 |
|
       |
Galā jau bija viss noorganizēts. Mēs bijām kaut kādā Kļukvennā salasīti no dažādām vietām Latvijas. Tad tur laikam atbrauca tādi no kolhoziem, kas vervēja sev strādniekus. Tā mēs tur tikām uz vienu kolhozu, uz tādu Šalovas sādžu. Tas pirmajā gadā bija. Kolhozs „Красный Октябрь” („Sarkanais oktobris”). Uz to mūs veda ar zirgiem, tur laikam tālu bija, ar visām mūsu paunām un visu. Un tad tām sādžām garām, visām tām briesmīgām mājām, to briesmīgo postu, ko mēs tur redzējām. Es tā nemaz neuztvēru tik traki, bet mana māsa saka: “Es nevaru skatīties!” Ejam cauri vienai tādai sādžai vai tādai apdzīvotai vietai, tur sieviete tādā nobalējušā katūna kleitiņā nāk un skūpsta mūsu drēbes. Viņa saka: “Mēs taču zinām, uz ko jūs ved!” Viņi jau agrāk bija izsūtīti, izkulakoti, kā saka, dzīvoja nabadzībā. Krievi paši. Tā kā viņi tur arī bija daļa tādi. Mūs tur aizved, tas ir zirgu stallis bijušais, nomaļā kolhozā nevis sādžā iekšā. Vidū bija tāda krāsniņa, tur varēja vārīt kaut ko, bet tādi diezgan vēsi bija tie abi gali, kur tādas nāras uzceltas vienā rindā. Mēs bijām kādi 28 cilvēki, vienā pusē kādi 14 – 15 un otrā pusē tikpat daudz, un vidū veca mammiņa, kura knapi gāja, bet viņa bija mūsu kalpones vīra māte. Mēs tā labi pazināmies. Viņai nekas nebija līdzi, es viņai vienu naktskreklu iedevu. Bet tā viņa bija ļoti labestīga, viņa mums žagariņus skaldīja un kurināja krāsni, tik daudz jau viņa varēja. Tāda Millera kundze bija, viņai nebija cita trauka kā naktspodiņš, tajā pašā vārīja putriņu. Mums arī nebija nekā, mums bija viens kastrolis un viena bļoda, kaut kur mēs bijām nopirkuši. Tad tāda Strautiņa kundze tur bija ar 2 bērniņiem. Mana māsa šausmīgi mīlēja bērnus, visi bērni sēdēja viņai uz pleciem, visādi līda, lūdzās, lai stāsta kaut ko. Man atkal blakus gulēja divi puisīši, tādi Milleri, Kārlītis un Jānītis. Tālāk viņu mamma bija, tā bija tāda štremma, ne raudāja, ne kā. “Gādāsim malku,” viņa saka. Kā nu bija – uz priekšu, malku skaldīt. „Cirvis, zāģis ratos un pats pa priekšu kratos” – tāda dziesma bija. Mums tur iedeva vienu zirgu, tas bija šķībs uz vienu pusi, tāds nabadziņš, bet labi, ka tāds bija, tad mēs varējām vienu otru reizi atvest kaut ko no tirgus. Toreiz mums drusku naudiņa vēl bija. Mēs tur ļoti ilgi sējām labību – rudzus un kviešus. Rokas bija sadurtas. Un tad mēs vētījām. Tas bija šausmīgi smagi, un es uzreiz jutu, ka man te kaut kur sānos sāk sāpēt. Izrādās, man bija dzeltenā slimība. Man šausmīga temperatūra sacēlās. Ar to zirdziņu mani aizveda uz slimnīcu. Es tajā slimnīcā jutos tik laimīga, jo es tur varēju gultā gulēt. Citādi mēs gulējām uz tādiem liniem, kas drausmīgi sablīvēti viens pie otra. Tur vismaz bija kārtīgi, tikai ēšana bija tāda švaka. Tā es tur nogulēju kādas divas nedēļas, tad paliku tāda pusvesela. Mani izrakstīja. Un tad es atkal ar tādām smagām dakšām, bija salmi čupās jāgrūž. Es zinu, ka tas bija man par smagu pēc tādas slimības, nu, bet ko var darīt. Ko tik mēs nedarījām! Tad sienu vajadzēja kraut. Mēs jau nebijām laucinieki, mums ar māsu nekā negāja, tiem lauciniekiem tas padevās vieglāk. Nu, bet kaut kā jau ķepurojāmies. Ziemā nebija ko darīt uz pavasari, mums atļāva iet uz ciemu un meklēt pašiem kaut ko, kur dzīvot. Un tad mēs atradām vienu tādu mazu istabiņu, tur bija maizes krāsns un uz tās bija silti gulēt. Tur bija tāda Meldera kundze ar savu meitu un mazmeitu. Vienā galā viņiem tāda laža bija un otrā galā mums ar māsu. Tas jau bija ļoti labi, ka mēs varējām tādos apstākļos dzīvot un paši sev maizīti izcept varējām. Mana māsa bija nopelnījusi diezgan labi graudus, tad mēs braucām malt. Tad mēs ņēmām ar to veco kundzi, kas drusku vecāka par mani bija, mēs sākām šūt. Es zinu, ka mēs vienam pionierim uzšuvām bikses. Es tā izstudēju, kā tur tās visas ļipiņas ir jāšuj vīriešu biksēm. Šo to nopelnījām, mums kādu litru piena iedeva, kādu kāpostgalviņu, kādu kartupelīti. Tā mēs tur dzīvojām, tīri labi mums gāja. Mēs dārzu ierīkojām nākošajā pavasarī, mēs jau gurķus bijām iestādījuši. Uzreiz ziņa, ka mums, tiem, kam nav bērnu un kam nav vecu cilvēku, tos vedīs uz ziemeļiem, uz zveju. Mana māsa saka tā: “Šausmas, kā mēs izturēsim tur ziemeļos! Tur jau tikai ar briežu ādas kažokiem var.” Viņa bija jau par kolhoza kasieri sākusi strādāt un viņai bija ļoti laba slava, ka viņa ļoti labi dara. Viņai valodu zināšanas bija, un tad viņa bija par tā saucamo svērēju, kas labību reģistrēja un svēra. Citreiz tie pilnvarotie lika darīt tādas nepareizības, ka vienreiz mana māsa teica: “Jums tai galvā ir kaut kas vai nē!” Es domāju, šausmas, mums taču tagad būs beigas, ka apvaino šitādus cilvēkus. Viņa nevarēja savaldīties, viņai bija šausmīgas dusmas. Tur kolhoza priekšnieks bija latvietis, tāds Kuģinieks, liels, tāds pamatīgs, bet viņš bija labvēlīgs pret mums. Viņš, kur tik varēja, mums palīdzēja. Viņš arī laikam bija liels komunists. Viņš bija Krievijā no 1919. gada laikam. Vēlāk viņš laikam atgriezās Latvijā. Viņam tik ļoti patika, ka mēs stāstījām, kā mums iet lauksaimniecībā, kā mēs strādājam. Un