 |
|
       |
Sadarbība ar partizāniem man pa bišķim, tā neuzkrītoši sākās jau no 1944. gada, kad dabūju zināt, ka brālis ir izmucis no armijas. Es govis ganīju meža malā, viens pienāca klāt. Ne viņš, bet svešs. Pēc tam tikai brālis. Nu, kādu mēnesi mamma, neviens nezināja, jo man pieteica pagaidām neko mājās neteikt. Bet maizi tad viņiem vajag ēst. Mamma izcep krāsnī maizi, viņa saka: “Brīnums! Bija taču 7 kukuļi, ar kur tad – tagad tikai četri!” Tā kā par maizi viņa atmaskoja ļoti ātri. Bet par speķi ne. Zini, laukos pie griestiem pakārts žāvēts speķis, sālīts speķis atkal tādos kubulos bija, to tad es ņēmu. Un to viņa apķēra vēlāk jau, kad uzzināja, ka tiešām. Tad viņa sāka skatīties, ka gaļu esmu ņēmusi, nesusi. Kad uzzināja vecāki, tad dēls atnāca mājās ar grupu, izkurināja pirti, tēvs izbrūvēja alu. Nu un pēc tam ātri tika aizturēts ciema padomē tētis. Viņam prasa: “Kur tavs dēls – bandā?” A viņš saka: “Nē, mans dēls nav bandā, viņš karo.” “Kur tad viņš karo?” “Viņš karo pret sarkanajiem.” Skaidri un gaiši atzinās. Viņš neapjēdza to, ka viņš izmuldējās. Nu ar to bija skaidri pierādīts, ka dēls ir mežā. Tas tā viņam no dusmām iznāca. Bet tad tēvu palaida mājās. I māsa bija tur. Māsa atnākusi rokas plāta: “A Jēzus, a Jēzus, ko vecais izmuldēja!” Nāca ziema virsū. Bija dots rīkojums sadalīties, cik tik iespējams, uz pirmo ziemu pa mājām. Tad tika mājās tajā budonkā taisīts bunkurs un pirmo ziemu brālis dzīvoja mājās. Tajā bunkurā viņi trīs cilvēki. Bunkurs bija ierakts zemē iekšā, virsū vāks un zemes kārta, un vēl sāls muca uzvelta. Ja viņam vajadzēja laukā tikt, tad jau viņš nevarēja, jo nezina, kas mājās darās. Tad bija norunāts, pēc cik ilga laika, ja nekas nav, izlaist viņu ārā, jo tur jau visu laiku bez gaisa nevar nosēdēt. Pavasarī ziņnesis, kas nāca no Supes, atkal visus sasauca kopā, tad tikai viņus sadalīja pa grupām. Es tad jau biju kā sakarniece. Mans segvārds bija Ausma. Tas noritēja tā. Cik es atceros, bija kādi cilvēki 12, varbūt vairāk, un bija Latvijas karogs. Mēs bijām trīs sakarnieces, arī tāda Liepa Zenta no Tilžas. Nu mēs trīs tad pie tā karoga nodziedājām “Dievs, svētī Latviju!” un tad mēs devām to solījumu. Un, cik es atceros, mums iegrieza un ar asinīm vajadzēja parakstīties, lai nodevība nenotiek. Tikai atceros to, ka bija jāsaka: “Dzīvot vai mirt, bet vienam otru nenodot.” Tad tur protokolēja, protokols bija. Un tas jau viss saglabājās; kas pēdējie krita iekšā, tie kaut kur ieraka zemē. Bet mēs, kas atgriezāmies no Krievijas, nekā nezinām. Tur taču viss bija protokolēts, piemēram, kādā pienotavā kādu sviestu ņēma. Ja kādā kolhozā kādu cūku ņēma, arī viss tika ieprotokolēts. Jo pie vienkāršiem cilvēkiem neko neņēma, tikai to, ko paši deva. Jo kolhozos jau viss bija paņemts no mūsu cilvēkiem. To zvērestu devām mežā. Klāt bija viens no Supes, kas bija kā adjutants atsūtīts, un bija klāt tie, kas mūsu grupu vadīja. Augusts Kudreņickis bija un Roze, tāds Stefans bija, tad Lipāns, Aglenieks, Kalniņš. Tie bija turpat vietējie, kas dezertējuši un mežā jau bija pa ziemu pārziemojuši. Tagad visi sanāca pavasarī kopā. Līdz tam laikam no varas puses nekādu traucējumu. Tikai tāda kā novērošana, jo nebija skaidri zināms vēl. Nebija tādu nodevēju, ziņnešu. Tad tajā ciema padomē tika tie komsorgi1 iesūtīti, tie mani ielika par brigadieri, lai es reģistrētu lopus. Jau kaut kas bija nojausts viņiem, ka brālis man ir mežā. Tāpēc jau mani ielika par brigadieri, lai viņi varētu lieku reizi pie mums mājās tikt un redzēt, un kaut ko uzzināt. Un domā arī, ka es kaut ko pastāstīšu vai izmuldēšos. Un komsorgs līdz ar mani staigāja. Tad par tādu kā draugu, kā par brūtgānu. Es taču vēl sīkais biju. Tas komsorgs no tā visa akcenta bija kurzemnieks vai vidzemnieks. Par mani vecāks, domāju, bija. Moška kādus piecus, varbūt vairāk gadus. Tad mēs staigājām pa mājām, reģistrējām tos lopus un zemi. Tas bija 1946. gads kaut kas pavasarī. Vēl neara zemi vai ara, tad ap tādu laiku tā zemes reģistrācija bija. Kolhozi tad vēl nebija. Mēs tikai tā vēl reģistrējām, uzskaiti taisījām. Un tad ar citiem kopā gājām, trīs sievietes bija un vēl viens vīrietis, kas spieda cilvēkus par obligācijām parakstīties. Un vienā reizē mēs gājām, mežabrāļi aplenca un sāka šaut. Uz to komsorgu jau bija sūdzības, ka viņš ložņā pa mājām, pat nakts laikā pie logiem iet un tamlīdzīgi. Nu, un to viņi paņēma. Mēs pārējie izmukām no tās šaušanas. Ja jau viņi būtu tēmējuši nošaut, tad varētu, bet viņi taču tikai pabaidīja, lai nestaigā pa mājām un netramda večus ar tām nodevām un obligācijām. Un to komsorgu bija uz nopratināšanu tur mežā vienā vietā veduši, bet mani nepaņēma. Nu, redzi, viņi arī kļūdu pielaida. Mani viņi pazina, mani nepaņēma. Pēc tam mani izsauca uz čeku: “Kā tā? Citi tika nopratināti, bet tu nē. Tātad tev sakars ar bandītiem.” Ar to sākās. Aizveda uz Tilžu. Nu nekāda liela spiediena nebija. Tikai: “Tu melo! Tu nemelo. Ja tu melosi…” tad tur viņi parādīja to siksnu it kā, „tad tu dabūsi to. Un, ja mēs dabūsim zināt, tad mēs reizē ar viņiem tevi arī nošausim. Un cietīs tavi vecāki, ja tu nepastāstīsi.” Viņi tādu kā aģitāciju, ka vajag, lai viņus (mežabrāļus) izskaustu, jo tagad būs laba dzīve, padomju vara. Viss būs paradīze. Bet šitie visi tie gaisa jaucēji. Jo sākās runas, ka būs kolhozos dzīšana un uzņemšana, bet tad sākās 47. gadā jau skrejlapas, lai neiet kolhozā. Un lapiņas tādas, lai visu nereģistrē, lai patiesību nestāsta, cik to lopu ir, jo lielas nodevas lika. Bet pēc tam jau gāja paši kūtī iekšā. Pirmo reizi, kad apgāja, tad, ko teica zemnieks, to pierakstīja. Bet bija jau tādi, kas iekšā nelaida, suņus laida virsū. Tās lapiņas parasti sakarnieki iznēsāja pa mājām, kad tie vairāki uzradās. No sākuma jau daži sakarnieki tikai bija. Bet to jau nedrīkstēja arī rādīt, ka to lapiņu nesa. Konspirācija bija, jo bija bīstami. Piemēram, es vienreiz nesu ziņu uz Nautrēniem, bet es jau nemaz nezinu, kas tur ir iekšā. Tā ir konspirācija. Un, ja kas gadās, tad viņa jānorij, jāiznīcina. Bija jau arī tādi vieglāki momenti. Pirts tika kurināta, brālis ar savu grupu uz pirti gāja. Tad gāja pie cilvēkiem, kurus neturēja aizdomās, sarunāt, lai pirti izkurina. Kur vientuļas sievas dzīvoja, viņi naktī gāja