 |
|
       |
Mūs kaut kādā skolā izmitināja un no kolhoziem brauca ar zirgiem pakaļ un katrs sev to darbaspēku izvēlējās. Pamatā mēs bijām sievietes ar bērniem. Bet katram kolhozam bija jāņem. Tad, kad mūs atveda uz kolhozu, mūs piespiedu kārtā bija jāizmitina. Nebija jau kur izmitināt. Kam bija lielākas mājas, kam bija divas istabas – tā bija lielā māja, tiem bija jāpieņem tie izsūtītie. Pēc tam ar laiku atbrīvoja un mūs visus izsūtītos salika vienā mājā. Man bija izglītība 1 klase. Krievijā tai laikā bija obligātā izglītība 4 klases. Nāca skolotāji pierakstīt skolniekus, kuri ir zem 4 klasēm, un viņiem obligāti bija jāiet uz skolu. Vispār bija izsūtīti kādi 25 vai 30 cilvēki ar bērniem, no tiem mēs bijām 2 meitenītes, kam izglītība bija tikai tā viena klase. Pārējie bija tie, kas negāja – maziņi. Tiem, kam bija pāri par 4. klase, tiem jau bija jāiet uz lauku darbiem. Mēs aizgājām. Krievu valodu jau nerunājām. Galīgi nezinājām. Mums saka, lai sēž klasē, gan jau kaut ko iemācīsies. Bērniem nevienam nebija savas drēbītes. Tas bija pirmais kara gads. Bērni nāca ar katru kurpi savādāku, ar tēva pufaiku utt. Būtībā tie bērni bija šausmīgi apģērbti. Brīvstundās viņi skraida, grūstās un sit viens otru. Mēs jau bijām pieraduši kā Latvijā – iet rociņās pastaigāties brīvstundā. Mūs tādas ieraudzīja divas gabalas – viņi tā kā vārnas mums bija virsū. Mēs pie tās sieniņas abas piespiedušās – skolotāja iznākusi redzēja. Viņa ieveda mūs skolotāju istabā. Vienkārši starp tiem bērniem mūs nevarēja atstāt – viņi bija tā kā mežonēni. Plēsa mums drēbes nost. Mēs jau nemaz nesapratām. Viņi lec un grūž, un vienkārši tajā haosā… Tad skolotājs, kā bija brīvstunda, tā nāca un mūs veda uz skolotāju istabu. Es nogāju trīs dienas tajā skolā un es mammai teicu: “Es uz skolu vairāk neiešu.” Un mamma vairs nevarēja mani piespiest. Nāca jau arī sniegs un mums jau arī nebija ko vilkt. Tā es skolā negāju. Tas bija pirmais gads Sibīrijā, kur nodarbojās ar lauksaimniecību. Tur vēl labību audzēja. Darbā bija jāiet, bet maksāt neko nemaksāja, bet arī tur neko nevarēja nopirkt – tur varēja tikai zagt. Tur ar kombainiem labību novāca – tas bija kaut kas jauns un šausmīgi nekvalitatīvi, puse vārpu palika uz lauka. Mēs gājām vākt tās vārpas un nesām mājās. Par to, ja noķēra, tad tiesāja. Bariņš pusaudžu un bērnu salasījās, viens pieaugušais nāca līdzi, un tad pamatā tie bērni tās vārpas lasīja. Vasarā bija tie lauksaimniecības darbi, bet ziemā latviešu sievietes gāja vētīt graudus – ar roku bija jāgriež tā mašīna. Priekšniece bija vāciete, arī izsūtītā. Viņa mūs mācīja, ka katrreiz, kad iet, lai paņem kabatā vai cimdā tos graudus un aiznes mājās, lai būtu ko bērniem uzvārīt. Citādi jau nebija ko ēst. Tur jau tikai mainīja drēbes un paladziņus. Tas bija par pienu un kartupeļiem, jo citu neko nepirka. Pirmā gadā jau bija vairāk tās drēbes un cik varēja