 |
|
       |
Astoņu gadu vecumā atstāju Latviju. Kā jau lielākā daļa bēgļu 1944. gada 15. oktobrī devāmies ar kuģi uz Vāciju, sauszemes ceļi bija ciet. Par izbraukšanu izšķīrās vecāki. Māte bija skolotāja. Un bija visiem zināms jau pēc 1940. gada pārdzīvojuma, ka, ja krievi nāks atpakaļ, tad būs vakars. Esot tādas runas klīdušas, ka ir jau izrakta bedre skolotājiem, un kad nāks atpakaļ, tad būs visiem vāks. Es atceros, ka bija tādi ļoti neomulīga, nedroša situācija 1940. gadā. Es neko tuvāk neatceros, es tik jutu tā, ka nedrīkstēja skaļi uzvesties, nedrīkstēja nekā pievērst uzmanību sev, ka kaut kas virmoja gaisā, bet nezināju, protams, kas tanī laikā. Es kā puika, kas bija nepilnus 8 gadus vecs, nevarēju vien sagaidīt, kad brauksim projām – tā bija liela avantūra. Tēvs bija saorganizējis ar šosejas zemesceļa departamenta cilvēkiem smago mašīnu, kas mūs vedīs kādu gabalu. Un tad tur bija piekrauta aizmugure pilna ar paunām un paši pa virsu, un tā braucām rietumu virzienā. Tas jau viss baigi interesanti bija tādam puišelim. Vai jūs atstājāt ar tādu domu, ka tas varētu būt uz ilgu laiku? Nē, ka ļoti drīz būsim mājās atkal. Kā visi pārējie, noraka vērtīgākās mantas. Ja nemaldos, man vecāmāte un tante palika, māja nepalika tukša. Un tur bija vēl kaut kādi cilvēki. Mēs faktiski pēdējā brīdī atstājām to Valmieru, jo nākošā vakarā redzējām, ka Valmiera deg, tā kā nebijām pārāk tālu vēl tikuši. Interesants stāsts arī, ka mums bija divstāvu māja Valmierā, mums vienu stāvu pārņēma vācieši priekš sava štāba. Mēs ar tiem cilvēkiem sadraudzējamies, tie bija tādi ļoti solīdi cilvēki. Tad viens no tiem, kas bija pulkvedis laikam, viņš teica: “Ja nu jūs gribat bēgt, tad tagad ir pēdējais brīdis.” Tā bija arī tā motivācija tieši tanī dienā laisties projām. Tad mēs kaut kā nonācām Liepājā un tad tur bija kaut kāda bombardēšana. Tur arī palikām pie tēva darba kolēģiem uzturēties. Tad kaut kā nonācām uz kuģa. Izgāja divi kuģi no Liepājas, to blakus kuģi nogremdēja, tas uzskrēja mīnai virsū. Uz mūsu kuģi bija šausmīgi biezs, jo tie cilvēki tika glābti visi, tad mēs tur tā kā siļķītes mucā. Tā mēs nonācām Vācijā. Mums tas vācu pulkvedis iedeva savu adresi, lai griežoties pie viņa sievas un pie viņa ģimenes. Tad uz turieni mēs tēmējām. Tas bija Ansbahā, Bavārijā. Tad mēs nonācām tur un tas bija viss ļoti skaisti un jauki. Tie milzīgie pārsteigumi tanīs vācu dūnu pēļos gulēt, tāds kaut kas nebija piedzīvots! Diemžēl tā samēra jaukā pietura ātri beidzās, jo vācieši bija izlēmuši, ka austrumu bēgļi jāsūta uz Berlīni. Tā mūs ielika vilcienā un pārsūtīja atpakaļ uz Berlīni. Un kas ļoti interesanti ir, ka no Latvijas vecāki bija paņēmuši vienu miltu kasti līdzi. Un šitas raksturo vācu pedantismu jeb vācu kārtību, ka visos šinīs juku laikos tā miltu kaste caur Gotenhāgenu un Dancigu, un Ansbahu un visur kur kaut kā nonāca pie mums Berlīnē tomēr. Tad mēs nonācām vienā darba nometnē pie tādas Königs Wusterhausen – tas ir kaut kur dienvidos no Berlīnes. Un tā bija tāda interesanta nometne, mēs tur varējām samērā brīvi kustēties, bet tur bija arī tādi ieslodzītie, kas nedrīkstēja absolūti nekur – tie bija kaut