 |
|
       |
Mēs izbraucām no Latvijas ‘44. gadā. Mans tēvs vēl palika Latvijā, jo viņš bija saistīts darbā, bet tā kā viņš baidījās, ka tad, kad fronte sabruks, krievi ienāks atpakaļ Latvijā, viņš izkārtoja, lai mēs – mamma, brālis un es - tiktu ārā no Latvijas. Viņš izkārtoja mums apmešanos Gotenhāfenā (Polijas pilsēta Gdiņa, kas no 1939. līdz 1945. gadam atradās Vācijas sastāvā un tika saukta par Gotenhāfenu) pie saviem attāliem radiem. Tur mēs nodzīvojām no ‘44. gada līdz ‘45. gada janvārim. Tēvs pats atstāja Latviju taisni pirms krievu ienākšanas, pārceļoties uz vienu vietu Vācijā, kur viņš bija atradis darbu. Kad krievu fronte tuvojās Dancigai un Gotenhāfenai, arī mums bija laiks bēgt no turienes projām, ja negribēja palikt pie krieviem. Tanī laikā tajā rajonā - pie Dancigas – ‘45. gada ziemā bija jau ļoti liela cilvēku drūzme, ar daudziem bēgļiem. Karš gāja uz beigām, vāciešiem jau sāka trūkt kara un transporta materiāli. Tā kā visapkārt jau bija ielenkums, tad daudz bēgļi un cilvēki, kas gribēja tikt no turienes ārā, brauca ar kuģi. Ideja bija braukt ārā no Dancigas, braukt pa Baltijas jūru un pārcelt visus pasažierus uz kādu citu, drošāku vietu Vācijā. Viens no kuģiem, kas bija tam mērķim rezervēts un lietots bija "Wilhelm Gustloff”. Es pastāstīšu par mūsu pieredzi uz šī kuģa. "Wilhelm Gustloff" bija sagatavots kā bēgļu transports. Mēs ar manu brāli, kuram bija 10 gadi (man bija 6 gadi), un mana mamma, mēs dabūjām biļetes, braukt ar "Wilhelm Gustloff". Tā kā es tikko biju izslimojusi masalas, mana mamma mani uzlika uz kamaniņām, un mēs braucām uz ostu, lai mēs tiktu uz kuģa. Tas bija janvāra beigās ‘45. gadā. Kuģī mēs dabūjām vietu vienā lielā zālē vairāk augšstāvā, kur mēs apmetāmies uz matračiem. Kuģī tika ielādēti ļoti daudz bēgļu. Tur bija arī ievainoti zaldāti, tur bija daļa no Vācijas zemūdenes komandām. Cik es esmu lasījusi, tad apmēram 6000 cilvēkiem bija pārdotas biļetes, kas bija rezervētas. Pāris dienu laikā visi sakāpa kuģī, kuģis tika pielādēts un sataisīts. Viss notika lielā haosā. Mēs izbraucām 1945. gadā 30. janvāra pēcpusdienā. Kad kuģis izbrauca ārā jūrā, viņam piebrauca klāt vēl viens mazāks kuģītis ar bēgļiem, un vēl citi bēgļi tika ielikti ‘’Wilhelm Gustloff’’. Lai gan pavisam skaidri nav zināms, bet domā, ka kopskaitā uz kuģa bija apmēram 8000 cilvēku*. Pilnīgi pierādīts ir, ka ir bijis 6000. Kuģim nebija līdzi parastais apsargs – laivas, piemēram, torpēdlaivas, kas meklēja torpēdas. To pavadīja tikai viena transportlaiviņa. Tā kā kuģim nebija neviens, kas viņu varēja pasargāt no torpēdām, tad apkalpe bija domājusi par to, ko vislabāk darīt? Vai braukt, cik ātri vien var, vai braukt tādā zigzag formācijā, lai torpēdas viņu neskartu? Esot bijušas nesaskaņas par to, kā rīkoties. Es atceros, ka sniga sniegs un bija ļoti auksts jau pēcpusdienā. Mēs bijām