Dzimusi Krievijā. Bērnībā piedzīvots traģisks notikums - tēva apcietināšana. Redzējusi, kā tiek spīdzināts viņu kaimiņš. Pēc kara uzzinājuši, ka tēvs ir dzīvs, kopā pārcēlušies uz Latviju. Mācības un pēc tam darbs Alsungā par krievu valodas skolotāju. Pārdzīvo latviešu attieksmi pret krieviem. Vaļasprieki - adīšana un lasīšana.

2B Autore dzimusi Krievijā, Ļeņingradas apg. Atmiņu stāstu iesāk par tēva apcietināšanu. Viņas ģimene pasludināta par tautas ienaidniekiem. Bērnībā piedzīvojusi psiholoģisku traumu - ar citiem bērniem pa milicijas logu redzējusi, kā notiek spīdzināšana. Iedomājusies, ka tā noteikti spīdzināts arī viņas tēvs. Zaudējusi no pārdzīvojuma uz laiku runas spējas.
Sākoties karam, mamma aizsūtīta rakt ierakumus un autore ar brāli palikuši divi vien. Abi nav bijuši pilngadīgi vēl. Kad mamma pēc pusgada atgriezusies, ieraudzījusi, ka abi bērni dzīvojuši pilnīgā pusbadā. 1943. g. uzzinājuši, ka tēvs ir dzīvs - paņemts armijā kanālus rakt. Armijā satiktie latvieši ieteikuši viņam pārcelties uz Latviju. Pēc demobilizācijas tēvs atveda ģimeni uz Liepāju. Šeit autore beigusi vidusskolu un pēc tam devusies uz Rīgas Pedagoģisko institūtu, kur iestājusies Krievu filoloģijas fakultātē. Pēc studijām piedāvātas mācības aspirantūrā, bet sastapusies ar cilvēku divkosību, palūgusi, lai nozīmē darbā par skolotāju. Tā nokļuvusi Alsungā. Stāsta, kā apguvusi latviešu valodu - citi skolotāji palīdzējuši. Iesākumā bijuši grūti sadzīves apstākļi. Dzīvojusi ar vēl vienu skolotāju vienā istabiņā turpat skolā. Pārdzīvojusi pārcelšanos uz Latviju - jutusies vientuļa un viena. Ja būtu zinājusi par latviešu attieksmi pret krieviem, it sevišķi mūsdienās, kāda ir latviešu nostāja, nekad nebūtu braukusi šurp. Bet nav, kur atgriezties, jo dzimtā vieta pēc kanāla izveides, atrodas zem ūdens.
Kāzas bijušas mazas. Sadzīvē ar vīru ir bijuši strīdi, bet nekad par sānsoļiem vai nacionāliem jautājumiem. Stāsta par saviem vaļaspriekiem - adīšanu un grāmatu lasīšanu. Pārdzīvo, ka vairs nevar ne adīt, ne lasīt, jo ir ļoti slikta redze. Bērnībā, kad vēl nebija elektrības, lasījusi arī pilnīgā tumsā. Autore nepieder nevienai ticībai, jo dzimtajā pusē nav bijusi neviena baznīca.
3A Par svarīgāko dzīvē uzskata ģimeni un meitu. Prieku sniedz arī darbs - par skolotāju vēlējusies kļūt jau bērnībā. Stāsta kopā ar vīru par darbu skolā.