 |
|
       |
Mēs no laukiem sākām savu bēgļu ceļu, jo Valmiera jau bija pilnīgi kara stāvoklī. Tētis vēl atbrauca pēdējā vakarā no Valmieras ar divriteni un tad jau bija vezumi visi sapakoti. Ar diviem vezumiem mēs izbēgām augusta beigās. Un tad pirmā naktī - tad Valmiera dega jau. Visa pamale bija liesmās. Mūs ceļā vienā saimniecībā ielaida, un mums ļāva tur pārgulēt. Mēs bijām pieci mūsu tiešā ģimenē un vecaistēvs ar vecomāti. Mēs ar tēti nogājām visu ceļu līdz Rīgai kājām, jo vezumos nebija vietas vairāk. Lauku mājās lopi palika. Vecamtēvam bija poļu laukstrādnieku pāris. Tie palika, vācu karavīri jau bija iekšā. Un teica, ka tur it kā mēģinās aizstāvēties, ierakties, bet tur nekas nebija iznācis. Tie vācu karavīri tur pa nakti bija palikuši, apšāvuši lopus un vistas. Un tas pēdējais, ko vispār zināja, ka tas poļu pāris ir bijis kādu laiku vēl. Brīdī, kad jūs atstājāt mājas, vai bija runa: mēs jau būsim drīz atpakaļ? O, jā! Mēs tik aizbrauksim līdz Rīgai, pēc pāris mēnešiem būs atspiesti krievi atpakaļ, un mēs nāksim atpakaļ. Tā bija tāda doma. Rīgā man dzīvoja tēva māsa un tēva brālis. Un otra tēva māsa bija dārzkopības skolā. Tīraiņi, pie Rīgas. Tad bija sarunāts, ka mēs satiksimies un izlemsim, ko mēs darīsim, kur mēs Rīgā paliksim jeb mēs brauksim ārā uz Tīraini. Bet tad jau pirmā vakarā bija gandrīz skaidrs, ka palikšana nebūs, ka jāsāk domāt, ko mēs darīsim – vai mēs brauksim visi tālāk ar zirgiem līdz Liepājai. Un tad tas spriedums bija, ka mēģinās tikt uz kādiem kuģiem. Bet to nu es tagad nezinu, kā mēs galu galā tikām līdz tam kuģim. Tas, ka tie zirgi ar tiem pajūgiem palika Daugavmalā, to, man liekas, mans vecaistēvs un mans tēvs, nebūdams laucinieks, nepārdzīvoja. Es domāju, ilgi, ilgi viņi par to runāja. Un īstenībā mēs ar māsu gan arī, jo tie zirgi bija – viens bija tā kā manas māsas zirgs un viens bija mans. Un jums tos vienkārši bija jāatstāj Daugavmalā? Burtiski tur viņi palika. Tā sajūta, ka tur atstāj tā kā ģimenes locekli gandrīz. Piemēram, tajā vienā naktī mūs pieņēma vienā lauku mājā, šķūnī, teica, lai mēs ejam tur gulēt un lai mēs arī tos zirgus vedam šķūnī iekšā. Jo mēs varam visi palikt bez tiem zirgiem. Un tajā naktī, es zinu, ka mēs visi gulējām rindās pilnīgi tur uz grīdas šķūnī, tur tāds plāns siens bija. Un ieskrēja viens piedzēries karavīrs iekšā (viņš latviski runāja), atrāva granātu un izmeta, un tā granāta tam pirmam zirgam pie pakaļkājas nokrita. Tas karavīrs tik drausmīgi riebīgi iebļāvās un atrāva tās lielās šķūņa durvis. Tā granāta nesprāga. Bet neviens nezināja, kas notiks, ja tas zirgs uzsper tai granātai. Un nekas nenotika. Bet es zinu, ka mēs visi tā kā šokā bijām. Bet nu līdz tai Rīgai mēs tikām. Mūs nodzina gan nost no galvenā ceļa, un mēs gājām pa