tad viņš nāca un sēdēja pie mums, un klausījās, ko mēs stāstam. Un mēs ar visu to sašutumu viņam izstāstījām. Un viņš ar lielu uzmanību klausījās, nenosodīja mūs, kaut gan mēs jau nerunājām tā, kā vajadzēja tanīs laikos. Bet tas viņu interesēja, viņš ļoti gribēja, lai stāsta. Mēs nemaz nebaidījāmies runāt. Un tie kolhoznieki arī mums savas sirdis kratīja, arī laikam bija izkulakoti. Tie bija krievi. Tas Kuģinieks vienreiz ar manu māsu brauc, viņa sēž viņam blakus, un viņš viņai esot teicis: “Es visu saprotu, jūs tāds gudrs cilvēks, bet kāpēc jūs to krustiņu valkājiet?” Viņa valkāja krustiņu. Viņa saka: “Ja man nebūtu ticība, tad es sajuktu prātā!” Vispār Sibīrijā parādījās, kuri cilvēki bija ticīgi. Tur bija tāda Strautiņa kundze, viņa bija ļoti ticīga, un mēs arī. Par savu himnu izvēlējāmies to “Dievs kungs ir mūsu stiprā pils”. Nebija jau dziesmu grāmatas tur līdz, vienam otram jau bija, tad mēs norakstījām. Man vēl tagad ir, kur man viena meitenīte rakstīja galveno korāļu vārdus. Bet māsa kurvī iesvieda Bībeli, es iesviedu vācu valodā tādus skaistus garīgus dzejoļus. Vēlāk izsūtījumā es pat dažus tulkoju latviešu valodā. Tas varbūt man deva spēku. Tad man vieglāk bija, tad es gāju pa tiem sniegiem un dungoju pie sevis. Es neatceros, ka māsa būtu lasījusi tur to Bībeli, bet līdzi viņai bija. Man arī bija atsevišķa Bībele, kurā audžumāte bija ierakstījusi korāli, kurš man likās vislabākais. Tāda tā mūsu dzīve. Draugi tur palika, tā Jansonu ģimene, pieci bērni viņai bija. Tā viena meitene dikti man bija pieķērusies, tāda Veltiņa. Aizbraucām uz ziemeļiem. Es atceros, ka rakstījām tai Veltiņai vēstuli, ka te ir kaut kas tāds pilnīgi necilvēcīgs, ka te mēs esam tā pārvērtušās, ka mēs pašas sevi nepazīstam tais ziemeļos dzīvojot. Ka tas nav priekš mums radīts, ka mēs nevaram to panest. Tā kā tādā ellē. Kā mēs tur tikām, tas arī ir vesels stāsts. Mūs aizveda uz tādu staciju, palicēji raudādami pavadīja mūs. Tad mūs aizveda tālāk uz Jeņisejas staciju, no kurienes mūs ar tādiem prāmjiem veda atkal tālāk, gar Jeņisejas malu izkaisīja, kur nu katrs tika. Tad mēs tur kādas vairākas dienas nīkām zem skaidrām debesīm, labi, ka nelija. Kā čigāni dzīvojām tā pa pulciņiem. Bezgala daudz pulciņu bija. Vienreiz redzējām, iet viens gājiens vīrieši, var redzēt, ka ir bijuši smokingi un labas drēbes, bet kādi viņi izskatījās... nu kaut kādā etapā no vienas vietas uz otru. Satikām daudzus pazīstamus, kas citos kolhozos bija bijuši. Tad mūs veda uz ziemeļiem. Sākumā mēs bijām augšā nevis trumā jeb kajītē, bet saslimu, man bija šausmīga temperatūra un mani noveda lejā. Tur bija arī tāda Stengrēvica kundze, Liepājas filharmonijas direktora sieva. Viņai bija tik garš kurvis kā gulta un tas pilns ar traukiem, un man tagad atļauj gulēt tur uz tā. Tad beigās sanāca visi no tās augšas, jo tur lietus lija vai kaut kas notika, nevarēja tur nemaz būt. Vasarā tas bija, tas bija jūnija beigās, pēc Jāņiem. Mūs izcēla Jeņisejas malā 29. jūnijā. Tas ir Igarkas rajons, Krasnojarskas apgabals – tundrā, taigā iekšā tur uz ziemeļiem vēl no Igarkas. Mūs tur izsēdināja krastā, 20 kilometri bija apmēram jāiet pa brikšņiem, jānes mūsu mantas uz muguras. Mēs vairākas reizes gājām, lai mēs varētu savu nesamo aiznest. Šo to jau mēs bijām paņēmuši, jo tas jau bija vajadzīgs, piemēram, graudi, vismaz kāda sega un kāds trauks bija vajadzīgs. Tagad mēs ejam, mēs nevaram visu panest uzreiz, tad mēs 5 kilometrus paejam pa tādiem brikšņiem un tādiem šausmīgiem ceļiem, tādi kā džungļi. Ejam atkal atpakaļ un ņemam atkal tālāk ko, tur noliekam un ejam atkal. Tā mēs kaut kā savilkām tās savas mantas. Brigadieris mums bija pretī, tāds Košiļevs, tas bija mūsu ceļvedis. Manu māsu ielika par brigadieri, lai viņa labi pārzina tos cilvēkus, kam ir jābūt kopā. Mēs bijām 14, tādas jaunas sievietes no 18 līdz 40 gadiem. Tad mēs nonācām pie viena ezera, tur mēs pārnakšņojām būdā iekšā. Tur bija tik šausmīgi biezi tā gulēšana vienam pie otras. Tāda Irēna Geidenštalte, viņai bija kādi 22, dēliņš viņai palika mājā. Un es redzu, ka viņa sēž un raud, tik šausmīgi raud. Citi ir aizmiguši, citi tāpat grozās. Traģiski jau bija, tomēr nezin, kur mēs esam aizvesti. Iznākam ārā, tur tāds Našifkins, tāds lādzīgs krievs, viņš saka: “Ko tad mēs ar jums darīsim? Kādi jūs izskatāties – zīda kleitās!” Kaut kādas labas drēbes no Latvijas mums vēl bija un kaut kā tas izskats arī – ne tā kā strādniekam. Tad mūs iesēdināja laivā. Un tik šausmīgi pilna tā laiva, un neviens nemāk airēt! Bet mana māsa mācēja, un tāda Ābele Valija arī prata airēt. Tas ūdens likās, ka tūlīt smelsies iekšā. Tā mēs tur drebēdamas braucām, kamēr pārcēlāmies. 