Autore visu mūžu ir laukstrādniece, bērnībā liegta izglītība. Atmiņas par zirgu transportu, dažādām talkām. Ar paskaidrojumiem izklāsta linu audzēšanas procesu, stāsta arī par rokdarbiem, turklāt visi darbi saistīti ar personīgo pieredzi, darbs izvirzās kā dzīves noteicējs. No tradīcijām stāsta par kāzām, bērnu kristīšanu. Daudz stāsta par ēdieniem un dzērieniem, to pagatavošanu un receptes.
Dzīvesstāstam izteikti dialoģisks raksturs, neviena tēma netiek izvērsta.

Tēvs stāstījis, ka dzimta cēlusies no "Dzeņiem", tad pārgājuši uz Margitavas kalniņu, lai zemi dabūtu. Personīgais mežs esot nodedzis, tad pēc malkas braukuši uz Nīcgali. Vecāmāte bijusi liela rokdarbniece, no kuras mantojusi gan interesi, gan zināšanas par rokdarbiem. Ģimenē darbs ticis uzskatīts par galveno, tāpēc skolā gājusi tikai trīs gadus. Māsa varējusi mācīties ilgāk. No bērnības atceras mēslu talkas, linu plēšamās talkas, labības kulšanas talkas. Detalizētāk stāsta par linu audzēšanu un linu auduma izgatavošanu. Skroderi gājuši pa mājām, šuvuši no izgatavotās vadmalas apģērbus. Audumu krāsoja fabrikā, bet dziju krāsoja mājās ar mākslīgajām un dabiskajām krāsām. Stāsta par kāzu svinēšanas tradīcijām Latgalē, par apdziedāšanos, mičošanu. Ar vīru iepazinusies sen, bet precējušies pavēlu. Turpina stāstījumu par ārlaulības bērniem, dzemdību pieņemšanu un kristībām. Jaunībā patikušas zaļumballes, dzīvie muzikanti. Stāsta par ārstnieciskajām tējām, to pielietojumu, maizes cepšanu, siera taisīšanu un citiem ēdieniem. Tā kā mājas bija tuvu mežam, taisītas čučalas un dzirnaviņas meža cūku atbaidīšanai.