jūrmalas smiltīm praktiski, un zirgi bija pārstiepušies, un gandrīz vienu to zirgu zaudējām pēdējā naktī, bet tikām līdz tai Rīgai. Un tad bija jāatstāj viss. Un tad mēs braucām ar vācu karavīru transporta kuģi no Rīgas. Mūs salādēja visus pašā apakšā iekšā. Zirgi mums bija vienā galā un mēs bijām otrā galā – ne mūsu zirgi – armijas zirgi. Un tad naktī bija trauksme, ka mums it kā seko zemūdene. Izdeva visiem glābšanas vestes, ka var kuŗu katru brīdi mums trāpīt. Bet nu arī laimējās, ka mums netrāpīja. Tur bija arī karavīri. Bet nebija ļoti daudz to bēgļu, jo viņiem acīmredzot bija tik zināma platība paredzēta. Mēs braucām tad uz Vāciju. Mēs visa ģimene bijām kopā. Mēs bijām septiņi, kas mēs izbraucām no tām lauku mājām, tad viena mana tēva māsa ar savu vīru un tēvamāte un divi bērni Rīgā pievienojās mums. Nu un tad mums bija tas dramatiskais brauciens pāri Vācijai. Mūs salādēja vilcienos un tad mūs veda lejā uz Tīringiju, un tur bija Drēzdenes uzlidojums pa ceļam stacijā. Mēs bijām tieši Drēzdenē. Mums lika atstāt vilcienu, un tuvumā bija tāda ļoti liela banka. Un tai bankai bija apakšā tie drošības pagrabi. Mūs sadzina tur visus iekšā. Un tā bija pirmā reize, kad es redzēju kara ievainotos, kad nesa iekšā tos gaisa spēku izpalīgus, jaunos tos puišus apdegušus, sadegušus. Un tad, protams, bija jākāpj atpakaļ vilcienā, un tur vairs nebija neviena loga – visi logi bija izbiruši. Mūs, burtiski, no tā vilciena visus iestūma tajā bankas pagrabā, un no tā pagraba atkal ārā uz to vilcienu. Bet galvenokārt visi latvieši tur bija. Tie bija, man liekas, lielais vairums no tā paša kuģa. Bet kāpēc tieši mūs lika braukt tur un tur… Varbūt, ka tas bija vācu izkārtojums. Jo mums nebija nekāda zināma vieta, kur mēs braucam, mēs bijām bēgļi, un kur mūs viņi izvietoja – tas bija tas. Mūs pa priekšu aizveda uz Dahavu (Dachau) un tad tikai mēs tikām uz Tīringiju. Tas bija tā kā tāds pārejas punkts. Mēs bijām Dahavā kādu nedēļu vismaz, ja ne vairāk. Tai nometnei blakus, kur mēs bijām, bija koncentrācijas nometne. Mēs zinājām, ka tā ir, kur ir žīdi iekšā. Es pieņemu, ka pieaugušie zināja. Bet mums tur bija jāiet cauri visām riebīgām atutošanām, kad sadzina visus plikus iekšā un karavīri nopūta. Un tā bija arī tā vieta, kur mēs pirmo reizi redzējām, kā tas ir, ka tu dabū šķēli rupjmaizes un piparmētru tēju. Man kādreiz piparmētru tēja ļoti garšoja, bet pēc tā Dahavas laika es ilgu laiku… Kā es saodu piparmētru tēju, tā man tikai nāca tā Dahava prātā. Nu, un tad pēc tam mēs nokļuvām Tīringijā Zālfeldā (Saalfeld). Maniem vecākiem bija tūliņ jāstājas darbā bruņošanās rūpniecībā. Mani, un tur vēl bija viena meitene, mūs sūtīja uz vācu ģimnāziju, bet mums bija katru dienu jābrauc ar vilcienu. Katru dienu mums bija jābrauc ar