Ģimenes slēpšanā mežā  no izsūtīšanas. Izved dienu vēlāk – 17. jūnijā, 1941. Dzīve Sibīrijā dažādās vietās, atgriešanās Latvijā. Par spīti grūtībām autore Sibīrijā iegūst augstāko izglītību.

Īsi ieskicēti pirmie bērnības gadi Rīgā pirms II pasaules kara. Pēc Sarkanarmijas ienākšanas autores tēvs, atlaists no tiesneša darba, sāk nodarboties ar lauksaimniecību. 1941. gada 14. jūnijā ģimene tiek brīdināti par izvešanu, tāpēc paslēpjas. Tomēr 17. jūnijā tiek arestēti un izsūtīti uz Sibīriju. Tēvs nošauts, meita stāsta par to, kā 1970. gados neveiksmīgi mēģināja panākt tēva reabilitāciju.

Autorei, kura Latvijā bija beigusi 1. klasi, pēc izmitināšanas Sibīrijas kolhozā jāiet skolā, taču tur apstākļi tik briesmīgi, ka atsakās iet skolā un palīdz mātei lauku darbos. Otrajā ziemā ģimeni nosūta zvejas darbos uz Jeņiseju, kur bija ļoti grūts darbs un šausmīgs bads. Pēc tam ģimene līdz ar citiem izsūtītajiem (pārsvarā Pievolgas vāciešiem) tiek nosūtīta veidot jaunu zvejnieku kolhozu pie Hatangas upes. Plašāks stāsts par dzīves apstākļiem šajā kolhozā, par autores slimošanu ar bērnu trieku.

Autore vēlējās mācīties vakarskolā, taču tur izsūtītie bērni netika pieņemti. Kopā ar citiem izsūtītajiem raksta vēstules Staļinam, un rezultātā skolā tiek uzņemta, ko arī par spīti grūtībām pabeidz. Pēc tam, vēlēdamās izrauties no perifērijas, iestājās Krasnojarskas meža tehnikas institūtā. Pēc institūta beigšanas bez dokumentiem atgriezās Latvijā, kur 30 gadus nostrādā savā profesijā.