sienu pļaut. Arī kaut kas noskatījās, un tās saimnieces pratināja: “Kā tu varēji pa nakti sienu nopļaut?” Otro ziemu brālis ar savu grupu sēdēja pie vieniem radiniekiem. Viņi pieci gabali siena šķūnī bija blāķi iztaisījuši. Un kas man, dullajai, ienāca prātā... Es aizgāju ar ziņu. Un, uzkāpusi uz to šķūni, lienu pa to alu pie viņiem iekšā un kliedzu: “Руки верх!”2 Viņi jau ar atvilktiem ieročiem un granātas jau gatavībā. Un es pēc tam sāku smieties, tad viņi saprata. Bet pirms tam viņi bija pārbijušies, jo viņi jau saprata, ka ne tikai viņiem, bet arī tam saimniekam tad ir beigas. Viņi jau arī neiedomājās, – kas tev līdīs tajā alā un teiks „руки верх”... Viņi (čekisti) jau pielaistu uguni klāt vai šautu, bet nevis līdīs alā, ka nezina, kas viņus tur sagaida. Brālim toreiz bija 26 gadi, viņš armijā nevienā nebija bijis, viņam pieredzes tādas nebija. Bija gan tur arī tādi ar pieredzi. Bija, kas no vācu armijas. Piemēram, Augusts. Tas jau bija Ulmaņa laikā Tilžas pagastā strādājis par vecāko policistu. Pārsvarā tie mežabrāļi bija vietējie. Nu, reti kāds iemaldījies bija, kuram ne radu, nekā nebija. Iemaldījies un pievienojies šitām grupām. Bet tā jau parasti katrs savā novadā. Mani pirmo reizi arestēja 46. gadā un aizveda uz Viļakas cietumu. Kad ieveda cietumā, tur sagaidīja notetovētas sievietes un noprasīja, par ko es. Bet es krievu valodu nepārvaldīju, tikai dažus vārdus zināju. Nu un es, neko ļaunu nedomādama, pateicu, ka par mežabrāļiem. Tad viņiem bija tāds paņēmiens – viņi man uzmauca maisu galvā, tad nosita gar zemi, sita, cik jau nu tur viņām bija spēka. Bet tajā kamerā bija arī no Balvu pagasta trīs skolotājas, kas jau bija izgājušas to. Viņas metās mani aizstāvēt, sacēla troksni, un atvērās durvis, ienāca sargs, bet viņš uz to pārāk nereaģēja. Nu viņas pārstāja mani dauzīt, jo laikam jau viņām zināmas tās zīmes bija, ar ko ziņoja par tā sarga parādīšanos. Pēc kādas stundas izsauca mani izmeklētājs. Izrādās, ka tā sišana tai kamerā ir domāta, lai tāds pusaudzis nobaidītos un visu izstāstītu, kur tie mežabrāļi atrodas. Bet, redziet, man tāds raksturs spītīgs, nejauks; mani aizsauca uz turieni, es pat nevienu vārdu nerunāju. Un, kā par brīnumu, man pat rokas nepielika izmeklētājs. Pēc kādas nedēļas izlaida uz mājām. Bija visa ģimene apcietināta. Ziemas laiks, 80 kilometrus mēs gājām kājām. Tā bija tā pirmā iesvētīšana, kur uzzinājām, kas ir tie Padomju Savienības patrioti – tie, kas jau bija tiesāti vairākas reizes – viņas, tās sievietes. Par bērnu slepkavošanu, par cilvēku slepkavošanu, par zagšanu, bet viņas skaitījās Padomju Savienībai kā patrioti. Viņi tika iefiltrēti politisko kamerās, lai noklausītos un ar iespaidošanu fizisku vismaz iebaidītu, lai cilvēki atzītos un runātu pat to, kas nav bijis. Jo bija tādi, kas nobijās – ko viņam lika priekšā, to viņš parakstīja. Parakstīja un solījās darboties, lai tikai tiktu no tās kameras ārā un projām. Nākamā reizes bija uz Jāņiem. Tad tur jau mani drusku pabakstīja. Tas bija Tilžā, tur mūs visus saspieda kopā. Man tobrīd bija mēnešreizes. Un no tā uztraukuma man pilnīgi plūda pa kājām, un tur neviens to palīdzību nedeva. Sievas, kas bija, tur bija daudz sievas sadzītas, kādu kreklu vilka nost, plēsa tās drēbes un deva. Runājot par sievietes higiēnu ieslodzījumā, tad ko pats varēja, tas arī bija. Bet, kad tādi aizturēšanas gadījumi, tādi pagaidu aresti bija, tad tur jau briesmu lietas. Tur mēs kā lopi smirdējām. Nevienam nebija darīšanas. Ja aizved uz izmeklēšanas istabu, tad tikai redz, ka no tevis kaut kas nav kārtībā. Vienalga. Ne tur ārstu kādu, ne kādu palīdzību, neko. Vienīgie viņu vārdi bija: “Bandītus nevajag aizstāvēt, viss būs labi. Jūs neko nesakāt, kur bandīti ir, tāpēc sēžat, mokāties.” Nu un priekšpēdējā reizē, kad mani arestēja, biju Baltinavā, kur tas Noviks3 pats piedalījās. Tad mani apcietināja rītā un sita no pulksten 11 līdz 4 vakarā. Pēc kārtas – padauza viens, tad palaiž atpūsties, tad otrs. Kā jau es teicu, man tāds raksturs – jo mani vairāk sita, jo man lielāka spītība. Es jau biju tik daudz nodauzīta, ka man nebija tādas vietas, kur vairs sist. Tad viņi ņēma aiz matiem, raustīja pa tām telpām. Viens rāva aiz matiem, un otrs ar gumijas steķi sita. Un arī bez panākumiem. Tad viņi izdomāja tādu metodi. Kaut viņi teica, ka vācieši briesmas darīja, bet es domāju, ka no sovjeta vairāk varēja mācīties kā no Hitlera, jo Staļins un Hitlers bija dvīņu brāļi un viņiem metodes bija gandrīz vienādas. Mani aizveda uz vienu kambari, kur iekūra plīti, nostādīja mani pret sienu ar muti, lika rokas pacelt gaisā un sakūra uguni. Aizmugurē kurējās sprakstoša plīts un liels karstums gāja man virsū. Un kā par brīnumu es izturēju vienu dienu un vienu nakti un tad es zaudēju samaņu. Kad pamodos, tajā momentā it kā bija kaut kas nošauts vai aplenkts, un bija palicis viens ukrainis apsargāt mani. Viņš bija mani tur lējis ar ūdeni, es biju pamodusies un sēdēju. Viņš bija noklājis pufaiku, kā to mēs dēvējām, un es sēdēju. Viņš stāvēja man klāt un teica ukraiņu valodā, cik es sapratu, ka pie viņiem arī tas pats, un par māti kaut ko teica. Ka viņa māte esot nomocīta no tādiem, kā mani moka. Tā es vismaz sapratu. Tas bija zaldāts, un es pat teiktu, varbūt labāks kā viens otrs latvietis. Nu un rītā, kad jau dzirdams bija pagalmā, ka sabrauc tās bendes (savādāk viņus nevar nosaukt), tad viņš mani arī atkal nostādīja pie sienas un turpināja tur atkal kurt to uguni, kaut tā plīts bija izdzisusi. Viņš no bailēm nezināja, ko darīt, jo es noģību. Es biju sasista, es sēdēt nevarēju, jo man visas miesas bija kā apdegusi koka pagale melna. Nu un viņš turpināja kurināt, un ieskrēja viņi iekšā. Uzreiz mani paņēma Noviks uz pratināšanu un saka, ka esot noķerta banda. Mans izminējs esot saķerts un nošauts, izvilka no biksēm savu un rāda: “Paskaties!” Vai tad ir vērts priekš bandītiem tādas mokas ciest, jo viņa tas metamais jau nemaz neesot sliktāks. Lai es taču ejot pie prāta un lai pasakot, kur tās citas grupas ir. Jo viņiem bija zināms, ka es esmu sakarniece, zinu vairākas grupas. Tas neko nelīdzēja. Tad mani atveda atpakaļ. Es jau vairs nostāvēt nevarēju, es vienkārši nogāzos. Sēdēt arī es nevarēju. Tad mani iegrūda tādā skabūzī, tur es