 |
|
       |
Par iesaukšanu (leģionā) kādreiz ir lasīts: „Mūs iesauca varmācīgi un pret likumu.” Tas viss ir taisnība, bija pret likumu, un daudzi negribēja iet. Man vārījās, un daudziem. Mēs aizgājām tāpēc, ka bijām latvieši, tāpēc, ka mīlējām Latviju un tautu, bet ļoti lielā mērā mēs gribējām atriebties. Tas ir nepareizs vārds, dumjš vārds, un jāmēģina no tā pasargāties. Tu zaudē skaidru domāšanu, un tā atriebības doma tevi pārņem. Bet tā mēs toreiz jutāmies, sevišķi jaunie. Komunistu gadā, kā es teicu, es zaudēju savu brāli. Pēc kara tikai dabūju zināt, ka mans labākais draugs no fiziskās audzināšanas institūta, gadus 15 vecāks par mani, Kārlis Pinka, apcietināts Valmierā uz ielas. Trīs, četras dienas vēlāk sarkanie atstājuši Valmieru, ienākuši vācieši, bet sarkanie jau paspējuši Pinku nošaut. Viena roka salauzta. Bedrē guļ. Tas ir viens – šī tīri personiskā sāpe. No otras puses vēl tāds kā kauns, kā negods. Mēs bijām jauni, mums vajadzēja aizstāvēt savu Latviju. Labi, pavēle nenāca, it kā mēs esam daļēji vainīgi pie visa šitā te. Ne tikai tā nošaušana, bet ņirgāšanās par to, kas mums svēts - par mūsu karogu, par ģērboni un varoņiem. Tev tas viss bija ar sakostiem zobiem kaut kā jāpacieš. Un otrreiz atkal nesmuks vārds un nejēdzīgs vārds, un dumjš vārds, bet tas visu to var izskaidrot, un tā mēs jutām - atriebties! Bija policijas bataljoni, es jau gandrīz biju gatavs iet tur, tās pašas atriebšanās dēļ. Bet es neaizgāju. Man atnāca oficiālā pavēle un cauri. Tad es diezgan ilgi noplivinājos pa visādām iestādēm un būšanām. Pa priekšu mani iedala pulkā starp kājniekiem. Sākas apmācības. Formējas 15. divīzija - sapieru pulks, meklē vecos sapierus rokā, aizkomandē mani uz turieni. Sapieru tehnika vāciešiem ir varbūt drusciņa citādāka, un tā mums uz ātru roku jāiemācās. Aizsūta uz sapieru kursiem tur kaut kur Pērnavā. Kad nobeidzu tos, aizsūta uz virsnieku kursiem uz Bolderāju, tur pāris mēnešu. Tad Polijas dienvidos uz tādiem apmācības laukumiem esesniekiem. Braukā ar tankiem, šauj un atkal māca. Nu, nobeidzu es tos, atkal ieskrienu mājā. Tad, kad es pavisam, pa īstam aizgāju karā, tēvs tikai atmeta ar roku: -Gan jau tad tu atkal atbrauksi.-
Seko apraksts par to, kā Juris pazaudēja savu kāju, ko tas viņam nozīmēja, un kā viņš ar to tika galā. Labs ir. Krievs nāca virsū, tur bija šaudīšanās. Nākamajā dienā krievs atkal nāk virsū, un es uz tāda maza uzkalniņa, ne pašā pirmajā līnijā, lai ir druscīt pārskats, nu. Divi vadi man ir, tie 40 sadalīti uz pusēm, bet nu viena tāda rindiņa. Es redzu, krievs nāk cauri mūsu rindiņai, salīkuši stāvi. Man ir mašīnpistole. Es šauju ar mašīnpistoli, bet tā pa viesuļuguni piebirusi ar smiltīm, ķerās, šauj pa atsevišķam šāvienam, nedod vairs kārtām. Tanī brīdī es atkal dulls. Tāds uzbrukums, un tas tevi fascinē, aizrauj. Tu tāds dulls paliec. Šauju, šauju, bet lāga nevar redzēt. Es esmu uz ceļiem nometies, vēl kājās pieceļos. Pēkšņi viens aiz muguras: -Dullais! Kājās visā augumā!