vilcienu, bet bija tāda koncentrēta bumbošana. Un tad mums skolas braukšana bija cauri, jo pāris reizes bija tā, ka tas vilciens nevarēja aizbraukt. Viņš iebrauca tunelī un viņu nelaida ārā ne uz vienu pusi, jo bija bumbošana. Tā kā mūsu skolas laiks nebija ilgs tajā vācu ģimnāzijā. Tiem mājā, protams, pa bumbošanas laiku nepārtraukta skriešana uz patvertnēm. Mūsu patvertne bija diezgan tālu, zem kalna bija izbūvēta. Bet tad tajā laikā manas tēva māsas vīrs bija vienā dārzniecībā dabūjis vietu. Viņam bija dikti daudz darba un viņš dabūja, ka es varu iet palīgā tur strādāt. Man nemaksāja neko, bet bija kaut kas ko darīt vismaz. Un tad es gāju kājām vairākus kilometrus katru dienu uz to dārzniecību, nostrādāju un vakarā nācu atpakaļ. Un tā arī bija tā vieta, kur es redzēju, ka Zālfeldu nobumboja. Es biju uz lauka, kad sākās uzlidojums. Tad nāca vilnis pakaļ vilnim virsū Zālfeldai. Un es redzu, ka bumbas krīt, un es zināju, ka visa mana ģimene tur ir. Tā kā tas bija diezgan šausmīgi kā manai ģimenes daļai Zālfeldē, tā man, jo mēs nezinājām pāris dienas, vai mēs palikuši visi dzīvi. Mums bija tāda laba latviešu grupa, kas mēs tādā fabrikā bijām izvietoti, plāni būvētā – vējš pūta pilnīgi cauri. Bet nu iztikt mēs iztikām. Vai jūs atceraties tā kā bada stāvokli gandrīz? Bada stāvokli nē, bet tādu stāvokli, kad māte ar vecomāti bija tā gandrīz asarās: kā mēs tagad kaut ko dabūsim kopā. Tur apkārt lauki. Mēs bijām pilnīgi klajā laukā, tā fabrika, un visi domāja: nu, mūs nobumbos skaidrs… Tur absolūti nekas nebija apkārt vairāk. Bet viņas gāja tur pa tiem laukiem, viņas sameklēja kādu kartupeli vai kādu bieti vienu, ko nebija nokopuši. Un tad viņas abas ar manu vidējo māsu Marutu, atrada vienu skārni. Un tam vācietim kaut kāda iemesla dēļ mana māsa Maruta milzīgi patika. Viņa bija tāda ļoti droša, ne uzmācīga, bet viņai nebija bail no cilvēkiem. Un viņas abas ar vecomāti gāja ar piena kanniņu, un tas vācietis viņām asinis ielēja. Un, ziniet, milti bija vēl paglabājušies līdzi. Un tad vecāmāte taisīja asiņu pankūkas ar kaut kādu eļļu šausmīgu. Eļļa arī bija kaut kur samangota, bet tāda diezgan nepatīkama garša tai eļļai bija. Bet katrā ziņā tās pankūkas bija skraukšķīgas, un tas bija tā kā standarta ēdiens ilgu laiku. Atnes atkal tikai kanniņu, iekul miltus iekšā un ēd. Tā kā bads mums faktiski nebija. Bija ļoti, ļoti liesi un viens un tas pats, viens un tas pats. Bet iztikšana bija. Mēs tur Ziemsvētkus visi kopīgi svinējām un 18. novembri, un dziedājām dūšīgi. Latvieši kur tāds kopums ir bijis, atkal tās svarīgās dienas atzīmēja, it sevišķi Zālfeldā. Tur jau izklaidus arī dzīvoja daudzi pie vāciešiem, bet mēs, kas tajā fabrikā bijām kopā, vārdadienas pat atcerējās. Un manai tantei piedzima meitiņa, mana māsīca