apmetušies uz matračiem lielā istabā. Pēc pāris stundām, tajā vakarā kuģi torpedēja kādas trīs krievu zemūdenes. Par šo notikumu ir sarakstītas 2 grāmatas angliski. Viena saucas „The Cruelest Night” („Nežēlīgākā nakts”), kam autors ir Kristofer Dabsen (Christopher Dobson), un otra ir „The Damned don’t Drown” („Nāvei nolemtie neslīgst”)**. Vai krievu zemūdenes nezināja, ka jūs esat bēgļu kuģis, jeb viņi zināja? To es noteikti nezinu, ko tas zemūdenes kapteinis, krievs, domāja, kad viņš redzēja mūsu kuģi. Es nezinu, ko viņš domāja. Bet pēc tam tika spriests par to, vai pēc kara likumiem viņš to darīja likumīgi, vai viņam vajadzēja to darīt. Cik es zinu, viņš netika sodīts, jo tur tomēr bija arī vācu zemūdenes zaldāti, ne tikai bēgļi un ievainotie cilvēki. Kad torpēdas bija trāpījušas kuģim, ļoti ātrā laikā kuģis sāka sagāzties uz vienu pusi. Tā kā mēs bijām vienā no augšējām zālēm, mēs bijām ļoti labā vietā, daudz laimīgāki nekā tie, kas atradās kuģī daudz zemāk. Es atceros, ka mana mamma paņēma mani pie rokas, un mēs pa koridoru caur daudz citiem cilvēkiem, lielā drūzmā gājām augšā uz platformu, kur bija glābšanas laivas. Tā kā kuģis bija tā pārlādēts ar cilvēkiem un tas tika sagatavots lietošanai tik īsā laikā, tad nebija pietiekami glābšanas laivas visiem cilvēkiem, nekādā ziņā. Daudz paredzēto glābšanas laivu iztrūka. Es atceros, ka mēs drūzmā stāvējām. Kuģis jau bija ļoti slīpi sagāzies. Tad es atceros, ka mēs pazaudējām manu brāli. Mans brālis vairs nebija pie mums. Bija tikai mana mamma un es. Viņa turēja mani pie rokas. Es personīgi neatceros nekādas drausmīgas lietas, kas tur notika, lai gan es esmu par to lasījusi, ka cilvēki šāva viens otru nost, jo viņi zināja, ka viņiem nebija nekāds veids, kā viņi varēs izglābties. Bet ko es atceros ir, ka mana mamma un es, mēs abas stāvējām tajā lielā cilvēku drūzmā, un ka pēc kāda laika lielā cilvēku drūzma vairāk tur nebija. Es nezinu, kur tā palika. Es atceros, ka mana mamma mani paņēma rokās un pasniedza mani vienam vīrietim, un viņš mani ielika glābšanas laivā. Mans brālis jau bija pazudis no mums. Es atceros, ka mana mamma tur stāvēja un mana mamma palika. Tā bija pēdējā reize, kad es redzēju savu mammu. Es atceros, ka es sēdēju laivā, un tur bija arī daudzi citi cilvēki. Kad laivu ielaida ūdenī, tā atsitās pret kuģi. Ūdens nāca iekšā no abām pusēm, bet ne tik daudz, lai laivu nogremdētu. Es atceros, ka mēs atsitāmies pret kuģi, bet tad kaut kā mēs aizslīdējām no kuģa projām. Es neatceros, vai laiva tika airēta, vai brauca ar motoru. Es tikai atceros, ka bija ļoti lieli viļņi, un laiva pa viļņiem brauca augšā un lejā. Es sēdēju starp 2 cilvēkiem un turējos pie sēdekļa. Bet es neatceros, ka es būtu ļoti satraukta. Es arī neatceros, ka es šausmīgi saltu. Bet es atceros, ka mēs braucām laivā, un es skatījos, ka lielie viļņi gāja gar abām