- Es nostājos priekšā tādam krūmam. Man vajadzēja aizlīst aiz krūma un skatīties. Tur nāk krievi, un tai brīdī es jūtu sitienu pa kāju. Likās pat, ka nokūp drusciņ dūmi kādu gabalu tālāk, ne visai tālu. Kāds krievs ielīdis šaut aiz tāda uzkalniņa. Iešāviens nesāp. Acīmredzot man iešāva. Pirmā brīdī atkal, redz, kas tikai neuznāk, tāds dullais moments. Iesit pa kāju, un es tur tā paskatījos laikam aiz muguras - velns, ja man iešāva, vai es nevarētu to lodi paņemt kā suvenīru. Tas tā vienu sekundi, protams. Pēc tam, es zinu, ka nav tālu aiz muguras pārsienamais punkts. Krievi nāk iekšā. Es domāju - man tagad iešāva pa kāju, es aizskriešu līdz mūsu pārsienamam punktam un savākšu papildspēkus, tik cik var dabūt, un nāksim un mēģināsim to krievu apturēt, lai viņi te tik brīvi netiek iekšā. Vēlāk es dabūju zināt, ka viena mūsu patšautene bija izsista no ierindas krievu uzbrukumā, ar granātmetēju vai kaut kā. Tur bija caurumi. Tur paliek tāds tukšums, pa to vietu viņi bija sākuši līst iekšā pie mums. Vispirms aizsūtīju vienu ziņnesi, lai nāk pirmā vada komandieris Luste pārņemt komandēšanu. Patiesībā kājnieku kaujās viņš bija gudrāks par mani, jo viņš bija dienējis kājnieku virsniekos. Viņš turpinās kauju vismaz tikpat labi kā es, ja ne vēl labāk. Es sāku rikšot uz pārsienamo punktu. Redzi vēl kas, to es tagad ļoti smalki izstāstīšu. Karavīram ir paredzēts tepat iešūta iekšā kā kabata frencim, tā saucamā pirmās palīdzības paciņa, kur ir pārsienamais, binde un vēl kaut kas, pāris plāksteri. Kad tie pienāca rotai, visiem nepietika. Es izdalīju kareivjiem, un pats sevi atstāju tukšā. Vienkārši morāliskais tāds, man jārūpējas par viņiem vairāk kā par sevi. Es domāju, gan jau sanitārs būs man tuvumā ar savu lielo somu, ja kaut kas notiek. Bija tāds moments, kad sanitārs arī nebija tuvumā, arī kaut kur gulēja un arī kaut kur šāvās tajā brīdī ar visu savu sanitāra somu. Man iesit pa kāju, un kā jau tur ir - te ir zeķe, te ir bikse, un bikse ir sabāzta zābakā iekšā, un tad vilkt zābaku nost, skatīties, kur man tur ir iešauts, nav ne laika neko. Diegs tik turpu un tad jau būs kārtībā. Sāku iet un, acīmredzot, bija artērija pārsista, kas vēlāk arī izrādījās. Es sāku iet, sākumā rikšiem, uz pārsienamo punktu. Tad sāka nākt virsū tāds nogurums, un tai zābakā tā šļunkst. Diena skaista, saulīte tāda kā pašlaik, saus, bet man zābakā šļurkst, it kā es būtu caur kaut kādu ūdeni bridis. Es jūtu, ka es stipri asiņoju. Jau man tā kā ienāk prātā- velns, ka tikai nav artērija pušu. Nu nekas, vēl ātrāk uz to pusi. Bet ja tu noasiņo, nāvīgi ātri spēks zūd, to es toreiz nezināju. Vairs es nevaru paskriet, es sāku iet, un tās kājas kļūst tik smagas, ka tev apzināti jādomā - cel labo kāju, tagad cel kreiso kāju. Šinī brīdī es sapratu, ka es esmu lielu kļūdu izdarījis, ka es neesmu sev žņaugu uzlicis. Būtu es paskatījies, ka