kādi poļu gūstekņi. Mēs bijām visi aiz sētas kaut kādā veidā arī kopā, bet režīms pret mums kā baltiešiem bija relatīvi liberāls un pret tiem poļiem un pārējiem viņš bija ļoti brutāls. Tur bija pat tādi gadījumi, ka tie gāja zagt ogles jeb kaut ko tamlīdzīgu un viņiem vienkārši šāva virsū. Tādā stilā. Man tēvs un brāļi tad strādāja, būvējot kaut kādas bēgļu mājiņas, tā kā tie bija nodarbināti un viss ļoti normāli gāja, izņemot to, ka nometnes komandants bija tik pārliecināts nacists, ka viņš mums neļāva laisties projām. Mēs jau redzējām, kas notiek, bet viņš mūs nelaida ārā no nometnes. Es tur dauzījos riņķī ar kaut kādiem vācu puikām un viens no tiem bija arī tā komandanta dēls, un viņi par katru cenu man spieda virsū vācu ģenerāļu kartiņas, bildītes. Un es nezinu, kādēļ, bet es kaut kā negribēju viņas ņemt un es viņas noraku kaut kur. Un tad viņi mani iesaukāja par Šaisi. Es nezināju, ko tas nozīmē, bet es jutos ļoti lepns, ka viņiem priekš manis vārds. Bet man tā bija visa avantūra – faktiski visu laiku bija avantūra. Bija tādi momenti, kad drusku bija bailes, kad lodes džinkstēja gar ausīm. Tad, kad mēs redzējām, ka nupat ir pēdējā diena klāt, tad kaut kā tēvs noorganizēja pārlekt pār sētu mums visiem un tā mēs kaut kā tikām ārā, un tad ar kājām uz rietumu pusi. Tad, protams, bez kādām paunām. Tad bija vienkārši divriteņi, un ko nu uz divriteņa varēja uzkrāmēt virsū, ar to pašu laidāmies. Tas bija nelegāli. Bet tas bija jau priekšpēdējā dienā, mūs tūliņ jau nākošajā dienā pārsteidza fronte, tā kā tad bija laikam tās jukas tik tuvu jau, ka nevienam daudz vairs neinteresēja kas notiek. Ļoti interesanti bija skatīties, kad Berlīni bombardēja. Mēs bijām kādus 30 kilometrus no Berlīnes un tad redzēja, ka Berlīne deg. Un sevišķi Hitlera dzimšanas dienā – tad nu bija riktīga tā nobombardēšana. Interesanti – debesis pilnas ar melniem punktiem un balta strīpa aiz muguras. Bumbvedēji nāca mums tur pāri un gāja tālāk uz Berlīni. Kā puikam baigi interesanti skatīties tādas lietas. Mēs gājām ar kājām un pēkšņi nāca krievu uzlidojums. Tas bija kaut kur pie Podsdamas. Tās bēgļu rindas milzīgas pa to ceļu, un nāca tie uzlidojumi un ar ložmetējiem tad laida pa tām bēgļu rindām. Visi jau spruka, kur nu katrs var uz malu. Bet tā es arī neko vairāk par to neatceros, izņemot, ka tas tāds īsts kara iespaids no tā tika. Un tad atkal tādi fantastiski momenti, ka pēc visām šitām jukām brauca viens vācu zaldāts uz motocikla, apstājās un iedeva mums konfektes. Kaut kas tāds totāli sirreāls. Un tūliņ pēc tā bombardējuma nāca kaujas, kur mēs kaut kā nokļuvām. Tur arī tādi interesanti skati palikuši prātā, kā vācu Volksturm [nacionālie spēki] vecie vīri ar tanku dūrēm gāja uz fronti cīnīties ar krieviem pēdējā brīdī. Un tad nonācām tādā lielā laukā un nāca fronte tieši pāri – tur nāca milzīgi bari krievu tanki. Mēs palikām uz klaja lauka, mums laimējās, ka mūs tie tanki nesabrauca, jo tie gāja pa labi un pa kreisi garām. Un tur viens tāds vācu tanks pa vidu bija, kas mēģināja tur kaut ko vēl grozīties, bet tie krievi no visām pusēm viņam šāva virsū. Man jau kā puikam baigi interesēja, es ceļu galvu