 |
|
       |
Es esmu dzimusi tālu no lielākajiem kultūras centriem, mežainajā Sinoles pagastā 1911. gada 28. aprīlī, Sinoles Mālu skolas, toreiz sauca pagasta skolas, pārziņa Oto Krievāna ģimenē. Un esmu priecīga par to, ka mans tēvs bija skolotājs, jo, esot tālu no satiksmes centriem, pārējie mani laikabiedri lielākoties palika tikai ar 3 klašu jeb, kā agrāk sacīja – trīs ziemu, t.i. pagastskolas izglītību. Tā kā es biju skolotāja bērns, tad tēvs saprata izglītības nozīmi un vienmēr atgādināja, ka viņa bērniem ir jābeidz vismaz vidusskolu. Tas ir toreiz, pagājušā gadsimta, teiksim 20-tajos gados, kad viņš par to runāja. Es tad sāku mācīties skolā samērā agri. Parasti sāka skolnieki iet toreiz tikai 10 gadu vecumā, bet tā kā es biju skolotāja bērns, faktiski sāku jau 7 gadu vecumā. Un 1. klasi kad es beidzu, tad man pavasarī palika 8 gadi. Pirmo pusgadu jau es skolā nemaz netiku. Apstākļi bija tādi, ka vācu okupācijas laikā, tas ir, 18. gadā, manu tēvu ar ģimeni izlika no skolas tāpēc, ka viņš bija strādājis laikam krievu padomju laikā – 1917. gadā, arī pagastā par sekretāru. Nu, reizē skolotājs un reizē tur veicis arī zināmus pienākumus. Pagasta māja jau no mums atradās kādus 7 km, bet viņš tur arī kādus darbus darīja. Nu un par to viņu izlika - 18. gada aprīlī mums bija skola jāatstāj. Rīkoja, tā saukto, aukcionu – ūtrupi un tur pārdeva dažas lielākas mantas. Mana māte bija dzimusi sinoliete un viņas tēva mājas bija Sinoles pagasta “Liepkāji”, kas atradās 2 km attālumā no tās skolas, kur tēvs strādāja. Un tad mēs pārcēlāmies tur uz “Liepkājiem”, kur mātes brālis Kārlis saimniekoja. Mums jau nebija atsevišķas istabas. Tur tā lielā saimes istaba tika pārdalīta uz pusēm ar diviem skapjiem un tad tāds aizkars bija, jo vienu galu vajadzēja saimniekiem pašiem, lai viņi izietu no tās dibenistabas vai, kā tolaik sacīja - no kambara, kur saimnieki dzīvoja. Lai izietu tur uz to saimes istabu, izietu uz virtuvi, tā kā viņiem vajadzēja to vienu galu brīvu. Un mums tad tur salika rindā gultiņas – tēvam, mātei un mums – divām meitenēm. Nu ta vēl bija mazs galdiņš, kur tēvs varēja rakstīt kaut ko, un otrs galds pie pretējā loga, kur mēs parasti maltītes laikā sēdējām. Nu, šis laiks bija ļoti grūts. Mums bija divas govis – tās ganījās kopā ar mātes brāļa ganāmpulku. Galvenā iztika bija no tā, ka tā govs bija. Nu, liekas, ka mātes brālis arī. Man jau toreiz tik 7 gadi bija, es jau daudz neko tā neizpratu no tām saimnieciskām grūtībām. Mēs augām kopā ar mātes brāļa 2 bērniem, puisēniem. Nu, tā vasara pagāja. Tēvs palīdzēja arī kūtī jumtu sist un allaž uzturēja tādu zināmu sabiedrisku labu noskaņojumu. Vakaros tur dega tas, nu kā mēs pa jaunam tagad sacītu - kamīns, bet tur Sinolē sacīja - kaniņš. Krāsns stūrī bija ierīkots tāds, ka tur varēja salikt kaut kādus viegli degošus skaliņus vai sveķelīšus. Tos aizdedzināja un tad vakarā sēdēja tur visi, rudens vakaros. Vīrieši vija parasti, sievietes adīja vai kaut kādus tur nu darbiņus darīja. Nu un tēvs tad tur nu parasti lasīja priekšā - dažreiz vai nu Andrieva Niedras stāstu “Bads un mīlestība” jeb citus kādus tur, jeb Jaunsudrabiņa.. Tā kaut kā bija tāda diezgan tāda patīkama noskaņa. Bija ko paklausīties, i ko pasmieties, parunāties. Kad pienāca 18. gada beigas, tad mūsu apvidū vācu vara izbeidzās, sākās 19. gadā padomju vara. Tas agrākais skolotājs, kas tagad nu bija mana tēva vietā tur strādājis, no Gulbenes - Martinsons, tas aizgāja atpakaļ uz savu bijušo darba vietu, un Mālu skolā atkal vajadzēja jaunu skolotāju. Un pagasts tagad aicināja manu tēvu atpakaļ. Brauca pagasta šķūtnieki ar daudziem zirgiem, lika mūsu mantas ratos. Es zinu, ka mēs ar māsu ar sēdējam vienā vezumā, bija uzlikts uz ratiem aizmugurē grāmatplaukts, un mēs katrā nodaļā tur sēdējām un kājas karājās pāri ratu malai. Un ta mēs braucām atpakaļ. Es zinu, ka visa māja tur bija auksta un tukša tur skolā, kur mēs atgriezāmies un sākums bija diezgan tāds nepatīkams, kamēr tur atkal tā dzīve tā kā iesildījās. Nu tad to rudens gabalu es jau skolā nebiju, bet tēvs mani 1. nodaļā ielika, jo es mācēju jau lasīt un kaut cik bija man mācījis arī rēķināt. Tā es to 1. klasi nobeidzu. Tēvs bija vienīgais skolotājs. Visas 3 nodaļas mums atradās vienā telpā. Nesauca