 |
|
       |
Es dzirdēju, ka vakar te gāja runa par Otrā pasaules kara bēgļiem un DP nometnēm Vācijā, bet ka te neesot bijis neviens, kas nav bijis Vācijā. Es neesmu bijis Vācijā. Es biju Zviedrijā. Kā es tur nonācu? Vācu laikā mani iesaistīja Kureliešu kustībā. Man mājās ir Kureliešu parakstīta apliecība, ka es esmu viens no viņu darbiniekiem. Kāpēc tā? Vispirms maza atkāpe par manām gaitām pirms Kureliešiem. Es biju mobilizēts, mani iesauca gandrīz kā vienu no pirmajiem, kad es biju students Latvijas Universitātē. Tos, es nezinu kāpēc, viņi sagrāba ciet pa priekšu. Bet izrādījās, ka tiem, kurus iesauca pirmajā nedēļā, vācieši deva izvēli, kur tu gribi dienēt. Vai tu gribi iet Vācijas aizsardzības spēkos un cīnīties par Vācijas uzvaru, jeb tu gribi iestāties latviešu leģionā, kuru tajā brīdī formēja, jeb strādāt vācu tehniskos darbos jeb rūpniecībā, jeb kaut kur tamlīdzīgā vietā. Baumas bija tādas, ka, ja tu pieteiksies darbos, tas nozīmē, ka tevi aizsūtīs faktiski uz Polijas ogļraktuvēm. Vācieši bija paši izlaiduši tādas baumas, lai baidītu, lai vairāk iestātos militārās vienībās. Bet man bija dūša tā kā miets. Es tur biju viens no pirmajiem. Mēs bijām pliki izģērbti un mūs iesauca lielā zālē. Man liekas, ka tā bija Latviešu biedrības zālē, kaut kur Lāčplēša ielā. Tur bija daudzi galdiņi riņķī, pie katra galdiņa savs ārsts, lielāko daļu latvieši. Prasa, kas man vainas, pārbauda. Man nekāda vaina nav, ko es tur iešu melot. Aizeju visapkārt riņķī pie visiem ārstiem. Galā uz tāda paaugstinājuma sēž vācu ģenerālis pie milzīga galda, latviešu tulks blakus uniformā, tādā godbijīgā attālumā no viņa. Tas nu izskata manu lapu, kas bija to ārstu rakstīta, saka: “Ļoti labi, ļoti labi. Taisni tas mums vajadzīgs.” Tulks sāk tulkot, bet es saku: „Man tas nav vajadzīgs, es protu vāciski pats.” „O, tad taisni burvīgi! Taisni tādi mums ir vajadzīgi! Jums ir trīs izvēles.” Man nolasīja tās trīs izvēles, un es pieteicos uz darbiem. Nu tad jums vajadzēja dzirdēt to eksploziju! Vēlāk veči ārā, kas stāvēja pliki, gaidīja savu rindu, tie man prasīja, kuram tur izgājis slikti, ka šie pat ārā dzirdējuši traci. Šie milzīgi lamājās. Lamājās, iedeva vienu tādu kartiņu kaut ko parakstīt un „Nākošais”. Es izgāju ārā, man draugi visapkārt riņķī: “Nu kā tev gāja?” Es izstāstīju. Izrādās, ka vēlāk viņi visi pieteikušies uz darbiem. (smejas) Bet redz, tā lieta ir tāda, ka vācieši, pretēji krieviem, ko viņi sola, to viņi dara. Tur tā lieta. Pašam ģenerālim tas varbūt nepatika, bet tā kā tādas izvēles bija dotas, tad tas jārespektē. Pēc nedēļas gan visas izvēles atsauca, tad nebija vairs izvēles. Nu labi. Tādā sakarībā mani nozīmēja nevis uz Polijas raktuvēm, bet uz veco Latvijas dzelzceļa pārvaldi. Turpat pāri aiz stacijas, tanī lielajā ēkā uz Maskavas forštates pusi. Es aizgāju tur. Pirmais, kad es iegāju pa durvīm iekšā, man tūlīt draugi pretī, kurus es pazinu vēl no sakaru bataljona laikiem. Šie prasa: “Ko tev vajag? Kas tev ir par