 |
|
       |
Tur es satiku vienu klasesbiedru, kurš nedabūja klases izlaidumu sagaidīt, jo tika aizsaukts uz leģionu. Mūs tur ielika tādā aplokā zem klajas debess. Lietus lija, vēss. Ēst deva, bet maz. Tie gūstekņi bija latvieši, ārsti un sanitāri bija vācieši. Un tad man atkal nācās meklēt, kā dabūt vienu sasirgušu latvieti uz slimnīcu. Tie vācu ārsti bija lāga cilvēki – inteliģenti. Kad nu šie manīja, ka es labi runāju vāciski arī par to sanitāro būšanu, tad viņiem šķita, ka ja nu reiz ir latvieši laukumā, tad vajag pāris latviešus arī ambulancē. Paņēma vienu latviešu ārstu un mani kā sanitāru. Tā es tiku ambulancē strādāt un dabūju labāk ēst. Kad to laukumu likvidēja, mūs pārveda citur. Mums bija tādi telts fragmenti, ka četri cilvēki varēja patverties. Tos vācieši mums izmānīja un atdeva savējiem, tad gan bija galīgi bēdīgi. Man bija tikai viens brezenta gabals kaut kur šķūnī pievākts. Reinzemē redz, tad bads draudēja, jo nebija laukstrādnieku. Tāpēc vāciešus, kuri ir laukstrādnieki un dzīvojuši Reinzemē, tos, pēc komisijas, protams, gribēja laist vaļā. Dažiem bija tāda doma, ka būtu jātiek tikai pie amerikāņu komisijas izstāstīt, kas mēs tādi esam, un mēs tūliņ tiktu vaļā. Es tad jau zināju, ka mani vecāki bija izbēguši no Rīgas, caur Liepāju ar kuģi devušies uz Franciju, un pēc tam uz Reinzemi - uz Koblencu. Tā nu arī es domāju – velns, kāpēc nē, uzdošos par laukstrādnieku. Mēs laikam kādi trīs vai četri latvieši braucām tiem vāciešiem līdzi. Ar smagām mašīnām nonācām Koblencā. Un tūlīt nākamā dienā pie atlaišanas komisijas. Tie vācu darbveži, kas izpildīja anketas, tie bija draudzīgi. Beidzamajā teltī tur, kur bija paši amerikāņi, tur bija tāds garš galds. Vienā galā bija viens žīdiņš, otrā - tāds gara auguma kungs, dūšīgs ar melnām brillēm un ķiveri galvā. Es viņam noliku papīrus priekšā un teicu: “Es runāju angliski.” Tad viņš, paskatījās uz papīriem un atbildēja: “Es atkal runāju latviski. Kurā divīzijā bijāt – 15. vai 19.? Vai nebijāt Arāja grupā?” – viņš tūlīt prasīja. “Nē, nē,” – teicu, bet tas nelīdzēja. Uzrakstīja “Block C” – tas nozīmē – tie, kas ir neuzticami un jāpatur gūstā. Tur bija vācieši, kuri bijuši nacistu partijā, SS vienībā. Viņam pietika, ka latvieši un bijuši 15.divīzijā. Tautietis, latvietis – viņš bija 1905. gada emigrantu dēls. Bet tie vairums bija komunisti. Tad mūs novietoja tādā laukumā. Un tur bija slikti ar ēšanu, es uzpampu no bada un nonācu slimnīcā. Kad to vietu pārņēma francūži, tiem, kas bija uz laukuma, kādas 3 dienas nedeva neko ēst. Slimnīcā gan deva. Drīz man tas uzpampums nogāja un tiku aizsūtīts atpakaļ uz laukumu. Tur man ar ēšanu atkal bija slikti. Kādreiz dabūja vienu kartupeli pa dienu, - tad rīvēja un vārīja zupu veselu litru. Citi ēda zāli. Kopīgi vien kafiju un maizi deva. Amerikāņi dažreiz izsniedza makaronus. Bet tur bija tā, ka ūdeni varēja dabūt un kaut kādus