7 kilometri garš ezers bija. Tad no turienes mums bija jāiet vēl kādu gabaliņš, arī kādi 5 kilometri, un tad bija mūsu ezers – Ščuči ezers. Tagad, kad no lidmašīnas skatoties, tad tur esot ezeri, ezeri bez gala ar tādām strēmelēm zemes. Vienu laiku tur neviens nav dzīvojis, jo tur ir bijusi kaut kāda drausmīga slimība, ka tur pat visi zvēri izmiruši un neviens no brīviem cilvēkiem tur nebija dzīvojis. Tad nu izmēģināja mūs laikam. Tur kādi vietējie ar bija. Tie bija krievi. Bet mēs viņus saucām par seļģukiem. Viņi tur bija dzimuši un uzauguši. Viņiem bija drusku tāda izruna. Viņiem pavisam maz izglītības, bet viņi zināja savu amatu un tur viņi labāk par nezin kādu augstskolu beigušu cilvēku saprata. Viņi bija zvejnieki. Priekšnieks bija tāds Petrovs Poļitovičs. Viņš pat nemācēja parakstīties. Mēs viņam iemācījām, tur kāds no mūsējiem viņam iemācīja – tad viņš lēni, lēni tos burtus… Viņš nevarēja neko izlasīt, bet viņš tā mums uzticējās, viņš visu parakstīja. Tajā laikā viņš bija kādus 50 vai 60 gadus vecs. Viņš bija to kolhozu dibinājis. Un tad tur bija kaut kādas 50 mājas Jeņisejas malā, uzbūvēts tas kolhoza centrs. Pie tā Ščuči ezera tāda smuka diena bija, ne atpūsties, ne ko ļāva, iedeva laivas un lika kāpt iekšā, veda mūs. Tīkls ir jāliek vienā un otrā pusē, un tas tīkls ir pilns ar asariem un tie tā mirdz saulē skaisti, tādi sarkani spārni viņiem. Pazvejojām, tad mums iedeva vārīt zupu. Ieveda mūs tādā būdā drausmīgā, un iekšā tāda netīrās veļas baļļa apaļa, kur kāds mazgājis veļu. Kur gulēt nekas nav uztaisīts, liek mums pašiem taisīt, jāiet uz mežu pēc kokiem. Tur ir dienu un nakti pilnīgi gaišs visu laiku. Mēs ejam un zāģējam tādus apaļus kociņus tāda vienāda apmēram lieluma, lai taisītu tās guļamvietas. Taisa, taisa, tā viena saka: “Jā, es māku uztaisīt!” Nekā, mēs naktī tur guļam un uzreiz brīkš brākš – nogāžamies. Un esam tik nogurušas, tik šausmīgi nāk miegs. Un es tik redz, tur tāda Lilija bija, vēlāk man laba draudzene, viņa bija skolotāja vispār bijusi, viņa bija uzvilkusi gaiši zilu naktskreklu un viņai gaiši zilas acis. Viņa tik izmisusi, nesaprot ne kur viņa ir, ne kas ar viņu ir noticis, viņa tā sēž galīgi zemē nokritusi. Tad nāca tas brigadieris, tas vīrietis, un sataisīja mums kārtīgāk visu to lietu. Tādas nāras, visas pēc kārtas gulējām, nekas jau nebija ko apakšā mest. Kaut kāda zāli noplūcām, lai mums būtu mīkstāk apakšā. Tā kā par to nebija jāuztraucas, ka nebija mēbeles. Turpat pie loga bija tāds viens sasists tā kā galds, bet vai tad mēs tur dabūjām ēst. Mēs ēdām savā gultas galā – sēdējām, paņēmām savu bļodiņu rokā vai savu kastroli. Līvijai bija kastrolis, man bija bļoda, no kuras ēdām, un karote. Vēlāk es atkal domāju, bet kā mēs varēsim pierast atkal pie galda sēdēt. Domāju, ka tas nekad nebūs iespējams. Tā daba bija ļoti skaista, bet tik mežonīga, tik tālu no kultūras. Tur taču nebija ne elektrība, ne kaut kas tamlīdzīgs. Labi, ja mums iedeva kādu pudeli petrolejas, tad tādā mazā pudelē zvejas diegs iekšā bija ievilkts un tāda maza, maziņa bičurkiņa. Un tad es rakstīju. Tas bija ziemā, no novembra līdz jūnijam. Visi pa lielākai daļai gulēja vai snauda, vai pļāpāja, bet man tā patika, es vai nu kaut ko šuvu vai rakstīju. Nāca tumšais periods, gaismu vajadzēja. Nabadzība bija liela, ēšana arī palika maz. Vēlāk bija jāķer utis. Bija tik šausmīgi, ka sāka parādīties drēbju utis. Un kā nu katrs izturējās. Tā pati Irēna, kas raudāja, teica: “Kā man tas patīk, kā man tas nervus nomierina.” Šitā te mums gāja, bet tad jau vēl tik traki nebija. Un blaktis arī bira briesmīgi un mocīja mūs. Par tēva likteni vēlāk uzzināju. Man viens skolas draugs bija. Viņš man stāstīja, ka mans tēvs ir otrais miris, pirmais bija mūsu pilsētas galva. Viņu paglabāja, sasita no dēļiem zārku un ar godu vēl izvadījuši, kamēr viņi varējuši. Tātad varbūt tēva zārku es varētu atrast tais Vjatkas lāģeros. Kad es to dabūju zināt, ka viņš ir zārkā, es no laimes ilgu laiku pārdzīvoju. Es pateicīga biju par to, ka viņš ir atsevišķi zārkā. Pēc tam esot pa 10, pa 15 miruši un tad visi vienā bedrē samesti kaili. Viņš aizgāja ļoti ātri, viņš nodzīvoja kādus 3 mēnešus tikai, tanī paša gadā septembrī. Kas to zina, cik tie datumi ir pareizi! Bet es biju ļoti laimīga, ka tēvs nebija ilgi cietis un mocījies. Tad es dabūju zināt, ka viņi ir celmus tīrījuši apkārtnē, līduši to vietu. Mans tēvs bijis tāds švaks un viņš ir kaisījis ar skujām to pagalmu, kur viņi dzīvojuši, lai labāks gaiss būtu. Citreiz sanāca ar māsu kopā strādāt pat vairākus mēnešus, bija jābauda sieti, jāstaigā tālu prom un atpakaļ, un tad mēs tā runājām, kā mūsu tēvs tagad un kā. Kad viņam bija kāda dzimšanas diena vai kas, tad mēs pieminējām, tad mēs tā kaut kā sevišķi labi gribējām paēst, kaut ko labāku tur uztaisījām kaut kā. Dzimšanas dienas mēs svinējām, visus jau nevarēja pacienāt. Tad mēs visi sanācām kopā ar savu mazo bļodiņu, visi vienādi kaut ko ēdām, lai nebūtu tā, ka vienam ir un otram nav. Tad mēs arī padziedājām. Mēs gaidījām, kad atkal kādam vārda diena vai kas, mēs apvienojām, vienam dzimšanas diena, otram vārda diena. Kad man palika 30 gadu tur, ka mūžs! Torti un pankūkas es dabūju, kriņģeli man piesūtīja. Tās pašas, kas mēs tur bijām. Kādi cilvēki 18 mēs tur pēdējā laikā laikam bijām. Un tad brigadieris bija tik cilvēcīgs, ka uzzinājis, ka man ir dzimšanas diena, nesūtīja mani darbā, bet atstāja mani mājā. Tad bija uzcienājis mūs ar