lietu?” Es saku: “Nu mani te nozīmēja strādāt uz vācu dzelzceļa.” Viens no tiem saka: “Tu neuztraucies!” Mani norīkoja turpat Rīgā dzelzceļa stacijā, kur blakus bija elektrotehniskās darbnīcas. Es tur nostrādāju visu vācu laiku oficiāli kā tehniķis, labodams kaut kādus vācu aparātus. Bet kāds tur man bija labums? Tā kā tās bija dzelzceļa elektrotehniskās darbnīcas, es biju dzelzceļnieks. Tāpēc, ka es biju dzelzceļnieks, es varēju lietot kuru katru vilcienu (preču vilcienu jeb pasažieru vilcienu) Latvijā bez biļetēm kurā katrā laikā, bez atļaujas prasīšanas. Tas man ārkārtīgi nāca par labu tad, kad man to radiostaciju iedeva un mani iesaistīja Kureliešu kustībā. Kā tas iznāca? Izrādās, ka LCP (Latvijas Centrālā Padome) un Kurelis bija uzņēmuši sakarus caur Siliņu ar Zviedrijas Aizsardzības Ministriju. Es nezinu visu to aizmuguri, bet jūs droši vien esat dzirdējuši par Siliņu. Viņš bija viens no galvenajiem organizatoriem braukšanai uz Zviedriju kara beigu pusē. Viņš nesen nomira Latvijā. Viņš Zviedrijā bija uzņēmis sakarus ar zviedru aizsardzību, kuri bija ārkārtīgi ieinteresēti, kas notiek Latvijā, ko vācieši plāno, attiecībā varbūt uz Zviedrijas ieņemšanu. Viņi bija ārkārtīgi jūtīgi par šo jautājumu un gribēja zināt. Kad Siliņš pārbrauca no Zviedrijas, zviedri bija iedevuši līdzi tiem pirmajiem atpakaļbraucējiem raidītāju un par to viņi bija apsolījuši rūpēties par bēgļiem. Kā tādu – dots pret dotu. Tā tas man tika stāstīts, varbūt kaut kas nesaskan ar patiesību, bet es jums varu stāstīt tikai to, ko es zinu. Bet Latvijā Kureliešiem nebija neviens, kas ar radioaparātu prastu apietos. Tā kā es biju izgājis sakaru bataljonā radiotelegrāfistu kursus un 3. Jelgavas kājnieku pulkā, kur es dienēju, es biju sakaru rotā radiotelegrāfists, tā man bija gandrīz vai sirdslieta un vienkārša lieta. Tā nu es dabūju to raidītāju. Viņš bija ļoti nepraktisks, fiziski nepraktisks, sabūvēts lielā kastē un ārkārtīgi smags, ko nevarēja pārcelt. Es viņu pārbūvēju vairākās vienībās tā, ka varēja visu salikt vairākos koferīšos jeb portfeļos un viegli varēja transportēt. Nu un tad sākās tā interesantā dzīve. Tagad tā. Sākumā nesapratu, kas tā par organizāciju. Radiostacija man ir, bet man neviens tā īsti neizskaidroja, kas tie tādi ir, kam es tagad strādāju. Vēlāk izrādījās, ka tie ir Kurelieši. Nu tad tā pamazām izpratām, kas par lietu. Es pa to laiku pārbūvēju aparātu, iemācījos šifrēšanu. Un tad sākās uzdevumi. Upelnieks bija mans priekšnieks un sakarnieks – tas man deva informāciju, kas man bija jāraida uz Zviedriju. Raidīšanas bija apmēram trīsreiz nedēļā. Pirmoreiz es raidīju turpat no mājas, kur mēs dzīvojām Marijas ielā. Bet raidīšanas laikā pēkšņi nodzisa lampa uz īsu laiciņu. Nodzisa elektrība un tad atkal aizdegās. Tas bija brīdinājums. Šitādas lietas jau es zināju. Vācieši peilēja, mēģināja atrast, kurā vietā atradās kaut kādi raidītāji. Es laikam nebiju vienīgais. Es vēlāk dzirdēju, ka arī krievu spiegiem bija