 |
|
       |
Citi, kad aizsūtīja uz Sibīriju, raudāja, ka tur palika govis un palika tas, es domāju, tā, kā tad es par šito varu raudāt, par to mantu, ko tad lai es daru par cilvēku, ka man vīrs ir beigts, pazudis, paņemts projām, ko tad lai es tad daru, ja es par mantu raudāšu. Un tā es neesmu nekad, varbūt tāpēc, ka es nekad pati neesmu saražojusi neko, viss ir iedots, varbūt tāpēc. Bet vai visi bij paši saražojuši, to es nezinu, bet es zinu, ka dikti par to pārdzīvoja, kam tie īpašumi bija. Tie apstākļi citādi, vai nu tas, kur viens bij, vai kur pieauguši bērni bij – viņš tos 200 gramus saņēma, tad viņš saņēma sev un viņš to izlietoja. Bet man, piemēram, bij (un tāpat citiem vienam otram bij) mazi bērni un vīratēvs 86 gadi, un es tikai vienīgā saņēmu tos 200 grami, mums bij jādala uz visiem, tas jau atkal pavisam kas cits ir. Tā kā tā atšķirība jau ir katram. Un mēs tai pašā sādžā dzīvojām, izsūtīti vieni un otri. Arī no Sibīrijas es zinu, piemēram, to, ka nevienam krievam nedrīkst ticēt. Nevienam, lai viņš kāds būtu. Ja viņš arī negrib melot, viņam tā darbojas fantāzija, ka viņš izfantazēs kaut ko. Piemēram, mēs gājām 30 kilometri uz pilsētu. Un tur tai pilsētā, mēs gājām latvietes uz turieni, mēs ņēmām no turienes, надомник [mājās strādājošais] saucās, darbus, ko adīt. Tad, kad krievietes sēdās atpūsties, tad mēs pa to laiku adījām. Un tad par to mēs saņēmām astoņi kilogrami miltus par tiem darbiem – trīs džemperi pa mēnesi bij jānoada. Un tad mēs nesām tos darbus atdot un atkal paņemt dzijas jauniem darbiem. Un tad, kad mēs gājām, mēs nesatikām ne laupītājus, ne cietumnieki, mums nekas nekrita virsū, ne vilki, absolūti nekas, mēs to ceļu nogājām, mēs neko nesatikām. Krievietes uz надомник negāja, viņas gāja atkal savās darīšanās, bet, kad viņas nāca mājās, tad viņas stāstīja debesu brīnumi, kas viņiem klupuši virsū un kas ir bijis, un kā viņas ir izbēguš’. Nu vienkārši viņām darbojās fantāzija dikti, nu ko viņi var darīt cilvēki. Nu bija cietumnieki tur izlaisti, nu kāds tas termiņš atkal bija, kad viņus tur atbrīvoja, bij viņi izlaisti, bet tur neviena nebij. Nu nebij neviena. Tāpat vilki, nu vilki varbūt kaut kur bij, bet taču negaidīja tie vilki viņus, kad viņi bariem gāja. Viņas jau tā negāja pa divi, trīs, kā mēs gājām, viņas jau gāja vairāk kopā. Viņi jau ļoti bailīgi bij, ļoti bailīgi. Bet kā viņas nāca mājās, viņas visas bij satikušas un bij bēgušas, un bij izbēgušas. Mums vienīgais gadījiens, bij tāda Medna, arī izsūtīta, viņa bij vīra brālēna sieva, un viņai bij zelta zobi daudz. Un viņa bij bijusi pilsētā, bet nezin kāda gadījienā viņa viena pati bija. Nākusi atpakaļ un braucis viens vīrietis ar vērsi, un teicis, lai viņa sēžās iekšā. Viņa ir iesēdusies un braukuši, runājušies. Un kaut kā, ko viņš viņai bij tādu divdomīgu izteicis, vai viņa nebaidās, kaut kā tā. Un šī uzreiz no tām ragavām ārā un