 |
|
       |
Manai mātei māte bija dzimusi Alojā un aizprecējās uz Burtnieku pagastu pie Burtnieku ezera. Tad viņas vīrs nomira, viņa atgriezās Alojā, bet tanī pat gadā pati nomira, atstājusi meitenīti. Bija arī dēls, bet tas palika Burtniekos pie vāciešiem. Māte uzauga kā apaļa bārene. Viņa palika pie vecāsmātes Jūrmalā un tad, kad bija paaugusies, darba spējīga, viņu paņēma viņas mātes tēva brālis uz Raunas draudzi Cēsu apriņķī. Tur viņš strādāja Raunā kā muižas pārvaldnieks. Tad viņai sākās lielas darba dienas. Viņu ļoti nodarbināja. Viņai vajadzēja no rīta agri celties, iekurt uguni, uzkarsēt govīm ēdienu un aiznest to uz kūti. Raunā bija draudzes skola, un, tā kā mana māte bija liela lasītāja, tad viņas tēva brālis, kas viņu paņēma pie sevis, vadīja viņu skolā. Viņa katru vakaru nāca mājās, no rīta cēlās, pabaroja govis un tad gāja uz skolu. Skola bija pa visu draudzi viena vienīga. Mana māte ir dzimusi 1855. gadā. Tā. Tad jau tādu skolu vēl nebija, pagastskolu vēl nebija. Vai daudzas meitenes gāja uz to skolu? Meitenes nemaz skolā negāja. Tur tanī skolā, kas bija pa visu draudzi, mācījās tikai 40 zēni. Un tas bija viss – vairāk skolu nebija un vairāk skolēnu nebija. Mana māte bija vienīgā meitene ko ielika tajā skolā, bet tā kā viņai bija apbrīnojama atmiņa, viņa visu piesavinājās ātri, viņa bija pirmā skolniece. Cik viņai bija gadu, kad viņa skolā tika? Kādi 14 vai kā. Tā skola bija Raunas centrā, tāpēc jau viņai bija labi – sakopa māju un tad gāja uz skolu. Tur jau mazs gabaliņš bija līdz skolai. Un tad bija tā muižiņa, kur viņai tas tēva brālis strādāja, un tur viņa dzīvoja. Bet tā pamāte bija diezgan nikna pret viņu. Viņai pašai bija daudz savu bērnu un viņa dikti nodarbināja manu māti lielos darbos. Atkal siena pļaujās laidusi un tā viņai diezgan grūti bija. Mammai bija 18 gadu, kad viņa apprecējās. Kā viņa atrada līgavaini? Tā. Manam tēvam visjaunākais brālis Eduards izmācījās par skolotāju – beidza pie Cimzes Jāņa Valkā. Nu un tad viņš tanī laikā vēl nebija to Cimzes skolu beidzis, viņš bija tikai pamācījies kaut kādā skolā Cēsīs. Un tad bija Raunā par palīgskolotāju. Tad viņš tur mācīja kori, kā nu tas skolā bija, un man māte tad gāja tur dziedāt tanī korī uz skolu. Tur viņi arī iepazinās, mans tēva brālis ar manu māti. Tagad mans tēvs ir dabūjis mājas, viņa tēvs miris ir, un viņš kļuvis par saimnieku. Un viņš bija labi gados - 34 gadi, un viņam vajag precēties, vajag saimnieces. Aprunājies ar savu māsu, saimnieci tajos „Grēķos”, tā kā viņam vajadzētu precēties, bet nu viņam nav vairs zināms, kur lai līgavu ņem. Tagad viņam tā māsa dod padomu: „Tev vajadzētu griezties pie tās Bormaņu audžumeitas. Jā, mācītājs no kanceles viņu dikti slavināja, ka viņa labi mācoties un esot dikti cienījama meitene.” Viņai gadījies tā ar to mācītāju iepazīties. Tas mācītājs pārklaušinājis bērnus kā skolotājs, un tad tāds gadījums ir. Viņš uzdod mācīties, cik kurais var