toreiz par klasēm, bet sacīja - 1. nodaļa, 2. un 3. Bet nu parasti tēvs ticības mācību kad mācīja, tad visiem bija viena viela uzdota. Teiksim, atkal pēc laika atkārtojās atkal, kad nāca jauna maiņa. Nu, vai nu viens Bībeles stāsts bija jāzina jeb tur zināms no katehisma kāds gabals. Visi toreiz to atbildēja. Rēķināšana un lasīšana - tur jau bija katrai nodaļai savs, tas jau bija tas galvenais. Tad tēvs, lai man nebūtu jābrauc tur 9 km uz Velēnas 2. pakāpes pamatskolu, pieņēma vēl 4. nodaļu klāt. Tur bija 5 skolnieki tikai, un tur tad mēs beidzām to 4. klasi, kā tagad saka - pamatskolā. Bet nu lai tagad tiktu tālāk skolā, tur 9 km, lai aizietu. Tur jāguļ, protams, skolā pa nakti, jo nevar jau 9 km rītos tikt turp un 9 km tikt atpakaļ. Tad bija turpat jādomā nakšņot un visai nedēļai ņemt līdzi pārtiku, un tā tur dzīvot. Tā dzīve Velēnas draudzes skolā jeb kā viņa agrāk saucās - draudzes skola, nu bet pa jaunam saucās 2. pakāpes pamatskola, Velēnas 2. pakāpes pamatskolā jau nu tā veselības ziņā tik laba nebija. Pirmajā gadā kopgalda tur vispār nebija. Mēs dabūjām tikai tēju rītos, vakaros, laikam pusdienā arī ko izvārīja skolotāja virtuvē. Nu, tā iztika tad nu bija diezgan trūcīga. Pie tam skolai patiesībā nebija arī apkopēja. Un agrāk arī tajā skolā, kur tēvs strādāja, nebija - paši skolnieki - meitenes slaucīja, zēni pārbīdīja solus un tāda bij tā telpas apkopšana. Nu te bij vēl bēdīgāk. Tur tai meiteņu guļamistabā it kā par apkopēju dzīvoja, mita viena nespējniece - neredzīga. Viņa tur kurināja krāsni, nu slaucīt jau mēs meitenes tur paslaucījām. Un tā ēdamtelpa bij atkal skolas otrā galā, tur stāvēja mūsu kastītes vai tādi mazi skolnieku skapīši, kur nu to nedēļas pārtiku ielikām. Bet ar neredzīgo apkopēju iznāca liels, nepatīkams notikums. Vienreiz viņa bija aiztaisījusi par agri krāsni ciet un mēs rītā pamodāmies ar lielām galvas sāpēm un ar tādu saindēšanos tvanā. Dažas meitenes jau gan aizgāja tajā dienā uz klasi, bet es ar jutos tik nelabi, ka es tai dienā gulēju, kur mums tās gultiņas stāvēja. Nu, kad mācījāmies otrā gadā, tad vairs tās mūsu neredzīgās Madiņas nebija, kas tur nu gulēja gultiņā pie ieejas durvīm. Un arī jau tāpat paši slaucījām un paši kurinājām to krāsni, bet uzlabojums bija tas, ka tagad vecāki gādāja produktus un pusdienas tika it kā tādas kopējas vārītas. Ne jau ka kāda saimniece vai kāds algots darbinieks to darīja, bet meitenes pēc kārtas. Divas pēc kārtas gāja skolotāju virtuvē, jo citādas atsevišķas telpas jau nebija, kas atradās tur lejasstāvā (mēs gulējām otrā stāvā ), nu un tad tur tad izgatavoja vai izvārīja sausus kartupeļus vai kādu virumu. Un tad vēlāk nesa ar spaiņiem augšā, kur pie ēdamistabām tāpat salēja katram bļodiņā. Ak tā, nu kā tad mēs tikām uz to Velēnu tur. Tēvs jau nevarēja, teiksim, pirmdienās braukt - viņam jābūt ir skolā, darbā. Tad bija sarunāts tā. Es beidzu kopā ar vienu mežsarga meitu Elzu Gailīti, kas ar gribēja tālāk mācīties un skoloties. Un tad mežsarga meita Anniņa parasti braica ar to zirgu un tad aizveda mani un to Gailīšu Elzu rītos. Mēs parasti gandrīz vienmēr 1. stundu nokavējām, kamēr mēs to tālo ceļu aizbraucām. Nu tad sestdienās tēvs brauca ar savu zirdziņu pretī, bet viņam dabīgi sestdienās ir jābūt klasē arī. Tad viņš nolika stundu sākumu plkst. 8:00 no rīta, un tad, kad stundas nu ir ātrāk beidzis nekā parasti, 9:00 tad viņš jūdza zirdziņu un brauca mums pretī. Nu parasti jau visi gandrīz bija aizbraukuši un aizgājuši, kad mēs vēl gaidījām, kad mums brauks tas pretī braucējs. Nu, tā nu tie divi gadi pagāja un es beidzu to 2. pakāpes pamatskolu. Un tagad bija domāšana, kur tālāk iet skolā. Lejasciemā agrāk bija bijusi vidusskola, bet tieši tad to nolikvidēja, kad man vajadzēja sākt mācīties. 