krūmos iekšā, un prom no bailēm, ka viņš viņu var nokniebt. Bet viņš jau tā droši vien nemaz cilvēks nebij domājis. Tad tā bij, bet viņa ar bij diezgan bailīga tā vispār. Un visādi gadījās. Daudz kas ir bijis, kādi gājieni ir bijuši. Mēs jau, kad gājām uz pilsētu, tad tik pa nakti, vienā naktī aiziet, otrā naktī pārnāk. Un ir bijis tā, ka tiec līdz vārtiem, riņķī sādžai, mums bij 200 mājas sādžā un visapkārt bij sēta un vārti, un, kad tiec līdz vārtiem, iemokies vēl iekšpusē, tad nokrīti sniegā un vairs tu nevari, vairs nav spēka, pēdējais ir izlikts. Vienreiz eju uz pilsētu pa ceļu, kur bij tādi tīkliņi priekš moškas, mazā moška, tādi mazi, melni. Mums agrāk Latvijā viņi nebij, bet tagad viņi ar ir. Un tur tagad tīkliņus liek virsū uz sejas, lai neēd, viņi dikti lien, sevišķi acīs viņi lien, nevar no viņiem glābties. Maziņi, sīki, mazi, melni. Tas ir no krievu valodas, es nezinu viņiem nosaukumu, latviski kāds viņš ir. Bet tagad viņi parādījušies tāpat kā hvosti, kur tās divas astītes, tie agrāk nebij, bet tagad ir parādījušies. Tie ar tādi palieli dzīvnieciņi un viņiem ir divas astītes, tie ar tagad ir, bet agrāk viņu nebij, tā kā viņi ir ievazāti sakarā ar visiem šitiem, braukšanām šurpu turpu. Es eju un es apsedzu to seju ar šito, man ēst gribās, no rīta agri izgājusi, noņemu to tīkliņu nost. Nāk atkal no otra ceļa uz šito ceļu viena sieviete, sākām runāt un runājamies, parunājamies, un nu ejam pa to ceļu runādamās. Un viņa saka: “Vai tad jums nav bailes vienai iet?” Nu viņai tas gājiens tādu īsu gabaliņu būs, bet man vēl līdz pilsētai. “Vai ta jums nav bailes vienai iet?” Es saku: “Nē, ko tad es baidīšos.” Viņa saka, nosist var un kaut ko šitā te. Es saku: “Es nebaidos, es jau protu tā, ka ar mani nekā, ka viņš mani sit, es to dabūšu novirzīt.” Un es gāju un es to tīkliņu biju aizmirsusi tur, kur sēdēju, un es viņai teicu, ka aizmirsu tīkliņu. Nu nekas, gan jau, te jau nebūs tik daudz, pilsēta nāk tuvāk. Nu labi, es neeju pēc tā tīkliņa. Tagad nu mēs ejam abas divas divatā. Es šitā pasaku, viņa tik dikti uztraukta, lai tik es eju pēc tā tīkliņa. Es redzu, ka viņa ir nobijusies. Nu es griežos ar atpakaļ. Vai es aizgāju līdz tam tīkliņam, es nezinu, bet es vismaz ļāvu viņai tikt uz priekšu. Viņa, ko kājas nes, skrien pa to ceļu. Viņa ar buršanām, ar visu šito nodarbojās un viņai bailes no manis paliek. Viņa no manis nobijās, ka es tā pateicu, ka es tā protu izdarīt. Un man jau drusku bij atkal no viņas bailes, tāpēc es arī tā teicu. Visādi jau ir gājis, visādi tie piedzīvojumi ir bijuši. 