pusēm. Nākamais, ko es atceros (un mana atmiņa nav vairs tik skaidra par visu šito, jo es biju tikai 6 gadus veca), ka es tālumā redzēju, kā kuģis sagriezās un nogāja dibenā. Kuģim bija gaismiņas. Kuģis nogāja dibenā 70 minūšu laikā no tā laika kad torpēdas viņu skāra. Pagāja tikai tik īss laiks, kamēr viņš nogrima. Tad, ko es atceros ir, ka mēs braucām pa viļņiem un ieradās torpēdlaiva, kas nolaida tīklus, un mēģināja tumsā uzņemt cilvēkus. Mēs piebraucām klāt. Man apsēja šņori; es turējos pie šņores, un mani uzvilka augšā kuģī. Es sēdēju torpēdu laivā uz mucas. Man kājas bija slapjas; man novilka zeķes, lai gan es biju labā stāvoklī. Es tikai atceros, ka es biju slapja. Tad es atceros, ka laivā bija liels sitiens, tā kā laiva it kā sagriezās. Viņi lika laivā kaut kādus bumbu spridzinātājus, un tādēļ es dzirdēju sitienus. Tas ir viss, ko es personīgi atceros no „Wilhelm Gustloff” kuģa bojā ejas. Cik es zinu, torpēdlaiva uzņēma tikai kādus pāris simtus cilvēku no 8000 cilvēkiem, kas varēja būt kuģī. Ieradās vēl viena laiva, kas uzņēma vēl kādus 250 cilvēkus. Dažas mazākas laiviņas esot uzņēmušas mazākas grupiņas. Ir savāktas ziņas, ka varbūt ne gluži 1000 cilvēki tika izglābti. Pēc tam torpēdlaiva aizveda mūs uz Sasnecu, kur bija kuģis, kas bija rezervēts kara invalīdiem vai slimniekiem – tā kā tāds Sarkanā Krusta kuģis. Tur mani ielika kopā ar citiem bērniem. Mana nākamā atmiņa ir, ka vairākas dienas vēlāk es stāvu rindā un ka mums saka, ka mūs sūtīs uz bāreņu namu. Es neatceros, ka es būtu bijusi ļoti satraukta. Es tikai stāvu rindā un garām nāk mans brālis, kas ir 10 gadus vecs! (smejas) Tā mēs satikāmies. Arī viņš bija dzīvs un viņam bija mūsu tēva adreses. Līdz šim mums nebija bijis nekādu sakaru ar papu. Bet brālis jau tajā vecumā bija diezgan izdarīgs un tur bija arī palīdzības aģentūras, tā kā kaut kādā veidā, es nezinu tieši kā, brālis izkārtoja un sarunāja, ka mēs varam doties ceļā pie papus. Bet tāpēc, ka bija karš un fronte sāka nākt uz priekšu, mēs līdz turienei netikām, kur bija mūsu paps. Vai jūs veda tikai vienus pašus? Mēs bijām abi divi. Kaut kā mums bija sagādāta biļete, un mēs bijām ceļā. Tikai vieni paši? Jums nebija nekāda pavadoņa? Tas bija kaut kā ar tām organizācijām, kas tad darbojās Vācijā. Bet mēs netikām tur, kur bija paredzēts. Mēs palikām vienā vācu ģimenē, kas mūs uzņēma. Es vāciski runāju. Vācu ģimene bija laba pret mums, lai gan mana galvenā atmiņa no tā laika ir, ka es arvien biju izsalkusi. Es sēdēju uz mājas trepēm un gaidīju, kad būs kartupeļi, ko ēst. Es visu laiku domāju par ēšanu; man arvien gribējās ēst. Mans brālis aizrakstīja manam tēvam; tēvs vēstuli saņēma, un tā mums atkal radās sakari. Es domāju, ka tas notika kāda mēneša laikā. Pēc kāda laika tēvs atbrauca pie mums un paņēma mūs pie sevis. Mēs staigājām pa pilsētu (es vairs nezinu pilsētas