gaisā un lode garām. Tur arī nāca tie krievu zaldāti un tie diezgan brutāli, tādi agresīvi izskatījās, bet mani vecāki prata krieviski runāt, tas mūs daudz situācijās izglāba, citādi mēs droši vien nebūtu palikuši pie dzīvības. Arī 1. maijā, kad visi bija apdzērušies, tāda smaga situācija – tas bija dažas dienas pirms kapitulācijas. Tad mēs palikām aiz krievu līnijas, un tad nāca tas viens moments, ka man tagad vēl šermuļus pa kauliem, kad es par to iedomājos. Mēs bijām pie tādas upes Muldas un tai upei bija jātiek pāri – vienā pusē bija krievi un otrā pusē amerikāņi. Tur bija uzvilkuši kaut kādi citi cilvēki kaut kādu tādu drāti pār to upi, savilkti kaut kādi plosti un tad vilkās pa to drāti tai upei pāri. Un turpat netālu bija ūdenskritums un tur bija laikam diezgan grūti to plostu tādā veidā kontrolēt, jo tur vairāki cilvēki aizgāja lejā pa to ūdenskritumu un nebija vairs neviens, kas brauc. Tur milzīgas ļaužu masas, kas gribēja pa to upi pāri tikt. Mans tēvs kaut kā sarunāja, ka par katru cilvēku, ko no mūsu ģimenes pārvedīs, viņam tur jāņem kaut kādi citi līdzi, un tad viņš var dabūt to plostu, kamēr visa ģimene pāri. Un tad mani veda pirmo. Un man tie šermuļi nāk par to, ka man bija jātur ritenis. Un tas plosts tāds neliels, es jutu, ka man gandrīz kājas slīd no apakšas jau ārā. Tā knapi, knapi, jo tas plosts drusku tā kā noiet uz leju, viņi mēģina viņu kontrolēt. Es biju pirms tam redzējis, kā tur cilvēki aiziet lejā pa to ūdenskritumu. Bet tad mani pārveda otrā pusē un tad kāds atņēma to plostu pastarpu, tā kā es biju vienu laiku otrā pusē viens pats, bet to es nepārdzīvoju pārmērīgi. Tur jau bija baigi stulbi, amerikāņi jau atdeva savu iekaroto teritoriju krieviem, mums šitā notika trīsas reizes. Tad ar lielām mokām tikām atkal kaut kā ārā tanī amerikāņu pusē un nākošā rītā pamodāmies – atkal krievu karogs visur. Šitādā stilā. Trešo reizi, tad vecāki domāja, nu gan vairs nevar atpūsties, jāturpina soļot. Manam brālim un man bija tādi ritenīši, ar ko mēs braucām, pārējie stūma tos riteņus – tiem tikai tā, kur pekeles uzturēt. Bet tad krievu zaldātiem iepatikās mūsu riteņi un tad viņi tos mums atņēma, tā kā tad bijām uz kājām. Kapitulācijas dienā mēs bijām kaut kur ceļā, mēs gājām tādā dienvidu rietumu virzienā, jo vecāki teica krieviem, ka mēs esam čehi un ka mēs ejam atpakaļ uz dzimteni. Mūsu gala mērķis īstenībā bija Hamburga, bet mēs nevarējām uz turieni pa tiešo iet, bija jāiet ar tādu lielu līkumu. Tā mēs nonācām tanī Hamburgā un tad beidzot tikām atpakaļ uz amerikāņu vai angļu zonu. Hamburgā bija atkal viens tāds īpatnējs starpgadījums. Mūs ielika vienā nometnē, kas izrādījās starpnometne, lai sūtītu atpakaļ uz Latviju, uz Padomju Savienību. Un tur bija atkal problēmas, tur nelaida ārā, tā bija atkal tāda pus-koncentrācijas nometne. Un tad gadījās, ka kādiem paziņām bija kaut kādi cilvēki, kas drusku angliski runāja, un tur tie šoferi bija angļu zaldāti. Tad sarunāja ar tiem kaut kā, ka viņi mūs pa kluso, paslepus izveda ārā no tās nometnes. Un tā mēs tikām ārā no turienes, un tad kaut kā nonācām normālā bēgļu nometnē.
Intervija ierakstīta 01.11.2003., Rīgā
|
 |
|