Par bērnības kara atmiņām autors stāsta no vērotāja pozīcijas. To veicinājusi nelaimes gadījumā iegūtā trauma. Stāsta par savu dzimto pilsētu Opočku, tās iedzīvotājiem un ģimeni. Tiek uzsvērta vecāsmātes raksturs, dziednieces spējas un loma autora dzīvē. Spilgts pēckara Rīgas ainavas un dzīves apstākļu tēlojums. Rādīts tēva konflikts ar padomju likumu. Autoram 15. g.v. jāsāk strādāt. Paralēli mērķtiecīgi turpina izglītoties. Stāstā atklājas dažādie autora nodarbošanās veidi un intereses, kas rada vispusīgas un izglītotas personības tēlu.

1A Dzimis Opočkas pilsētā pie Latvijas robežas. Bērnības atmiņas saistās ar Otrā pasaules kara notikumiem Opočkā un tās apkaimē. Kara sākumā ar viņu notiek nelaimes gadījums - kad blakus mājai sprāgusi buma, aturos, krītot no krāsns, pārlauzis mugurkaulu. Viņam tiek pareģota nāve, bet māte strādā vāciešu ēdnīcā un sarunā, ka Nikolaju ievieto slimnīcā. Divarpus gadus viņš noguļ ģipsī, tad vācu ārsts izveido viņam speciālu ādas korseti.
1944. gada martā, kad latviešu divīzija pie Veļikajas upes tiek sakauta, leģionāri pārceļas uz Opočku. Kara laikā tikai viens nepatīkams gadījums palicis atmiņā, kad pakāra ebreju meitenīti. Citādi ne par vāciešiem, ne leģionāriem neko sliktu nav varējis teikt. Piemin, ka padomju avīzē "Par dzimteni" šis gadījums bijis atspoguļots pilnīgi nepareizi. Kaut arī iedzīvotāji dzīti uz Latvijas koncentrācijas nometnēm, tomēr autors uzsver, ka tas nav bijis vardarbīgi. Cilvēki gājuši lēnām, citi aizgājuši paciemoties kādās mājās un atgriezušies, bet citi aizgājuši pavisam - kā autora ģimene, jo pāri upei mežā dzīvojusi mātes māsa. Neviens viņiem pakaļ nav dzinies.
Autors stāsta par sava tēva kara gaitām padomju armijā. 1945. gada beigās tēvs atrod ģimeni. Tēvs pēc kara tiek nosūtīts uz Ventspili organizēt atjaunošanas darbus pilsētā. Vēlāk tēvu pārceļ uz Rīgu, arī autors ar māti un māsu pārceļas uz Rīgu. Naudas bijis daudz, piešķirts dzīvoklis bez ērtībām aiz Tallinas ielas. Māte strādājusi CK par pavāru pie Kalnbērziņa. 1948. gadā tēvs sāk strādāt tirdzniecības bāzē par direktora vietnieku, bet 1949. gadā viņu apcietina, jo bāzes direktora Putriņa mājās tiek atrasti dolāri, un viņi tiek apsūdzēti it kā par mahinācijām. Tēvam tiek piespriesti 7 gadi, Putriņam 10 gadi ar izsūtījumu uz Sibīriju. Autoram 15 gadu vecumā pašam jāsākstrādāt, paralēli beidzot vakarskolu un iestājoties tehnikumā. Pēc Staļina nāves izsludināta amnestija, un tēvs atgriežas mājās. Jau agrā jaunībā autors ieņēmis augstus amatus.
Spilgti atmiņā palikusi 1946. gada 23. februāris: pārcelšanās uz Rīgu, Rīgas ainava, jaunie kaimiņi. Pirms kara no bērnības visspilgtāk atceras, kā pirmo reizi piedzēries, stāsta par masveida dzeršanu pilsētā un tās iemesliem.
1B Palikusi atmiņā Staļina nāves diena - visi drūmi, bet autors priecājas - tēvs atgriezīsies. Irlavas ciema cietumā, kurā tēvs mitis, bijis samērā brīvs režīms. Stāsta par Opočkas pilsētas ģimeņu likteņiem, nejaušām situācijām un izdevībām, kuras cilvēki izmantoja, lai izdzīvotu kara laikā.
Autors uzskata, ka tikai pateicoties tēva mātes gādībai un pacietībai slimības laikā viņš ir izdzīvojis, jo māte viņu nemīlēja. Tēva vecāki bijuši turīgi - nodarbojušies ar tirdzniecību, bet mātes - nabadzīgi. Tēva māte nav bijusi izglītota, bet viņa ir tikusi uzskatīta par burvi, mācējusi ar zālītēm palīdzēt. Tēva tēvs nomiris no pārdzīvojumiem - kad notikusi naudas reforma, trīs dienas ar savu naudu plīti kurinājis. Mātes tēvs Pirmā pasaules kara laikā karojis Doles salā un saindējies ar gāzi, kas atstājis iespaidu uz viņa veselību.
Stāsta par skolas dzīvi bērnībā - kad nav bijis papīra, rakstījuši uz avīžmalu rūpīgi salīmētām strēmelēm.
Ar sievu Raisu staigājuši uz klubiem, viņam ļoti paticis spēlēt intstrumentus. Autors uzskata, ka dzīvi nodzīvojis labi un neko mainīt nevēlētos.