Tēvs un māte nākuši no salas centra. Visa dzīve pavadīta Salā, arī vīrs no turienes. Apprecējusies 1951. gadā, kad vīrs atgriezies no leģiona. Strādājusi par grāmatvedi, vidējo izglītību papildinājusi kursos. Vīrs nodarbojies ar plostu laišanu. Kara laikā nekādas pārmaiņas Salā neesot bijušas. Vairāk stāsta par savu ģimeni, bērniem un mazbērniem.

Tēvs un māte nākuši no Salas pagasta centra. Māju sākuši celt 1925. gadā, kad piedzimusi autore. Vajadzējis celt mājas, bet iedevuši zemi mežā Brodos), kurš bijis jānocērt. Tad aizbraukuši tur, māte bijusi maza auguma, visa bija sniegā, nav varējusi celt baļķus - "Viņa saka: "Ko es varēju darīt? Nekas man cits neatlika, vajadzēja precēties, lai vīrs ceļ māju"." Visu dzīvi dzīvojusi tajā mājā, vīrs esot arī no tās puses, kaimiņš. Apprecējusies, kad vīrs atgriezies no leģiona, 1951. gadā. Vīrs esot bijis Kurzemes katlā, kad viņam bijis 17 gadu. Vienu gadu bijis Liepājā apmācībās. Autore mācījusies Salas skolā. Pēc skolas beigšanas 1944. gadā sākusi strādāt par grāmatvedi, savu profesiju apguvusi kursos. Vēlāk strādājusi "Gaļas kombinātā", kur nostrādājusi 21 gadu, līdz pensijai.
Ar vīru bijusi pazīstama jau kopš bērnības, mācījušies vienā klasē, zemes robežas arī bijušas tuvu viena otrai - "Viss bija pa jokam. Tā arī visa dzīve mums iet - pa jokam". Vīrs esot ļoti strādīgs, ar labu humora izjūtu un vieglu dzīves uztveri.
No kara atceras maz, Salā esot bijis tā, ka "mums aizgāja pa vienu pusi, aizgāja pa otru pusi, kas mūsu Salā nāks? Tad jau tilta nebija, laivas bija, laipas lika... Mēs kā republikāņi dzīvojām, mums bija sava republika." Skolas neesot bijušas slēgtas, mācības notika. Krievu laiku un vācu raksturo tā, ka "labi jau nebija ne pie viena, ne pie otra". Ulmaņa laikā arī neesot bijis viegli. Autores vecāki samaksājuši kredītu par māju un zemi, tad bijis vieglāk, neesot bijuši ne nabagi, ne bagāti, bet apģērbušies un paēduši bija. Audzējuši cukurbietes pa vairākām tonnām, nodevuši Jēkabpils Cukurfabrikā, bijusi arī sava neliela saimniecība. Vīrs nodarbojies ar plostu laišanu, viņam esot bijis liels pārdzīvojums, kad aizbēra Staburagu, jo viņš esot 17 gadus bijis plostnieks. Esot veduši baļķus līdz Jaunjelgavai, tad tālāk tie esot laisti uz Ķegumu. Vēlāk strādājis betonu cehā. Meita piedzimusi 1952. gadā, dēls - 1956. gadā. Esot 3 mazmeitas, divas studē, viena mācās vidusskolā. Pati autore pašdarbībā nav piedalījusies - cik ģimenē dziedājuši, tik bijis. Bērnībā gājusi svētdienas skolā (luterāne), ir ticīga. Svētītā, krustīta un laulāta baznīcā. Netic ne zīmīgiem sapņiem, ne horoskopiem. Uzskata, ka ar visiem jābūt draugos, lai arī katrs ir savādāks, un ne visiem var piekrist, bet cilvēki ir jāmīl. Galvenais dzīvē ir darbs un ģimene.