1923. gadā vidusskolas tur nebija. Arī Gulbenē toreiz nebija nekādas vidējās izglītības skolas. Mana māte jaunībā bija gājusi Cesvaines meiteņu skolā un pēc tam beigusi meiteņu skolu Valkā. Nu, par to Cesvaini daudz bija dzirdēts, un Cesvainē bija vidusskola. Nu tad tika nolemts, ka mani laidīs tur uz Cesvaini, bet grūtības lielas. Lai tiktu uz Cesvaini, tad parasti vakarā jābrauc 20 km līdz Lizuma stacijai. Tad tur pienāca vilciens no Rīgas uz Gulbeni. Tur jābrauc kādas 3 stacijas, tad tiek Gulbenē, un tad dažreiz jāgaida 5 stundas Gulbenes stacijā, kamēr ies Pļaviņu vilciens un es tikšu vai nu citi pasažieri arī, kas tur grib, braukt uz Cesvaini. Nu, tad parasti tur bija pretī zirgs ar pajūgu, kas aizved tos 2 km mūsu ceļasomas, lai mums nav jānes. Nu, Cesvainē jau bija internāts labi nostādīts - bija kopgalds un tur bija, protams, jau ēdināšana un daudzas istabiņas, kur gulēja turpat pilī, jumta izbūves istabiņās meitenes. Zēniem, tiem bija internāts tur atkal atsevišķā, tā sauktajā Baltajā mājā ārpus pils. Nu šeit tās skumjas bija tās, ka maz tika mājās tagad. Kā aizbrauca, teiksim, ka nu sākās rudenī skola, nu bij jādzīvo līdz tā sauktajai brīvai nedēļai, kas agrāk bija tāda tajā nedēļā, kad iekrīt Ticības atjaunošanas Svētdiena. Tad bija viena nedēļa brīva. Nu, jādzīvo apmēram pāra mēneši, kamēr var tikt uz māju atkal. Nu un pēc tam atkal jābrauc uz skolu un atkal jādzīvo līdz Ziemassvētkiem. Nu pēc jaunā gada tāpat. Tad tur pēc jaunā gada bija brīvdienas, kad svinēja Lūdzamo dienu. Tad tur dažas dienas bija brīvas. Un, protams, Lieldienās, tad brīvas 2 nedēļas - Klusā nedēļa un vēl viena svētku nedēļa. Un tad nu sākās pavasara brīvdienas. Nu šeit jau es paliku pa svētdienām, un daudzi citi arī tāpat, kam tālu mājas, pa svētdienām palika. Kam bija tuvāk vai nu kas paši gāja kājām, vai nu kam atbrauca pretī, tie jau nu, protams, nedzīvoja tur, vidusskolas internātā. Nu šeit bija jauka skola. Tajā bija skolotāja Marija Bērzkalna. Par to jau ir daudz rakstījuši - gan viņas skolnieks, aktieris K. Sebris, gan arī citi ir rakstījuši. Tā bija mūsu garīgā saule, var sacīt. Viņa bija arī mūsu gaidu pulciņa vadītāja, kur es arī biju viena no dalībniecēm. Nu, man sevišķi jau patika viņas literatūras stundas. Viņa ieteica grāmatas lasīt - skolas bibliotēkā tās parasti varēja dabūt, un sevišķi pa svētdienām, kad es tur dzīvoju, un tāpat arī citās dienās. Es visu izlasīju, ko vien skolotāja ieteica. Nu tas mani ļoti garīgi bagātināja. Nu, man patika rakstīt arī sacerējumus. Nu tas tā dažreiz man arī izdevās, jo es domāju, ka man skolotāja arī to novēroja. Reiz mūsu skolā viesojās arī rakstnieks A. Saulietis, kas tur Cesvaines apkaimē dzīvoja. Tad viņa man lika uzrakstīt referātu par Doku Ati. Atis bija viņas radinieks, un tam bija 10 gadu nāves atceres diena, ko vidusskola atzīmēja ar īpašu sanāksmi zālē. Un tur bija izstādīta rakstnieka fotogrāfija uz tāda statīva, un arī ciemojās rakstnieks A. Saulietis. Nu es biju ļoti uztraukusies, ka man jārunā tik redzama cilvēka klātbūtnē lielā sarīkojumā. Viņš sēdēja 1. rindā, un man balss ļoti drebēja, kad es tur sāku savu lasījumu. Rakstnieks izskatījās tādu ļoti, ļoti krunkainu seju, bet kad smaidīja, tad viņa seja it kā apgaismojās, it kā no kaut kādas iekšējas neredzamas gaismas. Kad biju beigusi vidusskolu, tēvs bija izlēmis vadīt mani skolotāju institūtā. Nu, pēdējās klasēs, lai sagatavotos par skolotāju. Rīgā toreiz nebija vakantu vietu pēdējās klasēs, un mēs ar tēvu aizbraucām uz Jelgavu, kur tur dažas vietas bija. Man bija jāiestājas priekšpēdējā klasē, bija jāliek pārbaudījumi ar. Bija matemātikā tur jāatrisina kāds uzdevums, bija jāraksta kāds sacerējums. Mēs 5 tikām uzņemti no vidusskolniekiem skolotāju institūtā priekšpēdējā klasē. Nu, tur jau nācās atkārtot dažus priekšmetus, ko mēs bijām jau vidusskolā pilnu kursu beiguši, bet klāt nāca dažādas metodikas, jo toreiz jau bija tāds uzskats, ka skolotāju institūts sagatavo skolotājus 6-klasīgai pamatskolai, kāda Latvijas laikā pastāvēja, un tur jāmāca varbūt ne tikai matemātika vienam speciālistam, bet jābūt arī gatavam mācīt, ja vajag, arī latviešu valodu vai vācu valodu, vai dabas zinības un citus priekšmetus. Nu, tā kā mums tur galvenajos priekšmetos visur bija paredzētas metodikas. Nu un praktiskais darbs sākās. Pie skolotāju institūta bija paraugpamatskola, kur sākumā mūs sūtīja uz tā sauktām mēģinājuma stundām, tas ir, pamatskolas skolotājs, ka ar viņu sarunāja, viņš iedeva to mācības vielu, kas būs zināmā stundā jāmāca, un kad tā stunda nu pienāca, tad viņš sēdēja tik klāt un noklausījās. Nu, tad mēs bijām tie skolotāji. Nu un, protams, bērni jau pie tā bija pieraduši, ka viņiem jauni skolotāji nāk. Es jau toreiz biju meitene ar