Dzīvesstāsts sākas ar tēva māju aprakstu, Otrā pasaules kara ietekmi uz tām. Vecāki kara beigās dodas uz Kurzemi bēgļu gaitās un apmetas Jūrkalnē. Iesaukts vācu armijā, un nonāk latviešu leģiona 19. divīzijā. Tornā rok aizsardzības grāvjus. Kurzemē kļūst par liecinieku tam, ka krievu armijas latviešu vienības tiek sūtītas sagūstīt vācu armijas latviešu vienības. Pēc kara apcietināts un izsūtīts uz Pečoriem. Atgriežoties dzīvo pie vecākiem ar izdomātu biogrāfiju, strādā par mežsargu Jūrkalnē.

Autors dzimis 1921.g, laikā, ko pats raksturo kā sliktu - Pirmā pasaules kara iespaida dēļ. Dzimis Cēsu apriņķī, Rāmuļu pag. bagātās mājās. Ar tēva mājām saistās nepatīkamas atmiņas, jo tagadējie mājas īpašnieki tās ļoti nolaiduši. Autors vairs nevēlas turp atgriezties. Stāstot par savu bērnību, atceras, kā celta māja. Vēlāk skolas gados palīdzējis tēvam būvēt palīgēkas. Māju apraksts.
Kad 17. jūnijā ienāca krievu karaspēks un pārdalīja zemi, viņiem palika 30 ha. Zemes pārdalīšanu uztver kā lietu kārtības sajaukšanu viņu lielajā saimniecībā. Atceras kara sākumu - lidmašīnas, uzlidojumus. Tā kā māja atradās netālu no Vidzemes šosejas un dzelzceļa līnijas, redzējis gan, kā krievi vēlāk atkāpjas, gan kā cilvēkus ar ešeloniem izveda. Savu jaunību raksturo kā satraukumu laiku, jo nav bijusi drošības sajūta.
Kad ienāca vācu karaspēks, iesaukts armijā, kur dienēja 19. divīzijā. Saformētais pulks cauri Dundagai devās uz Ventspils ostu, no kurienes ar kuģiem aizvesti līdz Dancigai un tālāk uz Tornu rakt grāvjus. Rakuši apmēram kādi 400 vīri. Kad decembra beigās Tornai tuvojās krievu armija, devušies ar kājām prom cauri visai Polijai. Martā no viņu pulka izveidots bataljons, kurš aizsūtīts uz fronti, bet pārējie, tajā skaitā autors, rakt tranšejas. Vēlāk pārcēlušies uz Vācijas iekšieni, no kurienes aizvesti atpakaļ uz Latviju, uz Liepāju, uz Kurzemes katlu. Mazirbē apmācīja, lai varētu viņus sūtīt uz fronti. Saņēmis 10 dienu atvaļinājumu, autors devās meklēt savus vecākus, kuri pa kara laiku bija pārcēlušies no Vidzemes uz Jūrkalni. Kad atgriezās no atvaļinājuma, viņu aizsūtīja uz fronti - pie Remtes muižas. Jau pēc trīs dienām, vienībai dodoties uz pulcēšanās vietu pie Remtes baznīcas, pretī nākuši krievi, saukdami - urrā! Autora pulks pārcēlās uz Gaiķiem, kur saņēma pavēli - nelietot ieročus līdz nākamajam rīkojumam. Gaidot rīkojumu, autors aizsūtīts izlūkos. Naktī pamanījis, ka viņu nometnē vicina baltu karogu, kas nozīmēja kara beigas, devies atpakaļ uz nometni. Bet tad pēkšņi parādījusies krievu armijas vienība. Abu armiju virsnieki satikušies un izrādījās, ka krievu armijas virsnieks ir latvietis, kurš saņēmis rīkojumu saņemt gūstā vācu puses kareivjus. Viņš latviešu vienībai dod laiku līdz rītam, lai tā varētu ieiet mežā (dezertēt). Autors devies uz Jūrkalni pie vecākiem. Tur 1945.g. 13. maijā saņemts gūstā un ievietots filtrācijas nometnē. Vēlāk izsūtīts uz Pečoriem. Pečoros strādājis grants raktuvēs. Stāsta par sadzīves apstākļiem - par badu, slimībām un regulārām veselības pārbaudēm. Izdzīvojis, jo ievietots slimnīcā. Izsūtījumā pavadījis pusotru gadu - uzskata, ka viņam laimējies.
Latvijā atgriezies pie vecākiem Jūrkalnē. Slēpis no vietējiem iedzīvotājiem, ka bijis leģionārs un izsūtītais. Stājoties darbā MRS, iesniedza izdomātu biogrāfiju. Pēc dažādiem pagaidu darbiem, 1948.g. ieguvis patstāvīgu mežsarga darbu. Vēlāk izsaukts uz čekas nopratināšanu, jo viņa pārraudzītajā mežā mita partizāni - Jūrkalnes dzirnavu jaunais melderis ar biedriem. Čekai neko nav stāstījis. Tomēr pēc kāda laika melderis ar visu grupu apcietināts.