tos uzdevumus. Mana māte nav bijusi skolā un nav zinājusi to. Tagad nāk tā pārklaušināšana, un tas mācītājs saka mammai: „Tu jau man tagad darīsi lielu prieku. Nu, cik tad tu izmācījies?” Bet šī nemaz nav zinājusi un nemaz nav mācījusies, bet viņa ir izlasījusi visu to grāmatu, visu Bībeli, uguni kurinādama pie siltās plīts. Un tad, kad mācītājs viņai prasa, cik tad tu izmācījies – visu grāmatu. (Smiekli) Tad mācītājs bijis briesmīgi priecīgs, ka nu viņa ir tik slavena skolniece, un slavinājis no kanceles. Nu un tagad tā māsa manam tēvam to visu sastāsta. Tagad viņi ar to savu brāli Eduardu sarunājuši, braukt precībās uz „Bormaņiem”. Un aizbraukuši, uzmeklējuši to pamāti, bet tā Elīza jau bijusi darbā. Āboliņu vai sienu, ko tur darījuši. Pa priekšu izrunājušies ar tiem audžu vecākiem, tad nu vajadzējis pasaukt to līgavu pašu. (Smiekli). Ienākusi māte ar sienu. „Nāc nu, piesēdi, saimniec!” Sākuši runāt un kādu minūti bez tās saimnieces, ka viņu izraudzījušies. Nu tad licis viņai padomāt. Lai viņa sakot, kad viņa varēs dot atbildi. Viņa apskatījusies, nu nekas, varētu būt ar mieru. Un norunājuši kāzas. Vispirms jau uzsaukuši baznīcā, vispirms jau jāuzsauc. Tā nu to nokārtojuši ir. Tai audžu mātei diezgan labi iepatikusies tā audžu meita, tai gribējies, lai kādu viņas meitu ņem. Tā viņa esot izpēlusi vēl, ka esot diezgan švaka. Priekš darbiņa viņa esot diezgan švaka. Bet šie jau nu zinājuši, kuru grib, un palikuši pie sava un nevis viņu meitas īstās. Bet tēvs gan ievērojis, ka viņa ir švaka, tas Rīgā nopircis viņai tādus mazus spainīšus. (smiekli). Māte vienmēr smējās, kādi viņai mazi spainīši. Mana vecākā māsa bija 14 gadus vecāka par mani. Un tad bija 3 gadus par mani vecāka māsa Berta. Brālītis 2 gadus vecāks par mani. Es visjaunākā. Man jau tēvam bija 52 gadi, kad es piedzimu. Mammai 35. Kāda tā saimniecība bija kur jūs uzaugāt, cik tur bija zeme? Ziniet, tad jau tikko kā sākās tās brīvās mājas. Kad mans tēvs saņēma to māju, tad viņš to iepirka. Līdz tam neskaitījās zemniekiem neviena māja. Viņš strādāja, kad kungs gribēja, viņš to māju noņēma, atdeva kādam citam un viņam atkal iedeva kaut kur citur kādu zemes gabalu. Tā bija. Kad mans tēvs saņēma to māju, notikās pārmaiņas. Tad zemniekiem piešķīra zemi. Tēvam vēl ilgus gadus vajadzēja izmaksāt par to zemi. Tad viņam skaitījās kā īpašums, ko viņš var atstāt bērniem. Viņš brauca uz Cēsīm, uz centru maksāt katru gadu to nodokli. Pa krieviski vajadzēja rakstīt. Un tad, kad mēs ar māsu gājām skolā, mēs jau mācījāmies pa krieviski rakstīt un mēs uzrakstījām viņam to iesniegumu, kad viņš brauca naudu maksāt. Viņš turēja 216 pūrvietas. Bet vislielākais gabals bija purvs, neizbrienams purvs. 