vārdu), visapkārt bija drupas. Mans tēvs mani ņēma pie rokas, un mēs abi staigājām pa pilsētu. Un man bija milzīgi liela drošības sajūta, ka tagad man ne no kā nav jābaidās, mans tēvs ir šeit, kas mani aizsargās no visa, kas notiks. Tā mēs atkal satikāmies. Tēvs mūs aizveda pie manas mammas māsas. Tad jau karš bija beidzies. Mēs nokļuvām bēgļu nometnē. Bet no manas mammas mēs nekad vairs neko nedzirdējām. Mana mamma aizgāja bojā ar kuģi. Vai viņa nemēģināja pati glābties? Jeb vai viņa kaut ko teica, ka viņai ir bērni? Glābiet! Viņai nebija iespēja. Bet tos bērnus tomēr ņēma. Es atceros, ka mani viņa pasniedza vienam vīram. Visiem bija glābšanas vestes. Ja Jūs padomājiet - no tā cilvēku daudzumu, kas tur bija, cik maz cilvēkiem bija iespējas izglābties. Un tomēr nebija tāda, ko saka „stampede” (paniska skriešana)? Bija. Ja lasa grāmatās, bija „stampede”. Bija tā. Cilvēki skrēja uz tekiem. Ar šautenēm matroži mēģināja aizturēt cilvēkus, lai viņi nepārņemtu laivas. Bija šausmīgi gadījumi, bet es personīgi tos neredzēju un neatceros. Viss, ko es atceros ir, ka mēs gājām augšā pa vienu koridoru, ka tur bija cilvēki visapkārt, ka kaut kā mēs muļļājāmies uz priekšu, kamēr mēs tikām tur, kur bija glābšanas laivas, un ka tur bija liela cilvēku drūzma. Bet es neredzēju nekādas pāridarības, lai gan ja visu lasa, tad daudz kas tur notika. Daudzi cilvēki vienkārši netika ārā no apakšējām telpām – tās bija pārpildītas. Viņiem nebija nekādas iespējas tikt pie glābšanas laivām, un ja arī viņi tiktu, tur nebija glābšanas laivas. Tie cilvēki, kas ieleca ūdenī, nevarēja ilgi dzīvot, jo tas bija viens no aukstākajiem laikiem ar ļoti aukstu ūdeni. Viņi nosala un noslīka. Cik ilgu laiku jūs bijāt glābšanas laivā? Vai tās divas laivas piebrauca pēc īsa laika? Kuģis nogrima 70 minūtēs. Mūs uzņēma torpēdlaiva, kas bija viena no vācu laivām, kas ieradās tur palīdzēt. Tā bija pirmā un faktiski vienīgā, kas spēja uzņemt vairāk cilvēkus. Tā kā arī cilvēki, kas būtu citās laivās, nebūtu nekur tālu tikuši. Viņi nevarēja tikt, jo kuģis, kas atbrauca ar torpēdlaivu nevarēja tur ilgi palikt, jo kuģa apkalpe uz sava radara bija redzējusi, ka krievu zemūdenes vēl ir netālu. Viņiem bija jāizšķiras – vai palikt un gaidīt, pa kuru laiku viņi arī varētu dabūt torpēdu, jeb braukt projām, kamēr vēl var. Bet tās laivas bija vairākas taču, ne? Jūs uzņēma 2 laivas, vai ne? Pārskati par katastrofu stāsta, ka tika uzņemti ap 250 cilvēku tanī laivā, kur es biju. Statistiski tas ir brīnums, ka man bija tāda izdevība (smejas). Un mans brālis arī. Lai gan viņš nebija kopā ar mani, arī viņš tika izglābts. Vai jūs arī kaut kur reģistrējāties, ka jūs bijāt starp tiem, kas ir izglābti? Piemēram, vai kāds grāmatu sarakstītājs jūs kontaktēja? Mani nē. Bet žurnālisti ir pārskatījuši visu notikumu, savākuši faktus, un ir tās grāmatas uzrakstījuši. Tā