Dzīvesstāstā parādīta Gārsenes pagasta sabiedrība Ulmaņlaikā, Otrā pasaules karā pārdzīvotais pierobežā. Stāsta par lietuviešu un latviešu valodas lietojumu Gārsenes iedzīvotāju vidū. Otrā pasaules kara laikā viņu ģimene nav liegusi naktsmājas leģionāriem. Kara laikā apcietināta un pratināta par kaimiņa, tagadējā vīra, atrašanās vietu. Stāsta par bērnu un vecāku attiecībām Ulmaņlaikā, savā ģimenē. Salīdzina mūsdienu jaunatni ar laiku, kad pati vēl nebija precējusies. Rokdarbniece.

1A Autores visi radi dzīvojuši Gārsenes apvidū. Viņas ģimene mitusi pie Lietuvas robežas, turpat dzīvojuši vīra radi - pēc kara tā iepazinušies. 1948. gadā precējušies - neko nav varējuši nopirkt, pat kabataslakatiņu. Līgavas kleita bija mātes austais tautas tērps. Laulājušies baznīcā. Laulībā dzimuši divi dēli. Ulmaņlaikā Gārsenes baznīcā - vai katoļu, vai luterāņu - visi dziedājuši latviski, bet, izejot no baznīcas, visi runājuši tikai lietuviski, jo bijusi tāda mode, pieņemts. Tajā laikā lietuviešu valodu visi pratuši. Uzsver, ka viņas paaudze Gārsenē runājusi lietuviski, kaut paši bijuši latvieši. Galvenokārt Gārsenes pagastā saimniekojuši lielsaimnieki, mazāk bijis sīkzemnieku. Kalpi nākuši no Lietuvas. Otrā pasaules kara laikā leģionāri mukuši gar Latvijas robežu uz Liepāju. Autores ģimene devusi viņiem ēst, nav lieguši naktsmājas. Spilgti palicis atmiņā, kā pie Gārsenes kapiem savesti glabāt krievu kareivju līķi, kas sakrauti "čupā". Vienreiz tikusi apcietināta un pratināta par vīra, toreizējā kaimiņa, atrašanās vietu - pret viņu nav bijuši nekādi pierādījumi, un viņa atlaista mājās; pārdzīvotas lielas bailes, jo redzējusi, kā mātes un meitas tikušas sistas.
1B Stāsta par ciemošanos pie dēla Ļeņingradā - silti uzņemta no dēla draugu, krievu puses. Autores bērni pie vecvecākiem pavadījuši lielu daļu savas bērnības. Pēc mātes nāves tēvs pārceļas uz dzīvi pie autores, arī brālis dzīvojis 12 gadus pie viņas līdz laulībām. Dēlam 1980. gadā svinētas lielas kāzas. Uz kāzām un bērēm autore aicināta maizi cept, jo pratusi to vislabāk. Visus darbus no mātes iemācījusies. Visu mūžu priecājusies. Savās mājās viņa ir saimniece, jo vīrs nezina, kad kādus darbus darīt. Atceras, ka kādreiz puišiem bija jābrauc pie meitu vecākiem prasīt atļauju, lai vestu uz balli. Autores māte meitu nav laidusi, un bērniem vecāki bija jāklausa. Salīdzina sava laika jaunatni ar mūsdienu. Autore ir liela rokdarbniece - braukuši pat no Viļņas skatīties viņas darbus. Tamborējusi jau no mazotnes. Par bēru tradīcijām.

Skatīt: NR 1127, Francis Narbuts.