Stāsta par to, kā ģimene Otrā pasaules kara sākumā paspēja evakuēties uz Krieviju un tā viņš saglabāja dzīvību (tēvs Krievijā nomirst badā). Atceras ebreju dzīvi pirms kara, skolas, reliģiju, tradīcijas. Pēc nostāstiem zin, kā Otrā pasaules kara laikā nošauti Viesītes bagātie ebreji. Apprecējies ar latvieti, izjūt, ka viņam pietrūkst ebreju valodas un tradīciju. Stāstā izskan nostaļģija pēc dziļākām nacionālām vērtībām, reliģijas, kurai pats vairs nepieder. Salīdzina dažādu tautu īpašības, kas izpaužas sadzīvē. Padomju laikā strādājis vadošā amatā, tagad maza pensija - izjūt nabadzību. Salīdzina pirmskara Latvijas laiku un tagadējo, kurā redz daudz trūkumu.

1A Autroa tēvs, ebrejs, piedzimis Gostiņos, pēc nodarbošanās kurpnieks, māte - poliete (no Grodņas). Vecāki iepazinušies 1920. gadā Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās Krievijā. Tajā pašā gadā tēvs atgriežas Latvijā, piecus gadus nav dabūjis pilsonību, pēc tam atvēris kurpnieka darbnīcu. Pirms kara Viesītē bijis daudz vairāk ebreju nekā latviešu, viņiem piederēja veikali, mājas. Visi dzīvoja ļoti bagāti, tāpēc, ka arī apkārtējie zemnieki bija bagāti. Ebreji ļoti uzticējās viens otram, varēja veikalā ieiet bez neviena santīma kabatā, varēja iepirkties uz parāda, izrakstīja vekseli, kuru pēc tam varēja samaksāt pa daļām. Reizi nedēļā Viesītē bijis tirgus. Valsts uzpirka cūkas (bekonus), sviestu un visu sūtīja uz Angliju. Tēvs skaitījās vislabākais kurpnieks Viesītē, viņš turēja četrus priekšstrādniekus, kas bijuši latvieši un krievi. Skolas Viesītē bija gan latviešiem, gan krieviem, gan ebrejiem, bet ebreju skola ilgi nepastāvēja. Autors beidzis latviešu pamatskolu. Pēc tam mācījies Jēkabpils ģimnāzijā. Kad sākās karš, viņam bija 17 gadi. No Lietuvas ebreji bēga prom. Tad arī autora ģimene aizbrauca ar pēdējo vilcienu, visu īpašumu atstāja Viesītē. Vācieši sekoja pa pēdām. Bija domājuši palikt tepat Latgalē, jo - "vai nu tik slavens krievs neuzvarēs vācieti?" Tomēr ar kājām pārgāja pāri robežai pie Opočkas. Mantas visas bija palikušas iepriekšējā vilcienā. Opočkā iesēdušies lopu vagonā, kas aizveda uz kādu pilsētu starp Ļeņingradu un Maskavu, bet vācieši jau tuvojās Ļeņingradai. Pēc tam ģimeni aizsūta uz kādu sādžu netālu no Kamas ietekas Volgā. Sādžā šausmīga nabadzība. Bija neliela ogļu dedzināšanas fabrika, kur abi ar tēvu sāka strādāt. Darbs bija ļoti grūts, pārdevis priekšniekam labu vācu pulksteni, un ticis vaļā, bet tēvs palicis. Vienīgā satiksme vasarās pa upi ar kuģīti. Pienāca pavēste par mobilizēšanu strādnieku bataljonā pie Permas (agrāk Molotova). Tur pavadījis 7 gadus. Bijis tāds bads, ka ēda suņus, zirgus. Bijis 759. bataljonā, kur bija apmēram 2000 cilvēku, no kuriem dzīvi palika tikai 800. Cilvēki slimoja ar tīfu. Tūlīt pēc kara vēl mājās nelaida. Tēvs nomira no bada, viņu nepalaida uz tēva bērēm. Brālis nomira no tuberkulozes. 1947. gadā iedeva atvaļinājumu, tad viņš atgriežas Latvijā. Māte samaksāja naudu, lai viņu pierakstītu. Māte spekulēja ar cigaretēm un "samagonku" - par to viņu 1948. gadā uz 5 gadiem ielika cietumā. Autors sāka strādāt pie drēbnieka, iemācījās amatu. 1950. gadā iesāka strādāt par konduktoru mazajā šaursliežu vilcieniņā. Kad viņa dzīves vietā atvēra "Rīgas apģērba" nodaļu, sāka strādāt tur par priekšnieku līdz 1982. gadam. Pašvaldība spieda iestādies partijā, jo nevarot vadīt tika daudz cilvēku, ja neesot partijas biedrs. Tomēr neiestājās, nostrādāja 17 gadus par uzņēmuma vadītāju. No nostāstiem vēlāk uzzinājis, kas noticis ar citiem Viesītes ebrejiem vācu laikā. Aprecējis latviešu sievu, arī dēls un meita skaitās latvieši. Tagad viņam ir ļoti maza pensija, jo Krievijā pavadītie gadi netiek ierēķināti.
1B Stāsta par ebreju dzīvi un tradīcijām, ko tie piekopoši Viesītē starpkaru periodā. Pirms kara bijis tā, ka ebreji viens otru aizstāv, tagad tā vairs nav. Grib būt starp ebrejiem tikai tāpēc, lai atcerētos valodu, kā arī ebreju svētkus. Kā tautu ebrejus raksturo kā izpalīdzīgus, bet patīk arī apmānīt. Ebreji grib par priekšniekiem tikt, kas ir nabags, tas strādā. Pirms kara ebreji centās saviem bērniem dot amatu. Kas izmācījās, tie brauca uz Rīgu un tur dabūja darbu. Latviešus raksturo kā skaudīgus cilvēkus. Doma braukt uz Izraēlu nesaista, kaut arī draugi aizbrauca prom. Domā, ka Latvijas valdība prot tikai tērēt naudu, nezin, kā iegūt, kā pelnīt, nerēķina, cik iztērē, un kādām vajadzībām. Redzējis Kārli Ulmani, kad viņš bijis Viesītē - vienkāršs cilvēks. Stāsta par grūtajiem brīžiem savā dzīvē. Plašāk par dzīvi darba bataljonā pēc Otrā pasaules kara. Autors saka, ka varējis palikt arī Krievijā, bet esot vilcis uz Latviju. Laimīgais brīdis vienīgais gandrīz esot tas, kad dēls piedzimis. Vairāk tādu brīžu neatceroties, arī tagad tādu neesot. Par darbu "Rīgas apģērbā". Ja varētu dzīvot otrreiz, brauktu prom no Latvijas. Par to, kāpēc apprecēja latvieti. Pirms kara tautiešus sauca par žīdiem, tikai krievs pārtaisīja par ebreju. Nav pretenziju pret vārdu "žīds". Par dēla dzīvi, šodienas situāciju valstī.