tā artērija sit asini ārā, es būtu uzlicis žņaugu, vienkārša lieta, vismaz būtu apturējis to asini. Bet nu ir pa vēlu, man nav spēka kāju pacelt, es jūtu, man nebūs vairs spēka savilkt žņaugu pietiekoši cieši, nav nozīmes. Kaut kā instinktīvi jeb stulbi, nu nav tālu tas pārsienamais punkts, tepat es viņu redzu, bet spēka maz, brīžiem paliek tāds pelēks gar acīm, zaļi riņķi nogriežās, tad atkal noskaidrojās skats, un tā velcies uz to pārsienamo punktu, atkal tas palēkais, atkal tie zaļie riņķi, spēka arvien mazāk, kļūsti ļengans. Tad uz vienu brīdi trūkst elpas, velc elpu, tā kā noslāpsti, gaisa trūkst. Skolā gājis, anatomiju mācījies, protams, saprotu, gaiss ir diezgan, plauša velk iekšā, cik tik var. Tev ir tik maz sarkano asins ķermenīšu iekšā, ka nav vairāk, kas saista skābekli un iznēsā pa organismu, un organisms signalizē - dod skābekli! Tāpēc tā noslāpšanas sajūta, kad nav asins ķermenīšu, kas aiznes skābekli visur, kur vajag. Galvenais, lai smadzenēm atnes skābekli, lai viņas var strādāt. Bija skaidrs, ka smadzenes domā, jo nebija panika. Tad, kad es jutu, ka elpas trūkst, rauju elpu, kaut kā diezgan dīvaini, bez panikas. Iecirtās doma - aha, nu tad tādas būs beigas, ķersi pēc elpas, nesaķersi, un, kā karavīri teica, pārtrūks filma, zaudēsi samaņu un cauri. Un tieši tajā brīdī, kad es vēl tā velkos, to soli tā smagi vilkdams, nāk divi karavīri, un tie redz ka es knapi vairs kustos, tie mani paķer, sāks nest. Es viņiem saku: -Uzlieciet žņaugu uz kājas.- Tie neko, nobrīnās, tā kā noraustās, ko man vajag, paķer rokā šauteni, uzsēdina mani, es aplieku viņiem roku ap kaklu, šie mani sāk stiept. Vēlāk tikai es izdomāju, ka tā kā es nevarēju paiet, varbūt man balss arī neskanēja. Es domāju, ka es viņiem saku, lai viņi man uzliek žņaugu, un tur varbūt kāds šņāciens, gārdziens iznāk, un tie nesaprot, ko es gribu no viņiem. Es turos viņiem ap kaklu, un šie tagad teciņiem laiž uz to pārsienamo punktu. Vēl viens tāds sīkums. Es tā slīkstu atpakaļ, spēks zūd, pēdējais vēl bija, es šiem ieķēros apkaklēs tā ar pirkstiem. Zini, mazam bērnam, viņš vēl kājās nevar noturēties, bet pirksti viņam stipri. Pirmais spēks ir pirkstos, un pēdējais spēks paliek pirkstos. Es karavīriem apkaklē ieķēries, spiežu rīkli. Šie abi divi šņākdami vien iet. Mēs bijām vēl soļi 50 no tām mājām, kur bija pārsienamais punkts, kad pārtrūka filma, zaudēju samaņu. Pēc brīža nāku pie samaņas. Kāja man ir satīta, sasieta, guļu jau sarkanā krusta transportautiņā, blakus guļ vēl viens. Tāda silta sega uzklāta, un tur ārā tāda neomulīgi balta kāja, dzeltenīga, tāda kā mūmija. Es domāju, tas jau nomiris, kas man blakus guļ. Nē, tas tāds tīri omulīgs, košļā dūmdesas gabalu. Es pakustinu vienu kāju, pakustinu otru, ei, tā ir man kāja, tā neomulīgi baltā. Ģīmis droši vien bija tāds pats, no tā asins zaudējuma. Aizveda uz tā saucamo divīzijas pārsienamo punktu, kur jau strādā ārsti. Rotas pārsienamā punktā, tur nekā, tur ir feldšeris, kas pārsien, apsien. Divīzijas pārsienamā punktā strādā ārsts. Nu, tas ir nojaucies ar asinīm kā tāds slakteris, tam nav vaļas pat pārvilkt, ja viņam vispār ir, tīru halātu vai baltu priekšautu. Mūs tur nogulda, dakteris noiet, parāda uz mani: -Šito pirmo, - laikam tas ģīmis rādīja, - un tad to, un tad to, un tad redzēsim.