Akcentē Otrā pasaules kara notikumus, dienestu vācu armijā un slēpšanos, arī pēckara dzīvi Gārsenē, kad neviens nav juties drošs par savu dzīvību. Laulībā ar sievu dzīvojuši kā cimds ar roku, tāpēc intervijā piedalās abi, bieži laulātais pāris viens otru papildina. Narbutu pāra saimniecību cilvēki dēvē par Gārsenes pagasta vizītkarti.

1A Autors jaunībā strādājis par kalpu pie "budžiem"; saimnieki bijuši gan turīgi, gan "švakāki". Tēvs bijis slims, nomiris 70 g.v, palikuši ar māti divatā. Tēvam māte bijusi otrā sieva; pirmā sieva palikusi Ļeņingradā, kur tēvs dzīvojis līdz atnācis uz Lietuvu. Tēvs bija lietuvietis, podnieks - nodzēris mājas, tāpēc bijuši spiesti izvākties un doties kalpu gaitās. Atnākuši uz Gārseni. Autora sieva piebilst, ka vīramāte apprecējusies ar paveco vīru, lai iegūtu Latvijas pavalstniecību. Tēvs bijis skandālists. Kad autors gājis ganos, tad sastrādāto naudu tēvs viņam atņēmis un nodzēris - nav bijis par ko grāmatas skolai nopirkt.
Autors redzējis K.Ulmani, kad tas bijis atbraucis uz Gārsenes skolas iesvētīšanu - "vienkāršs kā zemnieks". Autors gājis skolā Lietuvā. Kad pārcēlies uz Latviju, latviešu valodu ātri iemācījies, šobrīd jūtas kā latvietis, un lietuviski vairs praktiski nerunā. Apprecējies 1948. gadā - tie bijuši nemierīgi laiki, "bandītu laiki", bērnus nav varējuši atļauties. Vasarā, kad atbrauc bērni un mazbērni, ģimene runā trīs valodās: krievu, latviešu un lietuviešu. Neatkarības atgūšanas laikā pa televizoru skatījušies 90.gadu notikumus gan Lietuvā, gan Latvijā un dzīvojuši līdz.
Atceras notikumus Otrā pasaules kara laikā - bēgļi gājuši pa Latvijas pusi, nevis Lietuvas, jo tur šucmaņi viņus šāvuši nost. Visšausmīgāk esot bijis pie Subates, tur krita daudz krievi. Krievi bijuši bez sakariem - nezinājuši, kur fronte atrodas. Autors bijis vācu armijā - no sākuma pie Volhovas upes, pēc tam pārsūtīts uz citu fronti klajā laukā, kur apsaldējis kājas. Ticis atpakaļ uz Rīgu, slimnīcu. Pēc slimnīcas nosūtīts uz veselības rotu, kur komisija piešķīruši autoram atvaļinājumu. Pēc atvaļinājuma vairs armijā nav atgriezies. No krieviem arī izvairījies - glabājies turpat mājās. Autors saka, ka slēpjoties bija jāuzmanās, bet apkārtējie pat īsti nav zinājuši - vai viņš ir mājās, vai armijā. Autors dienējis 2. pulkā pie pulkveža Lobas. Sākumā apmācīti Cēsīs, tad nosūtīti uz Volhovu. Aizbraukuši orķestra pavadījumā; mātes un līgavas raudājušas. Nedrīkstējuši lekt no vilciena ārā, draudējusi nošaušana, bet lekuši. Nodienējis 9 mēnešus un 9 mēnešus slēpies. Autors padomju laikā nav gājis armijā, jo: "Būtu aizgājis, būtu nolicis karoti." Domā, ka represijas padomju laikā viņu nav skārušas, jo apprecējies. Brālis ar ģimeni un māte izvesti. Autors saka, ka pēc kara nav varējis zināt, vai vakarā atbrauks mājās, vai ne.
1B Stāsta par brāli, kuru agronoms padomju laikā aplaupījis, nozogot tam graudus, bet brālis naudu par graudiem tomēr dabūjis. "Visi cietušie un vainīgie tagad jau kapos." Galvenais dzīvē ir veselība un laba sadzīvošana - bez strīdiem, kā rakstīts Bībelē. Par ģimenes dzīvi tuvāk stāsta sieva (skat. NMV 1128)