kaut kādi raidītāji. Vācieši noslēdza Rīgai elektrību pa posmiem, lai zinātu, kurā kvartālā atrodas raidītājs, tā viņi varēja tuvoties. Tikko kā elektrība nodzisa, es arī pārtraucu un bija cauri. Tas nozīmēja, ka no Rīgas vairāk nevarēja raidīt. Tā nu ārkārtīgi noderēja tas, ka es strādāju dzelzceļa darbnīcās, jo es varēju braukt kurā katrā laikā, uz kurieni vien es gribēju. Tagad tikai bija jāatrod draugi pa Latviju, no kurienes es varētu raidīt. Un tā es braukāju. Visu vasaru, apmēram pusotru gadu. Pa visu Latviju, vienmēr mainot savu atrašanās vietu. Ko mēs raidījām? Es raidīju bez šaubām militāras ziņas, bet bez tam mums vēl bija šifrs pašiem latviešiem, ko zviedri nezināja. Var teikt, tai ziņai bija divi līmeņi. Viens bija tas atklātais, ko raidīja zviedriem, bet bez tam apakšā bija apslēpta ziņa, no kuras vietas, kurā laikā aties nākošā laiva ar bēgļiem no Kurzemes krasta uz Zviedriju. Es gribētu tagad izmantot šo izdevību un mazliet pastāstīt par Kureli. Par viņu maz ir zināms. Par Kureli jūs ziniet tikai viņa militāro daļu. Viņam bija sava nodaļa, par ko ir daudz rakstīts, ir grāmata, LCP tur bija iejaukta. Vai viņš bija tas galvenais vai LCP, to es nezinu, mani tas arī neinteresē. Ar militāro daļu man nebija itin nekāda sakara. Man bija sakari ar to otro daļu, kas Kurelim bija. Viņš man to skaidri pats personīgi pateica, un to es varu liecināt. Viņš man pateica: “Vācieši noteikti zaudēs karu. Tur vispār nav divu domu. Kas mums ir svarīgi, tas ir dabūt pēc iespējas daudz latviešus ārā uz tuvāko neitrālo zemi, kas būtu šinī gadījumā Zviedrija. Lai viņi vēlāk pēc tam, kad būs iekārtojušies, lai viņi varētu kaut ko darīt Latvijas neatkarības atjaunošanas labad.” Redziet, te mēs esam. Mazākais tie, kuri brauca uz Zviedriju. Tā nu tas Latvijā turpinājās līdz pienāca laiks, kad vāciešiem gāja slikti. Tad pats ģenerālis Kurelis mani iesauca pie sevis un teica: “Dēls, tev pietiek. Tu esi pietiekoši darījis. Mēs neko vairs nevaram te iesākt. Paņem savu ģimeni un tagad ir tava kārta braukt. Tu atdod to raidītāju citam cilvēkam.” Mēs izbraucām septembrī, 1944. gada septembrī mēs atstājām Latvijas krastus dienvidos no Užavas mežiem. Jums droši vien neinteresē visi izbraukšanas sīkumi, bet tā arī bija diezgan dramatiska lieta. Mums mūsu laiva nepienāca tad, kad vajadzēja. Mēs nodzīvojām meža būdās, gaidot uz laivu, 5 naktis un dienas bez pārtikas. Pilnīgi nesagatavojušies. Manā gadījumā man bija sieva un vienu gadu veca meitenīte. Izrādās, ka tur no nezin kādiem laikiem bija saceltas meža būdas, ziniet, no skujām. Meža būdas neceļ no lapu kokiem, bet no skujām, jo, ja lietus līst, tad viss tas tek lejā, nekas neiet cauri. Zem eglēm vienmēr ir sauss. Tas ir, kur zaķīši slēpjas. No nezin kādiem laikiem šīs meža būdas bija palikušas vietā, ko cilvēki zināja. Vietējie zemnieki, laucinieki mūs tur aizveda. Tur mēs gaidījām mežā, ļoti tuvu pie kāpām, mēs gaidījām 5 naktis un dienas, kamēr mūsu laiva ieradās. Laivas