atnest graudiņus. Dabūjām tādu veco laiku iekārtu, ar ko graudus samaļ putraimos un tad pa naktīm, pa kluso, lai nedzirdētu, visas tās izsūtītās pēc kārtas tos atnestos graudiņus pārtaisīja putraimos. Citādi jau tie putraimi bija tik veseli – tāpat veseli arī ārā izlēca, kuņģis nesagremoja. Nākošā gadā lasīja cilvēkus, kurus sūtīs uz ziemeļiem uz zveju. Bet ņēma tikai tos, kam bija lieli bērni. Es biju vēl tādā vecumā, kad vēl it kā nedrīkstēja. To vienu ģimeni, ar kuru kopā braucām vienā vagonā, tādi Snipīši, viņus ņēma un mūsu ģimeni it kā manis dēļ neņēma. Tad tomēr paņēma un mūs ar zirgiem aizveda līdz Jeņisejas stacijai un no turienes ar baržām, liellaivām aizveda pa Jeņiseju. Izsēdināja vienā vietā, kur jau bija tāds neliels krievu ciematiņš. Mēs tur dzīvojām teltīs krastmalā, pēc tam uzcēla baraku, kur dzīvot ar vāciešiem kopā. Tā bija telpa kaut kur pāri simts cilvēkiem. Tur mēs pārlaidām vienu ziemu. Tur bija šausmīgi grūti un šausmīgs bads. Tā bija vissmagākā vieta, kur mēs bijām. Tas bija 1943. gads. Vācieši no bada apmēram puse izmira – Pievolgas vācieši. Būtībā mēs visu laiku bijām ar vāciešiem kopā. Latvieši nenomira neviens. Darbs bija tāds – pa Jeņiseju pludina kokus un tos kokus, kas ir krastmalā izmesti – tur jau nav nekādu koku materiālu, tur jau ir tundra – sievietēm lika tos baļķus ar laužņiem izcirst no ledus, izcelt un atvest. Tad bija vai nu celtniecības materiāls vai malka. Veda ar kamaniņām iejūgušās. Būtība tas viss bija primitīvais darbs. Uz pavasari no mums, kas bijām palikuši no izsūtītajiem, organizēja uz Hatangas upi, jo bija pieprasījums. Arī organizēt jaunu kolhozu ar zvejniecību. Bija tāds viens vācu vīrietis pagadījies, skolotājs, viņam sieva bija krieviete, un viņš uzņēmās priekšsēdētāja amatu. Tā kā mamma bija par grāmatvedi strādājusi, grāmatvedība viņai bija zināma, tad viņa uzņēmās par grāmatvedi. Tad pienāca viens amerikāņu kuģis, jo upes bija tik dziļas, ka jūras kuģi varēja ienākt iekšā. (Varētu būt, ka tas kuģis bija amerikāņu palīdzība krieviem. Ziemeļos bija tikai amerikāņu produkti. Amerika pieveda ar saviem kuģiem caur Atlantijas okeānu.) Tad mēs braucām kādas trīs nedēļas, bet galīgi līdz tai izmitināšanas vietai mūs neaizveda ar to jūras kuģi. Mūs pārlika uz liellaivām, tur apmēram bija kādi 200 cilvēki. Ieveda tādā vietā, kur neviens nedzīvo – galīgi tukša vieta, un saka: “Tagad kāpiet ārā.” Vācieši visi sacēlās, ka nekāpšot ārā, ja neviena neesot. Lai kāpj ārā arī kāds krievs, kas pavada un organizē. Tie neviens negrib kāpt, tikai izlikt tos izsūtītos un cauri. Tad izsauca mammu un priekšsēdētāju uz pārrunām. Viņi atnāk un saka, ka jākāpj ārā, ka pēc trim dienām atvedīšot produktus. Aizbrauks līdz Hatangas centram, kas ir tāda mazpilsētiņa. Bet satiksme ir tikai pa gaisu vai pa ūdeni. Sacēlās vētra, kuģis nevarēja atnākt, tie trīs dienu produkti bija noēsti