skalus, un tad uztaisīja mazu uguntiņu, no konservu bundžas uztaisīja ēst kā krāsniņā, visādi tur ņēmās. To jau ņirgājās: tad, kad izsniedz maizi, tad no viņas vāra putru; izsniedz miltus, tad no tiem cep maizi. Lai tikai būtu ar ko nodarboties. Nu ja. Bet tad francūži sadomāja, ka to laukumu jālikvidē un jāsūta visi uz Franciju, tāpēc salādēja mūs vagonos. Kamēr stacijā vilciens gaidīja, citi laida konservu bundžas pa logiem ārā, lai ielej ūdeni ko padzerties. Bet es nodomāju – viena izdevība paziņot. Tā es dabūju nolaist pa vagona augšējo lodziņu vienam dzelzceļniekam tādā striķītī iesietā bundžā zīmīti ar vecāku adresi, lai nogādā, ka es esmu dzīvs un gūstā. Bet nebija laika uzrakstīt, ka mūs ved uz Franciju, jo es nezināju, kad vilciens sāks kustēties. Viņš apskatījās, ieraudzīja zīmīti un paņēma bundžu. Sargi jau bļāva, bet viņš aiztipināja prom. Viņš manīja, kas par lietu. Vecāki to zīmīti bija dabūjuši. Es viņu biju adresējis vienai skolas biedrenei, kura dzīvoja tanī pilsētā, kur vilciens stāvēja, lai tad viņa nogādā tālāk. Un tas viss bija noticis. Tas vilciens mūs aizveda pie Biskajas līča un apstājās vienā mežā. Un tur bija riņķī zaldātu ķēde. Kad izlādēja mūs ārā, viens mans tautietis teica: “Nu ja, šaus nost tā kā Biķerniekos.” Bet tā nebija. Aizveda mūs uz tādu lielu fabriku korpusu un tur nomitināja. Nāca tādi jauni francūži cauri un jaunākus zaldātus sauca līdzi, tos aizveda aiz stūra un smagi piekāva, pat laikam kādu nosita. Mums pie formām bija tie Latvijas vairodziņi, un kad francūži nāca pie mums, es viņiem teicu, ka mēs neesam vācieši, bet latvieši. Tad viņi mūs nesauca līdzi. Pēc kāda laika mūs atkal aizveda uz speciālu laukumu kopā ar tiem neuzticamajiem vāciešiem. Un tad, kad veda uz turieni, es piegāju vienam virsniekam klāt un teicu, ka mēs esam latvieši, mēs neesam vācieši. Uz to viņš atbildēja: “Jā, paciešaties. Atbrauks atkal krievu virsnieki un jūs tiksiet mājās.” Un tā nu, kad lika pieteikties visiem, kuri ir no Krievijas, mēs visi latvieši pieteicāmies. Kādi 5, varbūt 8 bijām. Tas francūzis negribēja mums ticēt. Bet viens no latviešiem bija saglabājis padomju pasi. Mēs smējām – viņš karoja SS vienībā ar padomju pasi kabatā. Tad gan tas francūzis taisīja lielas acis, jo tanī pasē bija kādās 12 valodās teikts, ka tā ir padomju pase. Mūs aizveda pie vārtiem uz vienu kantori, tur sēdēja divi jauni glauni ģērbti krievu virsnieki. Un francūži stāvēja tiem riņķī un smaidīja, un izprašņāja mūs. “Kas jūs tāds?” “Latvietis.” “Kur dzimis?” “Rīgā.” “Gribiet braukt mājā?” “Gribu.” “Labi. Brauksim caur Franciju.” Tad viņi iesēdās glaunā limuzīnā un aizbrauca. Bet franču sargi dalīja mums cigarešu galus, iesēdināja mūs smagās mašīnās un aizveda kādus 50 kilometrus tālāk uz lielu muižu, kur parka malā vācieši bija uzcēluši barakas. Tur mūs izsēdināja un pateica, ka mēs vairs neesam gūstekņi. Tajā vietā