Emocionāls un smagu pārdzīvojumu pilns stāsts par divām māsām ieslodzījumā Sibīrijas nometnēs. Autore un viņas māsa izsūtītas 1949. gadā kopā ar māti, kura tur mirusi. Brālis paņemts vācu armijā, kritis gūstā, atbēdzis uz Limbažiem, kur pēc kara arestēts un izsūtīts. Precīzi un raksturīgi Sibīrijas dabas un cilvēku attiecību raksturojumi. Atgriešanās Latvijā 1958. gadā, kad izpērk un atjauno paši savas mājas.

1A Stāstījums par II pasaules karu. Tēvs cienājis krievu karavīrus ar pienu, lai māju neiznīcina. Kad beidzas kaujas, ģimene slēpās. Kad vācieši reiz dzirdēja, kā tēvs sarunājas ar krieviem, tie viņam iešāva kājā un tēvs no šī ievainojuma mira. Atmiņas par degošo Izvaltas baznīcu; atceras, ka tūlīt vācu laikā vācieši jumtu salabojuši. Pēc kara dzīvojušas divatā ar māsu, pašas pļāvušas un sējušas. Kartupeļus pārdevušas  Ļeņingradā, krāja naudu, lai var atjaunot karā izpostīto māju. Pēc atgriešanās no Sibīrijas nopirka govi, sataisīja klāvu, kur arī gulēja. Istabu vēl nav bijis. No kolhoza piešķirts šīferis, ķieģeļi. Pāriet pie stāsta par Sibīriju – par lielo dabas spēku, milzīgajiem odiem un zemnīcām, kurās dzīvoja. Iesākumā zemnīcas noturējušas par mēslu kaudzēm, bet ieraudzījusi, ka no turienes izlien cilvēki. Dzīvnieki staigājuši, kur vien grib. Ar vēršiem brauc cirst kārklus, lai varētu uztaisīt žogu dārzam. Atturīgās dzīves dēļ sauktas par “popa meitām”. Brāļa sieva divas reizes atsūtījusi pakas uz Sibīriju (brālis jau bija miris, viņam palika divi bērni). Atceras, kā Sibīrijā nomira mamma un kā viņu nevarēja apglabāt, jo nebija ne koka gabala zārkam. Nopirkušas kādu beņķi, no kura uztaisīja kaut ko līdzīgu zārkam. Fermas brigadieris bijis vācietis, viņa māsa aicinājusi ciemos parunāties. Stāsta par apģērbu – pirmā gadā apavus neiedeva, vēlāk iedeva 44. izmēra zābakus, zeķu nebija, kājas ietina lupatas. Kājas sala. Kad atveda uz Sibīriju, viņām neko nevarēja inkriminēt; NKVD prasījuši: „ko braucāt uz Sibīriju?”, uz ko autore  nikni atteikusi: “Lai paskatītos Sibīriju”. Lai arī darbs smags – bija jācilā piena kannas, abas ar to tika galā, jo ģimenē radušās strādāt. Ja saslima, ārstu varēja meklēt tikai centrālajā fermā. Saņēma tabletes pret malāriju – tās nedzēra, bet ar tām nokrāsoja kleitas. Ievēroja, ka baltieši ar malāriju neslimoja, bet ukraiņi gan visi izslimoja.
1B Stāsts par sievas zagšanu. Sibīrijā cilvēki bija no visas Latvijas. Izvedot uz vagoniem bija rakstīts – “Specpārsūtāmie”. Atceras, cik baismīgi bija braukt caur tuneļiem, nekad agrāk par tādiem nebija dzirdējusi. Pa nakti brauca milzīgi lielā ātrumā, pa dienu stāvēja pilsētā.
Kad atgriezās no Sibīrijas Latvijā – sāka pelnīt naudu ar izaudzēto ražu, pēc gada ieguva pasi. Latvijas pases pirms izsūtīšanas saplēsa viņu acu priekšā. Sibīrijā izdzīvot palīdzēja doma par atgriešanos Latvijā. Atceras ēšanu Sibīrijā, no ēšanas bija atkarīgs, vai izdzīvos. Kad nārās sākās kautiņš, tad visi gāja laukā, jo, ja kāds gāja liecināt, tas vairs neatgriezās. Raud par pārestību, ka izsūtītas nepamatoti. Atbrīvoja, kad nomira Staļins. Par atpakaļceļu prasīja rubli par kilometru. Pases izdeva Krievijā, mēģināja pierunāt palikt.
Stāsta par ģimeni. Vecmamma bija poliete, no bērnības runā poliski. Atceras, ka Ulmaņlaikos labi dzīvoja, ēdamā bija gana. Nodeva pienu, bekonu, audzēja linus.
2A Atmiņas pat atgriešanos no Sibīrijas 1958. gadā, par Omskas lielajiem odiem, aukstumu. Lai atgrieztos, vajadzēja sapelnīt naudu. Brāli paņēma vācu armijā 1944. gada martā, viņš nokļuva krievu gūstā, notiesāja uz 25 gadiem. Pēc sūdzības uz Maskavu, 15 gadus noņēma nost. Brāļa dzīve pēc atgriešanās Latvijā. Stāsta par bēgšanas sarunām kara laikā. Krāslavā bija iespēja bēgt, bet mamma palika vagonā, nevarēja viņu atstāt. Mamma apcietinot paģībusi – viņai uzlēja ūdeni no spaiņa un aizveda. Ceļā uz gala punktu Sibīrijā pavadījušas mēnesi. Atceras, kā krievu saimniece gatavojās Lieldienām un aicināja ģimeni ēst. Kopā ar saimnieces meitu slauca govis, katrai bija jāizslauc 25 govis. Pašām arī vajadzēja govis dzirdīt un barot. Sibīrijā zeme laba, vietējie ne ara, ne ecēja zemi, bet kartupeļi auga ļoti labi, bija paēdušas.
2B Tēvs mira 1946. gadā. Brālis bija Volhovas purvā vācu pusē. Atgriezās mājās un dzīvoja Limbažos, no turienes viņu apcietināja.
Sibīrijā govis turēja ārā līdz pat sniegam. Sibīrijā negaršīga maize, iesākumā nevarēja ieēst. Redzējusi izsūtījumā ģimeni, kur bija divi veci simtgadnieki, meita un bērni, bet 100 gramus maizi tikai meitai izsniedza – ne bērniem, ne veciem maize nepienācās. Izsūtīti bija arī kazaki, kuri dzēra kumisu. Sibīrijā daudz dzīvnieku – čūskas, vilki, lūši, baltie zaķi. Slaucot vienmēr bija jāuzmanās, jo čūskas saritinājušās gulēja govīm zem tesmeņa. Ūdeni smēla no ezera, ziemā izsita garu caurumu un visi nāca dzert, cilvēki un dzīvnieki. Stāsta, ka krievi bija lieli “čaravņiki” (burvji), bet viņas bijušas ticīgas, un ticīgam cilvēkam nevar neko izdarīt. Krieviem Sibīrijā sievas nebija ne reģistrētas, ne laulātas. Krievu sievietes mēģināja aizmānīt vīrus arī deportētajām.