Intervija diezgan saraustīta un īsa, tomēr tajā interesantas epizodes par mēģinājumiem II pasaules kara laikā pārcelties uz Zviedriju, kā arī par pēckara laiku, kad nācās saskarties gan ar vietējo komunistu atbalstītāju, gan krievu virsnieku visatļautību. Tāpat autore sniedz īsas ziņas par Lielirbes mežabrāļiem, kuriem bijusi uzticības persona. Autores dzīvē galvenais ir bijis bērnu audzināšana un skološana.

Īsi par savu izglītību – 2 gadi mājmācībā. Autores ģimene bijuši baptisti, par baptistiem Lielirbē īsi. Pievēršas krievu ienākšanai Latvijā 1940. gadā. Atceras 1914. gada 14. jūnija izvešanu, kas skāra atsevišķus cilvēkus Lielirbē. Kara laikā autores vīrs palīdzēja bēgļiem ar laivām pārcelties uz Zviedriju, arī pats emigrēja, taču autore ar bērniem palika Latvijā, lai gan bija nolemts izceļot. Epizode par vācu virsnieku, kas gribēja bēgt uz Zviedriju un, kad tas neizdevās, nošāvās. Pēc krievu ienākšanas vietējie komunisti aplaupīja autores mājas. Epizode par to, kā kāds krievu virsnieks pieprasīja autores tēvam „šņabi un meitas”, un, kad tas netika sagādāts, gribēja tēvu nošaut.

Pēc kara autore, palikusi bez vīra, audzināja un skoloja 4 bērnus, pelnījās šūdama, bet iztikšana bija ļoti grūta. Par pēckara gadiem Lielirbē: krievi aizliedza iet jūrā, tāpēc iedzīvotāji pārcēlās uz dzīvi citur. Īsi par kolhoza dibināšanu. Par tuviniekiem, kas kara beigās aizbēga no Latvija: vīrs uz Zviedriju, brālis uz Zviedriju, beigās nonāca ASV, kur autore viņu arī apciemojusi. Pēc kara autore tikusi saukta Dundagā uz pratināšanām par vāciešu un mežabrāļu atbalstīšanu. Stāsta par Lielirbes mežabrāļiem, starp kuriem bijis spiegs. Intervijas beigās atgriežas pie jaunības gadiem Lielirbē, kad strādājusi veikalā.