vārds bija “Gulbis”. “Gulbis” mūs pārveda. Un pēc tam, braucot otrreiz pakaļ, nākošā braucienā “Gulbi” noķēra vācieši un uzspridzināja. Visus tos cilvēkus, kuri bija laivā uzņēma uz vācu kuģa. Mēs bijām salasījušies Ventspilī molmalā. No turienes mūs aizveda ar zirgiem un ratiem uz kaut kādām lauku mājām, kur tad vēlāk salasījās visi pārējie braucēji. Mūsu grupā bija svarīgi cilvēki. Tur bija Tepfera kundze, tur bija Kalniņš, kuram radās caurvēji un viņš nevarēja braukt, un viņu aizveda uz Vāciju. Ne Bruno Kalniņš. Es aizmirsu visus tos vārdus! Tā skaitījās svarīga grupa, kura jānogādā drošībā. Mēs kaut kā gadījāmies tādi mazi cilvēciņi tādā svarīgu politiķu grupā, kur visvisādus dižvīrus pārveda uz Zviedriju. No tām lauku mājām viens vadonis mūs veda kājām cauri mežam pāri kāpām uz jūrmalu. Man bija līdzi viens mazs koferītis pilns, ziniet ar ko, tikai ar ģimenes fotogrāfijām. Ne vērtslietām... mēs nupat bijām precējušies, mums nekas nebija. Bet fotogrāfijas mums bija. Tās man vēl tagad ir! Un mazs podiņš priekš meitiņas – tik lieliņš tāds. (smejas) Tādi mēs iebraucām Zviedrijā. Citiem bija koferīši jeb kaut kas tāds. Bet es atceros, ka tur bija tādi brāļi Karlsoni no Rīgas, kaut kādi veikalnieki, kuriem bija līdzi - stādaties priekšā – tepiķis no tejienes līdz turienei sarullēts. Un mums lika to tepiķi nest cauri mežam! Nu, bet nu kaut ko tādu, ziniet, tas nu bija kalngals. Mēs vienkārši sadumpojāmies un iemetām grāvī! (smejas) Jūrmalā nebija tā lieta tik vienkārša. Jūrmalā mēs nevarējām sēdēt un gaidīt, jo bija ārkārtīgi auksts, vējš pūta, lietus lija, un arī vācu patruļas visu laiku staigāja. Attiecībā uz vācu patruļām, es nezinu, vai jūs ziniet tādu lietu, ka vienu laiku vācieši bija norīkojuši tur vienu lietuviešu brigādi. Mums jau tās atiešanas vietas mainījās, bet jūrmala ir jūrmala, tur var plaši redzēt. Vienu reizi lietuvieši bija uzgājuši vienu no tām laivām. Bet viņi ļāva šiem aizbraukt, tikai šāva gaisā un vāciešiem vēlāk pateica, ka par vēlu atnākuši. Man liekas, tas bija janvārī vai februārī 45. gadā, ka vācieši to bija uzgājuši, lika visiem nostāties rindā, katru trešo izņēma ārā un tos visus nošāva par brīdinājumu. Man arī bija dramatisks moments. Mums visu laiku kāpās bija izlūks, postenis, kas gaidīja laivu, jo mēs vairāk nezinājām kas notiek, mums pēkšņi bija pārtrūkuši visi sakari ar laivu. Mēs nezinājām, kad tā ieradīsies. Tikai zinājām, ka būs, tikai gaidiet un gaidiet. Tagad mēs tur sēžam. Mēs uz maiņām – 4 stundas katrs. Pēc tam nāca nākošais un tā. Mana maiņa nupat kā bija beigusies, apmēram ap vienpadsmitiem naktī. Man vajadzēja faktiski iet atpakaļ, bet mans atvietotājs jau bija atnācis, un mēs tur sēdējām un pļāpājām. Pēkšņi signāls – mūsu signāls! Nu tad, kas par troksni – kā mēs gāzāmies atpakaļ un rāvām visus atkal ārā. Laiva ieradās taisni tajā naktī, kad Liepāju bumboja. Tanī laikā ļoti bumboja Latviju, jo krievi jau nāca cauri Lietuvai, un tikai viena dzelzceļa līnija