nogulēju vienu nakti. Otrā rītā mani paņēma, izveda ārā, tikko saulīte lēca, un bija ļoti daudz zaldātu. Karaspēks vai tieši milicija, kas viņi bija. Nosēdināja mani pie koka, bet man visa pēcpuse bija tik stipra sasista, ka es sēdēt nevarēju. Es nogāzos pie tā koka, mani piesēja. Un apkārt skraidīja un visādas izdarības, un muļķības runāja. Viens tur piedzēries ālējās, pielādēja šaujamo un atskanēja šāviens. Izskrēja ārā tie kungi, pēc tam mani paņēma, ieveda iekšā. Un es jau pati nejutu, ka man plecā bišķīt skrambājums bija. Es to nemaz nejutu no bailēm. Tādam skuķim taču dzīvot gribējās, kaut arī es biju izmocīta. Kaut arī bija tāds domas – vienalga mirt vai dzīvot, vairs nav iespējams. Tad mani ieveda iekšā, nosēdināja, un man parādījās asinis. Ieskrēja tur vēl daži ar pakāpēm kādām tur lieli kungi un teica, ka esot izjaukuši visu plānu. A tas riebīgais Noviks saka: “Paskatieties,” krievu valodā viņš teica, „viņa no bailēm ar asinīm čurā.” Viņi ieraudzīja, ka man tās drēbes drusciņ ar asinīm, tad aizveda mani prom, noģērba, iedeva kaut kādu halātu, tās drēbes izžāvēja. Otrā dienā aizveda mani uz turieni atpakaļ, un viens vīrietis lauztā valodā runāja latviski, atvainojās, ka viņi esot ļoti nepareizi darījuši, un piedāvāja man sadarboties, jo neesot vērts, viss esot atklāts, viss esot zināms. Nosauca uzvārdus, kādi ir nošauti, kādi ir saņemti. Bet patiesībā tas nebija tā, jo es pēc tiem atbalstītāju uzvārdiem sapratu, ka viņiem nekas tur galīgi nav zināms. Un es viņam devu piekrišanu, ka, ja es ko uzzināšu, tad es paziņošu. Tad viņi deva man papīru parakstīt un pēc nedēļas lika man atnākt. Ja es kaut ko uzzināšu ātrāk, tad lai es negaidu to nedēļu un lai viņiem paziņoju. Un lai nav jābrauc uz turieni, viņi man kaut kādu uzvārdu iedeva, kas nāks pie mūsu mājas, un lai norunā vietu, kur es zīmīti nolikšu, ja man zināma banda būs. Tā es pusdzīva pārnācu mājās. Nedēļu nevarēju matus ķemmēt – kā es ņēmu, man visi mati gāja ārā, jo man visi mati no galvas bija atplēsti nost. Es biju ar utīm, kamēr man izdzīvoja tās utis, pagāja dažas dienas. Bet laika man bija maz. Es caur citiem nodevu ziņu mežabrāļiem, kas par lietu, kā es esmu tikusi ārā. Viņi man noticēja un palīdzēja izbraukt no mājām, kamēr tā nedēļa nebija pagājusi. Bija tāds moments, kad neapsargāja, jo visu laiku bija uzlikti posteņi, apsargāja māju, kur es iešu un kas nāks pie mums. Konspirācija mums bija liela, un sakarnieku bija maz. Mēs ļoti maz kuru zinājām aci pret aci, jo tas bija ļoti konspirēts. Bet tomēr, kādā veidā, to es konkrēti neatceros, es pēc 4 dienām tiku izvesta no mājām un aizvesta uz citu pagastu pie atbalstītājiem. Pēc tam, kad mani izlaida no apcietinājumā 47. gadā, man ieteica kaut kur aizbraukt projām. Es braucu uz Krāci. Mežvidus stacijā gāju pēc biļetes, jo es jau no savas puses nebraucu. Domāju, lai kāds nenovaktē. Es jau drusku tā kā izvairījos, jo tad tā apcietināšana, tā vajāšana. Mājās, ja kāds iebrauca, tad bija jāsēž un jādreb, un visādas apsaukāšanās bija. Un tur stacijā sēž viens un gaida, kad kasi atvērs. Sēd šinelī padomju armijas karavīrs uz diviem kruķiem. Viņš bija padomju armijā ievainots. Nu, un viņš piecēlās, iet, viņam nokrita kruķis viens. Es piecēlos un pasniedzu viņam to kruķi. Un tur viena dāma saka: “Fui, tam utainajam vēl vajag palīdzēt!” Jo mūsu pusē jau dikti uz tiem sarkanarmiešiem skatījās. Nu, un tad piegājām pie kases, nopirkām biļetes. Viens aizbrauca uz vienu pusi, otrs uz otru. Un tad viņš 47. gada decembrī laikam iegāja mežā. Viņu arestēja un palaida arī tāpat laikam zem paraksta, un tad viņš aizgāja mežā. Un satiekamies vienā sanāksmē, un viņš redz mani. Un tā mēs uzzinājām, kas mēs tādi esam. 47. gada decembrī mēs sapazināmies un 48. gada februārī mēs aizgājām uz vienu baznīcu, lai mūs salaulā. Mēs vēl nedzīvojām kopā. Pat prātā nebija, jo es tāds stulbs skuķis biju, ka nedrīkst. Neesi laulājies, kā var gulties zem vīrieša – tā es biju mācīta. Aizgājām uz to baznīcu, un viņam tas šinelis bija mugurā un tās galifē bikses krievu. Māte dzīvoja trūcīgi viņam, tāpēc nebija, ko citu ģērbt, un laupīt mēs negājām. Un kā katoļiem pirms laulāšanās jāiet pie grēksūdzes. Piegājām pie grēksūdzes, un tas mācītājs ieraudzīja, ka viņš tajā armijas šinelī, viņš pasaka tā, ka krievu cūkas viņš nelaulā. Tas bija vācietis. Viņu pēc tam apcietināja to mācītāju. Viņš ļoti no kanceles bļaustījās. No tās reizes pietiek manam vīram, lai viņš kādreiz ietu baznīcā. Dievu viņš nenoliedza, bet mācītājus, sevišķi katoļu, viņš neatzina. Tā mūs nesalaulāja. Mūs salaulāja lāgerī, kad es jau biju pie viņa aizbraukusi, viņš gāja ar caurlaidi jau. Mūs lietuviešu mācītājs salaulāja. Tā vēl es skaitījos, kad aizbraucu, uz meitas uzvārda. Tā es no 48. gada aizgāju nelegāli, bet tomēr es strādāju kā sakarniece. Maskējos ar frizūru, maskējos ar drēbēm. Mani vienreiz satika ceļā, kad es gāju ar ziņu, bet es paspēju noslēpt dokumentus, kurus es nesu, un izlikos par kurlmēmo. Un tas viens glābiens bija, ka tur tajā barā neviens neprata tās zīmes kurlmēmo. Bet es jau dažas zīmes zināju, jo man māsai vīra māsa bija kurlmēma, un kaut ko jau es tur viņiem rādīju. Viņiem tas briesmīgs smiekls bija un viņi to visu iztulkoja pavisam savādāk, un visādas bezkaunības darīja, pliki ģērbās, jo viņi bija visi apdzērušies, kaut kādās akcijās gāja. Toreiz mani tik tikko neizvaroja. Bet viņiem iztraucēja, piebrauca kaut kāda mašīna no augstākiem vīriem. Un tā es tiku cauri, un ar to reizi es arī aizgāju mežā. Tā es līdz 49. gadam biju kā partizāne. Reizē arī, ja vajadzēja kur izlūkos, es gāju kā pirmā. Pēc maizes, kur vajadzēja, mans uzdevums kā sievietei bija ziņas ievākt. Gandrīz katra otrā māja atbalstīja mežabrāļus. Līdz 49. gadam gandrīz katra otra māja. Nevajadzēja ne iet, ne laupīt, ne zagt, jo visi atbalstīja. Katram savs radinieks, katram savs kaimiņš, katram savs draugs bija. Toreiz lojāli bija visi, visi gaidīja un no mums ziņas vāca, ko ārzemes ziņo. Jo raidītāji tādi nebija privātām personām, tikai mežos bija raidītāji. Tad tur to ziņu nodeva, un paši mēs aģitējām, ka pēc tik un tik ilga laika nāks Amerika un atbrīvos. Visi alka pēc ziņas, kad atbrīvos no tā sarkanā mēra. Komunistu piekritēji bija tikai tie, kas bija aizbēguši 41. gadā līdzi. Un tādu mūsu novadā bija tikai 3 cilvēki. Pēc izvešanas, kas bija nacionāls, tas palika nacionāls. Ja tev ko vajag – maizi vai ko – atsūti ziņu, mēs aiznesam vai kas aiznes, bet uz mājām vairāk neej. Tā tie, kas bija īsti patrioti. Bet viens otrs bija varbūt arī nopirkts. Jo ko vienam otram neatļāva, govi kādu atstāt mājās vai kādu citu darbību darīt, bet tam, kas palika neuzticīgs meža brāļiem, tam bija atļauts dzirnavas turēt, tam bija atļauts lieku vistu turēt. Zin, kā Staļina laikā vistai bija divas olas jādēj dienā, lai normu nodotu. Bet saimnieks turēja divkārši tās vistas, lai varētu to normu nodot. Mans brālis bija sākumā Augusta Kudreņicka partizānu grupā. Viņš piedalījās tajā grupā visās darbībās. Ne jau vardarbīgās, bet pretvalstiskās. 