varēja gulēt gultās, protams, bez kādiem palagiem, tikai ar segu. Arī ēdināja spēcīgi un varēja staigāt riņķī. Tas bija Sarkanais Krusts. Pēc kādas nedēļas mums iedeva civilās drēbes. Mēs skaitījāmies brīvi, bet prom iet nevarējām. Braucot caur Parīzei, preču stacijā bija jāgaida vienu nakti. Viena cisterna tur, šķiet, bija ar vīnu, to nakts laikā izsmēla pustukšu un piedzērās. No rīta tur bija strādnieki, un tie prasīja: “Kas jūs? Krievi?” “Jā, krievi,” teicām. “Jūs braucat tur uz nometni un jums nav ko ēst?” Kad atbildējām apstiprinoši, tad viens salasīja no biedriem naudu, sapirka tās garās baltmaizes un sieriņus un visiem atnesa. Tā otrajā rītā mēs turpinājām ceļu, - mums tā nometne kaut kur pie Versaļas bija. Vienā mazā stacijā vilciens atkal apstājās, varējām izkāpt ārā, un es iegāju tajā stacijā iekšā. Tur - viena glauni ģērbta dāmīte, jaunkundzīte. Smaida. Es smaidu pretī. “Jūs negribiet kaut ko ieēst?” – viņa man jautā. “Jā, bet man nav naudas,” – atbildu. Lai nāku līdzi. Pārveda mani pāri tādam laukumiņam,- tur tāds glauns bārs, kur virsnieki feinās uniformās. Viņa pasūtīja man vienu alu un vienu konjaku, kad uzreiz mans vilciens iesvilpās. “Oi!” - es angliski runāju, teicu - “My train.” “O, jā, jā. Bet dzeriet, dzeriet,” – viņa man atbildēja. Nu un tad es laikam notēloju īstu krievu – to konjaku, tad to alu un tad tā rikšiem devos atpakaļ pāri laukumam. Padevu viņai roku, jā, pateicu paldies. Un tad mūs aizveda uz tādu lielu nometni, arī tur bija vācu barakas. Naktīs no tās vietas pa gabalu varēja redzēt Parīzes gaismas. Tā bija vācu celta nometne, bet pārraudzīja tad jau krievi, - tur vāca kopā visus krievus – civiliedzīvotājus un gūstekņus. Mēs bijām vieni no pirmajiem, kas tur ieradās. Reiz ienāca viens krievu pulkvedis un prasīja, vai nav sanitāri. Es kopā ar citiem latviešiem tūlīt pieteicos. Mūs novietoja speciālā sanitārbarakā, kur bija arī zobārsta kabinets. Bija jānes ēdiens slimniekiem, kas tur gulēja tādās telpās, ko sauca par palātām. Tur bija arī zobārsts - francūzis, es ar viņu sapazinos. Viņš gribēja, lai es viņa kabinetu uzkopju. Viņš bija ļoti laipns. Pie viņa nāca tāda brūtīte, bezgala skaista jaunkundze. Es lūdzu, lai viņa manus zobus izkontrolē, bet viņa neatrada nekādu vainu. Atvaļinājumu arī dabūjām, bet tā kā naudas nebija, tad mēs varējām tikai uz Versaļas pili aizkulties. Mēs divi bijām. Aizīkšķojām turp ar vienu amerikāņu džipu, apskatījām pili un tāpat ar amerikāņiem atbraucām atkal atpakaļ. Bet mums nebija nekāda jēga, jo mēs raustījāmies, ka amerikāņi varētu dabūt zināt, ka esam bijuši vācu armijā. Mums redz bija tās vācu armijas apliecības. Tās paturējām, jo baidījāmies palikt bez nekā, - tas bija vienīgais pierādījums, ka esam latvieši. Kad sataisīja atkal ešelonu, lai brauktu tālāk uz Austrumvāciju, tad franču zobārsts brauca līdzi kā Sarkanā Krusta virsnieks. Mēs - sanitāri bijām