bizēm. Un tad dzirdēju, ka bērni reiz runāja, ka nu būs tā skolotāja ar bizēm. Nu tā. Bez tam bija tā sauktās paraugstundas. Tādas bija jādod pavisam 5. Tad tā lieta bija daudz nopietnāka. Bija jāuzraksta 3 konspekti - ja ienāktu direktors, tam jāpasniedz, tad metodikas skolotājam viens un viens, protams, pašam ar, tad lai ta nu zinātu, kā ta nu būs jāmāca. Nu un tad, kad nu tā stunda pienāca, tad visa tā skolotāju institūta klase, kur es mācījos, nāca man līdz ar metodikas skolotāju un visi nosēdās aizmugurējiem skolniekiem sānos. Un visi sēdēja ne jau ar draudzīgām sejām, bet klāt visiem zīmuļi un rakstāmie, lai varētu, vēlāk iztirzājot, pateikt, kas tur ir, nav izdevies, kā vajag. Nu nebija jau liegts teikt, kas ir paticis ar. Nu un, protams, arī savus vērojumus tur tad guva arī metodikas skolotājs. Un pēc tam parasti bija viena īpaša stunda metodikas skolotājam, kad analizēja stundu, kad izteicās visi mani klases biedri - vai nu visi, vai nu tie, kas gribēja, un pašam bija jāsaka, kas ir izdevies vai kas nav izdevies, kā nu būtu paredzējis. Nu un tad beigās metodikas skolotājs visu rezumēja, pateica savu to vērtējumu un arī pateica, kāda atzīme par visu to. Laikam nedēļu vai pat divas bij jāiet uz vienu Jelgavas pamatskolu strādāt turienes skolotāja vadībā - kādu nu viņš to vielu norādīja un kādās stundās. Un es atceros, ka man vēlāk sadeva uz māju visas skolnieku tās dienasgrāmatas, kur lai es izskatos, kā viņi tur tos ierakstus veic. Un tur jau bija diezgan daudz to nekārtību. Vispār uz atestāta jeb tās beigšanas apliecības - skolnieka diploma, tur bija tas vērtējums par sekmēm praktiskajā darbā. Nu, man nu tas bija ļoti sekmīgi vērtēts. Tur jau mācījos arī Jelgavas Tautas konservatorijā. Es biju Cesvaines vidusskolā mācījusies klavierspēli. Tur dzīvoja viena konservatoriste pa ziemu, pēdējo kursu konservatoriste Vidiņa, dzimusi Čabule. Un tur 4 gadus mācījos. Un tagad beidzu Jelgavā tur to pamatkursu. Un vēlāk tad tur atkal pārskaita augstākā kursā, tad tas ir beigts. Nu, kas gribēja iegūt ērģelspēlē atzīmi arī savā diplomā, tiem vajadzēja vismaz reizi spēlēt kopējā institūta rīta lūgšanā. Tur bija ērģeles, kas bija darbināmas pneimatiskā ceļā - tur piespieda zināmu pogu, tur minēja nevajadzēja. Bet svinīgi jau tas bija ļoti. Tur 3. stāvā bija tā zāle, kur notika rīta lūgšana un sanāca ļoti daudz klases zināmā secībā. Visi sastājās ierastās vietās, un priekšā bija katedra. Un tur parasti blakus no katedras uz vienu, otru pusi stāvēja skolotāji. Bet viņi jau katru rītu nevarēja būt. Viņi bija arī kādreiz rīta lūgšanā, bet citas reizes rīta lūgšanā runāja vecākās klases skolotāju institūta audzēkņi. Nu, lika nodziedāt kādu garīgu dziesmu un tad sacīja kādu Bībeles pantu. Un nu visi dziedāja - sākumā kādu vienu vai divus pantus un atkal pēc tam, kad bija norunāts. Un, kad es biju pēdējā klasē, tad es arī reiz dabūju būt par rīta lūgšanas vadītāju. Nu tad nedienas jau sākās tad, kad bija jādomā pēc skolotāju institūta beigšanas dabūt darbu skolā. Nu, un ļoti sāpīgi jau bija tas, ka toreiz skola, kur tēvs strādāja, bija pārcelta plašākās telpās uz Mālu muižu, bijušajā pilī, un kļuva Sinoles kādreizējā 3 ziemu pagastskola par 6 klasīgu pamatskolu. Viņš strādāja tagad ar diviem skolotājiem, bet nu vajadzēja vēl ar trešā skolotāja. Bet, kad nu es iesniedzu savus dokumentus un arī pieteicos uz vakanto vietu, tad pagasts bija nodomājis pieņemt vīrieti, jo it kā vajagot sabiedriska darbinieka. It kā toreiz uzskatīja, ka sieviete tāda nevarētu būt. Nu un vēl pat avīzē Latvijā esot bijis sakarā ar tām skolotāju vēlēšanām Sinolē, ka skolas pārzinis esot proponējis savu meitu tur par kandidātu uz šo vietu. Rakstīts, ka pārzinis laikam domājot tai meitai bikses vilkt kājā, un ka viņiem vajagot tomēr to vīrieti. Nu, un ievēlēja sabiedrisku darbinieku, kas tomēr nevarēja visu to veikt, ko varēja, piemēram, mans tēvs un ko es varbūt varētu. Kad ir bijis kora mēģinājums (tēvs parasti tur kādu korīti bija noorganizējis, kas dažreiz dziedāja skolā sarīkojumos), kad tēvs uzaicinājis jauno skolotāju, lai nu viņš ar palīdz balsis apmācīt, tad tas jaunais skolotājs esot sacījis, ka viņš mūziku esot tikai teorētiski mācījies. Nu tā. Nu tad gadījums bija tāds, ka man varbūt