10 pūrvietas bija meža un 30 pūrvietas aramzemes - tad, kad viņš saņēma. Audzēja visādu labību. Bet viņš strādāja un katru gadu iekopa pa jaunu no atmatām tādām. Mamma stāstīja, ka tēvs cēlies pulksten trijos. Viņš bija amatnieks visos amatos. Viņš bija izmācījies. Kā vecākais dēls viņš jau staigāja apkārt pa mājām strādādams, celdams, mūrēdams un ko. Viņš bija visus amatus izmācījies, kas vajadzīgs ir. Viņš pats mājās visu izgatavoja, pats visu cēlis un mūrējis. Pats mūrējis, pats ratu meistars, pats celtnieks. Kalpi arī bija? Ņēma pāriniekus. Pārinieki, tas ir tā, kad vīrs un sieva abi strādāja, bija kalpi. Viņi dzīvoja turpat mājās. Bija puspārinieki. Ja bija mazi bērni, tad jau sieva nevarēja strādāt, tad viņa nestrādāja saimniekam, bet dzīvoja pati patstāvīgi, tad viņi skaitījās puspārinieki. Tēvs jau uzcēla lielu divstāvu māju. Viens gals bija aizņemts ar vienu lielu istabu, tur varēja dzīvot pārinieki un puspārinieki un vēl kāds tur varēja dzīvot. Ļoti daudz tur bija. Liela telpa bija. Otrā galā, saimnieku galā, ar bija viena istabiņa priekš kalponēm, atsevišķa. Vairākas istabiņas bija augšstāvā. Tēvs ar māti dzīvoja turpat saimnieku galā –viņiem bija pašiem sava istaba. Mums bija tanī saimniekgalā trīs istabas un virtuve. Redz, tā bija sākumā, kad es vēl biju maziņa. Vēlāk mainījās tie apstākļi un tad tēvs jau ņēma puišus. Divus vai trīs puišus, kā nu vajadzēja, un tie jau tāpat viņam palīdzēja celtniecībā arī, ja vajadzēja. Viņš jau sacēla ēkas, cik vajadzīgs bija. Pats viņš par meistaru un tie palīdzēja viņam. Mēs atkal, tie bērni, bijām gani – ne tik govju gani vien, cūkgans ar bija vajadzīgs. Es jau cūkgans biju. Es tās cūkas turēju, iemācīju klausīt uz vārda. Katrai cūkai bija savs vārds. Un es uzkliedzu, un tās klausīja. Ganāmpulks bija diezgan liels, jo aitas ar bija pulka. Tad jau vajadzēja visu pašiem gatavot, visu apģērbu, visas drēbes vajadzēja gatavot pašiem, nebija jau jāpērk nekur. Nevarēja nekur nopirkt. Žīdi jau staigāja apkārt, bet viņi pārdeva spicas, smukas adatiņas un tādus galvas lakatiņus. (smiekli) Kā viņi paši smējās – špicas, smukas adatiņas, smukas galvas lakatīnas. Mans brālītis nemaz nedabūja ganos iziet, māsiņas vairāk gāja. Brālīti jau 9 gadus vecu aizveda uz skolu, tur tēva brālis aizveda pie sevis. Viņš jau savus radu bērnus balstīja. Viņš pats viņus ēdināja, pats gatavoja ēdienu un tur viņi mācījās. Bet mans brālītis turpat skolā nomira, dabūja šarlaku un kādu tur vēl difteriju un nevarēja nekādi izārstēt, nemācēja izārstēt vēl. Tas nu tur nomira. Kādus darbus kurš darīja? Māte vērpa. Tēvs iztaisīja tās stelles. Aitas visi cirpa, es jau ar cirpu. Tēvs jau nu necirpa, viņam jau vairāk ar zirgiem darīšana bija. Ko vēl mamma darīja? Kaut ko sev pašūt. Tā jau nekāda liela šūšana neiznāca, jo tur jau mājsaimniecībā bija pulka darba. Galvenais jau lopi bija jākopj, bet ēst ar jātaisa visiem mājas iedzīvotājiem. Ja jau bija kāda kalpone, tā jau ar piedalījās tāpat pie mazgāšanas, veļas mazgāšanas. Velēja, bija tāda vāle, ar ko sist. Ziepes bija, bet tādu pulveru jau nebija – tikai taisīja sārmu no pelniem. Aplēja ar karstu ūdeni pelnus, nosūca, un tad iznāca tāds