1946. gadā bij iespēja bērnus sūtīt atpakaļ un tai jaunākai no šitām meitām es pateicu par to, un viņa man pirmais prasīja: “Vai tur āboļi ir?” Es saku: “Jā.” “Un ko ēst arī ir?” Es saku: “Jā, ir.” Nu tad vairs nebij noturama, braukt un cauri, un vairāk nekā, ka jābrauc. Viņa dzimusi 1938. gadā – jaunākā, un vecākā 1936. gadā. Tad bija iespēja sūtīt, un mamma pieprasīja no tejienes un tad es viņas aizsūtīju ar bērniem. Sūtīšana jau ar bij interesanta, mēs no turienes nevarējām sūtīt, mums neļāva komandantūra sūtīt. Mēs jau bijām visu laiku zem komandantūras, katru mēnesi brauca mūs pārbaudīt, un mēs nedrīkstējām uz otru sādžu ar iet, pa kluso tikai, tā nē. Par Sibīriju jau daudz atkal ir ko stāstīt. Tad mēs strādājām uz bietēm, rudenī tas bij, septembrī. Cik mēs bijām, mēs visi viena brigādē bijām uz biešu lauka, un tad pa kluso norunāja, visas jau nevar braukt tos bērnus vest, katrai jau gandrīz bij. Tiem jau, kam nebij bērnu, tos jau aizsūtīja tūlīt projām uz ziemeļiem, Noriļsku, Igurku, tur tos aizsūtīja, un palika tikai tās sādžā, kam bērni bija, kam bērni, un ļoti veci cilvēki. Mēs prasījām pa priekšu komandantūrai, lai atļauj aizvest uz Krasnojarsku, no Krasnojarskas tā sūtīšana bij, tur tos bērnu vāca kopā tāda Lūša kundze, bet bij arī Dravnieks, man liekas, Latvijā – tas atkal te viņus pieņēma. Viņi bij nokārtojuši to lietu, ka varēja sūtīt, bet izrādījās jau vēlāk, ka tie atkal dabūja pērienu par to, ka viņi to bij darījuši. Tad mēs paslepus gājām, nākošā stacija nebij Arčinska, bet Taruķina bij uz Krasnojarskas pusi, tad mēs gājām pa mežā ceļiem, kur mēs nekad nebijām gājuši, un naktī, vakarā izgājām un tas vilciens gāja no rīta agri uz Krasnojarsku. Un mēs gājām tur pa tiem mežiem, pa tādiem meža celiņiem iebrauktiem pa nakti, un mēs tak aizgājām uz to Taruķinu. Tad nozīmēja mani un tādu Priedīša kundzi, tad mēs abas divas vedām visus tos bērnus, kurus sūtīja. Viņai bij divi zēni, kurus viņa sūtīja, un man bij divas meitenes, bet mēs ņēmām arī tos citu bērnu, par visiem atbildējām. Un tad tai Taruķinas stacijā mēs aizgājām un tad mēs bijām mazlietiņ par agru, es nezinu, par cik, bet par agru, vilciens vēl nenāca. Un tad mēs tur uz grīdas gulējām, kamēr vilciens nāca. Dežurants mūs uzcēla, un tad mēs gājām uz to vilcienu bez biļetēm, bez nekā, un vilcienā iekšā mūs nelaida, jo vilciens pilns, pārpildīts, tad uz trepītēm mēs stāvējām. Un bij tāds slapjdraņķis, nāca slapjš sniegs, bērni priekšā uz tām trepītēm un mēs šitā turējāmies pie tiem dzelžiem, un es tik domāju, kaut tikai tās rokas nepārsaltu tā, ka viņas vairs nejūt, ka es varu noturēt, jo, ja es velšos, tad tie bērni ar visi noripos. Ne jau nu visi, bet tie, kas man bij priekšā, un viņai ar atkal bij tāpat. Vēlāk ielaida kādus bērnus iekšā, kaut kur bij izkāpuši kādi ārā, tad tai tamburā var kāpt, tad pie pašām beigām mēs laikam tikām tai vagonā. Un tā mēs tos bērnus aizvedām uz turieni. Mēs aizbraucām tur, tad mēs sameklējām to Lūša kundzi, tā bij tur centrā, man liekas, ka tā bij viesnīca, kur viņa bija. Tad viņa mūs aizsūtīja, tur ir kurlmēmo skola 8 kilometri no Krasnojarskas, uz turieni ar tiem bērniem. Izrādījās, ka tai kurlmēmo skolā visus tos bērnus savāca, tur jau