- Uzliek mani uz galda, apskatās, nodod māsiņai rīkojumus, uzsit man uz pleca: -Tev ir laimējies, draudziņ! Brauksi uz Rīgu, uz amizieri ar meitām, pēc pāris nedēļām redzēsimies.- Tas rauj tā kā pa slīdošo lenti, tas dakters. Es tīri priecīgs tajā brīdī, tikšu uz Rīgu, pāris nedēļas padzīvošos, tēlošu varoni. Bet miegs nāk, nav vēl lāga gulēts, iepriekšējā naktī mīnas likām vai ko, kaut kādā rijā nogulda mani. Naktī es pamostos, ellīgi sāp tā kāja, tāda sveloša, svilinoša sāpe, un es jūtu, ka drudzis krata. Kaut kas nav labi. Saucu, pienāk viens, es saku: -Brālīt, kaut kas nav labi, drudzis krata, kāja sāp, vakar nesāpēja.- Viņš saka: -Es neko nevaru darīt, es esmu tikai feldšeris. Dažas stundas atpakaļ tevi ārsts redzēja, ko es varu teikt.- Vienīgais, ko viņš dara ir sadala transportus pa kara slimnīcām tuvākā apkārtnē. -Es tevi mēģināšu rīt no rīta ar vienu no pirmajām mašīnām kaut kur laist projām.- Pagāja, nakts, pienāca rīts, no paša rīta transporta nebija, ap pusdienas laiku ielādē mani mašīnā un aizved uz Lizumu. Lizumi no Cesvaines nebija tālu, tā ir Vidzeme. Aizved tur, izlādē mūs, tos ievainotos, nogulda ēnā pie jāņogu krūmiem. Laikam vecā muižas pils, kur ierīkota slimnīca. Man slāpst, dzert gribās. Nāk garām māsiņa, es saku: - Māsiņ, iedod man vienu krūzi ūdens!- Nedeva man dzert, atkal laikam ģīmis rādīja, ka ar mani ir pavisam traki. Labs ir. Dakteris noguldīja uz galda, pasauca vēl otru dakteri, spaidīja man to kāju uz augšu, uz leju, un kaut ko sabubinās vāciski. Iegrūž man divas šprices, lai nomierinās. Kaut kur iešpricēja kaut kādu burtu s un j kombināciju, velns viņu zina, ko tas nozīmē, kas tās bija, kaut kāds saīsinājums. Un sāk ar mani sarunāties. Vienu, otru, trešo jautāju¬mu, kaut kādus nenozīmīgus. Pēdējais jautājums, vai man miegs nenākot. Es saku, ka nāk gan, pagājušo nakti nevarēju gulēt, sāku taisnoties, pagājušo nakti dēļ tām sāpēm, un iepriekšējā vēl mīnas bija jāliek. Šis tā pasmaida: -Guli, guli. Mēs te pastrādāsim.- Ja varbūt būtu darījuši kā parasti, kad dod narkozi, būtu likuši man to fleiteri uz deguna, es sāktu domāt, ka tur kaut kas lielāks ir darāms, bet nu divas šprices, es nomierinājos un aizmigu uz kādu stundiņu. Un atkal - gaiši cilvēki. Būtu man sākuši likt skaitīt, atkal būtu man aizdoma, ka uz ilgu laiku, jeb kad cilvēks ir pie samaņas, prasa viņa piekrišanu. Man neprasīja, bet, ja man prasītu, es noteikti teiktu nē, teiktu, ka vakar man latviešu dakteris teica, ka man laimējies, varēšu braukt uz amizieri, ka es parunāšu ar to pašu dakteri. Un