konfektēm. Ziemassvētku laikā mēs kādu zariņu turējām uz galda un apģērbās kaut ko labāku, es izjutu Ziemassvētkus līdz 6. janvārim. Kaut kas jau bija tajā gaisā. Man nav nevieni Ziemassvētki bijuši, kad nebūtu kāds egles zars bijis. Bija vieni ļoti drūmi Ziemassvētki, mūs jau briesmīgi bāra par to, ka mēs Ziemassvētkus svinam. Tad mēs kopā ar krieviem zvejojām, lielā zveja bija un lielais tīkls bija jāvelk, tad ļoti drūms bija tas Ziemassvētku vakars, bet tomēr jau kāds egļu zariņš bija. Tā mēs tur dzīvojām mūžīgās cerībās, ka kaut kas nāks. Nāk pavasaris, nāk Jeņiseja vaļā un mūs kāds kuģis aizvedīs uz mājām. Mēs taču bijām bezgala tālu tur. Mēs bijām laimīgi, ka mēs kaut kā strādājām. Mēs bijām iedalīti kā tādi strādnieki, mēs tomēr dabūjām kaut ko nopelnīt. Kaut ko mēs nopirkām, maizīti. Bet tur jau bija bez šaubām visādas nebūšanas, viņi jau nebija pieraduši pie kārtības, ka tur ir viss pierakstīts un tā. Viņš tagad, tas mūsu brigadieris, ņem, kā viņam patīk. Tā viņš mūs tur dalīja. Katrā gadījumā saviem radiem arī tika kaut kas no tā, ko mēs nopelnījām. Mums izdeva tādus rulonus, mēs pelnījām tādus rulonus. Tie deva mums tiesības nopirkt. Mēs tā nevarējām nemaz nopirkt, mums vajadzēja tiesības uz to. Tas bija sarežģīti. Naudu arī nopelnījām, bet mums no sākuma neko nedeva, mēs nekā nesapratām, ko un kur. Kaut ko iedeva, lai mēs galīgi nenomirtu badā, un tā mēs tur tā cīnījāmies. Tā mēs ļoti prātīgi dzīvojām, lai varētu izdzīvot. Mēs bijām kaut kādus trauciņus pa ceļam dabūjuši nopirkt. Tur bija arī tāds ķobītis, tā mēs viņu saucām. Ar to mēs visu mērījām. Citi noskatījās, ka mēs tā darījām, un arī. Mēs katra ģimene atsevišķi vārījām, jo tā bija labāk. Kopā zivju zupu vārījām, bet miltiņus un pārējo mēs atsevišķi katrs izvietojām, kā nu pratām – cits uz reizi visu labāk apēda, cits domāja uz priekšu – kā izdzīvot. Tur bija viena tāda meitene Irēna Geidenštalte, viņa gan bija jau precējusies, dēliņš mājās palika. Viņa bija no Jelgavas. Viņa tāda pamatīga bija, viņai šausmīgi gribējās ēst un viņa nevarēja pār sevi vairs valdīt. Mēs valdījām pār sevi un domājām, kā izdzīvot, lai varētu kādu nedēļu uz priekšu skatīties. Tur visu tā nenoteikti aprēķināja, mēs pat veselu traci sacēlām, jo mums ir tiesības cīnīties par savu iztikšanu. Mana māsa bija ļoti saprātīgs cilvēks. Viņa skaitījās tur brigadiere. Nebija tur nekāda darba, bet viņai bija jāatbild par disciplīnu, lai neviens nemūk prom un neatsakās strādāt. Mēs bijām 14 sievietes, jaunas, no 18 līdz 40. Viņa teica, ka vairs negribētu strādāt ar cilvēkiem, viņai esot par grūtu visa tā rīkošana. Tad vēlāk tur iekārtoja tādu kā uzskaiti un tad mana māsa tur palika par учётчик (uzskaitvedi) – viņa gāja pa kaut kādiem 3 ezeriem. Pa 8, pa 7 kilometri tur bija tādas būdas, un tad aprēķināja – tur bija tāda sarežģīta lieta. Naudu dabūja un arī dabūja par tādu un tādu kilogramu skaitu nopelnīt maizi – rudzus, miltus, un tad sviests, cukurs. Ziepes un mahorka – nu kaut kas. Mēs galīgi neviens nesabrukām, jo mēs bijām daudzi, tas jau bija pierasts. Mūs vairs nespēja nekas pazemot. Es atceros, ka bija tāds komandants vienreiz atnācis: “Jūs nevar par pilsoņiem saukt!” Tur tā viena, kas jau bija par grāmatvedi tikusi no mūsējām, viņa teica: “Mums vienalga. Mūs var kaut par podu saukt, lai tikai krāsnī neliek.” Tā viņa teica tam čekistam, kas tur bija ienācis. Un es vienreiz uzraugam prasīju: “Nu kāpēc mani izsūtīja, ko es esmu tādu darījusi?” “Jūs ekspluatējat citus, jums ir izglītība. Jūs nevarētu mācīties, ja jūs nebūtu citus ekspluatējusi.” Mēs pie tā ezera bijām gandrīz 4 gadus ar māsu. Citus tā no vienas vietas uz otru sūtīja, bet mēs tai vienā vietā, tai Līdakas ezerā, ko mēs saucām. Mana māsa teica: “Kaut varētu mēs tepat tā mierīgāk dzīvot, nekā tur kaut kur mūs aizvestu un atkal būtu pārmaiņas. Ja mūs ved no šejienes, tad lai pavisam ved prom uz māju.” Bet tas jau viņai nepiepildījās un man jau arī nē. Māsa nomira 1945. gadā turpat Sibīrijā. Mana tante man bija sākusi rakstīt un man bija atsūtīta nauda. Atbrauca tas mūsu pilnvarotais no NKVD, tāds Fomčenko un viņš bija atbraucis un atvedis vēstuli 8. jūnijā 1945. gadā, mana māsa trīs nedēļas jau kā bija mirusi. Tad jau vēl nevarēja kuģot, nenāca vēl kuģi. Mēs bijām kaut ko sazvejojuši, es nācu augšā un man bija tik smaga sirds, man nebija nekāda prieka. Vienā vēstulē bija rakstīts, ka Līvija ir mirusi un lai kaut kā pasakot to man. Tagad man tā pasaka un es saku, ka es jau jutu, ka tā būs. Viņa jau tad slikti jutās, kad es gāju prom 1. maijā. Un 14. maijā viņa bija nomirusi. Un tad es tā domāju, redz, kā ir cilvēkam, kad visu to dārgāko ir pazaudējis, kāda sajūta un tev jātiek pāri tam visam. Pat nevar aptvert visu, kā tas ir. Pēc kāda laika sauca, lai nāk zvejot. Tā es arī tur pārvarēju visu to. Diezgan ilgi man šausmīgi grūti bija, ārkārtīgi smagi bija. Es jutu viņu, dzirdēju viņas balsi. Citreiz es gribēju viena braukt ar laivu un sakārtot savas domas. Es biju pārmainījusies, man pat piere bija citādāka, mani pat nepazina. Šausmīgi