48. gadā, kad mani izlaida no tā Baltinavas cietuma, kad es parakstījos, ka es ziņošu, pēc tam slēpos vienās mājās un tur satika brālis mani ar savu grupu. Viņš man ieteica pagaidām aizbraukt kaut kur tālāk. Es aizbraucu uz Jelgavas rajona Tīreļiem, tur viena kundze brauca un mani aizveda. It kā peļņā pie tiem saimniekiem, jo nauda bija vajadzīga brālim priekš kaut kā. Es aizbraucu tur, nostrādāju augustu, septembri, divus mēnešus tajā peļņā. Diezgan naudu atvedu. Bet, kad es atgriezos no turienes, mans brālis jau bija nošauts. Bija bijusi nodevība, viņš tika nošauts un aizvests uz Tilžu. Bija kādi trīs reizē nošauti. Māte aizbrauca uz atpazīšanu un mātei bija jānoliedz savs dēls, lai izbēgtu no aresta. Bija tur trīs sievietes. Vienai bija vīrs, manai mātei dēls un trešajai arī kāds tuvinieks. Un tās sievietes, kas pazina savus tuviniekus, tās uzreiz apcietināja. Māte ir apvainota, ka tur zagļi un bandīti. Mamma saka: “Man tikko neizspruka tie vārdi no tām sāpēm, ka es redzu, ka dēlam tie zābaki, ko mans vecais nedēļu atpakaļ no Kārsavas tirgus atveda. Es redzu savam dēlam tos zābakus kājās, to pašu frencīti, kam es, braukādama kā sakarnieks, Daugavpilī nopirku materiālu (šuva visiem meža brāļiem tos frencīšus). Kāds bandīts, kāds laupītājs! Tik tikko savā izmisumā es neizmuldējos. Neatzinos, ka pazīstu, bet, kad skaitīja tādus pātarus, tad man gribējās pasacīt – ko jūs muldat, tās mūsu pašu drēbes!” Toreiz viņu palaida no tās atpazīšanas. Māte kā jau dikti dievticīga Tilžā aizgājusi uz baznīcu un esot kliegusi, raudājusi. Un nedzirdējusi, ka pienāk, bet uz pleca uzlikta roka: “Māt, neraudi, tas to nav vērts.” Bet, kad viņa to pastāstīja, mēs nesapratām, ko tas nozīmē. Vai tie čekisti to “nav vērts” vai kāds provokators... Pēc tam brāļa līķi izzaga no Tilžas purva tie, kas bija legalizējušies. Tilžā bija cilvēki, kas novēro, kurā purva malā grūž iekšā tos nošautos. Tad vēlāk naktī aizbrauca, atrada un atveda uz kapiem. Pēc tam jau vedējus arī apcietināja. Un, kad atgriezāmies no Krievijas, vēl laikam atmodas laiks bija, tāds Roze Staņislavs, kas piedalījās pie brāļa izzagšanas, parādīja – tas ir jūsu brāļa kaps. Tur nekādas kapa pazīmes nebija. Tātad, kad es atgriezos, atvedu to naudu, brāļa vairs nebija. Pēc nedēļas es jau nelegāli slēpos, kamēr es atkal dabūju sakarus ar brāļa grupu. Tad es aiznesu naudu. Nauda bija vajadzīga rakstāmmašīnai kaut ko nodrukāt, vai priekš tām skrejlapiņām vai kaut kur citur. Spravkas4 vajadzēja, lai dabūtu pasi, bija jādabū zīmogs. Priekš tam rakstāmmašīna bija vajadzīga, un arī nauda priekš citām vajadzībām. Tātad es jau vairs brāli nesatiku. Es aizgāju svešā grupā, brāļa vairs nē. Manus vecākus izveda uz Sibīriju 1949. gadā. Neaizveda kā bandīta ģimeni, bet noformulēts bija, ka kulaks. Kāds tur kulaks – 6 govis, 15 hektāri zemes. Bet nekur skaidru pierādījumu nebija. Es nebiju atzinusies. Tikai vienkārši no tām nodevēju baumām, ka dēls mežā. Un, kad dēlu nošāva, māte neatzinās. Pierādījumi it kā nebija. Bet kaut kas jau bija... Tai izvešanai es kā liecinieks meža malā gadījos, savām acīm redzēju. Kad ciema padome aizbrauca ar pajūgiem ar tām mantām, tad ko kurš varēja, to tas nesa prom. Viena kaimiņiene nesa uz pleciem projām vadmalas audeklu, cits maisos labību nesa. Kad atgriezās vecāki no izsūtījuma 56. gadā, māte aizgāja pie kaimiņiem. Viņa redzēja savas segas, redzēja savas drēbes, redzēja savus traukus. Reti kuram ienāca prātā atdot. Mani apcietināja 49. gada oktobrī. Es jau biju mežā tad, tur slēpāmies vienā vietā Baltinavas pagasta Nomernes mežos. Aizgājām naktī cūku vienu paņemt, jo kolhoza sargs paziņoja, ka visa priekšniecība izbraukusi, nekādas milicijas, nekā nav. Un aizgājām, vienu paņēmām to cūku. Vīri to gaļu kopa, es uz posteņa stāvēju. Kad viņi bija to nostrādājuši, apgūlušies, es sēdēju uz tā celma, laikam biju piesnaudusies. Jau pakrietna gaismiņa, es pamostos, dzirdu, ka kaut kur zari brakšķ. Pieceļos, eju uz priekšu, skatos – jau ķēdē nāk karaspēks. Es tikai paspēju vienreiz no pistoles izšaut, visi trūkās augšā un sapinās segās. Es saku: “Čeka!” Tad, kas paspēja savas planšetes paņemt līdzi, bet vienam otram arī planšete palika, viss palika. Cits gandrīz bez biksēm. Tāda šaušana bija! Es jums nevaru izstāstīt. Zari krita, brakšķēja. Bet, ka kaut vienu mūs ievainotu! Nē, nevienam ne skrambiņas! Izmukām, aizmukām divus kvartālus vienā skriešanā. Kad jau otram kvartālam tikko pāri pārgājām, uzreiz jau to mežu aplenca. Pa to ceļa cirsmi mēs gājām, un es jau kā parasti, ja kaut kur pārgājiens bija, kā sieviete gāju pa priekšu, jo sievietēm mazāk pievērš uzmanību. Nu, es eju pa priekšu, saku: “Vīri, paskatieties, re, kur nāk čeka ar suni!” Viņi saka: “Tev jau no bailēm bikses pilnas. Tev jau i suņi, i čeka rādās.” Pagājām gabaliņu, viņi paši ieraudzīja, ka kaut kas nāk tālumā. A jau saulīte uzlēkusi, tāds atspīdums. Mēs bijām 15 cilvēki. Mēs momentā no tā uztraukuma nevis, kā vajadzēja, vienā barā, bet mēs izklīdām uz abām pusēm. Un mums nebija vairs kur slēpties. Tikai aiz papardes krūma vai tur paegļa kāda. Un tie divi suņi pagāja garām, galvas uzcēluši. Ne viņi mūsu pēdas sajuta, nekā. Tā mēs atkal tikām cauri. Tā kā kaut kāds sargeņģelis mums līdzi gāja. Saproties, šaušana bija – mūs nevienu neskāra, un šeit arī paglābāmies. Mēs basām kājām staigājām! Kaut mūs skaitīja par bandītiem, laupītājiem, bet es vēl staigāju oktobra mēnesī