ieraktas pūralādes - tur drēbes, trauki. Māja bija nodegusi, bet lādes saglabājās.
Stāsta, kā iemācījusies latviešu un lietuviešu valodu.
Vīra brālis bijis izsūtījumā Vorkutā, tur apprecēja polieti un aizbrauca dzīvot uz Poliju. Karš samaisa cilvēkus. Nebūtu kara - nekur es no mājām nebūtu kustējusi. Tomēr, lai cik labi, bet nav tā kā savā vietā, ne katrs tevi saprot.