darbs gadītos Jumurdā. Man rakstīja, kur biju aizsūtījusi dokumentus, ka lai es braucu, ka man ir izredzes, ka mani ievēlēs. Bet pastnieks, labi domādams, to ierakstīto vēstuli, kas man bija adresēta, nolicis atsevišķā nodaļā un aizmirsis man nodot. Un es vairs nevarēju laikā aizbraukt tur, kur tās vēlēšanas bija. Tad es aizbraucu reiz uz vēlēšanām - vajadzēja Straupē skolotāju. Nu, tur meklēja taisni sievieti, bet tur bija sabraukušas vai kādas 20 pretendentes. Un atkal liktenīgi. Tur izvirzīja kandidātos gan arī mani, bet ievēlēja vienu no Rīgas skolotāju institūta. Bet pēc vēlēšanām mēs tur pakavējāmies vēl pie pārziņa dzīvoklī - kā nu kuram gāja tur autobusi uz mājas pusi. Un tur spēlēja viena klavieres, un es arī piegāju, paspēlēju kaut ko. “Vai,” pārzinis saka, “cik žēl, ka jūs neievēlēja.” Viņš esot ērģelnieks tur Straupes baznīcā un viņam citreiz esot jāaizbrauc, un es varētu viņu aizstāt. Nu tā nu tas neizdevās. Es dzīvoju to gadu mājās. Darbu tā neizdevās atrast un arī grūti, ka tālu satiksme un tālu vilcieni - nezini, kur tikt. Tagad es saprotu - man vajadzēja pieteikties varbūt izglītības nodaļā, vai kā toreiz sacīja - Skolu valdē, apriņķa, apriņķa pilsētā Valkā, un varbūt man kaut kādas izredzes būtu. Bet nu to es netiku darījusi. Kādreiz, kad tēvs izbrauca kādreiz uz Lejasciemu vai kur iepirkties, dažreiz vakarpusē viņš man lika ieiet kādā stundā, kad viņš pats bija izbraucis. Nu un tad jau dzīve pagriezās tā, ka sāku iepazīties ar savu tagadējo dzīvesbiedru, Velēnas un Lejasciema draudzes mācītāju Ernestu Putniņu. Nu, un 1932. gada 22. jūnijā notika mūsu laulības Lejasciemā. Vīrs ārkārtīgi vēlējās atbalstīt manu izglītības tieksmi un solījās mani finansēt, lai es studētu. Nu, protams, es ar biju tik vieglprātīga, ka tam piekritu, kaut gan tas bija ļoti grūts pasākums tāpēc, ka Rīga tik tālu - apmēram 200 km. Un tad, kad nu tiek Lizuma stacijā un pie vilciena, tad jābrauc apmēram 5 stundas, lai tiktu Rīgā. Un bez tam man vajadzēja vēl mācīties latīņu valodu, jo es gribēju studēt filoloģiju. Vīrs gan domāja, ka prātīgāk būtu medicīnu. Nu, protams, ka būtu prātīgāk, bet tā kā man tās atmiņas bija par jauko skolotāju Mariju Bērzkalnu, es tomēr domāju par literatūru, ko es tad nu tur mācīšu vai nu vēlāk skolā, vai daudz dzirdēšu tai universitātē. Bet, lai tur varētu iestāties, man vajadzēja būt atzīmei latīņu valodā. Bet tēvs mani bija ievietojis tādā vidusskolas tanī klasē, kur mācīja 2 jaunās valodas - vācu un angļu. Nu tagad nebija jau ko domāt, ka es tā tikšu Rīgā un pie latīņu valodas skolotāja, bet man tos pirmos aizrādījumus un par izrunu deva mans vīrs. Un es dabūju tādu latīņu valodas - latviešu valodas tulkojumu visām sešām Jūlija Cēzara grāmatām “Di bello Gallico”. Dabūju tulkojumu latviešu valodā un tādus paskaidrojumus un sāku intensīvi mācīties. Toreiz saimniecībā es nebiju nodarbināta, tur mums bija saimniece, kas vārīja ēdienu, un es augu dienu pavadīju vasaras mēnešos. Kādus 3 mēnešus ārkārtīgi intensīvi strādāju. Man bija programma, kas katru dienu jāizņem, lai, teiksim, augustā, kad sāksies iestāju eksāmeni, lai es būtu kārtībā ar visu, lai es iepriekš varētu nolikt pie ministrijas, ka es esmu latīņu valodā vidusskolas kursu apguvusi un ka man ir tiesības iesniegt dokumentus uz Filoloģijas fakultāti. Nu un par brīnumu es varēju uzrakstīt vienu tulkojumu un atbildēt mutvārdus. Prof. Straubergs mani eksaminēja Rīgā, un es dabūju atzīmi. Nu un tagad bailīgāk man likās, kā nu es izturēšu konkursu Filoloģijas fakultātē. Tur jau nebija tikai vajadzīga atzīme vispār, bet bija jāiztur konkurss. Bija 4 konkursa pārbaudījumi - latviešu valodā sacerējums, tulkojums no latīņu valodas latviešu valodā un vēl divi mutvārdu pārbaudījumi - mutvārdu pārbaudījums latīņu valodā un latviešu valodā. Nu, visvairāk jau es domāju tikai par to latīņu valodu, jo es biju trīs mēnešus pati mācījusies un es domāju, ka tur tie rīdzinieki un arī citi, kas tur iestājās, tie jau bija mācījušies četrus gadus parasti vidusskolā. Un tur, kad es stāvēju ārā kopā ar citiem un gaidīju, kad mūs ielaidīs tajā telpā, kur mums būs jāraksta tas tulkojums, es jau tur dzirdēju, ka viens ir bijis Zuša latīņu valodas kursos vasarā un cits vēl kādos citos un ka visi ir ārkārtīgi