ar basām kājām, jo man nebija, ko kājās aut. Mūsu grupas vadonis Zemitāns arī staigāja ar basām kājām. Taupījām zābakus ziemai. Man iedeva galošas vienas kājās. Nu mani ar tām galošām saņēma un aizveda uz Krieviju. Un tajā salā es ar galošām nokļuvu, pusplika. Nu un tad nāca nodevība no atbalstītāja, kurš vēl tagad ir dzīvs. Es viņam ļauna nevēlu, bet vēlu to pašu, ko viņš ar mani izdarīja un ar manu vīramāti. Viņš bija paziņojis čekai, kad mēs gājām pēc maizes, jo viņa māte bija izcepusi maizi, veļu izmazgājusi. Mēs iegājām iekšā, uzreiz tas saimnieks uzkrita man virsū, nosita gar zemi un kaut ko viņš iekliedzās. Momentā saskrēja ar automātiem apbruņoti vīri. Es jau nepretojos, jo es jau ne vienreiz vien biju čekas rokās bijusi, zināju, ko nozīmē bezjēdzīga pretošanās vai kaut ko runāt. Bet vīramāte pretojās, viņa kliedza kaut ko, ka: “Jūs visus neiznīcināsiet! Jūs paši esat bandīti!” Tad viņai tas pats, kas nodeva, viņam iedeva automātu rokā, viņš ar automātu viņai pa galvu pāris reizes iesita, ar to pietika. To veco sievieti izvilka aiz kājām ārā, es viņu neredzēju līdz tam laikam, kamēr Centrālcietumā satikāmies. Mani iespieda kūtī, sasēja, piesēja pie sienas, un viens sargs palika. Pārējie visi aizgāja uz mežu, jo, kad es atnācu pēc maizes, tas saimnieks noprasīja, uz kurieni jānes tā maize. Bet man tik daudz prāta bija, ka es nepateicu to īsto vietu, kur tas bunkurs. Un viņi mani pameta un aizgāja tur aplenkt to vietu, bet īstenībā jau partizāni gāja man pretī, jo es tik daudz viena tālu nevarēju aiznest. Viena laime, ka tur pie tā šķūņa, kur tā tikšanās bija norunāta, bija piesieta ķēve ar kumeliņu. Kad tie mežabrāļi no tā bunkura gāja ārā, jo tur netālu bija bunkurs, tad tas kumeliņš iztrūkās. Un tie čekisti sāka šaut raķetes, nošāva to ķēvi un kumeļu. Tā mežabrāļi saprata, ka es esmu iekritusi. Tā viņi tajā reizē izglābās. No manas rokas, no manas mutes netika neviens atbalstītājs nodots, kaut es izcietu tādas mokas, turklāt stāvoklī būdama. Tur, kur bunkurs bija, tie cilvēki visi palika, neviens netika ne apcietināts, ne aizdomu nebija uz to pusi. Pat nesamaņā nebiju izrunājusi, kur palika. Es biju norādījusi pavisam uz citu pusi, kur es vispār nebiju bijusi un man nebija pazīstama tā vieta. Pa nakti mani noturēja vienā pagastā Nautrēnos. Rītā mani veda uz to mežu, lai es parādu, kur tas bunkurs, no kurienes es atnācu pēc produktiem. Bet ko es varu vest, ka es nezinu kur. Vienkārši gāju... Man apsēja virvi ap vidu, divi miliči vai zaldāti veda kā tādu noziedznieku, lauvu, un armija gāja apkārt, aplikta ar ieročiem. Es gāju tam mežam pāri, vienā vietā uzgājām vietu, kur bija uguns kurināta. Vai tas bija vienkārši cilvēkiem, vai tur kāda grupa bija, nezinu. Bija kartupeļi cepti vēl, redzams bija. Bet tas jau bija redzams, ka ne vakar, ne aizvakar. Nu un tad viņi sāka mani sist. Es neviena vārda. Tad viņi nogāza mani gar zemi, uzsēdās virsū. Liekas, ka tas kāds milzis būtu. Un ko jūs domājat, kādu metodi viņi izdomāja? Ar gumijas steķi sit pa kāju pēdām. To nevienam nevar izteikt, kas tās bija par sāpēm, bet viens Dieva brīnums vai, es nezinu, kas, bet es tomēr nevienu vārdu. Ne es nodevu atbalstītājus, ne es nodevu sakarniekus. Absolūti neko. Tad viņi mani cēla augšā, lai es eju, bet es paiet vairs nevarēju, jo kāju pēdas bija tik tālu nosistas, ka man izlikās, ka es no zemes metru esmu. Tāda sajūta. Tad viņi mani vilka pa zemi. Aizvilka līdz tai vietai, kur viņiem likās, ka tur ir jābūt. Viņi man prasa: “Šeit dzīvo bandīti?” Es saku: “Jā, šeit.” Tad viņi aplenca to māju. Tajā mājā vispār neviens nedzīvoja, izrādās. Tad viņi mani nostādīja pie koka un teica, ka šaus nost. Cik atceros, es teicu – vai jūs šaujiet vai nešaujiet... Tad mani ņēma zem paduses un vilka uz to mašīnu. Es brīnos, tāpat kā Rīgā ārsts, kas vēlāk man pieņēma dzemdības, brīnījās, kā neizsauca abortu, jo tādi sitieni jau parasti ļoti ietekmē. Un man taču bija pa darīšanām vajadzīgs. Pat no sākuma neatļāva, un es domāju, ka man jau ir beigas. Es vairāk izturēt nevaru. Tad es, ejot pa ceļam, cēlu savus brunčus gaisā un čurāju. Apčurāju savas kājas. Tad es nogāzos, mani vilka pa zemi. Visa biju slapja un netīra. Aizvilka mani uz mašīnu, ielika mašīnā guļus un aizveda uz dzimto pusi. Tur lika atkal iet uz mežu. Mani veda zem rokas. Kaut kas tur viņiem bija paziņojis, ka mežabrāļi atrodas tur tajā mežā. Viena grupa tur bija, es to zināju. Mani pieveda pie meža, lai es vedu uz turieni. Nu, kas man cits atlika, es gāju, bet es gāju un vedu tur, kur tieši bija tāds kūdras purvs, dzērvenes auga. Bija ļoti slapjš rudens, un tur bija ļoti daudz ūdens. Un es vedu pa to purvu tur, kur dziļāks. Mēs jau līdz pat padusēm iekritām gandrīz ar tiem zaldātiem vienā vietā, tad griezās atpakaļ. Viņi saprata, ka es viņus muļķoju. Izveda uz tādas saliņas, un uz tās saliņas tā kā vakar būtu bijis ugunskurs kurināts. Tur bija bijuši mūsējie. Varbūt viņi tikko bija izmukuši, varbūt viņi jau iepriekš. Tā kā laimīgā kārtā no manas rokas nekrita neviens – ne mežabrālis, ne atbalstītāji. Tad mani Tilžā noturēja nedēļu, jo es nebiju spējīga ne sēdēt, ne runāt. To izmeklētājs zināja. Mani ēda utis. Es naktī uz pirksta vai uz zoba ņēmu un iznīcināju tās utis, jo man citas izejas nebija. Viņas bija tik lielas, ka es varēju sataustīt ar pirkstiem. Trešā dienā man jau atnesa ēst. Atnesa ļoti garšīgas brokastis, es pat pabrīnījos. Izsauca mani izmeklētājs. Es sēdēt nevarēju, es stāvēju. Nu un viņš mani sāka pratināt. Man jau savā dullajā galvā bija ieplānots runāt ļoti daudz, jo viņam tas patika. Un es saucu visus pieņemtos vārdus, kā mums pseidonīmi bija tiem atbalstītājiem, bet tādus, kādu vispār nebija mūsu rakstos. Es no savas galvas izdomāju. Viņi man prasīja: “Tajā vietā un tajā pusē bija kādi atbalstītāji?” “Bija.” “Kāda viņiem māja izskatījās?” viņi man prasa. Es viņiem paskaidroju, ka es mājā nebiju. “Kā to sauca?” Tad es teicu: “Viņam tas pieņemtais vārds bija tāds un tāds.” Kad beidza to izmeklēšanu Tilžā, tad mani aizveda uz Rīgu un sāka to izmeklēšanu Rīgā, tur mani neviens nedauzīja. Viens tikai bija latvietis izmeklētājs. Varbūt viņš bija Latvijas krievs. Rjazogins. Viņš redzēja, ka es jau stāvoklī, viņš sist vairs