un septiņas dienas palika bez ēdamā. Vācieši no tā bada taisīja pašnāvības. Nezin jau, vai būs vai vienkārši atstāja, lai nomirtu badā. Nekur jau nevar aiziet. Ir centrālā upe. Lai tiktu līdz centram, kur varētu kaut ko dabūt, pa ceļam ir daudz mazās upītes, bet tām pāri nevar tikt, jo mums nebija nekādas laivas, absolūti nekāda transporta. Tad vienā vakarā skatās – viena laiva no kaut kurienes bija atsējusies un peld pa upi. Tas priekšsēdētāja puisis, kuram bija kādi 16 vai 17 gadi, bet tas jau skaitījās liels, pieaudzis, viņš un vēl viens puisis divatā metās peldēt līdz tai laivai. Viņi tika krastā un bija viena laiva, lai varētu aizbraukt un tos priekšniekus bukņīt. Mēs visi badā, cilvēki taisa pašnāvības. Bērniem nav ko dot ēst, tikai sēnes. Būtībā pēc tam jau tajā vietā, kur mūs izsēdināja no sākuma bija grūti, bet tur jau bija kartiņu sistēma, kaut ko jau zvejoja, kaut kāda nauda bija. Kaut ko varēja piezagt, kāds kādu zivi varēja ielikt kabatā, bet par to sodīja. Viena no latvietēm zivis tīrija un sālīja tādos lielos brezenta traukos. Tās aknas un tos kuņģīšus meta ārā, tad mēs no tā spiedām eļļu un kolosālus ēdienus taisījām. Zivis jau oficiāli nedrīkstēja, bet tas jau bija metams ārā. Viņa jau pašķiroja tās lielās, kuras bija pilnas ar zivju eļļu, veselīgas. Mēs uz viņu bāzes tad cepām un vārījām. Par kartiņām deva amerikāņu produktus – tur bija sausie kāposti, sausie burkāni. Krievu produkti tur nebija. Amerikāņu baltā maize, kas bija kā švamme. Strādājošiem bija 700 gramu maizes dienā, nestrādājošiem – 300 gramu. Kilograms cukura, sviests un putraimus un mannā. Mamma kā jau latviete savas latvietes iekārtoja – viena latviete bija par veikalnieci, Viņai jau bija jāatskaitās, bet mamma palīdzēja grāmatvedību vest, jo viņai jau nebija tāda specialitāte. Tur, godīgi sakot, palika dzīve labāka. Tos amerikāņu maisus, kur milti bija atvesti, nebija jānodod. Mēs no tiem šuvām kreklus un kleitas. Tur ir ziemeļu tauta, kas ģērbjas ādās. Viņi dzer šausmīgi stipru tēju. Pret tēju varēja iemainīt briežādas zābakus. Tā mēs sākām labāk dzīvot. Mamma brauca uz centru, tad viņa izcīnīja, lai atsūta kaut kādu skolotāju, ka bērniem taču ir jāmācās. Lai līdz ceturtajai klasītei būtu. Bērnu bija daudz, vāciešiem arī. No pirmās līdz ceturtajai klasītei atsūtīja tādu krievu skolotāju, jaunu, kas tikko augstskolu beigusi. Tādus nosūtīja obligāti, kur jāstrādā. Tā nu es tikai tur sāku mācīties. Tas jau bija ar apmēram četru gadu izlaidumu. Mamma tur centrā arī vecāko māsu sarunāja par grāmatvedi mācīties. Tur centrā jau bija septiņas klases, tad jau tur es varēju turpināt mācīties. Tad es saslimu un mani paralizēja. Neviens nezin, ar kādu slimību. Tur jau slimnīcas nebija un dakteru nebija, tikai medmāsas līmenī. Kaut arī man vēl nebija dokumentu, es skaitījos izsūtītā. Tad mammai atļāva specdienests mani izvest uz lielāku