uz Liepāju vēl bija palikusi brīva gar pašu Lietuvas krastu. Mēs tagad esam jūrmalā ap pusnakti, tumsā. Laiva turpat ir, mēs to redzam, bet viņa nevar piebraukt. Laivā iekāpt mēs nevaram tāpēc, ka tur ir sēkļi un laiva netiek sēkļiem pāri. Tas jau nebija nekāds kuģis, tikai vienkārša zvejnieku laiva, bet pietiekoši dziļa lai tomēr netiktu krastā. Nu tad bija uztraukums – turpat degungalā ir, kā lai tiek! Tad, ziniet, tāda laime.. mēs atradām vienu pusiegrimušu airu laiviņu varbūt apmēram šitādā garumā – tā no tejienes līdz turienei. Smiltīs iekšā ar ūdeni iekšā. Nu tagad jautājums – kā mēs to ūdeni dabūsim ārā? - Ar cepurēm. Izsmēlām smiltis un ūdeni visu, dabūjām iekšā sievietes un bērnus, stūmām mēs veči. Pārējie vienkārši stūmām visu to grupu pāri, iecēlām laivā. Un tad visjaukākais brīdis bija kad uzreiz mēs dzirdējām “puk-puk-puk..” – motors tiešām strādā! Jo mēs bijām dzirdējuši, ka daudzas laivas aizgāja bojā. Tās laivas jau nebija nekādas glaunās, tās bija, kur nu šie bija varējuši dabūt. Dažiem motori sabojājās jūras vidū, daži nevarēja vispār uzstartēt – visvisādas nelaimes bija. Mūsējais darbojās! Tikai “pukpuk” un aizejam miglā iekšā! Mēs izbraucam varbūt kādos divos naktī. Jā, un sievieši visi iekšā, ziniet, kur zvejnieki savas zivis sagāž, tur tāda vieta. Kajītes jau nav. Tur viņi bija apvēmušies, tur bija šausmīgi, kā viņiem tur gāja. Citi domāja, ka viņi to nepārdzīvos, viņi iznāca ārā pilnīgi zaļi. Es biju palicis augšā uz klāja. Vienkārši es negribēju iet tur iekšā, priekš kam – tur nebija rūmes tā vai tā. Braucot mēs esam visu laiku miglā, jau nāk rīts. Pēkšņi mēs iznākam no miglas ārā, ziniet, tā kā korķis. Pēkšņi mēs esam ārā klajā jūrā, migla ir tā kā tāds mūris mums aiz muguras. Labā pusē ārkārtīgi liels balts kuģis. Jūs ziniet, jāskatās pilnīgi uz augšu, lai tikai galu redzētu. Otrā pusē vācu karakuģis. Mēs pa vidu ar Latvijas karogu! Braucam cauri. Tajā pašā brīdī, kad šie iebrauca tanī miglā iekšā, mēs izbraucām ārā. Es tikai varēju redzēt, kā viņu jūrnieki skrēja un skatījās un brīnījās, kas mēs tādi esam, bet viņiem bija svarīgi braukt tālāk – Liepāja bija sabumbota, viņi brauca palīgā, jo tas bija lazaretes kuģis. Liels, balti nokrāsots kuģis. Karakuģis bija viņiem pavadonis. Tie laikam brauca uz Liepāju uzņemt ievainotos vai kaut ko tamlīdzīgu. Kad mēs tuvojāmies Zviedrijas krastiem, mums pretī izbrauca zviedru kara kuģis, uzņēma mūs visus uz kuģa un laivu piesēja tauvā, un aizveda uz Gotlandi. Es nezinu, cik jūs interesē detaļas, bet, piemēram, uz tā paša kara kuģa bija ārkārtīgi laipni cilvēki. Tie zināja, kas par lietu. It sevišķi Gotlandes kara apgabala priekšnieks – viņš bija ļoti labvēlīgi noskaņots latviešiem un arī igauņiem un lietuviešiem. Tā kā mūsu grupā mana meitiņa bija jaunākais bērns (mums bija vairāki bērni), tad kara kuģa kapteinis, elegants būdams, ieveda manu sievu ar bērnu savā kajītē, un viņa tur sēdēja uz mīkstām mēbelēm. Pēc 5 dienām un naktīm meža