nevarēja. Tad viņš pieskrien klāt, acīs ar pirkstiem grūda un spļāva. Sāka visus tos papīrus celt augšā, viņam jau visas tās ziņas bija ievāktas, ka tur nemaz tādu cilvēku nav, par ko es esmu stāstījusi. Tad atsauca no Tilžas to izmeklētāju, kas sarakstīja to visu, ko es stāstīju. Viņš man saka: “Kā jums kauna nav, kāpēc jūs netaisnību runājāt?” Es viņam teicu: „Es otrreiz to negribēju izbaudīt, ka jūs mani nosistu. Man vēl gribējās dzīvot un pastāstīt tautai.” “Es jūs nesitu.” “Jā,” es saku, “Tilžā jūs mani nesitāt. Bet mežā kas mani sita? Ja jūs nesitāt, tad pasakiet, kas mani sita.” Tad viņam pavēlēja salikt rokas uz muguru. Tas izmeklētājs, kas Tilžā bija laimīgi sarakstījis visu un kas piedalījās tajā mocīšanā iepriekšējos gados un tajā mežā, kur viņi mani vadāja un sita, cik es sapratu, viņš tika apcietināts. Tad pārņēma lietu manu krievs. Viņš nolasīja visus tos protokolus un, kad es pateicu, ka tas viss ir izdomāts, tad viņš rakstīja izmeklēšanu no jauna. Ko es viņam teicu, to viņš rakstīja. Bet lieta bija tāda, ka mani jau neinteresēja, es jau visu parakstīju. Tulks jau bija, kas tur nolasīja. Tulku atsauca, viņš dažus vārdus runāja latviski, es dažus krieviski. Tā gāja tā izmeklēšana. Viņš man atļāva pastāvēt, jo es ļoti smagi pārnesu grūtniecību. Nedrīkstēja ne stāvēt, ne kustēties, bija jāsēž uz vietas. Visa izmeklēšana notika nakts laikā. Cilvēki leca pa logiem ārā, kliedzieni baigi bija, jo tas viss iespaidoja. Stabu ielā es atrados izmeklēšanā čekas pagrabā apakš zemes, laikam kādā trešā stāvā, kur varēja tikai guļus vai pussēdus. Ziniet, kā sivēnu māte ar sivēniem grozās pa aizgaldu, tā mēs tikai varējām pēc komandas pagriezties un dzīvot. Tur uz pastaigu neveda. Tad sacēla brēku sievas, jo man ļoti slikti palika. Un izmeklētājs bija tiešām cilvēcīgs, kaut viņš bija krievs. Ko viņš domāja, nezinu. Viņš neko neizrādīja, nekādas emocijas, bet nekādu spiedienu viņš uz mani nedarīja. Un viņš paātrināja to izmeklēšanu sakarā ar to, ka sievas iesniedza prokuroram, ka es vairāk nevaru, jo man ģīboņi kamerā gāja, gaisa nav, pastaigā neveda. Tad izbeidza to izmeklēšanu un aizveda uz Centrālcietumu. Centrālcietumā vismaz varēju pa kameru staigāt. Ēst es neko nevarēju, jo deva tikai smirdīgās zupas. Un kas tajā zupā bija? Sapuvušu zivju galvas, baltās acis un melnās asakas, kas peldēja pa virsu. Varēja arī kādu kartupeli citreiz noķert. Tad, ja ēst gribējās, bija jāēd. Kad aizveda uz Centrālcietumu, tie, kam bija nauda līdzi, varēja aiziet uz veikalu kaut ko nopirkt. Bija jau viens otrs, kas tomēr iežēlojās, jo es nevarēju tās zupas ēst, kādu maizes kumosiņu atsvieda man. Un pēdīgi es sastapu savu vīramāti, kura no sitieniem bija vājprātīga. Reizēm viņa nāca pie saprašanas, reizēm nē. Centrālcietumā atkal sievas gāja ar rakstu pie prokurora, un mani pārveda uz Centrālcietuma slimnīcu. Tur vismaz mannā biezputriņas varēja ēst. Nevajadzēja tās smirdīgās zupas, jo, kad koridorā pievilka pie durvīm katlu, jau no tā vien vēmiens gāja. Bet slimnīcā jau bija vismaz labāk. Tur arī medicīna bija klāt, ja bija kam vajadzība. Tur krievu sieviete bija mediķis, bet priekš viņas bija vienalga, kas tā par tautību un kas tas par pantu bija. Viņa redzēja tikai slimnieku. Tur es nevaru neko sliktu teikt. Nāca brīdis dzemdēt 50. gada 23. martā. Aizveda mani uz dzemdībām, uzlika uz galda – man vairs spēka nebija dzemdēt. Mani dauzīja, spaidīja, un tomēr piedzima dēls. Vīrietis, krieviski runājošais, pieņēma tās dzemdības. Viņš pacēla to bērnu un krieviski pateica: “Сука, что вы делали?”5 Es viņam prasu, ko viņš teica. Tā māsa pārtulkoja, ka viņš domā, ka es esot gribējusi abortu taisīt. Es viņam teicu, ka nē. Izstāstīju to gadījumu mežā ar sišanu. Tad viņš teica: “Они сами бандити!”6 Jo man dēls piedzima greizs, zils viss. Viņš saka: “Laimīgs bērns. Viņš ir piedzimis laimes krekliņā. Brīnums, ka pēc tādām briesmām visi orgāni ir savā vietā. Es Dievam neticu, bet laikam jums Dievs ir stāvējis klāt tam bērnam.” Pēc dzemdībām es nedēļu pludoju asinīs, man nevarēja ne ar ko apturēt asinis. Tad man taisīja asins pārliešanu. Egle Līvija bija tāda, kas man deva asinis, un Jēkabsone. Pirms braukšanas uz lēģeri tas pats riebīgais izmeklētājs Razjogins atnāca, pielika man pistoli, lai es parakstos, ka es atsakos no bērna, jo mani sūtīs prom uz Sibīriju, jo es neesmu cienīga audzēt bērnu. Es neparakstīju to. Bet vēlāk iebrauca no Krievijas kriminālās sievietes, un no viņām viena mūs brīdināja visas sievietes, ka neņemiet bērnus līdzi, jo reti kas iztur, ceļā mirst. Un, ja aizbrauksiet, viņus tāpat noņems un jūs viņus neredzēsiet. Un tā es uzrakstīju iesniegumu, kā viņa mani pamācīja, un lūdzu, lai viņu paņem patversmē, kamēr es atgriezīšos. Kad to manu iesniegumu izlasīja, bija klāt tas izmeklētājs, viņš teica: “Jūs nosprāgsiet, nevis atgriezīsities.” Kāpēc es nevarot uzrakstīt, ka atsakos pavisam. Tad mani pamācīja, un es izsaucu prokuroru. Prokurora klātbūtnē es paziņoju, ka es lūdzu, lai viņu paņem patversmē, kamēr es pati būšu spējīga viņu audzināt. Jo, kas to lai zina, ko tas izmeklētājs viens var izdarīt. Tā kā, kad es atbrīvojos, man bija tiesības viņu paņemt. Lēģerī bija visādi. Nevar teikt, ka mums bija tik grūti, kā tiem, kas 41. gadā, bet tomēr… Es no sākuma nokļuvu invalīdu nometnē, jo man bija trieka ķērusi kreiso pusi. Es nevarēju ēst, man no mutes visas krita ārā. Tādā sakarībā laikam mani aizsūtīja uz Mordāviju uz invalīdu nometni. Pēc tam pārveda uz šūšanas fabriku, uz pirmo lēģeri. Mani pielika pie mašīnas šūt elektriskās. Norma bija jāizstrādā, jāizšuj 1500 detaļas. Ja to normu nevarēja izstrādāt, tev noņēma maizes. No 300 gramiem tev atstāja tikai 100 gramus. Kas atlika? Es sāku tēlot muļķi. Ja es nebūtu sākusi tēlot muļķi, mani būtu karcerī ielikuši, jo, ja tu normu neizpildīji, tad lika karcerī iekšā. Bet muļķi izspēlēt veselam cilvēkam ir vēl grūtāk, kā kādu fizisku darbu izstrādāt. Un reizē var palikt par muļķi. Visi gāja man apkārt un smējās. Bet man to normu samazināja kā muļķim un mani neielika karcerī. Tā es tur izgrozījos. Manu vīru saņēma 51. gadā. Arī caur nodevību. Es jau tad sēdēju Krievijā. Mans vīrs ar vēl četriem slēpās vienās mājās bunkurā. Tajās mājās bija 3 māsas, un