pārdzīvoju visu to zaudējumu. Tas tomēr bija tā negaidīti. Tā es paliku viena pati. Bet tad man sāka iet labāk. Es ticēju kaut kam labam, ka viens ir aizgājis uz priekšu un viņš man tur palīdz kārtot manu dzīvi. Es tāda patstāvīgāka paliku. Visi brīnījās, jo viņi domāja, ka, kā māsa gribēja, tā es darīju. Un viņa to juta laikam, jo pēdējā reizē, kad mēs šķīrāmies, viņa teica: “Zini ko, es laikam esmu tāda despotiska. Es dažreiz nemaz tev nejautāju, ko tu domā.” Tikko bija mirusi māsa, es saņēmu viņai adresētu vēstuli no tantes. Bija krievu valodā, jo laikam stingra cenzūra bija. Tik komiski rakstīta, ar tādiem simboliem, rakstīts tā, lai nesaprastu īsti, ko tas cilvēks saka. Viņa raksta, ka viņas māsa un dēls ir pie malkas cirtēja. Es nevaru saprast, kas tas par malkas cirtēju. Tas malkas cirtējs bija Ādolfs, kas nesa malku viņiem, lai varētu sestdienās, svētdienās krāsni kurināt. Tur varēja pārsmieties, bet man nebija līdz smiekliem, jo tā bija pirmā vēstule. Es tik šausmīgi pārdzīvoju. Es domāju, cik māsa būtu priecīga. Krievu valodā, laikam baidījās citā valodā rakstīt, lai vieglāka cenzūra būtu. Visas vēstules jau skatījās. Ilgi, ilgi es nevarēju samierināties, ka māsa nedabūja to vēstuli. Kara laikā nevarēja sarakstīties. Tikai 1945.gadā, kad karš beidzās, tad sāka rakstīt. Mēs it nekā nezinājām, nebija ne radio, ne avīzes. Ja tie, kas bija centrā no izsūtītajiem un dabūja kaut ko izlasīt, tad mums atrakstīja. Vai, ja aizgāja uz Igarku, tad dabūja jaunākās ziņas uzzināt, kā pasaulē iet. Kad varēja sākt rakstīt, mēs aizsūtījām telegrammas manai tantei – tēva māsai un mātes māsai vienai. Un atbildes dabūjām uz abām telegrammām. Māsa bija tik ārkārtīgi laimīga, ka viņa saka: “Es gandrīz sajuku prātā, kad saņēmu tās telegrammas.” Pēc tās ezerdzīves un māsas nāves es sāku dzīvot tādā zvejnieku kolhozā. Tā bija tāda sādža. Nevar salīdzināt, tad jau daudz labāk. 1950. gadā daudzi vīrieši atbrauca pie mums strādāt mūsu kolhozā, arī mans nākamais vīrs. Viņš Rīgā bija bijis cietumā 9 mēnešus, un tad viņu uz 10 gadiem izsūtīja. Tur viņiem bija daudz labāk kā cietumā. Un viņš rakstīja, lai tā sieva labāk brauc šurp pie viņa. Un viņu puika tur sāka iet krievu skolā, tur bija līdz 4. klasei skola. Bet tā sieva bija slima. Viņas slimība progresēja, viņai bija briesmīgas sāpes, tad deva kaut kādu morfiju vai ko, tādu baltu pulverīti, lai viņa nomierinātos, lai nebūtu sāpes. Mani liktenis saveda ar viņu kopā tāpēc, ka mēs tur latvieši viens pie otra bijām. Man bija tāds darbs, ka es gāju pa visām mājām, kur taisīja zvejas rīkus un pierakstīju, cik izpelnījuši cilvēki. Es biju tā saucamais учётчик, vēlāk paliku par кладовщик-касир, noliktavas pārzinis un kasiere. Kad viņa tur atbrauca, es jau biju noliktavas pārzine. Tur bija tikai kādi 200 iedzīvotāji tai sādžā, un mēs latvieši turējāmies tā ļoti kopā, ap 30 mēs tur varbūt bijām. Viņa tur dzīvoja, un es kaut kā biju iegājusi vienreiz. Man tik ļoti žēl viņas palika, jo viņa zināja, ka viņai jāmirst, viņai bija vēzis. Viņi bija braukuši uz pilsētu, bet tur bija pateikuši, ka pa vēlu operēt, ka nevar nekā. Un tad es gandrīz katru dienu viņu apmeklēju. Vēlāk viņu ielika tādā mazā slimnīciņā, kur tikai viena gulta bija, un tad es tur arī gāju. Beigās viņa nomira. Viņa bija šuvēja. Viņa bija brīvā, viņai jau nebija jāstrādā to, ko darīja citi. Viņa apšuva mūs visus, kas mēs gribējām. Viņa brīvprātīgi aizbrauca, jo viņa kā mežziņa un apcietinātā sieva tika padzīta no dzīvokļa. Viņu paņēma aizdomās par meža brāļu slēpšanu, bet vēlāk reabilitēja. Viņa tik ļoti gaidīja mani katru dienu. Man laikam tāds liktenis. Tagad arī, man visu mūžu ir tādi, kas man pieķeras un kurus es kaut kā pieradinu pie sevis. Un tā toreiz arī. Vienreiz dakteris uz mani par kaut ko bija nikns un teica, lai es ņemot viņu pie sevis, ja jau es tā daros. Es nezinu, ko es tur izdarīju vienreiz. Tad es kaut kā nenācu, un tad viņa lūdza tam dakterim, lai taču es nākot, lai atļauj nākt pie viņas. Tā es tur arī nācu, palīdzēju viņu mazgāt un paēdināt un šo un to, tāpat arī aprunājāmies. Un tas puika tur vienmēr nāca, bija salasījis kaut kādas odziņas vai kaut ko un gribēja pasēdēt pie mammas. Viņam bija 12 gadu toreiz, kad māte nomira. Viņš ļoti mīlēja savu māti. Viņi ļoti normāli dzīvoja, viss bija ļoti labi, bet tā māte nomira. Tās bēres bija tādas ļoti skumjas. Vajadzēja otrā dienā tūlīt glabāt, tāds bija likums toreiz, nezinu, kāpēc viņiem vajadzēja tik ātri steigties. 