daudzi veda bērnus. Un, starp citu, manai vecākai meitai tagadējais vīrs ar bij tur tai pašā, bet ne jau tur viņi sapazinās, tur viņi skraidīja un bija kā jau bērni, bet tas jau bij vēlāk daudz, kad viņi atkal sapazinās. Cik tur ar bij brīnišķīgi, brīnišķīgi skati! Tur bij augšā kalnā tā kurlmēmo skola un lejā Jeņiseja tecēja. Un bij tāds attālums, kad mēs no augšas skatījāmies, lejā ziedēja puķes, visas tādas vienādas, apaļas. Un tad mēs nokāpām lejā, interesanti, kas tās par puķēm. Nokāpām lejā – kāpostgalvas tās bij. Bet tai lielā augstumā izskatījās kā puķu ziedi. Skaisti, ļoti skaisti tur ar bij, arī Sibīrija bij skaista. Un es brīnos, ka krievi tik briesmīgi baidās no tās Sibīrijas. Ka jau neko nezin, tad bailes ir, bet faktiski, ja tā normāli brauktu dzīvot, nekas briesmīgs jau tur nav. Normāli. Man ir tāda iedoma varbūt tik, ka es izprotu to dzīvi vairāk, tur kā tas viss ir un kā tas nav. Man viena biedrene brauca ar no Sibīrijas, viņa arī te izsūtīta, un viņa braukusi vilcienā ar vienu krievu virsnieku kopā, un tas prasījis, kāpēc latvieši tik ļoti ir ar tiem krieviem neapmierināti. Nu viņa teikusi, pats pirmais jau tas, ka mums nebij atslēgas un tagad mums visur ir jāliek atslēgas priekšā, nav neviena vietiņa, kur mēs varētu atstāt bez atslēgām. Tad viņš teicis, ka tā jau ir gan, ka tas ir viens no iemesliem. Neviens nekā nezin, tikai tā pa virsu. Piemēram, es vienreiz braucu no šejienes uz Sibīriju, un stacijā ieeju un nododu tur bagāžu. Un viņš man saka, kas pieņem to bagāžu, kaut kā tur iznāk runa, viņš jau neies suņu valodu mācīties un suņu valodā runāt. Es saku: “Ziniet ko, man liekas, ka jūs esiet tas, kas suņu valodā runājiet, jo visa krievu inteliģence jau runāja franču valodā, tātad jūs runājat suņu valodā.” Ka tā ir tā suņu valoda. Dusmīgs bij. Tas bij stacijā Rīgā. Es jau viņiem visu uzreiz pasaku. Vienreiz uz tirgus tirgoju ābolus, un pienāk un rakņājas, kā jau parasti, to labāko. Es saku: “Kā tad jūs pie komunisma domājiet, jums tikai vajag un citiem nekā nevajag, kas tas par komunismu, pie komunisma visi ir vienādi.” Un otrs ir tas, ka tie ir mani āboli. Man aizrādīja vienreiz, ka es citiem dodu dārgāk, citiem lētāk. Es saku: “Vai tie ir jūsu, tie tač ir mani, kā es gribu, tā es daru.” Es jau visur kur tā tieši runāju. Es arī neslēpu tad, kad jau bij tas slēpjamais laiks, ka es esmu izsūtīta. Man lika direktore, kad iesāka rudenī stundu, ka vajag to stundu iesākt ar šito sociālo padarīšanu, visu mācību, ka tā pirmā stunda jāiesāk. Es saku: “Nē, jūs ziniet, kas es esmu, ka es esmu izsūtītā, un es tā nevaru iesākt. Jūs paši to vislabāk ziniet un jūs paši to arī dariet.” Es sāku stundu, ar ko mans darbs, bet ar šitādu aģitāciju es tač stundu nesākšu. Nu es domāju, ka nu jau slikti, bet nekā. Vēl desmit gadus gaidīja uz mani, kad es atgriezīšos. Ko pieņēma darbā, to pieņēma tikai tā, ja es atgriezīšos, ka