Tēvam esot Daugavpils policijas priekšnieka amatā, ģimene kara laikā ir apdraudēta, pārceļas no vienas pilsētas uz otru, seko emigrācija uz Vāciju. Tēvs nomirst Vācijā, bet māte iekārtojas uz dzīvi Viļņā. Māte glābusi ebrejus no holokausta, pēc daudziem gadiem saņēmusi pateicības no izglābto ģimenēm. Stāsta par dzīves apstākļiem Vācijā, atminas krievu ienākšanu. Atpakaļceļš no Vācijas uz mājām, apstākļi un iedzīvošanās dzimtenē. Humoristiska epizode par sarunu ar lietuviešu policistu. Stāsta par studijām LU Vēstures un filoloģijas fakultātē, kursa biedriem, pasniedzējiem, dzīvi kopmītnē. Novadpētniecības pulciņa izveidošana skolā, piemiņas pasākumu organizēšana Steķu sila kaujās bojā gājušajiem, sarakste ar viņu piederīgajiem. Skolotājas darbs skolā un statuss sabiedriskajā dzīvē, atkāpe par Staļina nāvi.

1A Dzimusi Krāslavā, māte poliete, tēvs Daugavpils apriņķa policijas priekšnieks no 1935.-1940. g. 1940.g. ar ģimeni emigrē uz Vāciju. Tēvs ar māti satikušies vienā darba vietā. Visa ģimene no Krāslavas pārcēlusies uz Kārsavu. Pusbrāli 1943.g. iesaukuši leģionā. Kara laikā dzīvojuši Naujenē, vēlāk tēvs turpinājis darbu Daugavpils kriminālpolicijas daļā. No Daugavpils dzīvokļa 1944. gadā sākās bēgļu ceļš. Vispirms uz Ērgļiem, caur Rīgu, tad uz Liepāju. 13. oktobrī iesēdās pirmajā no Vācijas atsūtītajā kuģī un aizceļoja uz Vāciju. Tēvs nomiris 1945. Vēlāk ar māti atgriezušās Krāslavā. Latvijā bijis grūti pierādīt tēva nāvi. Māti 1947. gadā atlaida no darba Krāslavas 1. vidusskolā, mammas brālēns garīdznieks iekārto māti Viļņas skolā par direktori. Autore pa to laiku dzīvo Krāslavā. Kādu dienu mājās ienāk sarkanarmieši un prasa pēc viņām ar nepareizu uzvārdu, samelojušas, un nav apcietinātas. 1955.g. autore beidz augstskolu, sākas darbs Rudzātu vidusskolā. Rudzātos nodzīvo līdz 2001.g., tagad dzīvo Ikšķilē. Krāslava kā pilsēta – puslatviska, puspoliska, ar plaša tirdzniecību un Plātera muižu. Par Krāslavu autorei labas atmiņas, tajā mātes dzimtas kapi. Vecaistēvs bijis Krāslavas domes loceklis, atbildīgais par naudas kasi. Pilsētā un klasē bijis daudz ebreju. 1941. gadā ar māti glābušas ebreju ģimenes. 70. gados saņēma paciņu no Telavivas kā pateicību par izglābšanu, mātei izveidojusies sarakste, pēc mātes nāves ebreji apciemojuši mātes kapu. Pusbrālis iesaukts leģionā, pēc tam nonācis akmeņlauztuvēs Vorkutā, saslimis ar turberkolozi, miris 1988.g. Māte sastop audžudēlu pēc daudziem gadiem, pusbrālis domājis, ka visi radi joprojām dzīvo Vācijā. Vācijā nokļuva Vārenmūricas pilsētā, tur tagad tēva kaps. 1939. gadā Ulmanis tēvam pasniedzis zelta pulksteni, tiek glabāts ordenis par tēva piedalīšanos 1. pasaules karā. Vācijā Ķīles ostā vīriešus atšķīra no sievām un bērniem. No Ķīles veda uz Štetinu, tad uz Vārenmūricu. Pēc pusgada satiek tēvu. Vācijā dzīvo pie Meiere kundzes, ātri iemācījusies vācu valodu. Krievu ienākšana Vācijā. Atgriešanās Latvijā, par  zelta gredzenu nopērk maizi un biļeti uz Krāslavu.
1B Vācijā ēdušas amerikāņu konservus un šokolādi. Krievi tuvumā izlaupījuši vācu pili. Pateicoties autorei un viņas mātei, tika paglābtas 3 vācu ģimenes. Vācieši līdz pēdējam ticējuši, ka uzvarēs Hitlers. Bēguši no krieviem Latvijā, bet Vācijā tiem “uzdūrušies” tieši virsū. Atpakaļceļš uz mājām ildzis 2 nedēļas pārpildītā pasažieru vagonā. Krāslavā mājas pilnas ar dzērājiem. Stāsta, kāda bijusi attieksme, kad Lietuvā policistu uzrunājusi krievu valodā, un kā mainījies, kad sākusi runāt latviski. Mācības universitātē Staļina laikā. Pasniedzēji: prof. Rolova, Karpovics, Pārpucis, Jānis Greitjānis. Varslavāns, Strods, Niedra, nedaudz par katru no viņiem. Daudzi no klases puišiem tūlīt pēc absolvēšanas tikuši iecelti par kolhozu priekšsēdētājiem. Studiju laikā dzīvojusi kopmītnēs Rīgā. Stāsta par kopmītnēm, stipendiju. Atmiņas par pirmo mācību stundu. Abi ar vīru ir pedagogi, visu mūžu nostrādājuši Rudzātu skolā.
2A 1944. gada kaujas Steķu silā. 1960. Rudzātu parkā izveido Brāļu kapus. No kara komisariāta Ruskulis lūdzis izveidot novadpētniecības pulciņu un rakstīt mirušo piederīgajiem, vākt tuvinieku un pagasta iedzīvotāju atmiņas. 1965. pirmais kritušo karavīru piederīgo salidojums; iebrauc no Erevanas, Ukrainas, Ļvovas, Rovnas, Kijevas, Doņecas. Kara laikā arī paši Rudzēti smagi cietuši. Krāslavas vidusskolā - dzejnieks Osmanis, būdams komjaunatnes sekretārs, licis iestāties komjaunatnē. Atmiņas par pēdējo audzināmo klasi, dēla attieksme pret māti kā skolotāju. Pēdējais zvans un ballēšanās. Kad nomiris Staļins, kopmītnēs meitenes histēriski raudājušas par vadoņa nāvi, Universitātē kursa vecākajiem bijusi pavēle stāvēt goda sardzē. Radio skanējuši sēru marši, bijusi aizliegta studentu pulcēšanās utt. Kursa biedru attiecības, pasniedzēji padomju laikā.