labi sagatavoti. Un man bija tāda sajūta, ka ir jābrauc mājā, ka te nu reiz laikam man nu nebūs ko iesākt. Bet es domāju - mani tuvinieki zin, es esmu mācījusies visu laiku, un tagad nu es atbraukšu un sacīšu - es nemaz negāju tur iekšā, es nemaz nerakstīju. Lai notiek, kas notikdams, man ar tāpat jāmēģina - kas notiks, notiks! Nu, es jau nezinu, kāds tur tas rakstu darbs izskatījās, kad viņš bija izlabots, bet nu iztulkot es iztulkoju. Un pēc kādām dienām visiem pretendentiem liek sapulcēties universitātes bibliotēkā un tur tad nu dabūsim zināt tos rezultātus. Nu, tur ir ārkārtīgi pilna visa tā bibliotēkas. Un tur ir tik biezs gaiss, ka nāk ārā angļu valodas lektors un brēc: “Open the window, open the window!” Un es brīnos - neviens neiet un netaisa logu vaļā. Beigās es, tas lauķis, aizgāju un attaisīju. Un tad viņš teica: „Thank you!” Tad ienāca Endzelīns un gadījās man ļoti tuvu - apmēram izstieptas rokas attālumā viņš man stāvēja. Un tagad lasīja tos vārdus, kas ir izkrituši. Tas saraksts bija garš, un tiem, kas bija izkrituši, bija jāiet projām. To nākamo studentu rindas palika ļoti retas. Profesors Tentelis stāvēja ar tādu lielu sarakstu un pēc tā sauca, lai ieiet pie tās komisijas uz mutvārdu pārbaudi. Toreiz sāka eksaminēt no alfabēta sākuma. Un mans uzvārds Putniņa jau nāk pret beigām. Bet tagad pulciņš paliek jau ļoti mazs, un es tik dzirdu, ka tagad jau nāk tādi uzvārdi ar š un ar t un ka mans burts p ir garām. Es saprotu, ka mani nesauks, kaut gan es stāvēju tik tuvu, ka pārklausīties es nevarēju. Mani noteikti neizsauca. Un es tagad saņemos un eju klāt tam profesoram Tentelim, un saku: „Atvainojiet, kā tas var būt, ka manu vārdu neizsauca, ka es būtu izkritusi, bet ka mans uzvārds, nu, tie, ar manu uzvārda sākumburtu, tie biedri jau ir izsaukti, bet mani nesauc iekšā?” Man rāda - nu, skatieties, vai tur ir tāda Putniņa! Nu, es ar paskatos un saku: „Nu nav.” Nu, es tagad vēl esmu viņam pateicīga. Viņš mani varēja ar noraidīt un sacīt, lai es braucu mājā, bet nē, viņš teica: "Nu, pagaidiet, es aiziešu lejā uz dekanātu noskaidrot." Nu, pēc laiciņa viņš atnāk un saka: "Kur ir Putniņa? Lai iet iekšā uz pārbaudi!" Es jau no tiem, kas iznāca pēc tā eksāmena, biju dzirdējusi - tas esot nejauks, tur viens sēžot ar baltu galvu. Un taisni tur pašlaik vienu eksaminē un man liek gaidīt aiz tā, ka nu būšot nākamā. Bet, kamēr tur tā diezgan ilgi paiet tā prasīšana, tikmēr kļūst brīvs profesors Ķikauka, tāds laipns vienmēr bija un tāds patīkams cilvēks. Un tas mani aicina, lai es eju pie viņa. Nu, es jau nebiju to Titu Līviju mācījusies, es nevarēju to saviem spēkiem iztulkot bez skolotāja. Un ta es viņam saku, ka es to Titu Līviju neesmu mācījusies, bet tās 6 grāmatas no Cēzara. Nu, viņš man liek lasīt tādu nodaļu. Un tur ļoti labi jāzin tie skaitļa vārdi. Bet es jau biju lasījusi to Jūliju Cēzaru atkārtoti. Es iztulkoju, ka nekas nemetās. Nu viņš tagad liek man lasīt dzeju. Un tur atkal tā skandēšana pēc īpašiem likumiem. Tā jau man diez kā negāja. Nu un es saku, ka tā skandēšana nav, jo es bez skolotāja mācos. Kad viņš to dabūja zināt, viņš saka: 'Tad es jums gramatiku nemaz neprasu." Nu, un es domāju, ka nu es esmu tikpat kā iekšā tagad Universitātē. Bet nu tās lielākās briesmas bija ar to pašu mīļo latviešu valodu. Es jau neko nezināju par Endzelīna prasībām. Es biju lasījusi viņa brošūriņas par dažādām valodas kļūdām. Latviešu valodā man bija 4 vai 5, man zemākas atzīmes nekad nebija. Un domāju, kad to latīņu noliku, tad to tak nu laikam varēšu. Bet tur nu bija liela zemūdens klints. Tagad sāka prasīt, un profesors sāka eksaminēt no alfabēta otra gala. Un tas jau drīz vien pienāca pie burta p. Nu, meitenes jau tur atbildēja un priecīgas atstāja eksaminācijas zāli, bet ar mani negāja tik gludi. Man liek stāstīt par Apsīšu Jēkabu. Protams, tas jau mans kaimiņš lizumietis. Mani mātes radi tur dzīvoja vēlāk viņa mājā Kalaņģos, un kā tad es to nezināšu. Es stāstīju par dzīvi un gribēju vēl stāstīt par tiem „Bagātiem radiem” un par Andra tēvu. Nu, vairāk tur nu viņš negrib lai stāsta, bet tagad man prasa tā - kā ir pagātne. Un tagad viņš grib, lai es stāstu, kā ir tagadne un pagātne no cept. Es ātri pasaku – cepu (ar šaurajām e skaņām gan tag., gan