tā jaunākā māsiņa vairākas reizes manījusi, ka šķūnī kaut kas uz siena sēž. Bet viņa bija domājusi, ka tie paši mežabrāļi, nevienam neko nebija teikusi. Bet tur jau kaut kas bija nolūrējis, ka tur kaut kas notiek. Tas nodevējs bija tēvs partijas sekretārei. Viņš turpat netālu dzīvoja. Vienā pusē dzelzceļam viņš dzīvoja, un otrā puse dzelzceļam bija tās mājas, kur tas bunkurs. Vīrs stāstīja, ka viņi sēdējuši pie galda, runājuši, tur uzlikts alutiņš bijis. Un iegājusi tā nodevēja sieva Marta. Tas nodevējs kādreiz bija skolotājs. Viņš bija ļoti patriotisks, viņam ļoti uzticējās. Un tā sieva Marta piegājusi pie mana vīra, apķērusi ap kaklu, tā neuzkrītoši pie auss teikusi: “Ātrāk ejiet prom, jūs esat nodoti.” Bet vīrs momentā apjuka. Tajā momentā ienāk viņas vīrs, saka: “Ko jūs tur sačukstaties?” Viņa saka: “Viņš jau mans kaimiņš. Es jau viņu kā dēliņu pamīļoju.” Nu, vot, momentā viņš ienāk un atnes cigarešu kārbu. Viņš saka: “Ko jūs to prasto pīpējat, es jūs uzcienāšu ar ārzemju cigaretēm.” Ne cigaretes, bet cigāri. Bet cigāros ieliktas tās zāles. Vīrs teica tā: “Pirmo dūmu izvilkām, aromātu jutām. Otro, trešo. Man liekas, ka es nekā nejutu no sākuma, bet tas otrs, kas sēdēja pretī, Mareckis, palika sārts. Es jau pats sevi neredzēju. Nu tās sievas dēļ sāku domāt. Uzreiz ceļamies. Es saku tam Mareckim, ka jāiet mums vēl uz vienu vietu. Šis saka: “Tūlīt.”” Šie ceļas, iet jau tur koridorā. Un viņi jūt jau, ka ir slikti, sāk skriet. Izskrien no istabas, un tas otrais saka: “Es nošaušu tevi, jo ar mums nav labi.” Un viņš tēmējis manam vīram virsū, bet varbūt viņam jau 5 rādījās, tāpēc viņš viņam netrāpīja. Uzreiz dzird, ka atklāj uguni. Viņiem bija šauts pa kājām vai kur, un tad viņus aplenca un saņēma. Mans vīrs palika dzīvs. Viņus apcietināja, bet nenošāva. Trīs nošāvās un divus apcietināja. 54. gadā mani izsauca uz Rīgu no nometnes. Jau visi domā, ka mani atbrīvos. Izsauca, jo bija beidzamais saņemts no mūsu grupas un bija tiesa. Bet es nezinu, kāpēc uz tiesu mani neaizveda. Tikai izmeklētājs dažus jautājumus par viņu uzdeva. Tad es izmeklētājam lūdzu, vai viņš zina kaut ko, vai mans vīrs ir dzīvs vai nav dzīvs. Viņš apsolīja man tikšanos. Bet pagāja laiks, veda mūs etapā, man tās tikšanās nebija. Bet izrādās, ka viņš tomēr… Vai tas bija viņu nolūkā vai vispār cilvēcības nolūkā darīts, bet etapā mēs braucām kopā vienā vagonā ar manu vīru. Tā mēs dabūjām satikties. Vecākais pavadonis, kas bija, bija informēts laikam, viņš atļāva pat nodot zīmīti. Tā kā mēs apmainījāmies ar adresēm. Mēs viens par otru neko nezinājām. Ne viņš zināja, ka mums ir dēls, ne es zināju, ka viņš ir dzīvs. Maskavā, kad mūs uz Kрасная Пресня[sup[7[:sup] dzina, tad mums atļāva pat blakām iet. Tomēr starp krieviem ir ļoti labi cilvēki. Es neteiktu, ka jānicina tautība, bet jānicina persona. Nevis komunists, bet partija un sistēma. Kad aizveda uz to Kрасная Пресня, tur mūs sagaidīja. Man jau nekas prātīgs nebija, bet manai ceļa biedrenei kaut kas tur bija pauniņu atnesis, un tie visi momentā klāt un viņai izķēra no rokām to pauniņu – tur produkti bija. Sāka viņu strostīt tā kā mani 46. gadā Viļakā, tā viņa izbaudīja to pirti. Bet ar mums reizē vagonā brauca arī viena blatna. Kriminālistus tajā laikā dēvēja par blatniem. Un kad braucām vagonā, kas man bija, es ar viņu dalījos. Un priekš viņiem tas bija likums. Ja tu viņiem neliedzi pēdējo kumosu, tad viņš tev bija pirmais draugs. Un kad iebraucām Maskavā un sāka strostīt to manu draudzeni, un gribēja jau pie manis ķerties klāt, viņa uzreiz priekšā: “Не трогайте. Эта наша.”8 Tā es tur nodzīvoju nedēļu. Tur dzina ārā strādāt, mazgāt tos koridorus, un es gāju mazgāt tos koridorus, lai tikai nebūtu ar viņiem kopā. Tajos momentos, kad dalīja ēdienu, atvēra logus un varēja sazināties ar politiskiem un nodot zīmītes. Mēs dabūjām zināt, ka vācieši tiks no lēģeriem atbrīvoti. Un kad aizbraucu es uz lēģeri, man bija jau uzdevums Maskavā saņemts, ko man darīt lēģerī – uzturēt cilvēkos garastāvokli un teikt, ka mēs tiksim ātri atbrīvoti. Man pat nebija pateikts, kad un kādā sakarībā tas notiks. Pēc tam ar ešeloniem veda vāciešus atbrīvot pirmos. Vācieši kliedza, dziedāja, teica, ka mēs arī drīz būsim atbrīvoti. Un es gāju pa barakām vakaros pie cilvēkiem un teicu, lai neuztraucas. Tajā laikā Vorkutā bija streiki, un visi lēģeri bija sašutuši, ka nu ir beigas visiem. Vorkutā streikoja un vēl kaut kur, tie lielie streiki bija. Un es gāju un stāstīju cilvēkiem, ka mūs ātri atbrīvos, ka tiksim brīvībā uz Latviju. Un bija, kas nodeva to, mani izsauca [italicопер уполномоченный[:italic]9 vienā naktī. Naktī tas tika darīts tāpēc, lai uz mani būtu aizdomas, ka es esmu stukačs. Mani pratināja, no kurienes es zinu. Man gribēja piesiet lietu, ka man raidītājs ir, ka es ar ārzemēm sazinos. Tagad tas опер уполномоченный saka: “Kā tu zini, ka jūs atbrīvos? No kurienes tev tās ziņas?” Es saku: “Man intuīcija saka to, ka mēs tiksim ātri atbrīvoti. Amerika atbrīvos. Un es zīlēju cilvēkiem rokās.” Bet es tur faktiski neko nezināju, tikai vienkārši mierināju cilvēkus. Tagad viņš man pasaka tā: “Ja tu man uzzīlēsi, pateiksi taisnību, es tevi karcerī nelikšu.” Man jau sāka drebēt rokas, es saku: “Jums jāizģērbjas līdz pusei.” Viņš izģērbās līdz pusei un skatās uz mani. Es viņam sāku ar pirkstiem pa ribām taustīt, šitā te, pa muguru, uz pieres, te pielikt. Un es viņam saku: “Skaties uz manu pirkstu.” Tagad es viņam sāku stāstīt par pagātni. Ko jūs domājat? Es trāpīju. Es nezinu, kā tas viss varēja gadīties. Vai tā bija Dieva dāvana no debesīm vai kas! Es viņam teicu: “Pēc Staļina nāves būs amnestija. Visus atbrīvos.” Viņš saka: “Tu nevienam nesaki tādu brīnumu.” Mēs ar viņu izrunājamies, es viņam izzīlēju. Un par brūtēm es viņam vēl kaut ko piedomāju, jo es jau zināju, kādas valodas par viņu klīst lēģerī. Pēc tam mani palaida uz baraku. Un barakā jau čukstēšanās – kā tā. Es jau pateicu, kāpēc es biju izsaukta – tā un tā. Bet kāpēc citus ielika karcerī un mani neielika? Tātad no manis jābaidās. Tas viss bija speciāli darīts. Bet es vienalga turpināju. Es teicu: “Ticiet, neticiet…” Es vairs pie cilvēkiem negāju, lai nebūtu aizdomas, ka es atkal kaut ko no viņiem gribu uzzināt. Bet, kad izdzirda par to atbrīvošanas komisiju, kas izbrauca uz pirmo lēģeri, tad tas опер уполномоченный izsauca mani. Viņš atkal piesējās, no kurienes es varēju zināt, ka izbrauks tā komisija. Vēlāk izrādās, ka mūsu zonā bija raidstacija un viņš un vēl viens cilvēks bija atbalstījis tos, kas strādāja ar raidstaciju lēģerī. 