tas bija labi, jo katra novilcināta stunda varēja mani aizaicināt uz viņu sauli. Tas bija pēc pusnakts, ap četriem naktī es pamostos. Drusciņ kaut kā ar to kāju nevar to otru sataustīt, uzlikts tāds kā būris uz gultas, sega pārklāta pār to būri. Bet zini, nakts, tumšs, kluss, galva tāda padulla vēl, ienāk prātā tāda doma, redzi, tev ir iešauts pa kāju, un tagad tev sapņos rādās, ka tev kājas nav, guli vien, drīz būs kāja kārtībā. Tāda doma pus sapnī, pus īstenībā. No rīta kājas tomēr nav. Laikam dakteris bija teicis, ka tikko kā es modīšos, lai pasauc viņu. Tas atnāk un sāk skaidrot, kas par lietu, es vēl toreiz lāga nesapratu: -Draudziņ, tev bija gasbrands, gāzes gangrēna laikam saucās latviski. Tā ir tāda smaga infekcija, kad tas bacilis tiek ķermenī un sāk strādāt. Tad tas loceklis kļūst zilgani pelēks, starp audiem tādi kā gāzes burbulīši rodās. Tāpēc tev spaidīja to kāju, jo varēja just, ka tie burbulīši tur ir, tā kā čaukst tas muskulis. Var just, cik augstu tas ir aizgājis.- Acīmredzot vajadzēja amputēt jau te virs ceļa nost, jo tas ātri virzās uz priekšu, it sevišķi karstā laikā. Diena nokavēta. Ja būtu ķermenī, tad vairs neko nevarētu darīt. Bet ar visu to tai rītā tāds miers. No kā? Apbrīnojams miers. Nu nav kāja. Paldies, ka laikā amputējāt. Nav naida, par ko es brīnījos. Divas lietas, vai nu vēl narkoze nebija pilnīgi izgājusi no ķermeņa, narkozes iespaids, jeb no asins zaudējuma. Tomēr smadze¬nēm nav pievadīts pietiekoši daudz asins, un tās palikušas tādas miegainākas. Tās pirmās pāris dienas vienā mierā, kādas divas dienas. Tad uznāca tāda dusma uz visu pasauli, Dievu ieskaitot. Uzrakstīju niknu vēstuli sava bataljona dakterim, viņš bija labs dakteris. Atkal dullība. Arī mans dakteris neko citu nebūtu darījis, kā pirmajā dienā uzsitis man uz pleca, jo tad viņš vēl par to infekciju neko nezināja. Šos laikos viens dakteris teica: -Dažas vienības penicilīna, un viss kārtība.- Druscīt lēciens uz priekšu. Vāciešiem nebija penicilīna. Ja būtu, tā būtu mana nelaime, jo gadījuma dēļ, man karš bija beidzies, un es aizbraucu uz Vāciju. Tas ir atkal nākamais stāsts, bet pēc kara es uzzināju, ka 12. augustā mūsu sapieru rotu pārcēla uz Vāciju pie mūsu divīzijas. Viņi bija smagās kaujās, tieši mana rota. Janvāris, ziema, sniegputeņi, un krievs smagi nāk virsū. Tieši mana rota bija palikusi tādā pilsētiņā Nakelē, krievu ielenkumā. Kādas divas dienas viņi bija turējušies krievam pretī, šāvušies, sakari pārtrūkuši. Līdz pat šai dienai es nezinu, vai no manas rotas kāds cilvēks palika dzīvs vai nē. Viens ziņnesis esot iznācis ārā tur pirms tā galīgā ielenkuma, kad vēl varēja ziņot, ar zīmēm, lai sūta palīgus. Es neesmu sevišķs fatālists, bet zini, mazs komentāriņš, kas neattiecās tieši uz manu mūžu, bet vispār. Es tomēr ticu, ka ir kaut kāda liktenīga sagadīšanās, kaut kur kaut kas ir noteikts. Es kā dievturis saku, Dievs visu noteic. Dievs pateica, ka