Autoram grūti izteikties latviski, neskatoties uz to, intervija notiek latviešu valodā. Izstāsta, kā, draugu pierunāts, ieradies strādāt Latvijā. Sastapis savu nākamo sievu, apprecējies un vairs Ukrainā nav atgriezies. Viņš nav vienīgais ukrainis, kas atbraucis uz Latviju strādāt, apprecējis latvieti un palicis uz dzīvi. Nedaudz pastāsta par savu dzīvi Aizkarpatos, Ukrainā. Bijusi interese par reliģijas studijām garīgajā seminārā. Tagad 25 gadus nostrādājis Latvijā, saprot valodu un var salīdzināt latviešu un ukraiņu dabu. Sieva arī prot ukrainiski, bērni pārvalda trīs valodas - latviešu, krievu un ukraiņu. Pa vasarām parasti ciemojušies Ukrainā. Uzskata, ka viņam būt nepilsonim Latvijā no vienas puses ir izdevīgi (nav jāpērk tik dārgas vīzas), bet no otras puses nav izdevīgi, jo viņš nevar piedalīties vēlēšanās. Raksturo savu saimniecību, kuru ieguvis, atjaunojot meliorācijai nolemto viensētu ārpus ciema centra. Neredz iespējas ar lauku saimniecību sagādāt materiālo pamatu bērniem.

1A Autors sievu saticis 1975. gadā, kad atbraucis uz Latviju strādāt. Atbraucot uz Latviju, latviešu valodu nav pratis. Pēc profesijas ir atslēdznieks - elektriķis, vidējā speciālā izglītība. Dzimtenē - Ukrainā bijis labs darbs, pienācies 6 mēnešu atvaļinājums. Draugi aicinājuši uz Latviju uzcelt kūti, jo zinājuši, ka viņš ir labs strādnieks. Kā atbraucis, tā iepazinies ar savu nākamo sievu, apprecējies un sācis dzīvot Latvijā.
Tēvs dienējis Čehoslovākijā, bet pats ir no Aizkarpatiem. Tēvs no armijas pārnācis mājās 1946. gadā.
Latviešu valodu speciāli neviens nav mācījis, apguvis no apkārtējo sarunām. "Latvietis latvieti neaizstāvēs," - tā ir atšķirība, ko autors redz starp ukraiņiem un latviešiem. Vēsturiski ukraiņiem vajadzējis turēties kopā. Ukraiņi karoja pret turkiem. Visi ukraiņi viens otram palīdz, jo viena ģimene neko nevar izdarīt. Skolā mācījies ungāru valodu. Klasē bijuši ungāri, rumāņi, ukraiņi vairākumā. Tagad valodas aizmirsis, jo nav lietotas. Izmācījies par elektriķi. Strādājis ogļu šahtās, varējis labi nopelnīt, bet darbs kaitīgs veselībai. Bērni Latvijā mācījās latviešu skolā, prot latviešu, krievu un ukraiņu valodu. Arī sieva nav speciāli mācījusies ukraiņu valodu, bet saprot, jo tā ir līdzīga krievu valodai. Autora ģimenē svin gan latviešu svētkus, gan ukraiņu svētkus. Autors ir pareizticīgais, Jēkabpilī ir baznīca, kur viss notiek krieviski. Autors ir kristīts Aizkarpatos, kur arī padomju laikos kristīja.
1B Skolas laikā gājis baznīcā, jo domājis, ka pēc tam mācīsies Odesā garīgajā seminārā. Kad mainījies mācītājs, nodomu atmetis. Stāsta par to, kāpēc pagaidām nav Latvijas pilsonis. "Es uzskatu, ka ne pase ir galvenais, bet tas, kāds tu esi cilvēks, kā tu runā ar citiem. Ja tu atnāc ar dusmām, tad neviens pret tevi nebūs labs". 90. gadā autors piedalījies vēlēšanās, braukājis ar urnu. Tāpēc zin stāstīt, ka pagastā bijuši cilvēki, kas teica, ka nebalsošot, jo uz urnas nav Latvijas karoga. Tagad tie cilvēki kliedzot pilnīgi pretējo, ka tajos laikos viss kaut kas bijis, bet tagad neesot naudas, ko samaksāt par sadzīves pakalpojumiem. Stāsta par pagasta priekšsēdētāju. Autors nedomā vairs palielināt savu saimniecību, jo šī nodarbošanās iet mīnusos. Arī visā tuvākajā apkārtnē saimniekiem iet grūti, jo nav labu likumu. Pagaidām autors domā, ka saviem bērniem iestādīs mežup. "Kādreiz braucot pa ceļu, varēja redzēt, ka lauki apstrādāti /../ Tagad apstrādāts tikai gabaliņš lauka, bet pa labi un kreisi aug nezāle. Par šīm nezālēm daudzi smejas un sauc tās par "Latvijas kokvilnu"." Stāsta par savu tagadējo saimniecību (audzē tītarus), piena nodošanu.