26. augustā viņa nomira 1952. gadā un 27. augustā apglabāja. Kapsēta bija kādi 100 metri no tās barakas, kur viņi dzīvoja. Mēs tā kā uz delnas visi tie iedzīvotāji. Otrā rītā es izeju un skatos, Ēriks iznācis pa durvīm un skatās uz to kapsētu. Viņš ārkārtīgi raudāja, viņš bija tik ārkārtīgi jūtīga un jauks zēns, un viņš tik briesmīgi pārdzīvoja mātes nāvi. Viņa viņam bija lielākā draudzene. Viņa arī bija norūpējusies par savu dēlu, ka tikai viņš paliktu labs un ka nesāktu ar citiem bērniem draiskoties. Tur jau tie krievi šausmīgi dzēra, un puikas arī sāka jau iedzert un smēķēt un visu kaut ko tamlīdzīgu. Kad tā mamma nomira, mēs iztaisījām tās bēres ar vienu kundzi, apģērbām viņu, viņa tik skaista kā tāds eņģelis izskatījās, tāda gaiši zila kleita. Bet viņai nebija zeķes un krekls līdzi. Un es taisni biju sev uzšuvusi vienu krekliņu un zeķes man bija un es viņai to uzvilku. Apģērbām viņu smuki, aizvilkām tādu palagu, lai smukāks izskats būtu tai barakā pašā. Tur sanāca tie cilvēki, kas mēs tur bijām, padziedājām kādus korāļus, tā kundze parunāja kaut ko kristīgā garā. Bija augusts un nebija nekādas puķes tur, tikai mazais baltais āboliņš. Un tad es liku Ērikam salasīt labi daudz to āboliņu. Mēs novijām vienu vainadziņu un krustu iztaisījām, un uz tā zārka uzlikām virsū, un to vainadziņu uzmaucām uz koka krusta. Tā viņu tur paglabājām, taisni saule rietēja. Tik skaists vakars bija, tāds jauks. Tā viņa tur palika ziemeļu zemē guļot. Viņa tik šausmīgi mīlēja savu dēlu un vīru, bija ļoti žēl šķirties, bet ko lai dara un tā tas iznāca. Un tad beigās iznāca, kad nāk tas mans nākošais vīrs un saka, ka grib man samaksāt par to kreklu un par tām zeķēm, ko es esmu tur iedevusi. Es saku: “Bet ko jūs darītu, ja jūs būtu manā vietā? Vai tad jūs ņemtu naudu, ja jūs man kaut ko dotu tādā bezizejas stāvoklī?” Un tā mēs tur sadraudzējāmies. Mēs jau bieži bijām kopā tie latvieši, sevišķi Ziemassvētkos. Salasījām visus latviešus, nekāda iedzeršana nebija, tēja tikai, katrs kaut ko atnesa, kādus pīrādziņus vai ko. Tad saklājām tādu tējas galdu, tad dziedājām Ziemassvētku dziesmas, un bija viena tāda kundze, kas mums drusku palasīja no “Jaunās derības” un tad bija tā ļoti svinīgi un jauki. Un tādas mazas dāvaniņas, cik tad nu mēs mācējām iztaisīt. Es zinu, ka Ērikam mēs kādas 3 vai 4, kas dzīvojām vienā istabā, noadījām vienus cimdus no zaķa vilniņas un kaut kādu vilnas dziju dabūjām, un tad katra savu rindu noadījām. Tā mēs tur pasēdējām un bijām kopībā. Tas Jānis – mans nākamais vīrs – bija svešāks. Tad nāca man avīzes no Latvijas, “Cīņa” toreiz bija laikam, un Jānim briesmīgi patika lasīt, tāpēc puiku vienmēr sūtīja pēc tā avīzēm. Puika atnāca, tad es viņam kaut ko iedevu ēst un tā, bet gluži badā mēs nebijām, nebija jau nabadzība tik briesmīga. Ar viņu varēja parunāties, viņš tāds labs bija, bet tad, kad pagāja viens gads pēc mātes nāves, tad tēvs viņu sāka atstāt. Tēvu sūtīja tur tālāk strādāt kādi 6 kilometri, bet viņš to bērnu neņēma līdz, jo tur kur vairāk koku, bija odi, kas līda un mocīja cilvēku nost. Briesmīgas mocības tās bija. Bet es jau jutu, ka nav labi tā, ka puika sāk ar citiem blēņoties un pat naktīs, jo tur bija gaišas naktis, tur bija visu laiku gaisma. Tad es redzēju, ka viņš palika tāds bezkaunīgs bišķīt, ar citiem puikām mēdījās, skrēja pie logiem un piedauzīja, ne jau tā briesmīgi. Viņš tai puiku bara gandrīz kā tāds vadonis bija. Bet man tādas aizdomas bija, ka viņš iemācīsies tur dzert un smēķēt, un tā arī bija. Viņš jau bija mācījies Latvijā, bet tur viņš nobeidza 4 klases. Tēvs gribēja, lai viņš mācās tālāk Igarkā. Un tur bija tik laipna tā priekšniecība, ka vienu daļu bērnus sūtīja skolā, aizveda viņus un ieveda internātā un atkal brauca pakaļ uz brīvdienām. Par internātu tēvam vajadzēja maksāt 180 rubļu mēnesī. Tad sāka baumas klīst, ka Ēriks ir dikti izlaidies skolā. Un man tā sasāpēja sirds. Es domāju – šausmas, kas tagad būs. Toreiz jau mums sākās tāda tuvāka iepazīšanās, un Jānis teica, ka viņš gribētu mani tā kā precēt. Bet es saku: “Vai tad Ēriks gribēs? Ēriks negribēs. Tu paprasi pa priekšu viņam, vai viņam nekas nav pretī.” Un viņš bija prasījis viņam, un Ēriks bija teicis tā: “Lai viņa nāk, bet lai atļauj man darīt to, ko es gribu. Lai viņa mani neierobežo.” Šausmas. Es tagad nezinu, ko darīt, man bail no tā puikas. Un es tagad kaut ko viņam uzticējusi biju, viņam bija jābrauc uz kaut kādu vietu kaut ko aizvest un kaut ko atvest man atpakaļ, bet viņš to nebija izdarījis. Varēja redzēt, ka nevar viņam uzticēties. Viņš bija tāds izklaidīgs. Varbūt, ka nebija visai laimīgs, ka es maisītos viņa dzīvē. Es ilgi domāju. Man vajadzēja braukt uz Igarku, tur man draudzenes bija jau aizbraukušas, tie bija tuvākie cilvēki, kas man bija, un es domāju – es ar viņiem parunāšu, ko viņas domā par to. Tad es teicu: “Labi, es izbraukāšu Igarku un tad es tev pateikšu vai es esmu ar mieru vai nē.” Es aizbraucu, un tur tāda Austra, viņa teica: “Jā. Tu taču esi tik viena, tev tak neviena nav, ne tev tuvinieki ne kā. Viņš tak ir labs cilvēks.” Es braucu atpakaļ. Mēs dzīvojām vienā mājā, un es redzu, ka viņš sēž pie galda un raud. Viņš domā, ko es viņam tagad teikšu. Es ieeju iekšā un saku: “Es zinu, ka man būs grūti, bet es esmu ar mieru. Kā ir, tā ir. Nesīsim to jūgu kopā.” Bet viņš bija tikko aizlaidis Ēriku uz skolu. Tur arī bija tā jocīgi. Tā internāta pārzine bija direktora sieva, kurai bija jau 80 gadu un viņa nevarēja tikt galā ar tiem puikām. Visādas nelietības notika tur – pudeles tika nestas tur, iemācīts dzert un smēķēt. Nāca Ziemassvētki, Ēriks jau vēl nezināja, ka mēs