būdās, ziniet, liela pārmaiņa. Mēs pārējie visi stāvējām kājās, kamēr mēs aizbraucām līdz Slitai. Mūs baroja ar maizītēm un kafiju, bet manu sievu viņi bija aizmirsuši, (smejas) jo kurš tad varēja iedomāties, ka tur kapteiņa kajītē kāds ir. Viņa pirmo reizi dabūja ēst tikai tad, kad mēs izkāpām krastā. Gotlandē mūs uzņēma teltīs, atutoja. Briesmīgi atutoja ar visādām gāzēm, ko visu ne. Reģistrēja. Baroja bez šaubām. Gotlandē mēs ilgi nebijām, mēs bijām pāris dienas tikai. Tur nekāda sight seeing (vietas apskate) nenotika, nekas tamlīdzīgs nebija. Bet zviedri tur bija ārkārtīgi laipni, mazākais viņi tādi likās. Mēs taču visi esam dzirdējuši, cik zviedri ir humanitāri, ar to viņi jau ir pasaules slaveni. Mums izdeva drēbes. Vai jūs variet stādīties priekšā, kādi mēs izskatījāmies, kad mēs 5 dienas un naktis lietū meža būdās dzīvojām bez ēšanas. Atutoja, iedeva drēbes, jaunas drēbes. Bet ziniet, tādas, kas bija modē 1920. gadā. Tādas, kas viņiem bija kaut kur noliktavās, kuras viņi nevarēja nevienam pārdot. Mums jau nav no svara. Galvenais, mums ir silti un mums ir zeķes, mums ir kurpes, mums ir cepures. Un mazajam ir mētelītis. Viss tā, kā vajag. No Slitas mūs aizveda uz Visbiju, tur mēs palikām laikam kādu dienu vai divas, tad ar tvaikoni no Visbijas uz cietzemi uz Stokholmu. Pie Stokholmas bija vairākas nometnes bēgļiem. Viena bija Fāgeršē, viena saucās Kimolneisā. Mēs bijām Kimolneisā. Tas faktiski bija kūrorts, tur bija vasarnīcas, vienkārši dzīvojamās ēkas ezermalā. Es nezinu vai zviedri bija izmesti ārā, jeb viņi bija noīrējuši tukšas telpas. Tur bija iekārtota nometne. Tur mēs aptīrījāmies, pieradām. Ko ēst, bija pietiekoši. Zviedriski neviens nevienu vārdu nepratām, bet zviedri prata vāciski, angliski, un franciski. Izglītoti viņi ir. Mums teica, ka mums būtu jāsāk meklēt darbs, jo nometnē mūs visu laiku neturēšot. Gāja baumas, lai mēs uzmanoties, lai mēs tiešām paši sameklējot darbu, ja vien mēs varot, jo citādāk mūs aizsūtīšot uz ziemeļiem vai nu cirst kokus jeb purvos rakt kūdru. Tas esot ārkārtīgi smags darbs. Tā nu mēs daži puiši pa reizēm vienkārši aizbraucām uz Stokholmu. Mums iedeva kaut kādu kabatas naudu. Bija laipni. Es tagad esmu piemirsis, kā es savu pirmo darbu dabūju. Man liekas, ka caur kaut kādu sludinājumu, ka meklē radio montieri. Es aizgāju uz turieni, un mani uz vietas pieņēma. Ziniet, kāda sagadīšanās? Man tur tikai tādas vienkāršas, mehāniskas lietas bija jādara, kaut kas jāskrūvē un jābūvē. Bet es skatos, ko tad viņi tur būvē! Ziniet, ko viņi būvēja? To pašu raidstaciju, ko es kādreiz Latvijā lietoju. Atkal kāda sagadīšanās – taisni tai vietā! Kad es to uzgāju, es viņiem stāstu, ka man ar to ir prakse. Tie tūlīt to uzņēma, ieinteresējās: “Nu tad izstāsti, kas ir.” Es viņiem arī stāstīju, cik tur neveikli ir šitas un tas, un ka tas taisa pārāk lielu troksni, kad ar atslēdziņu klabina, un ka lampiņu nevajadzētu mirkšķināt, ka tur vajadzētu kaut ko pārlikt, un ka nevajadzētu