Kļaviņu Jurim jādzīvo. Kā, to lai citi izdomā, Dievam pašam nav laika. Tā bija tāda Laimas vadīta lode. Armijā ir tāds gājiens - norāva, nevis tā mierīgi ar roku vilka, bet parāva stobru uz leju. Es saku - Laima viņam roku parāva un norāva to stobru uz leju, lai man iešauj kājā, un atšauj man kāju nost. Un tā kā visai mani rotai, visiem maniem draugiem jāpaliek Nakelē, tad nebūtu godīgi, ka es bez vienas skrambas izietu. Nu tad nu man arī, lai es visu šito neaizmirstu. Kāpēc tieši man? Kāpēc es esmu palicis dzīvs? Tagad es drusciņ lielīšos. Varbūt tāpēc, ka man tā lielā mute, lai es stāstu cilvēkiem, kā ir un kā notiek. Kādreiz mēs sakām - katrs pats savas laimes kalējs. Varen labs lozungs un sakāmvārds. Šinī gadījumā, ja es varētu savu likteni lemt, ja man vajadzīgs iešaut, es teiktu - nu iešauj, bet iešauj tā, lai mani vēlāk atkal var salāpīt. Man jāmāca futbols un basketbols, man jāmāca tehnikuma puikas vingrot, man jāiet slēpot, vai, kā man to kāju vajag. Sašauj mani lupatu lēveros, bet lai mani vēlāk atkal var salāpīt vienā gabalā un es esmu gatavs. To likteni es sev izlemtu, bet ar to es pieliktu savam mūžam aptuveni 6 mēneši līdz Nakeles ielenkumam, un tur es paliktu. Laima vadīja citādi. Dievs bija teicis, ka Jurim ir jādzīvo, un lai viņa nokārto. Bet tā tāda bērnišķīga runāšana. Kad man kāju nooperēja, mani ielika vilcienā un mūs atveda uz Drēzdeni, tad uz to izmirušo nervu slimnīcu, un tur, laimīgā kārtā, īsi pirms Drēzdenes bumbošanas mūs salika vilcienā un pārveda uz Bādenauheimu, kādi 20 km uz ziemeļiem no Frankfurtes. Esot tur, vienā dienā nāca pāri lidmašīnas eskadriļām, desmitiem, simtiem. Atkal tāda smuka diena, viens vecītis stāv uz kruķīšiem, viņš saka: -Mein Gott! Es skaitīju. Saskaitīju 2000 pāri, un tad man sajuka, un viņi vēl nāk.- Mēs redzam, kaut kas bailīgs, uz kurieni viņi iet? Tie gāja uz Drēzdeni, tik daudz mēs tur redzējām. Todien nobumboja, nodedzināja Drēzdeni. Un tad atkal man bija tā cūkas laime palikt veselam. Būtu es bijis tanī naktī mājās, kad brāli apcietināja, kad čekistam bija pavēle mani apcietināt, es laikam gaismu neredzētu, es neticu, ka es būtu dzīvs. Tanī brīdī, kad es tur noasiņoju, būtu tie vīri nākuši tikai desmit minūtes vēlāk, tur es būtu palicis. Ja nebūtu mūs pārcēluši uz Drēzdeni, jupis viņu zin, kas tur būtu palicis. Tanī ziņā man ir laimējies, un tas atkal man dod domu par kaut kādu augstāku varu. Mēs vienreiz ar Jāni (Briģi) runājām “Rotā” (Invalīdu namā Katskiļos, Ņujorkas Štatā, ASV). Mēs vienu vakaru divi vien dzērām tēju, un tā divatā vien es viņam saku: -Saki, Jāni, mans ievainojums pret tavu ir štrunts, tā kā pirkstā iegriezt (Jānim Briģim abas rokas ir amputētas, viena līdz elkonim, otra pāri). Vai pēc tā gadījuma tu vispār tici Dievam?- Jānis paskatījās ļoti nopietni: -Un kā vēl.