60. gadā es atbraucu pēc dēla pakaļ uz Latviju (man bija piespriesti 25 gadi ieslodzījumā, pluss 5 gadi bez izbraukšanas tiesībām). Paņēmu no bērnu nama Rīgā. Kad viņi bērnu namā biji dabūjuši zināt, ka dēlam tēvs ar māti ir politiskie ieslodzītie, tūlīt viņš tika nīsts. Vienreiz pat tāds gadījums esot bijis, ka nometuši maizi, likuši viņam pašam ar kājām pa smiltīm savārtīt un bāzuši viņam mutē. Teikuši: “Ēd, bandītu bērns!” Tie bija latvieši. Es vedu viņu uz Krieviju, jo vīrs vēl nebija atbrīvots. Viņš man pie kājas piesēja savu kāju, lai es no viņa neaizmuktu, lai es viņu vairs neatstātu tajā bērnu namā. Dienā viņš turējās pie rokas, bet naktī viņš savā bērna prātā sēja vai pie rokas vai kājas pats sevi klāt, lai viņš justu, ka es nepieceļos un neaizeju, un viņu neatstāju. Kad aizbraucām gala punktā, vīrs ar draugiem sagaidīja. Vīrs ņēma čemodānu, ko jau mums bija saziedojuši Latvijā, un dēls kliedza: “Mammu, svešais onkulis grib nozagt mūsu čemodānu!” Es saku: “Dēls, tas taču ir mūsu tētis!” Tas vispār nav izstāstāms. Kad mājās bijām, mēs jau ēdām to, kas bija iespējams. Vīrs no lāgera nesa zupu, viņš bija bezkonvojnieks, kā skaitījās, jau viņam sodāmība bija noņemta, puse tikai atstāta. Un mēs jau dēlu vienmēr mācījām izdalīt kristīgi uz trijām daļām. Kaut jau pēc tam mēs viņam atdevām visu, ko varējām, bet pieradinājām, lai viņš dalītos. Tad viņš paņēma, zem spilvena nolika, lai viņam paliktu otrreiz. Jo, cik sapratu, viņš tajā bērnu namā bija turēts briesmīgos apstākļos. Izsūtījumā mēs satikām tādu mācītāju Zontāgu, viņš atbrīvojās un pie mums dzīvoja. Viņš atbrīvojās ar diviem čemodāniem. Vīrs vēl bija zem apsardzes, viņam vakaros bija jāiet atzīmēties. Tagad vakariņojam, tas mācītājs jau tur krustās pie galda, mans vīrs jau arī pielāgojas tur viņam. Bet es ne jau visai. Nu, tagad kā vakars, viņš iet ārā, tas mācītājs. Bet mēs uztraucamies. Domājam, vēl neesam tikuši no vieniem sūdiem... Varbūt viņam raidītājs ir, ka viņš iet. Pieķers, un mēs netiksim nemaz prom. Tikko noņemts man izsūtījums, vīram vēl nav noņemts izsūtījums. Un vienā naktī viņš paliek mājās un sēž malkas šķūnītī. Viņš pieiet pie mēslu kastes un kaut ko tur darās. Nu vīrs ar to lukturīti pieiet un paskatās – viņam speķa gabals. Zini kā, kolhoznieces sūtījušas, un līdz galam nebija iesālīts vai ilgi turēts, tārpi saradušies, saurbušies. Un viņš to izsviedis. Bet ja viņš kaut ko mums piedāvātu! Redz, ka es viena, vīram ne algas, ne man, tur daži rubuļi. Bet pie mūsu galda sēž un krustās. Vīrs paņēma to speķa gabalu, man atnesa. Neviens neredzēja. Sagriezu, izkausēju, tos tārpus no virsas noņēmu un pašu baroju ar tiem taukiem. Kartupeļus cepu un zupas vārīju. Kad atbrauca uz Latviju pēc soda izciešanas 1964. gadā, man vajadzēja pierakstīties. Tas pats, kas mūs turēja bunkurā, atļāva pierakstīties pie savas meitas. Viņš pateica meitai: “Tev viņa ir jāpieraksta, lai viņa brauc uz Latviju.” Pie pierakstīšanās lielu problēmu nebija. Arī sēdēja krievu cilvēks, pēc uzvārda Harkovs. Bet es teiktu, ka pret mani viņš izturējās cilvēcīgi. Viņš man pat padomu deva. Viņš teica: “Mazāk muldi, sieviņ.” Viņš uzlika rezolūciju, es pierakstījos. Tagad bija jāmeklē darbs. Darbā iekārtošanas istabā strādāja tāds Maļalka. Pēc cilvēku nostāstiem viņš ir ņēmis dalību pie mocīšanas kambaros. Kad man vajadzēja iestāties darbā un es iegāju pie viņa, padevu savus dokumentus, viņš palaida tos dokumentus pāri galdam un pajautāja man: “Kāpēc tu atbrauci? Tev tur slikti bija?” “Nē, nebija slikti.” “Kāpēc tu atbrauci? Ko tu te darīsi? Kas tu esi?” “Es esmu latviete. Es atbraucu uz Latviju.” “Bandītiem te vietas nav un darba nav.” 64. gadā bija ļoti slikti ar darbu. Un tā es darbu nedabūju, man vajadzēja klejot. Es no februāra mēneša līdz maija mēnesim klejoju, kamēr es griezos tieši pie komunistiem. Savi cilvēki visi novērsās no manis. Bija apdraudēta arī mana saimniece, kura pierakstīja. Kas to bija darījis, viņa pat baidījās pateikt, bet tomēr izturēja viņa. Un man palīdzēja tiešām komunistu cilvēks iekārtoties Rēzeknē restorānā par trauku mazgātāju. Tā es uzsāku to savu dzīvi Latvijā. Pēc tam, kad es iestājos darbā un pierakstījos, tad atbrauca dēls ar vīru no Sibīrijas. Kad restorānā strādāju, tad tiešām cilvēki bija labi. Šefpavārs bija vācu lēģerī bijis šeit pat Rēzeknē. Viņš nešķiroja cilvēkus, viņš zināja, ka es no Sibīrijas. Viņš pat mani aizsūtīja uz pavāru kursiem, lai es vismaz lielāku algu saņemtu. Es noliku, tad es strādāju par pavāri. Bet nakts maiņās vajadzēja strādāt, un es ļoti grūti panesu, sāku ar sirdi slimot. Lūdzu, lai mani pārved. Bija tāda vadītāja. Kad es pie viņas griezos, lai mani pārliek uz citu darbu, viņa tā: “Vai jūs nezināt, kas jūs esat? Vēl jums slikts darbs? Ko jūs vēl gribat?” Tad es no turienes aizgāju uz bērnudārzu, pēc tam no bērnudārza aizgāju uz kokapstrādes kombinātu, kur uz katra soļa atgādināja un jautāja: “Kāpēc tu biji Sibīrijā?” Tas bija jāiztur – tā slodze. Ne katrs gribēja runāt un sveicināties, bet tagad visi grib būt pazīstami un sveicināties. Bet es atkal negribu. Ja nebija man grūtā brīdī no tevis padoma (es jau neprasīju nekādu palīdzību, bet padomu, patvērumu), es arī tagad neņemu pretī. Varbūt tas ir ļoti slikti, bet tā tas ir. Kad es atgriezos un pirmo reizi gāju cauri savai sādžai no Krišjāņiem, no autobusa, satiku vienu, ar ko es skolā reizē mācījos. Es saku: “Labdien.” No sākuma es domāju, ka viņa mani neatpazina, bet tā novērsās no manis. Bet otrreiz, kad es gāju sveicināt, aizmugurē nokliedza: “Бандитка!”10 Pazīstami, pat radinieki novērsās visi. Bet, kad uznāca Atmoda, kad es aizbraucu, tad uzreiz: “Vesela Antīt, kā tad tu dzīvoji?” Es tā pagriezos, saku: “Vai tad tas uz mani attiecas? Jūs taču mani nepazīstat.” “Ai, mīļo māsiņ, tādi laiki bija. Tad jau mēs ar sirdi un dvēseli par jums visiem bijām.” Paskaidrojumi:
Intervija ierakstīta 15.07.2002., Rēzeknē |
 |
|