lietot angļu uzrakstus. Vajadzētu tos uzrakstus vāciski uzrakstīt, jo kastes bija melnas, un nosaukumi, ko katra poga nozīmē, bija iegravēti angļu valodā. Viņiem par maniem ieteikumiem bija ārkārtīgi liela interese. Tāda sagadīšanās reti gadās. Katrā ziņā es zinu vienu lietu, ka līdz ar to mana reputācija bija laba – es esmu politiski drošs. Tad es pamazām mainīju darbu uz labāku. Aizgāju no turienes atkal uz vienu citu, pašās beigās strādāju pie LM Eriksona. Ak tā, man bija līdzi daži Minox aparāti. Kādi četri laikam. Jūs atceraties, kas ir Minox? Jā, fotoaparāti. Bet tā nav rotaļa, tas bija īsts kārtīgs fotoaparāts. Ko es ar tādiem iesākšu? Es saņēmu dūšu un aizgāju uz angļu sūtniecību. Tie 400 kronas par katru iedeva! Pats pirmais, ko es izdarīju – es nopirku radio uztvērēju. Īsviļņu uztvērēju. Ā, un tas jūs vairs neinteresēs. Kas jūs interesēs varbūt ir tieši, kā mēs tur nostabilizējāmies. Sākumā mēs vēl dzīvojām nometnē. No nometnes mēs pamazām pārvācāmies uz dzīvokļiem. Dzīvokļi bija ārkārtīgi grūti dabūjami Zviedrijā, un viņi faktiski būvēja ārpus Stokholmas jaunus kvartālus, kur vajadzēja pierakstīties jau gadiem uz priekšu. Mēs tur dabūjām dzīvokli apmēram mēneša laikā. Kāpēc? Tāpēc, ka mums bija pārtikas kartiņas. Mums valdība deva pārtikas kartiņas – man, Ilgai, manai sievai, bērnam un Ilgas brālim, kas arī mums bija līdzi. Mums kartiņu bija tik daudz, ka mēs tās nemaz nevarējām izlietot. Ko mēs darījām? Es atradu galveno ofisu, kur, teiksim, ārpus Stokholmas būvēja jaunas skaistas dzīvokļu mājas. Aizgāju pie šiem un sacīju, ka mēs gribētu pieteikties, kā ar to gaidīšanu, un noliku viņiem priekšā veselu čupu mūsu pārtikas kartiņas. Apmēram nedēļas laikā mēs tikām pie dzīvokļa. Kad mēs ievācāmies, tagad stādieties priekšā – modernas ēkas, 3 stāvi, katrā kaktā pa dzīvoklim, visa māja pilna ar latviešiem. Tie visi to pašu lietoja. Zviedri to nevarēja saprast – kā jūs te tikāt iekšā? Mēs bijām pieraduši pie tā saucamās bartera sistēmas Latvijā. Pret pārtikas kartiņām mēs izmainījām un dabūjām dzīvokļus. Kas tur dzīvoja? Piemēram, man kaimiņš bija gleznotājs Niklāvs Strunke. Tur bija profesors Straubergs. Virs mums dzīvoja Mārtiņš Zīverts. Visi no tām nometnēm, kur mēs bijām kopā. Nometnē neviens otram nestāstīja, ko viņš darījis, bet pēkšņi atrodamies visi kopā.. Manā pēdējā darbā Zviedrijā es strādāju kā radiotelegrāfists Amerikas sūtniecībā. Varbūt jūs ziniet tādu iestādi OSS - Office of Strategic Services, kuras pēctecis ir CIA? Es tur dabūju darbu, un ar viņu palīdzību mēs tikām ātrāk nekā citi uz Ameriku. Toreiz bija kvotu sistēma. Latvijas kvota bija pārpildīta un uz vīzu būtu jāgaida ilgs laiks, bet Krievijas kvota bija tukša, jo neviens no Krievijas uz Ameriku nebrauca. Mani darba devēji teica: „Pavisam vienkārši, tu esi atbraucis no Krievijas.” Uz Krievijas kvotas un CIA galvojuma pamatiem mēs tikām Amerikā.
Ireakstīts 3x3 nometnē Katskiļos, 2005. gada "Trimdas vēstures ievirzē"
|
 |
|