Dzimusi Grīvā. Ģimenē 5 bērni. Uz muižas pamatiem tika izveidota saimniecība, no kuras izaudzēto vecāki nodeva Daugavpils Armijas ekonomiskajam veikalam, pelnot naudu bērnu izglītībai. Māte 1935. gadā atvērusi rokdarbu veikalu Daugavpilī. Tēvs bijis a/s " Latvijas koks" pilnvarotais un mežzinis. Bērni piedalījušies mazpulkos. Ģimene, izvairījusies no izsūtīšanas 1941. gadā, otro reizi devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, tad Čehiju. Dzīvo un strādā nometnēs. 1945. gadā ģimene atgiežas Latvijā. Autore un abi brāļi visu mūžu nostrādā Latvijas mežsaimniecībā.

Autore stāsta par savu ģimeni, par tēva mājām. Skolas gaitas sāk 1935. gadā Daugavpilī, tanī gadā mamma Daugavpilī atvēra rokdarbu veikalu. Mamma bija beigusi Talsos Tirdzniecības skolu, kas tajos laikos bija augstākais, ko vien meitene var sasniegt. Vecāki ļoti augstu vērtējuši izglītību. Par vecāku saimniekošanu, mammas rokdarbu veikalu -  tas gājis uz augšu. Par K. Ulmaņa vizīti Daugavpilī. Par mammas sabiedrisko darbību Daugavpilī. Tēvs ļoti daudz strādāja - bija virsmežzinis, bet bija arī otra slodze.
Krievu okupācijas laikā nodibinājās Tautas milicija un palīgdienests. Stāsta par tēva sadursmi ar šīm iestādēm 1940. gada 5. augustā, kad Latvija uzņemta Padomju Savienībā. Par krievu okupācijas laiku. Autores tēvu pārceļ uz Talsu virsmežniecību, ģimene pārceļas uz Vandzenes pagastu. Kā tēvs izvairījās no apcietināšanas. Autore stāsta par savām skolas gaitām kara laikā Talsu vidusskolā. 1941. gada 14. jūnijā tika izvests autores brālēns ar sievu un 4 maziem bērniem. Kara laikā grūta iztikšana, autore dara visus saimniecības darbus. Kartīšu sistēma. Par kara laika sadzīvi, bija arī izklaides. Vācu laikos, kad bija iesaukums, bija dezertieri, kurus autores mamma uzņēma savās mājās. 1943. gadā mobilizē autores jaunāko brāli - par viņa kara gaitām. Kad tuvojas fronte, ģimene nolemj doties uz Vāciju. Par ceļu uz Liepāju, no kurienes kuģis vec uz Gotenhāfeni. Atkal par  brāļa - leģionāra gaitām. Pēc kapitulācijas slēpās mežā, tad filtrācijas nometnē.
Pēc atgriešanās no Vācijas nekā nav, bet ir ļoti izpalīdzīgi kaimiņi. Kā atstāka saimniekošana, grūtā dzīve pēc kara. Tēva darba meklējumi. Stāsta par atbalstu mežabrāļiem un ko tāpēc nākas piedzīvot no čekas. Autore atsāk skolas gaitas, piedalās literāra žurnāla "Literāts" izdošanā. Par 1949. gada 25. marta izvešanu, tēva atlaišanu no darba (kā politiski neuzticams). Vēlāk ģimene pārceļas uz Cēsīm, sāka būvēt māju. Autore 1949. gadā beidz vidusskolu un sāk strādāt Talsu virsmežniecībā par meža kultūrmeistari - stāsta plašāk par darba dzīvi, iepazīšanos ar vīru, laulībām, savu ģimeni. "Dzīve jau bijusi kurioziem pilna, to skumjo notikumu jau mazāk."

Tālāk seko ļoti detalizēts stāstījums par autores ģimenes došanos uz Vāciju 1944. gadā: 1944. gada 10. oktobrī autores ģimene pamet mājas, kur paliek 80 gadus vecais vecaistēvs un izturību. Seko sarežģīts ceļš caur Kuldīgu uz Liepāju, tad ar kuģi pamet Latviju (visi braucēji uz klāja dzied "Dievs, svētī Latviju"). No Gotenhāfenas ceļš ved uz nometni Poznaņā (Polija), kam seko svaidīšanās periods, līdz autores ģimene nonāk Horesdorfā, kur apmetas uz ilgāku laiku. Stāsta par dzīves apstākļiem, satiktajiem latviešiem. 1945. gada maija sākumā autores ģimene sāk soļot Prāgas virzienā, pa ceļam satiek krievu armiju, beidzas karš. Autores ģimene apmetas (čehu) Kostumladki ciemā, strādā pie saimniekiem. Par dzīvi šai ciemā. Pēc kāda laika autores ģimene nolemj doties uz amerikāņu okupācijas zonu Pilzenē, taču viņus izsēdina no vilciena, tāpēc viņi dodas uz Oburas ciemu pie draugiem, kur ģimene dabū dzīvošanai mājiņu, strādā pie saimniekiem.