kā visus viņi nav mēģinājuši intervēt, vai ne? Nē, mani nē. Bet ir pārskati un dati par notikumu, jo kuģa kapteinis pats izglābās. Daudzi cilvēki ir rakstījuši par šo notikumu. Vai tas jums ir ārkārtīgi traumatisks notikums? Es nevaru teikt, ka taisni tad, kad es to pārdzīvoju, ka es jutos, ka tas bija ļoti traumatiski. Tas tikai bija kā fakts. Bet tas ļoti pārmainīja mūsu dzīvi, jo es uzaugu bez mātes. Karš beidzās un tad mēs bijām nometnēs. Mēs bijām ar mātes radiem, un tad mēs pārgājām pie tēva radiem. Un ‘49. gadā, kad man bija 11 gadi, mēs atbraucām uz Ameriku. Jūs nekad nemēģinājāt uzrakstīt jeb dokumentēt savu pieredzi kuģa traģēdijā? Nē. Es to nedarīju. Es arī neesmu sevišķi daudz kavējusies un domājusi par šo savas dzīves notikumu. Tagad man tas nāk prātā vairāk tāpēc, ka mēs visi runājam par "Titāniku" un par citiem notikumiem. Faktiski tā ir katastrofa, kur daudz vairāk cilvēku aizgāja bojā nekā Titanika traģēdijā. Tā kā es domāju, ka to ir vērts pieminēt. Stāsti un grāmatas, kas to apraksta, ir ļoti dramatiskas un apraksta to daudz krāšņāk, nekā es to varu izstāstīt, jo manas atmiņas par notikumu ir tomēr ļoti ierobežotas. Mēs gribētu vēl noskaidrot par jūsu brāli. Kad jūs šovasar satikāties, ko brālis jums teica? Mēs pārrunājām notikumu par "Wilhelm Gustloff" bojā eju. Es viņam prasīju – kā tas bija, kad tu mūs atstāji, pazudi no mums? Un viņš man teica, ka viņš redzēja, ka tur bija tāda cilvēku drūzma, ka mēs stāvam un nekur netiekam. Viņš bija domājis, ka viņam jātiek nost no kuģa, jo kuģis bija jau ļoti sagriezies uz vienu pusi. Viņam radusies iespēja tikt vienā glābšanas laivā, un viņš tāpēc vienkārši mūs atstājis, un ticis laivā. Es viņam prasīju, ko viņš atceras no laika, kad viņš bija glābšanas laivā. Viņš teica, ka viņš esot sēdējis laivā un ka viņam esot bijušas ļoti lielas bailes, ka viņš nogrims un viņš esot lūdzis Dievu, lai viņš nenogrimtu. Viņš esot bijis ļoti, ļoti satraukts un sabaidījies. Bet jūs toreiz nedomājāt par Dievu? Jūs nemeklējāt kontaktu? Es neatceros, ka es būtu bijusi ļoti satraukta. Es atceros, ka es sēdēju laivā un turējos klāt pie malām. Vai tanī laivā bija pa lielākai daļai bērni jeb lieli cilvēki? Nē, tur bērni nebija. Es atceros vairāk lielus cilvēkus. Mans brālis arī teica, ka viņš neatcerās, ka daudz cilvēku būtu peldējuši apkārt ūdenī. Viņš atceras redzējis laivas un plostus. Bet tas bija naktī? Tas bija naktī, bet viņš neredzēja individuālus cilvēkus, kas bija ūdenī.
*Peter Schneider savā rakstā, „The Germans are Breaking an Old Taboo”, New York Times, 2003.g. 18. janv., B8 lapp. piemin, ka uz kuģa atradušies pāri par 9000 pasažieru, lielākā daļa no tiem sievietes/jūras izpalīdzes un bērni. **Vācu valodā nesen iznāca grāmata: Gunter Grass, „Im Krebsgang” ("Krabja gaitā").
Intervija ierakstīta 27.08.1998., Katskiļos, ASV
|
 |
|