centru – uz Dudiņku, uz Jeņisejas krastu un aizvest tur uz slimnīcu. Tagad tikai es tā bieži padomāju, ka varbūt tas bija Dieva liktenis, ka mani paralizēja un es varēju izbraukt no turienes, citādi es paliktu galīgi bez izglītības. Visi jaunieši jau būtībā palika ar to izglītību, kādu viņi šeit bija dabūjuši. Visiem bija jāstrādā. Mēs pateicoties mammai, ka viņa bija grāmatvede, kontaktējās ar visiem, brauca uz tiem centriem – viņa jau varēja kaut kā ierīkot. Citādi jau tev nav atļaujas un tu nedrīksti kustēties no tās vietas. Tādā veidā mani aizveda uz slimnīcu tajā Dudiņkā. Tur pamatā bija latvieši, kas bija dakteri un slimnīcās ļoti daudz strādāja. Mamma mani atveda, bet viņai bija jābrauc atpakaļ. Tā es paliku slimnīcā un nogulēju kādus trīs mēnešus. Dabīgi, ka tai manai paralīzei jau neko daudz nelīdzēja, bet tur tie dakteri bija latvieši un nodaļas vadītāji bija latvieši – viņi mēģināja vismaz kaut kā pabarot. Katru dienu tur bija tās masāžas – nu, kāda līmeņa viņas tur bija?! Man bija roka un bišķiņ kājas paralizēta. Kājas man atgāja, mugura atgāja. Tā kā bērnu trieka. Bet es neko neslimoju, man ir grūti saprast, dakteri arī nevarēja pateikt. Tur tad es paliku. Bija tāda paziņu Jankoviču ģimene. Viņai vīrs bija bijis prokurors Daugavpilī. Papus Daugavpilī strādāja un arī viņi bija Daugavpilī, tā kā viņi bija kolēģi. Tā Jankoviča kundze bija ļoti laba. Es tik ilgi tajā slimnīcā guļu un man ir tik šausmīgi, es sāku raudāt un caurām dienām raudu. Tā Jankoviča kundze mani paņēma pie sevis. Viņa strādāja par feldšeri, bet meita bija klavierkoncertmeistare – viņi bija tāda muzikāla ģimene. Viņa tur diriģēja un bija tāda pašdarbība. Tur bija klubs uzcelts. Viņa jau tik tālu bija, ka viņai atļāva tur dzīvot. Tā viņi mani paņēma pie sevis un es atkal varēju turpināt mācīties. Tad es gāju vakara skolā. Tad es iestājos darbā par grāmatveža mācekli. Tas bija Noriļskas kombinātā. Tā Dudiņka bija tā, caur kurieni visas preces pieņēma un sūtīja uz Noriļsku, kur bija tie lielie kombināti un tie lēģeri. Tā es tiku pie vidusskolas. Bet izsūtīta es biju, uzskaitē es biju, katru mēnesi bija jāiet atzīmēties. Skolā bija vairāki vācu bērni. Vakarskolā mūs no sākuma nepieņēma. It kā tas nav ar likumu aizliegts, bet tas bija vietējais likums, ka mums bija jāstrādā, nevis jāmācās. Skolā tevi nepieņem – tu dokumentus iesniedz, bet saka, ka nav vietu. Aiziet krievu bērns – viņam ir vieta, pieņem vienu, otru, trešo. Aizeju es – nav vietu. Beidzot mēs sākām rakstīt Staļinam vēstules, jo tā bija tāda vietējā pašdarbība – viņi darījās ar mums, kā gribēja. Mēs rakstījām Staļinam, ka pēc konstitūcijas visi drīkst mācīties, nevienam nav liegts un ka nevienam par tēva grēkiem nav jāatbild. Apmēram uz kādu novembri tās vēstules atnāk. Mēs jau caur cilvēkiem viņas sūtam, jo pastā jau viņas pazūd. Aizsūtam un mums atļauj. Mums bija viens