tad jāiet prom. Tas bija tajā pašā latviešu ģimnāzijā Arčinskā, pedagoģiskā skolā. Kā es iesāku? Pie manis nāca un aicināja. Es jau negribēju iet, par cik jau es krievu valodu ar neesmu nekur mācījusies, tikai pašmācības ceļā. Tur bij agronome, viņa vīru pazina jau un caur viņu tad arī es iepazinos, un viņa aicināja, lai es eju viņai palīgā. Tad pa priekšu es kā laborants strādāju, palīdzēju, un tad vēlāk viņu atlaida un man vajadzēja strādāt. Viņa nevarēja ar direktoru sadzīvot, viņa bij poliete un viņa bij ļoti tāda uzstājīga, asa diezgan. Viņa nebij izsūtītā, dzimusi viņa tur nebij, bet Krievijā vispār bij dzimusi. Viņa bij ļoti daudz darījusi priekš tās skolas, iekarojusi zemi un apstādījusi, tur puķes bij daždažādas un viss kaut kas tur bija. Daudz es nenostrādāju, no 1963. līdz 1967. Tad jau bija izsūtījums beidzies tad jau varēja brīvi nestrādāt. Es pirmo reizi atbraucu Latvijā 1957. gadā, nebij kur palikties, jo es redzēju, ka visi baidās ļoti. Un arī saprotu to, ka baidījās, jo kur kādam bij kāda saskarsme ar šitiem cilvēkiem, tie jau tika tūlīt atkal novēroti, un kas zina, kāds liktenis viņiem būs. Visi jau baidījās un es tā jutu, ka visi tā kā no manis raustās. Nu tad es arī nepaliku, es braucu atpakaļ. Es tā nodomāju – tur es varu zemē ielīst un dzīvot zemļankā. Tur jau neviens nekā neteica, ja tur kādā grāvī vai kur izrakumus taisīji, sev kādu būdu, bet šite jau tā nevarēja, šite jau prasīja visu ko tā kā vajag, pat jūrmalā ņēma policija ciet tādu, kas staigāja pidžamās. A tur jau staigā vienalga, kā tu gribi, vaļinkos ej uz teātri. Un tad es atgriezos tur. Es nebraucu izlūkot, bet es atbraucu un redzēju, kāds stāvoklis ir. Brīva es biju, bet kur es palikšu. Man jau pat meita vecākā ar bij tā, ka viņa gribēja iet uz lietišķo, bet viņa nevarēja, viņa no izsūtītās ģimenes, viņu jau tur neviens neņēma pretī. Un arī te, kad viņa jau beidza pedagoģisko, bet tad jau viņa bij drusku gudrāka, viņa nebij uzdevusi visus tos datus, un tad, kad tā direktore uzzinājusi, kad viņa bij beigusi, viņa teikusi, ka nekādā gadījienā viņa nebūtu viņu uzņēmusi, ja viņa būtu zinājusi. Tie apstākļi jau tādi bij. Tagad jau to nemaz cilvēki nesaprot, kā tas ir bijis. Es 1967. atgriezos Latvijā. Un, redziet, kā ir – pirms kara mēs gājām Anneniekos pa kapsētu ar vīru un es teicu tā, ka vajadzētu mums te ieņemt kapavietu. Viņš tāds tīri dusmīgs bij, viņš parasti tāds ļoti mierīgs bij, man mamma vēl kreņķējās, ka viņa nekad nevar izvest uz naidu, uz strīdēšanos. Un viņš saka: “Kas to zina, kur būs kuram jāmirst, un tagad mēs kapavietu pirksim.” Tā viņš izteicās. Un tagad ir tā, viņa tēvs ir aprakts Sibīrijā pie Arčinskas, viņa māte ir Harkovā mirusi, viņa māsa ir Amerikā mirusi un viņš ir lāgeros pie Urāliem, katrs savā debespusē. Redz, kā tas ir, vai nu tie vārdi ir liktenīgi, nu kaut kas taču ir.
Intervēja: Māra Zirnīte |
 |
|