pats kā pulveris tas šķīdums, tas sārms – tas labi mazgāja veļu. Ziepes varēja nopirkt. Tās, ar ko pašiem mazgāties, tādas pirka gan vienmēr, bet veļas ziepes, tās vārīja paši. Tur vajadzēja nopirkt ziepju zāles. Plīts bija priekš ēdieniem un bija arī otra kurtuve – tur gatavoja priekš lopiem, tur vārīja arī tās ziepes. Vienā virtuvē divas kurtuves. Tad pirts bija. Tajā pirts kambarī arī bija viens katls, tur arī varēja kaut ko darīt tajā lielajā katlā. Sildīt ūdeni un visu kaut ko darīt. Cik bieži gāja pirtī? Katru sestdienu. Mēs, saimnieki, gājām visi vienā pirtī, pēc tam gāja pārējie. Visa ģimene gāja. Tad atkal gāja puiši, tad meitas. Tad jau tēvs bija vecātēva mājiņu pārlicis purvmalā, kādu puskilometru no mājas. Un tur viņam dzīvoja veci cilvēki, kuriem vajadzēja telpas, kur dzīvot. Tad tie tur nāca visi ar uz pirti. Ziemā bija meža darbi, tad vajadzēja sagatavot malku. Lielākie darbi bija linu kulstīšana – to ziemā darīja. To jau darīja tie, kas bija pieņemti, tie palīgi, vīrieši. Tēvam jau tā neiznāca kulstīšana. Viņš jau ņēmās ar to būvēšanu, katru gadu bija kaut kas jābūvē. Tad viņš gatavoja pa ziemu tos būvmateriālus. Auda ar. Tēvs bija aust ar izmācījies, viņš smukus audeklus auda. No vilnas, no lina. Mātei palīdzēja tās večiņas, kas tanī mazā mājiņā dzīvoja, tās arī vērpa. Kad vairs nebija pārinieku un puspārinieku, tad puisim tika piederēts apģērbs ar - kārta, cimdi, zeķes. Tos cimdus, zeķes noadīja gani. Es biju galvenais adītājs, es adīju cimdus puišiem. Bet kas tad šuva tos kreklus un uzvalkus? Paņēma to skroderi, kas brauca uz māju – tas visu sašuva. Skroderi jau gāja pa mājām strādāt, jā. Mums jau bieži skroderis bija mājās. Viņam bija parasti māceklis līdz, kas mācījās to amatu. Kā samaksāja? Naudā. Ēšana ar viņam tika dota, viņš tika ēdināts. Kā tad tēvam bija skola, cik viņš bija mācījies? Kur tad viņš bija mācījies, skolas viņam nebija. Tanī Raunā viņš visu mūžu žēlojās, ka es tur tiku iekšā, bet viņš netika tanī skolā. No katra pagasta pieņēma tikai divus vai trīs bērnus ņēma tanī skolā. Tā kā viņš skolas nebija beidzis. Bet viņš mācījās... Teiksim, viņš daudz lasīja. Arī kādi jau bija tie žurnāli, visi tika pasūtīti. Krievu valodu viņš nemācēja. Tai laikā, kad viņš auga, tad vēl nebija pārkrievota Latvija. Tad vēl pa latviski bija, skolā ar mācījās pa latviski. Mani vecāki, tāpat tēvs un viņa priekšteči, visi labi mācēja lasīt. Vecāki iemācīja. Svētdienās pātarus turēja. Tēvs nolasīja kādu sprediķi, mamma bija liela dziedātāja – tā dziesmiņu. Sanāca visi mājas ļaudis tanī vienā istabā. Un tur nodziedājām, noturējām dievvārdus. Bet ja to nē, tad brauca uz baznīcu. Raunas baznīca bija 15 kilometru. Aizbraucām ar zirgu. Svētdienās nekādi darbi, nekādi lauku darbi vai kaut kādi. Tāpat kalpotājiem nebija jāstrādā. Varēja iet, kur gribēja, darīt, ko grib. Aizgāja ciemos vai kur. Svētdienā jau kaut ko labāku ēst ar uztaisīja. Nu, baltmaize mums tika