krievu puisis, nu perfekti gudrs, bet viņš bija cietumā sēdējis. Viņam neļāva mācīties. Tad vēl bija viens vācu puisis un es – mēs visi trijatā rakstījām Staļinam tās vēstules, lai atļauj. Nu kaut kādā centrā tās aizgāja, jo tomēr atļāva tas skolas direktors mums mācīties. Bet grūti – sešas dienas tu strādā 8 stundas un vakarā ej uz skolu, jo tu jau esi 3 mēnešus palaidis. Tie vājākie visi atkrita. Mēs trijatā nobeidzām to skolu, bet kāda tur izglītība – dokuments tikai. Bet būtībā es to vidusskolu beidzu un gribējās izrauties no tās galējās perifērijas. Domāju par augstskolu. Noriļskas kombināts skaitījās ļoti perspektīvs Krievijas mērogā, un bērni, kas mācījās tur, tie bija augstskolās jāpieņem bez konkursa. Tā kā es arī strādāju tajā kombinātā, tad man bija tā izziņa, kaut es arī biju izsūtītais, ka mani jāpieņem ir augstskolā ārpus konkursa. Tā es aizbraucu uz Krasnojarsku, kas ir jau liela rajona pilsēta. Citur nekur nepieņem, tikai tajā meža tehnikas institūtā. Tur bija 3 – medicīnas institūts, pedagogu un meža. Pateicoties tai izziņai, jo zināšanas man nekādas nebija, ko tad varēja iegūt tanī vakarskolā, es iekļuvu institūtā. Gāju uz ķīmiķiem, neizgāju konkursu, atzīmes bija sliktas. Mazs konkurss bija uz mežsaimniecību un uz meliorāciju – tie bija kopā. Tā es pārgāju uz to mežsaimniecības fakultāti un biju tīri priecīga. Pirmo gadu man iedeva kopmītni, bet nākošos gados vairs kopmītni nedeva, jo komjaunatni sadala, bet es neesmu komjauniete, man nedod. Man ir kaut kur jāiet īrēt to gultas vietiņu. Mācījos uz stipendiju, ar stipendiju bija tā gultas vietiņa jāsamaksā. Akurāti dzīvojot varēja iztikt. Tā es nobeidzu. Tad Krievijā bija tā, ka, kad tu nobeidz augstskolu, tevi sūta un uz turieni tev ir jābrauc strādāt. Sūta uz galīgām tādām perifērijām, kur neviens negrib ne dzīvot, ne strādāt. Man bija jābrauc uz Čitu, kas ir aiz Baikāla. Es nevienam neko neteicu, es braukšanas naudu nesaņēmu, izdarīju tā, lai nesaņemtu, paņēmu diplomu uz rokas, iesēdos vilcienā uz Maskavu un atbraucu uz Latviju. Tā mani neviens nemeklēja. Paldies Dievam! Nekādi parādi man nebija, es neko nebiju aizņēmusies. Kad atbraucu uz šejieni, arī jau negāja tā gludi. Nedrīkstēju te dzīvot, man bija jādabū atļauja, ka mani drīkst pierakstīt. Es esmu latviete, bet viņiem šito pasu numuri bija pierakstīti, kas ir specuzskaitē. Pirmo gadu es aizgāju zeķu fabrikā par pieņēmēju strādāt, diplomu noslēpu un teicu, ka man ir tikai vidusskolas izglītība. Tad aizgāju uz mežierīcības kantori – tur visi ir latvieši. Aizgāju pie priekšnieka – viņš saka: “Nu, šodien es nevaru, nākošgad.” Tā ir tāda mežierīcības ekspedīcija. Viņa bija it kā krievu pakļautībā. Tā bija tāda ekspedīcija, kas visu laiku pa komandējumiem braukā. Tā es nostrādāju tur visus 30 gadus un laimīgi beidzu.
Intervija ierakstīta 16.06.2000., Jēkabpils rajonā, Saukas pagastā |
 |
|