NMV:  2621

Kolekcija:  Dzīvesstāsts Latvijā - 1996
Intervijas gads:  
Vecums intervijas laikā:  

Dzimšanas gads:  
Dzimšanas valsts:  Krievija
Tautība/etniskā piederība:  ebrejs
Ticība:  luterānis
Izglītība:  ebreju skola/vācu skola
Nodarbošanās:  rūpnīcas arodbiedrības komitejas priekšsēdētājs, pavārs

Tēmas:  LPSR, represijas, karš, holokausts, Sarkanā armija
Atslēgas vārdi:  ebreji, evakuācija, ivrits, kara sākums Rīgā

Kopsavilkums:

Stāsts par ebreju tautības cilvēku likteni Otrā pasaules kara un pēckara gados. Ieskats holokaustā. Sociālie apstākļi pēckara Latvijā.


Satura pārstāsts:

Stāsta par vecākiem un ģimeni. Vecākais brālis strādāja Bauskā par zobu tehniķi, 1941. g., kad sācies karš, izbraucis uz Krieviju, kur palika arī pēc kara. Jaunākais brālis palika 41. gadā kopā ar mammu un tēvu Jelgavā un gāja bojā tur holokaustā. Autors gājis ebreju skolā Jelgavā, pēc tam vācu skolā, pēc tam mācījās par elektriķi un strādāja. 40. gadā, kad ienāca krievu karaspēks, nacionalizēja uzņēmumus. 41. gada 27. jūnijā autors kopā ar draudzeni ar velosipēdu aizbrauca no Jelgavas uz Rīgu, tā paglabās no holokausta. Rīgā piedzīvo vairākas apšaudes, pievienojas cilvēkiem, kas grib bēgt no Rīgas. Brauc ar smagajām mašīnām uz Madonas pusi, tad uz Alūksni, no kurienes dodas uz Igauniju, kur vietējie viņus sagūsta. Pēc vairāku dienu gaidīšanas ar vagoniem tiek evakuēti uz Krieviju – vispirms Gorkiju, tad Taškentu, kur autoram pienāk pavēste par iesaukšanu Sarkanajā armijā (1942. gadā) un autors pievienojas latdivīzijai Gorkijā. Sākotnēji notiek apmācības, pēc tam divīzija tiek nosūtīta uz fronti pie Narofominskas. Stāsta par kaujām pie Narofominskas, Starajas Rusas, kur autors tiek ievainots un ievietots hospitālī, kur sāk strādāt virtuvē. Pēc izveseļošanās autoram piedāvā palikt hospitālī par pavāru – tur viņš uzturas pāris mēnešus, pēc tam atgriežas pie savas divīzijas, kur turpina strādāt par pavāru.
Kopumā autors latdīvizija nodienēja 15 gadus, kad tā tika izformēta. Autors aizgāja no dienesta, sāka strādāt Rumbulas aerodromā kā ēdnīcas vadītājs. Pēc tam sāk strādāt gumijas rūpnīcā „Varonis” par parastu strādnieku, bet uzkalpojas rūpnīcas komitejas sastāvā. Rūponīcā strādā līdz 1992. gadam, kad dodas pensijā.
Stāsta par ģimeni – lielākā daļa gājuši bojā holokaustā. Atgriežas pie pirmskara laika – pirms kara daudzi runāja par braukšanu prom, taču autora tēvs to nevēlas. „Neviens nedomāja, ka vācieši būs tik drausmīgi ar slepkavošanu.” Īsi par ebreju sabiedrību Jelgavā. Par jaunības dienu draudzeni Gitu Šerman, ar kuru kopā bija, kamēr tika iesaukts armijā.