Ruta, tieši pirms Ziemsvētkiem klostera slimnīcā. Un tad viņus apmetināja vācu dzīvoklī. Viņiem atļāva apmesties, un tā vecā vācu kundze bija ārkārtīgi jauka. Tās runas bija, kādi pāris gadi jau nu te būs pa to Vāciju jāpaliek, bet nekad neviens tajā brīdī nerunāja, ka pat Vācijā vairs nevarēsim palikt, ka mums būs jāpārceļas kaut kur citur. Jo tā sajūta, ka tā vēl aizvien ir tikai tāda pagaidu dzīve un to nu mēs kaut kā izturēsim. Vēl ilgi, ilgi turējās tā doma. Un mums jau it sevišķi vēl tādi ļoti lieli nākotnes plāni nemaz nebija – tikai par skolu domāja: redzi, aiziet atkal garām, atkal aiziet… Kā to skolu tagad, kad mēs atgūsim to zaudēto laiku? Tad, kad vēl Zālfeldā tur bijām, viens no maniem onkuļiem, kuram tā meitiņa piedzima, ļoti interesējās par latviešu literatūru un viņš it sevišķi mūs ņēma mūžīgi priekšā. Mēs skaitījām dzejoļus, mēs lasījām. Gluži vienkārši uzšķir lapu – kas tajās lapās ir: kas vienā lapā, kas otrā lapā – izlasa visu. Viņš pastāstīja par rakstniekiem. Beigās bija tā, ka mēs zinājām no galvas, it sevišķi es zināju no galvas visādus tos dzejoļus. Mans onkulis skaitīja, es skaitīju. Šitā mēs ļoti daudz laika pavadījām. Kara beigas mēs sagaidījām turpat Zālfeldā. Īstenībā, es biju tajā ciemā, kad ienāca amerikāņu karavīri. Es strādāju tur tajā dārzniecībā. Man personīgi bija kaut kāds tāds atvieglinājums, bet arī es kaut kā neuzticējos tajā laikā nevienas puses karavīriem. Teiksim, man bija atvieglinājums par to, ka tas karš, ka tā bumbošana ir cauri, bet nebija tāda ārkārtīga prieka sajūta. Gluži vienkārši bija kaut kāda nedrošības sajūta vēl aizvien, ka atkal karavīri, atkal karavīri… Bet nāca krievi virsū Tīringijai, un mūs aizveda uz Jēni. Un tad Jēnā mēs bijām dažas dienas, kamēr izdomāja, ko tagad ar mums darīt. Un tad mēs atkal tikām uzlikti vilcienos visi un tad mūs veda uz Fišbahu. Tieši mēs bijām Līgo vakarā vilcienā. Un vilcienu ik pa brīdim apstādināja, lai var izlaist ārā tā kā uz labierīcībām, kas bija mežā parasti. Bet tajā vakarā tieši apstādināja, kad bija abās pusēs pļavas. It sevišķi tajā vienā pusē bija tik skaista pļava ar visādākām puķēm. Protams, visas sievietes iekšā – plūc un dzied, un līgo. Un saplūca ar lieliem klēpjiem jāņuzāles. Un tad mēs visu nakti ar tām jāņuzālēm. Sēdējām tajā vagonā, pinām vainagus, dziedājām un no rīta mēs bijām Fišbahā. Un tad mums, protams, tūliņ ierādīja vietas. Tur bija bijusi nometne kādreiz, karavīru nometne. Ierādīja vietas tajās barakās pagaidām. Un turpat tajā nometnē bija arī slimnīca, un tur bija mana māte ar māsu, kas palika slima. Bet nu arī tā slimošana beidzās laimīgi, jo dabūja viņai zāles. Tad nu mēs nodzīvojām tur, kamēr bija atkal izbraukšana uz Ameriku.
Intervija ierakstīta 1999.-2001. gadā, ASV
|
 |
|