- Un tad viņš teica: -Tu vari iedomāties, tev arī pēc kara ir bijis, kad uznāk melnie, ka nav vairs vērts dzīvot, negribas dzīvot, pat pakārties nevari, nevari iesist naglu sienā un uzsviest sev cilpu. Tādā brīdī tā kā kauns no citiem cilvēkiem. Aizgāju, tur pie nometnes bija tādi krūmi, un tur ceļos lūdzu Dievu, un tad atkal varēju dzīvot kādu brīdi, palika tā kā vieglāk.- Bet tās kājas dēļ tomēr arī vēlāk ir grūti brīži bijuši? O, jā.vienreiz raksturs neizturēja. Es biju labs basketbolists, virslīgas basketbolists. Rāvensburga, maza pilsētiņa, frančiem garnizons, kāda vienība, kaut kur tāds brīvdabas basketa laukums. Sarunājuši basketbola sacīksti starp latviešiem un franču armiju. Francijā arī spēlēja basketbolu. Nu tur ir kādi divi labi basketbolisti, divi galīgi švakmaņi, neko lāga nespēlē, kādi divi tādi viduvēji. Es, protams, skatītājs. Un nevar, gribās, lai tos frančus uzvar, gribētos būt uz laukuma un spēlēt līdzi, un, vai, kā mani tur vajadzētu! Tur tie dullie, skaties! Tur tas brīvs! Piespēlē! Ej pats cauri, ir situācija, met taču! Pēc pirmā puslaika ir pārtraukums, kādas desmit minūtes. Neizturēja nervi, aizgāju projām. Labāk neskatīties, nekā redzēt, ka citi spēlē basketu.
Šeit autors izstāsta vēl citus gadījumus, kad bija grūti: Pirmais, viens, kas palīdzēja, ir tas, ka es iemācījos šitās rotas kalt. Bija draņķīga sajūta, ka tev jādzīvo no citu žēlastības, ka tev valsts valdība izmaksā kādu pabalstu, Sarkanais Krusts, tautieši saziedo kaut kādu pabalstiņu. Paldies, bet katrs pabalsts iedur tā kā ar duncīti krūtīs - jā, es esmu kroplis. Iemācījos šitās rotas kalt, nu jau es kļūstu neatkarīgs, pabalstu vairs nav jālūdz. Iznāk viena, iznāk otra. Atnāk cilvēks: -Nu, ziniet, man te tāda iesvētība meitai. Lūdzu, vai jūs variet uzkalt.- -Bet ziniet, man nav nekādu latu līdzi, un jums pašiem nav tā sudraba?- -Nu ir jau tur kaut kādi krājumi. Mēs paskatīsimies. - Īsi sakot, es vairs neesmu lūdzējs, bet varu palīdzēt citam lūdzējam. Jauka sajūta. Tad apprecējos, un tad bija pavisam labi. Ne tikai es, man būs jāgādā vairāk vai mazāk par sievu, man būs ģimene. Man ir divi dēli, viena meita. Tu esi pilnvērtīgs cilvēks. Uznāk tie melnie, un tad vienā brīdī uznāk tāda apgaismība - ko tu bēdājies, ko tu ņerksti. Tu tak pazīsti cilvēkus, kas visu mūžu nodzīvo ar koka galvu, tev galva uz pleciem, tev tikai koka kāja. Un tas bija tāds lūzuma punkts, pats sev ar tādu humoriņu. Ir cilvēki, kas ir dumāki par tevi, un tie dzīvo, kāja ir tikai viena. Labi, es zaudēju kāju, bet, paldies Dievam, man ir palicis prieks. Es varu priecāties par dabu, par puķēm, par gleznām, par pasauli, par cilvēkiem. Man patīk savs humoriņš. Ja man šodien pēc gara mūža būtu jāsaka, kā būtu labāk - paturēt kāju, bet zaudēt prieku, kļūt tādam kā Skrūdžam "Ziemassvētku pasakā", uz visu mūžu, jeb zaudēt kāju un saglabāt prieku, es teiktu - zini, es jau esmu pieradis pie protēzes, ņem savu kāju, atstāj man prieku.
Intervija ierakstīta 23.-30.08.1998., Katskiļu 3x3 nometnē, Ņujorkā, ASV
|
 |
|