jau esam tik tālu satuvinājušies ar viņa tēvu. Mēs jau nevarējām vieni dzīvot, mēs bijām 3 sievietes kopā un viņš virtuvē, tur viņam bija tāda laža. Ziemassvētkos mēs tagad apprecēsimies, bet neviens nezin neko, tikai tās, kas ar mani vienā istabā. Uz blakus ciemu aizrakstīju Lilijai vēstuli, ka viņai jābūt par mācītāju. Atbrauc tad un tad un mūs salaulā. Reģistrējāmies mēs vēlāk janvārī. Viņa – labs ir. Vēl tagad man ir tāda lapiņa kaut kur izrauta, tāds ietinamais papīrs brūns un uz tā runa uzrakstīta. Un viens čiekurītis, ar ko toreiz bija izgreznots altāris. Tā visus latviešus salasīju, mēs 16 cilvēki sanācām kopā no visām būdām pie mums, jo mēs bijām paraduši Ziemassvētkus svinēt. Tagad svinēsim Ziemassvētkus, pa priekšu izdziedājām visas Ziemassvētku dziesmas, eglīte bija izpušķota un pat divi bērniņi bija piedzimuši. Es biju palūgusi Jānim, lai tādus lukturīšus uztaisa, tos mēs nolika atsevišķi. Tie Ziemassvētki tā kā būtu nodziedāti, tagad es aizdedzinu tās sveces divas. Kleita man jau bija Latvijā uzšūta no tēva dāvinātās drēbes, to es biju uzvilkusi. Un Jānim vienīgais krekls, to viņš izmazgājis un uzkārtojis tā kā vajag. Mēs abi nostājamies blakus, Lilija norunā to runu un es saku: “Tagad visi dziedāsim korāli “Pie rokas ņem un vadi”.” Tad mēs to nodziedājām visi, bet citi jau nesaprata, ka tās ir kāzas. Tur tāds Brunis no aizkustinājuma sāka raudāt, jo tur tā runāja, ka mums abiem ir grūti gājis, abi esam ļoti daudz zaudējuši, bet, ka tagad mēs gribam viens otram palīdzēt un gribam savu dzīvi savienot. Nu tās bija mūsu kāzas. Tāda Erna bija 2 brīnišķīgas tortes uztaisījusi. Bija kaut kāda loterija un es biju vinnējusi naudu, un es nopirku tādu vaļējo vīnu, tur tāds labs vīns bija, es kādus 2 litrus nopirku. Un pīrādziņi bija. Tad mēs sasēdāmies ap galdu un tad nu viņiem visiem palika skaidrs, ka tās ir kāzas. Erna lasīja vēl tautasdziesmas, kas saistītas ar kāzām. Pēc kādām pāris dienām atbrauca Ēriks uz Jauno gadu, uz brīvlaiku. Es vīram saku, lai viņš pasaka tam Ērikam, kas ir par lietu. Bet viņš nevar pateikt. Ērika un Elziņa – tās sievietes, ar ko es dzīvoju, aiziet pastaigāties, lai mēs varam izrunāties. Bet tas Jānis neko nesaka, viņš nevar pateikt, un man visu vajadzēja pateikt, kas par lietu. Ēriks tāds kluss, nekā nesaka, tā kā pieņem, kā nepieņem, nevar saprast. Es viņam biju noadījusi šallīti un cimdus un uzfrišinājusi viņa uzvalku un visu kaut ko tādu. Sāka tāda baumas klīst, ka nu viņš tāds labi paēdis un uzkopts izskatās, tad man tā kā tāds prieks vairāk. Bet tāds sastingums arī bija viņā laikam. Lai gan bija tādi momenti, ka viņš tā ne visai labi uzvedās un sāka iedzert, un es tik ļoti uztraucos. Tā it kā nebija mana dzīves sūtība, bet vienmēr savā darbā man ļoti patika cilvēki, ka es cilvēkiem kaut ko labu varētu izdarīt ar to savu privileģēto stāvokli. Cik es varēju, tik es palīdzēju. Piemēram, man bija nauda glabāšanā iedota. 1947. gada nāca naudas maiņa un palika viena diena, lai to naudu varētu saglābt, vajadzēja kaut ko nopirkt par to naudu. Es stāvēju rindā un sapirkos spirtu, apavus, drēbes. Ko es tik varēju dabūt, sviestu. Tad, kad es sapirku, es aprēķināju, cik katram bija. Kad viņas nāca no tiem ezeriem, kas man bija atdevušas to naudu, tad es uzliku uz tādiem papīriem, ko es esmu nopirkusi katram par tām summām. Tad atkal, ja viņām vajadzēja kādus apavus vai drēbes, bet viņas netika, tad es atkal sūtīju. Tā izpalīdzēju. Viena grupa bija kādus 200 kilometru no mums zvejā, bet tur neķērās un viņi bija badā. Un tad es biju priecīga, kas es varēju palīdzēt. Tur bija briežu transports. Mana māsa sākuma arī tur sāka strādāt, kad viņu izveda no ezeriem, es vēl tur paliku. Mana māsa bija gribējusi veltīt savu dzīvi, lai palīdzētu citiem. Un es domāju, ka man arī tas pats ir jādara. Tur jau faktiski tas darbs tāds bija, man bija jāgādā, lai aizsūtītu tai brigādei. Māsa arī bija tas pats учётчик. Bet viņa nomira 1945. gada maijā un to vasaras zveju nedabūja pārdzīvot, jo viņai tur tai dienasgrāmata arī ir, ka viņa baidījās no tās lielās mājas, kur 40 zvejnieku dzīvo, tas bija kādi 6 kilometri no tā ciema. Tur zvejoja ar motorlaivu 3 maiņās, katra maiņa pa 8 stundām uz Jeņisejas upes nevis uz ezeriem. Un viņai tur būtu vajadzējis aprēķināt tās kvītis, izdalīt naudu, ko viņi ir nopelnījuši. Viņa ļoti baidījās, bet viņa nemaz nedabūja tur tikt, jo viņa kantorī sāka strādāt. Viņa baidījās tāpēc, ka mēs nebijām pieraduši pie tiem daudzajiem cilvēkiem, mēs tā mierīgi dzīvojām. Nekas jau nebūtu, viņa jau ļoti labi būtu tikusi galā, bet viņa jau nesaprata. Tad iznāca tā, ka viņa nomira un es dabūju viņas vietā strādāt, kaut gan es krievu valodu arī tik labi nezināju. Jā, mani jau ļoti mīlēja tur. Es arī priekšniekam teicu, lai nesauc mani tēva vārdā, jo man ir tāds tēva vārds, ka viņš nevarēs izsaukt, es teicu, lai sauc mani par Margaritu. Tai kasē arī bija darīšanas bez gala. Tad tur nāca nacionāli saucamie, kas briežus ganīja, mums bija tur kādi 500 brieži kolhozam. Tie bija evenki vai čukči, vai