Skaidrs, loģisks, ar attieksmi piepildīts, mazliet ironisks skatījums, humors. Faktoloģiskā sasaiste ar Latgalei raksturīgā uzsvēršanu.

1A Kā pati saka: bija saistīta ar zemīti, ar dabu. "Kur ražo maizīti, tur piedzimu, augām. Maizīte te bija svētība." Bērnībā ģimenē arī bērniem tika dalīti pienākumi. Bija svētība, ar darba prieku iedzimis, ieaudzināts. Runā par Latgalei raksturīgo, zemes reformas rezultātā veidojušos, teritorijas iekārtojumu - šnoru zemēm. Ulmanis nāca ar praksi. Stāsta par Latgales iedzīvotāju sastāvu un no tā izrietošām īpašībām: poļi kundziski, latgalieši pat sevi noniecina. Tolaik arī Krievijas ietekme pierobežā, piemēram, valodā (valodas kropļošana). Zina stāstīt par viensētu veidošanās Latgalē 30. gados. Viņu ģimene māju uzceļ 1939. gadā. Komisija pieņem ēku un ģimene saņem lielu pabalstu par savas mājas uzcelšanu pēc noteikumiem.
Mācības pirms skolas: burtu mācīšanās, pātaru mācīšanās, krusta zīmes zināšana. Cieņa pret vecākiem cilvēkiem. Māte, tēvs un skolotāja ir autoritāte. Mācījusies Lāču pagastskolā, vēlāk Daugavpilī mājamatniecības skolas rokdarbu nodaļa (tagad saukta Saules skola). Vēlāk skolā sākušas mācīties ebrejietes, ar kurām labi sadzīvojušas. Ar 1941. gadu skolā mācības notiek tikai krievu valodā. Autores skolas biedrene ebrejiete, kas labi zināja krieviski, eksāmenā teikusi viņai priekšā, tāpēc eksāmenā nav izkritusi un varējusi mācības turpināt. Skolai darbojoties ar pārtraukumiem, autore to beidz 1944. gadā. Nav bijušas iespējas mācīties tālāk, un sāk strādāt lauksaimniecībā. Autore saka: "Tēva labā saimniekošana. Gribēja celt jaunu kūti, jau bija izstrādāts plāns, taču nāk 1940. gads, nāk vardarbība virsū. /../ un tā mums beidzās tā labā dzīve."
Autores ģimenes mājā iemitināts poļitruks Švedovs. Reiz viņš iedzēris saka, ka sarakstu sastādījuši pa nakti (deportējamo sarakstu 1941. gadā). Teicis, kamēr viņš (Švedovs) te dzīvos, tikmēr ģimeni neaiztiks. Par šo laiku autore saka: "Mūsu pašu latvieši pārvērtās /../ nodevēja ādā." Vācu laikā bijis citādi - labāk. Vīrieši, kas vieni palikuši, jo krievi bija iznīcinājuši viņu ģimenes, iestājās brīvprātīgi leģionā.
1B Otrreizēja sarkanās armijas ienākšana. Autore atceras tās kareivju sirošanu dienu un nakti, cilvēku iebiedēšanu, laupīšanu. Baumas par kolhoza dibināšanu. Vietējie nesaprot, kas ir "kolhozs". No Vitebskas krievietes ar bērniem pārvācas uz Latviju, nāca prasīt pārtiku. 1949. gadā ciemā sapulce, kur izklāstīta kolhoza kārtība: jānodod visi personīgie lopi, tos kopēji izmantošot. Tiem, kas protestēs pret kolhozu, "atradīs vietu". Autores tēvs pirmais "brīvprātīgi" pierakstās kolhozā. Detalizēti atceras nakti, kad notika izvešana un kā slēpusies salmu šķūnī kopā ar savu draudzeni, kas mācījusies par medmāsu. Viņai ir līdzi ampula, ja kaut kas notiktu: dzīva nepadosies. Autore min, ka izvesti kādi seši saimnieki.
Stāsta par netikumisko darbu kolhozā. Pati ielikta strādāt kolhoza kantorī. Stāsta, kā kantorī Ļeņina bildi kāra pie sienas. Bija jārunā krievu valodā. Uz kolhozu brauca instruktori. Autorei bija jātaisa atskaites - "papīru kalni". Salīdzinoši ar lauksaimniecību kolhozā, atceras mazpulku kustību Naujenē pirmskara Latvijā. Autorei dots mazs kviešu lauciņš. Bijis prieks, kad dabū kādu godalgu par darbu, paslavē.
Dzīvesstāstā tiek uzsvērta arī reliģija. Saistībā ar to stāsta, ka līdz ar padomju iekārtu sākās krustu dedzināšana; to darīja arī vietējie krievi. Padomju laikā bērnus skolā mācīja tā, ka viņi neticēja pat savai mātei, ko tā stāsta par pirmskara Latviju.
Tālāk saruna ir par pēdējos gados Latgales laukos notikušo. Tagadējos laikos bijušie komunisti nolikvidēja paju sabiedrību un visi bijušie kolhoza traktori pazuda. Pārējiem paliek tikai zeme.
Stāsta par savas māsasmeitas, pazīstamās tēlnieces Valentīnas Zeiles, bērnību, mācībām un dzīvi Parīzē.
Jautāta par Latvijas turpmāko attīstību, autore runā par grūtībām un morāli, par ārzemju pieredzes iespējamo vērtīgumu un lomu izglītībā.