NMV:  1844

Kolekcija:  NMV ieraksti Latvijā: 1997-2003
Intervijas gads:  2000
Vecums intervijas laikā:  90

Dzimšanas gads:  1911
Dzimšanas valsts:  Lietuva
Tautība/etniskā piederība:  lietuviete
Ticība:  luterāne
Izglītība:  3 gadi pamatskolā Lietuvā
Nodarbošanās:  lauksaimniece

Tēmas:  darbs, folklora, ģimene
Atslēgas vārdi:  bildināšana, pansionāts, sapņi, nabagos iešana, ģimenes locekļi, personīgās pieredzes stāsti

Kopsavilkums:

Kristīta kā katoliete, iesvētīta luterticībā. Četru gadu vecumā ar māti dodas uz Rīgu. Māte gāja nabagos. Ganu gaitās Tērvetē, Zaļeniekos, Vilcē sastop labus un sliktus cilvēkus. Nelaimīga mīlestība, briesmu stāsti par bildināšanu. Kara beigas Lielplatonē. Krievu lidotāju balles. Negribēja pieņemt medāli par apkopējas darbu, par to izsauca uz čeku. 20 gadus smags darbs pansionātā. Zīmīgi sapņi. Vecumdienas pansionātā.


Satura pārstāsts:

Strādā kopš 6 gadu vecuma. Kristīta kā katoliete, iesvētīta kā luterticīgā. Tēvs kritis karā, par viņu neko nezina. Četru gadu vecumā kopā ar māti un māsu dodas uz Rīgu. Māsai ir Latvijas, bet viņai pašai Lietuvas pavalstniecība. Dzīvojušas pusbadā un slimojušas - māte dara gadījuma darbus, zog pārtiku, bērni ieslēgti istabā. Pēc Pirmā pasaules kara atgriezušās izpostītajos laukos. Mātei ar diviem bērniem darba nedod. Māte gāja nabagos. Mātes brālis ir aizbraucis uz Ameriku.
Vecāki iepazinušies Rīgā, nākuši no trūcīgiem Lietuvas laukiem. Tēva vecākiem gan bijusi liela saimniecība, bet daudz bērnu.
Trīs gadus skolā gājusi. Pēc ganu gaitām strādā par meitu Tērvetē, Zaļeniekos, Vilcē. Paticis strādāt, kaut arī smagi, labi satika ar cilvēkiem, daudz draugu. Patika dejot. Nelaimīgi iemīlējusies. Viņā esot ieskatījies viens puisis, aizsargs no Latgales. Viņam bijis ierocis, draudējis, ka nošaušot visus trīs: viņu, viņas draugu un sevi. Viņa lūdz dievu, lai pazūd ierocis, un Jelgavā pļaujas svētkos ierocis arī pazudis. 1940. gadā viņu bildina vēlreiz, lai nākot par saimnieci viņa jaunsaimniecībā. Tad gadi pagājuši un pazudis - esot izsūtīts uz Sibīriju.
Kara laikā un vēlāk strādājusi Lielplatonē Mehanizācijas skolā. Grūts darbs - ar malku kurinājusi krāsnis, apkoposi telpas. Pati brīnās, kā spējusi to padarīt, bet izturējusi. Negribējusi pieņemt medāli par labu darbu, izsaukuši uz čeku, jautājuši, kas to iemācījis. Neviens, labāk būtu kostīmu iedevuši. Beigās priekšnieks pierunājis pieņemt. Gadu strādājusi mežā, dabūjusi redzēt vilku. Tad pārcēlusies uz pansionātu, kur nostrādājusi 20 gadu - mazgājusi veļu, strādājusi virtuvē. Malka, ūdens, caurvēji, darbinieku trūkums. Visi brīnijušies, kā viņa var izturēt.
Atceras pirmo dzejoli, ko skolā iemācījusies. Skolotājs ļoti paticis, aizgājusi kā galīga muļķīte. Ar bērniem sarunājusies lietuviski, vecāki savā starpā runājuši latviski. Žēl, ka nav izdevies izskoloties, bet darbā viņa vienmēr gribējusi būt pirmā, un tāpēc veikli strādājusi.
Tēvs mammu uz savām mājām nav vedis, viņš bijis vecākais dēls, bet viņam vēl piecas māsas. Mamma kara laikā aizbraukusi uz turieni, bet nav pieņemta.
Jelgavā bijis pašai savs dzīvoklis, bet jādzīvo blakus cietumniekiem, bijušas bailes. Nākusi policija, neko neesot stāstījusi, jo baidījusies. Tad pārcēlusies uz citu dzīvokli Ozolniekos pie Jelgavas. Palīdzējusi alkoholiķei kaimiņiene. Ar māsu un viņas meitu nesatiekas. Tagad dzīvo pansionātā.