svētdienās. Es izgāju pa priekšu to pagasta skolu – tikai trīs klases. Tur mācās tikai pa ziemu, sākot no oktobra līdz aprīlim. Pēc tam es aizgāju uz draudzes skolu, iestājos tur pirmajā klasē. Pabeidzu pirmo klasi, otrā klasē nomācījos līdz Ziemassvētkiem. Es vairāk tur negribēju iet, jo mūsu labais skolotājs aizgāja. Sastrīdējās ar tiem vietējiem skolas vadītājiem un saimniekiem un aizgāja prom. Tas bija rakstnieks Augusts Grasis. Viņš bija piebaldzēns. Viņš gribēja ielikt mani ģimnāzijā Rīgā. Rīgā jau bija meitenēm ģimnāzija. Viņš man atsūtīja ģimnāzijas programmu, lai es braucu uz Rīgu, viņš mani sagatavošot. Viņš aizbrauca pie brāļa un strādāja Rīgā par skolotāju. Mani neveda uz Rīgu. Dārgi Rīgā bija dzīvot. Mamma mani aizveda uz Cēsīm, ielika meiteņu skolā, vācu – latviešu skolas jau nebija. Tā es tiku skolā, kur mācījos pusotru gadu. Un tad atvēra Valmierā tirdzniecības skolu, un tās pirmās klases bija tādas pašas kā vidusskolā. No tās vācu skolas es aizgāju uz tirdzniecības skolu. Tur atkal nodzīvoju pusotru gadu un nostrādāju. Tad nākošā klasē es vairs negāju tāpēc, ka tur speciālus priekšmetus mācīja tai tirdzniecības skolā. Mani tas neinteresēja. Es gribēju vispārīgo izglītību. Nu un tad Valmierā man vairs neiznāca, Valmierā jau divas skolas nebija. Rīgā bija. Man bija ģimnāzijas programma, tad es vienu gadu pamācījos pēc tās programmas un taisījos uz ģimnāziju, taisījos tur eksāmenus likt. Bet kā gadījās, kā ne, es dabūju vienu divnieku, laikam tanī algebrā. Bet gadījās, ka mans mātes brālēns strādāja Jelgavā fabrikā. Viņš atbrauca ciemos vasarā un saka tā: „Brauc uz Jelgavu! Tur atvērta tāda jauna laba skola, un pie manis var dzīvot, man ir dzīvoklis diezgan liels.” Tad es aizbraucu uz Jelgavu, noliku tur eksāmenu un ietiku sestajā klasē. Tur bija puikas un meitenes? Nē, meitenes vien. Tad jau nebija puiku un meiteņu skolas, tad bija meiteņu vien. Jelgavā nogāju divus gadus – 6. un 7. klasi, 8. klases (pedagoģiskās) tur nebija. Kad es Jelgavas skolu pabeidzu, tai vēl nebija valsts ģimnāzijas tiesības. Man vajadzēja nolikt kaut kur citur pusslodzi eksāmenus un tad tik es dabūju to dokumentu. Tad to es dabūju Tukumā. Kā es tiku Tukumā? Aizbraucu uz Rīgu kaut ko tur pamācīties, laikam krievu valodā kaut ko, krievu literatūrā laikam. Tad es pabiju drusku Rīgā, un skolas biedrene iepazīstināja ar vienu oficiera kundzi. Aizgāju pie tās, tai bija laba draudzene Tukuma ģimnāzijas direktore. Tad es aizbraucu uz Tukumu, noliku eksāmenus par visu ģimnāzijas kursu un iestājos astotā klasē. Tad man bija tādi dokumenti, kā vajadzīgs. Tad jau varēja stāties augstskolā, tad jau man vairs netrūka. Vai tajā laikā daudzas sievietes no Latvijas brauca uz Pēterburgu mācīties tālāk? Tad jau brauca, jā. Kāpēc jūs to Pēterburgu izvēlējāties? Tērbatā man nebija nekādas pazīšanās, bet tur Pēterburgā jau bija latviešu daudz.
Intervija ierakstīta 1991., Lībagu pagastā Talsos |
 |
|