pag.), jo, redz, es nesaku pilnos teikumos un es arī nedomāju, ka viņš tagad ir novērojis, ka man tā platā un šaurā e izruna nav literāri pareiza. Un kā es to pasaku, tā profesors ir kājās un paskrienās gar galdu uz vienu pusi, uz otru un pārliecās tagad galdam pāri un kliedz: "Vai jūs saprotat, vai jūs saprotat, kā jūs runājat? Es varu jums likt krist un izkrist." Nu un es laikam aizvēru acis un iegāzos kā bezdibenī, jo sapratu, ka nu ir beigas. Tad viņš drusku nomierinājās: "Nu, par to visu mēs vēl mācīsimies." Ak, viņš saka - mācīsimies. Nu, tā kā tad vēl viss nav zaudēts. Bet tad viņš atkal iedegās un saka: "Bet, kamēr jūs tā runāsit, jūs nekad nebeigsit." Un vēl piebilst: "Kamēr es dzīvs. Es neļaušu jums bērnus samaitāt." Bet es nesapratu, ko tad es tādu nu esmu sarunājusi, jo es ne par to e biju domājusi un arī man neviens skolotājs nebija aizrādījis, ka nu tik nejauki es runāju latviski. Un es piecēlos un izgāju ar pateicību pret profesoru, ka nu viņš tomēr sacīja – par to mēs vēl mācīsimies. Bet, redzat, ir ļoti, ļoti nejauki tas, ka tā iepriekš nav zināms, ka tā sevišķi var kādu mācību spēku sadusmot, jo, ja jau es varēju to latīņu valodu izmācīties, tad jau nu tāpat es varēju stingrāk pakontrolēt to savu e izrunu, bet es jau nekā par to nezināju. Tagad tas tomēr bija ļoti tāds nejauks notikums, kas mani zināmā mērā it kā attālināja, it kā atsaldēja no profesora, it kā atbaidīja. Visjaukāk jau man patika prof. Kārkliņa lekcijas par literatūru, tāpat docenta Jāņa Alberta Jansona (lekcijas), ko gan nebija obligāti jāklausās, un arī pie profesora Luda Bērziņa. Nu, un es ar prieku izlasīju tagad atmiņas „Zvaigžņotais karogs” – atmiņu krājums izdots ir par profesora Luda Bērziņa darbību. Tur ir rakstījusi arī Velta Rūķe-Draviņa un viņas dzīvesbiedrs Kārlis Draviņš. Nu, man varbūt atkal būtu ar citas kādas piezīmes, ko es varētu pateikt, kad es rakstītu. Nu, viņš tik sauss nebija savā izteiksmē, kad viņš par tautas dzīvi runāja. Viņā izpaudās dzejnieks, kas jau viņš patiesībā arī ir - dzejnieks, it sevišķi garīgu dziesmu laukā. Piemēram, viņš vienreiz saka tā: Poruka un Friča Bārdas dzeja esot tā, it kā filmā „Lēni lūdzot, mana dziesma skan", tās beigu ainā, kur rādot altāri un sveces degot. Un Poruka un Friča Bārdas dzejā esot tā, ka mūsu sirdis it kā sveces kūstot. Tā skaisti viņš pateica. Viņš stāstīja arī par to, kā zaķi mežā sasaucoties, un ka viņa mazdēls domājot, ka tur vecaistēvs dūdojot. Un es arī tā par tiem zaķiem gan biju dzirdējusi, bet kā viņi tur mežā dūdo es nezināju. Bet, kad strādāju Smiltenē vakarskolā, es gāju vēlu uz māju un domāju, ka tur sasaucās vai nu zagļi vai kāds atpūšas. Un es vēlāk mātei saku, ka man bailes ir gandrīz vakarā tur iet. Tur laikam kaut kādi blēži signalizē un pūš. „Ai,” māte smējās un sacīja, „Tie jau gan ir zaķi!” Un tā man prātā, kā viņš stāstīja, ka viņa mazdēls domāšot, ka vecaistēvs tur pūšot mežā. Nu, dažreiz viņš stāstīja arī par Raiņa Gētes Fausta tulkojumu. Tas viņam arī dārgs. Un tā dažreiz šo to tādu iepina no savas dzīves, kas tā visu atdzīvināja. Un tad interesanti bija, kad viņš katru gadu aicināja kādu teicēju no tautas dzīves zinātājām. Nu, atceros, reiz bija atnākusi līdz Irēna, viņa meita, dziedātāja. Un no sākuma tā māmiņa ir tāda pabailīga un negrib ne uzsākt, ne runāt, jo auditorija ārkārtīgi pārpildīta, - daudzi iepriekš jau zināja, ka tur būs tautas teicējas, dziedātājas, priekšnesumi, un sanākuši tādi, kas tur katru dienu nemaz nebija redzami. Un no sākuma viņa bailīga, negrib uzreiz sākt to dziedāšanu un runāšanu, bet vēlāk, kad nu visi tā nu klausās un ir tik uzmanīgi un priecīgi par to, ko nu viņa tur mums var sniegt. Tagad profesors grib kādu brīdi apturēt un kaut ko paskaidrot, gandrīz tas vairs neizdodas, viņa ar tagad ir, tā sakot, iejutusies, ka nu viņa tagad ir tādā uzmanības lokā un tiek cienīts viss tas, ko viņa var mums dot. Kas man patika? Nu tas bija galvenais tur tās Kārļa Kārkliņa docenta lekcijas par jaunromantismu latviešu literatūrā. Tas bija Poruks, tur ietilpa arī Fricis Bārda. Nu, tas bija tā sevišķi aizkustinoši, ka viņš jaunromantismu izjuta ierakstītu "Pērļu zvejniekā" ar Anša Vairoga vārdiem – „Es esmu tikai pērļu zvejnieks, kas nolaidies šīs pasaules