ņenci. Viņi tundrā, taigā dzīvoja un viņiem bija čumi, kur viņi dzīvoja. Apģērbti bija briežu ādās. Tad viņi nāca tur norēķināties, bet viņi nemācēja nemaz rakstīt, ne rēķināt. Bet viņi juta – ja tu viņu esi apkrāpis, tad nedod Dievs. Un parakstījās ar tādu riņķīti. Ivanovi un Kilmagirski, kādi vien tik viņi nebija. Viņi brauca dziedādami, bet nevis tā, bet viņš kaut ko stāsta. Man kaut kā mūžīgi bija kaut kas jāpērk un jāsūta uz ezeriem. Tas bija mans darbs. Bet mūžīgi es biju no rīta līdz vakaram aizņemta. Tad vienu gadu es nestrādāju. Mēs pārcēlāmies uz Igarku. Es tikko biju apprecējusies, un mans vīrs dabūja reabilitāciju. Viņš bija jau dabūjis sen, bet mēs visu laiku nezinājām, ka viņam ir reabilitācija. Viņš dabūja pasi. Un tā kā es biju reģistrējusies ar viņu, tad es arī dabūju pasi. Mūs atlaida no kolhoza un mēs varējām aizbraukt uz pilsētu, jo tur mācījās mana vīra dēls Ēriks. Igarkā mēs nodzīvojām no 1954. gada līdz 1959. gadam. Vienu gadu es tur nodzīvoju bez darba un sāku šūt par lētu naudu. Es tā pašmācības ceļā iemācījos šūt. Neviens jau neskatījās, kas tu pēc specialitātes biji bijis, bet, kad darbu dabūja, tad bija labi. Tā mana draudzene dabūja darbu šūšanas artelī, un es gāju viņu apciemot. Viņa tur dežūrēja, nevis šuva. Un tad es visas vīlītes apskatījos. Tur bija tādi pus iesākti un pus pabeigti darbi. Tur skaistas kleitas šuva, tā kā tāds ateljē bija. Tad es tur skatījos. Man bija viena pašmācības grāmata. Bet es jau tā daudz nē, bet vienam otram. Bikses šuvu un kreklus Jānim un dēlam, darba bikses un šo un to. Tik daudz es zināju. Bet tur jau ienākums nekāds nebija. Tad es sāku strādāt bērnu silē par kurinātāju. Tur bija 4 krāsnis un milzīgi garas pagales, vairāk kā pus metru garas un smagas. Es tur sastaipīju roku. Tur bija pa nakti jāstrādā un es jutu, ka es ilgi neizturēšu. Un tad mani satika Lediņa kundze, viņa bērnu dārzā strādāja par muzikālo audzinātāju. Viņa bija ļoti pašapzinīga un ļoti drosmīga. Tad es tur sāku strādāt par saimniecības vadītāju. Es - un saimniecības vadītāja. Es nezinu, kā es tiku ar to visu galā, jo es jau nemācēju nevienu izkomandēt. Es pa lielākai daļai pati gāju uz tiem veikaliem, izrakstīju rēķinus. Tad man bija jāsastāda ēdienkartes. Man likās, ka es biju tāda bailīga, bet es centos būt noderīga kaut kā. Priekšniece bija krieviete, viņa mani ļoti atbalstīja un mīlēja. Es kaut kā mūžīgi pēdējā paliku, bērnus palīdzēju apģērbt, tad atkal nolikt gulēt un visu laiku tā darbojos. Un viņa teica: “Ko jūs tā visu laiku. Jūs taču vairāk strādājat par visiem citiem.” Mana draudzene Elza bija iekārtojusies par grāmatvedi vienā vietā. Tur bija tāds Filatovs, viņš bija no lēģeriem, bet viņš bija uz nāvi notiesāts par vienu dzejoli. Viņš bija dzejnieks. Mēs ar viņu kopā strādājām, es biju par kasieri, bet viņš bija par uzskaitvedi. Viņš apprecējās ar vienu lietuvieti un brauca prom. Elza teica, ka ies aprunāties ar viņu, lai viņš ieteic mani tanī darbā “Komunālo pakalpojumu kombinātā”. Un viņi mani ielika tur par tādu rēķinvedi. Tas man bija vislabākais posms, vislabākais turienes darbs. Es tur nostrādāju 3 gadus. Un pat noslēdza ar mani līgumu. Bija tāds likums, ja ar vīru noslēdz līgumu, tad ar sievu arī jānoslēdz līgumu. Tas man deva tik daudz, ka es varēju tikt atvaļinājumā par brīvu, kur es gribu. Ceļš pa brīvu. Beigās, kad mēs pavisam prom braucām, tad deva mums pa brīvu biļetes un konteineri, kur mantas salikt. Tā kā mums ļoti lielas privilēģijas bija. Man vēl Igarkā viens liels priekšnieks teica, lai es ejot uz Izglītības ministriju un prasot angļu valodas skolotāja darbu. Es aizgāju, un tur man pateica: “Mums tādus kā jūs nevajag.” Tā kā man ar to pietika, es nemaz te negāju otrreiz. Es zināju, ka es esmu nogurusi un nervi man ir beigti, un es nevaru vispār tādu darbu meklēt, kādu es gribētu. Kad es atbraucu uz Latviju 1959. gadā, mani nepierakstīja. Es jau baidījos, ka mani sūtīs atpakaļ. Es dabūju pasi tikai uz vīra pases pamata, bet man jau bija citi ieraksti tajā pasē, man jau bija cita kategorija tās pases. Vīru jau pierakstīja uzreiz, jo viņš bija reabilitēts. Bet es vēl nebiju dabūjusi to atļauju te dzīvot. Es laikam biju kaut ko aizrakstījusi, lai mani atbrīvo, bet vēl es nebiju dabūjusi to atļauju. Un tad es biju vienu laiku dikti izmisusi. Nebija jau tāda sajūta, ka atkal sūtītu prom, bet ne tu varēji strādāt, ne ko. Tad mani izsauca vienreiz uz čeku, man vēl tā zīmīte ir, kura istabā bija jāierodas. Tas bija laikam Raiņa bulvārī, tur tādi laipni bija un teica: “Nekas, nekas, ejiet mājās, drīz jums būs atļauja.” Tā es arī dabūju atļauju. Es gāju tur prasīt, ko lai es daru, ka mani nepieraksta, man milicijā teica, lai es tur griežos. Uzreiz nebija tā atļauja, bet tad vēlāk es dabūju, man piesūtīja to atļauju. Es biju aizgājusi uz miliciju, tur bija cita ierēdne un tā nepaskatījās un mani pierakstīja Mežaparkā. Mežaparka mēs pierakstījāmies pie radiņiem, tā kā man vairs nebija jāmeklē tā pierakstīšanās. Bez pierakstīšanās es biju kādu pusgadu.
Intervēja: Māra Zirnīte |
 |
|