plašumos, lai sazvejotu tik daudz pērļu, ka iegūtu tiesības dzīvot kādā skaistākā, augstākā pasaulē.” Nu, ka es to klausījos, es domāju, cik labi, ka es tomēr esmu universitātē uzņemta studentu skaitā un ka man tādu apgarotu lekciju par jaunromantismu būs iespējams klausīties visu gadu. Tad vēl patīkami bija nākt uz Jāņa Alberta Jansona lekcijām. Viņš tā īpatni latviešu literatūru iedalīja - vecos laikos (tas būtu it kā tā literatūra, kas sākumā vāciešu rakstīta) un tad viņiem sekoja viduslaiki (tas varbūt būtu tas atmodas laikmets), nu un jaunākā literatūra. Ļoti daudz apmeklētāju tur bija, parasti viņam deva vienu no vislielākajām auditorijām - tur nāca dažreiz studenti arī no citām nozarēm, ne tikai filologi vien. Vēl mums patika Borisa Vipera mākslas vēstures lekcijas. Tur vienmēr rādīja mākslas darbu attēlus uz ekrāna. Parasti auditorija tika aptumšota, mēs tās vietas bijām iekarojušas pašā priekšā, kur kaut cik gaismiņa krita no profesora, no tā apgaismojuma, kur viņš lasīja un skatījās tos savus lekcijas tekstus. Tur mēs varējām vienmēr kaut ko arī pierakstīt priekšā. Viņš stāstīja par latviešu mākslu, par baroku, arī par Rīgas baznīcām, kāda kurā stilā celta. Mēs citreiz svētdienās gājām uz Domu - tur mums izrādīja arī baznīcu, kad nemaz nebija dievkalpojuma - tur tās vecās kapu vietas tiem agrākajiem bīskapiem ir. Un mēs gājām arī uz Jāņa baznīcu - tur ir tādas īpatas tīkla velves. Mēs gribējām tikt arī Pētera baznīcā, bet kad neņēmām tās dziesmu grāmatas, tad nelaida mūs iekšā. Un tā mēs iekšā netikām nemaz. Pēc mana vērtējuma jau liekas, ka daži priekšmeti toreizējā universitātes mācību plānā ar tik svarīgi nebūtu baltu filologiem. Bij jālasa romiešu autors. Mēs Tacitu lasījām. Bij jālasa grieķu autors. Un tie jau diezgan daudz laiku prasīja. Vienu vasaru es veltīju romiešu autoram, latīņu autoram, vienu grieķu. Man liktos, ka vairāk vajadzētu mūs jau toreiz ieinteresēt par materiālu vākšanu izloksnēm vai arī folklorā, bet nu tas tā netika sevišķi uzsvērts. Nu bija arī jāliek svešvalodu kursi. Nu, redzat, toreiz jau tādas kopmītnes nebija. Mana māsa, kādreiz mājturības kursos iedama, bija dzīvojusi gultas vietā pie Augļu eksporta sarga ģimenē. Viņam bija dzīvesbiedre un meita, kas gāja vidusskolā. Nu, un tai istabā, kur meita gulēja, tur man ar bija guļvieta un galds, kur es varēju rakstīt, un plauktiņš, kur es varēju nolikt grāmatas. Un meitenei bija otrs galdiņš, kur viņa ar varēja rakstīt. Un paši - sargs ar savu dzīvesbiedri - tie tur gulēja atkal tādā mazākā istabiņā. Jā, nu viņi bija adventisti un godīgi cilvēki, tādi sirsnīgi. Sevišķi tas pats sargs. Nu, un, kad es tur vai nācu vai gāju uz lekcijām.. Tās lekcijas jau visas nenotika kā skolā, teiksim, tur sāk no rīta un tad visas cauri. Tur bija dažas 8 no rīta un citas sākās ap pusdienlaiku, un citas jau beidzās tā ap 9 vakarā. Bet labums bija tas, ka es pie tiem sargiem, pie tā sarga ģimenē dzīvoju, tur pret vārtiem tur bija tāds tā kā tiltiņš, kāds paaugstinājums, kur parasti viņi stāvēja un skatījās, vai tur kāds brauc iekšā vai ārā. Un parasti viņiem dzīvokļa durvis vienmēr stāvēja vaļā. Kad es nācu vai iekšā vai gāju projām, tur nekad nebija ne jāslēdz, jo tas sargs jau stāvēja pie durvīm. Citreiz dežurēja viņš pats, un vēl otrs sargs bija - viņi uz maiņām bija. Nu, un tāpat jau tas otrs sargs ar mani pazina un zināja, ka es tur dzīvoju, tā kā ērti vienmēr varēja nākt un iet - vienmēr durvis bija vaļā. Nu, es nevaru teikt, tur man tīri labi bija. Tik tas, redzat, es nevarēju tikt atkal pie sava dārgā dzīvesbiedra. Tikai tad, kad nu ziemas brīvlaiks bija vesels mēnesis, sākās pirms Ziemassvētkiem un tad ar 15. janvāri atkal sākās lekcijas. Un, ja bija kādi eksāmeni jāliek, mēs jau parasti sarunājām ar mācībspēku, kad viņš nu var, negaidot nemaz to sesiju, lai man nav pa to brīvlaiku jādzīvo Rīgā. Nu, un tad, kad nāca Lieldienas, tad bija 2 nedēļas, un 15. maijā beidzās lekcijas. Valsts eksāmeni, tie jau bija maijā, nedaudz pēc 15. Bet tā tos citus eksāmenus - tur sarunāja ar mācībspēku, nu, kad tur viņiem iespējams - vai aiziet pie viņiem citreiz mājās un citreiz viņi atkal bija satiekami universitātē, atkal pie viņiem nolika. Nu, tāda tur tā kārtība bija.
Intervēja: Laima Priede |
 |
|