slimnieku vagonā, tur bija drusku ērtāk dzīvot. Kad vilciens uzbrauca uz robežas, tas apstājās. Un es domāju – būtu es saticis vienu latvieti un dabūjis zināt, kas ir noticis, es nebūtu braucis tālāk. Bet mēs domājām, ja paliksim – mūs atkal tūlīt ieliks aiz dzeloņdrātīm. Mēs jau nezinājām, ka ir mirušie. Domājām, ka visi ir aizsūtīti mājās. Daži vācieši uz robežas izleca un aizgāja atpakaļ. Bet mēs aizbraucām, un mūs aizveda uz Vitenbergu, kur mūs nometināja vienā milzīgā vācu kazarmā. Tur bija arī civilie krievu gūstekņi. Tiem neļāva staigāt uniformās, jo bija gūstekņi bijuši – tā bija valsts nodevība. Viņi visi vēlāk nonāca Sibīrijā. Un tā mēs tur atkal tāda grupa ietaisījāmies virtuvē – ēdamzālēs grīdas mazgājām. Tās bija milzīgas – tās ēdamzāles, un mums vajadzēja pēc katra maltītes galdus notīrīt un visu izmazgāt. Par to mēs dabūjām pieēsties līdz kaklam – kubuliem biezputru. Mēs tur bijām vismaz mēnesi, ja ne vairāk. No šādas dzīvošanas man pazuda tā apātija, bija vairāk domāšanas un kļuvu neuzticīgāks. Tur bija viena nopratināšana. Viens tulks un viens čekists pratināja. Prasīja tikai: “Latvietis? Kurā divīzijā dienējis?” un cauri. Tad izdeva katram vienu papīrīti, kur bija krieviski uzrakstīts – latvietis ar tādu un tādu vārdu tiek sūtīts uz NKVD filtrācijas nometni Bretļitovskā. Un apakšā bija liels NKVD zīmogs. Tad atkal pateica, ka sūtīs mūs tālāk, aizveda mūs uz staciju un iekāpām lopu vāģos. Es biju ielikts pie leišiem, bet es izdiņģējos no latviešu vagona vecākā un tā atkal tiku pie saviem čomiem. Pēc kādas dienas tas ešelons sāka kustēties, mums šad un tad izsniedza kaut kādu pārtiku. Dabūjām čuguna krāsni, ko kurināt, jo tas jau bija 45. gada rudens. Gāja lēni tas vilciens. Un beigās ar to pārtiku kļuva švakāk. Pēdējā poļu stacijā pie robežas bija galīgais “Štop”, jo poļi nedeva lokomotīves. Kura lokomotīve pāriet pāri robežai, tā atpakaļ vairs nenākot. Pārtika izbeidzās. Ešelona vadītājs pateica: “Jūs variet darīt, ko jūs gribiet, man nav.” Bet uz blakus sliedēm stāvēja vilcieni – kartupeļi, autodaļas, kādreiz atkal durvju kliņķi. Veda uz Krieviju. Mēs kaut ko paņēmām, aizgājām uz tirgu, pārdevām poļiem un tad nopirkām ēdamo – tā dzīvojām. Mēs pat vienreiz vienu zābaku pāri nocēlām. Un tad bija tā, ka šur tur stacijās bija iznākusi saruna ar poļiem, tie teica: “Ko jūs, dullie, brauciet uz Krieviju? Tur aiz robežas pat zāle vairs neaug. Šeit vēl kaut ko var sagrābāt ēdamu.” Tas mūs pārliecināja, ka Polijā ar mums pārāk slikti neapiesies. Un tādēļ radās doma, ka vajadzētu laisties tomēr uz rietumiem. Mēs bijām 5. Pierunājām arī vienu seržantu, kuram viens no vecākiem bija polis un viņš mācēja poliski, krieviski un vāciski. Viņu mums vajadzēja līdzi, lai varētu saprasties, nerunājot vāciski. Beigās piekrita, jo viņam jau arī nebija, ko ēst. Vēl viens latviešu puisis arī gribēja, bet pēdējā brīdī viņam aptrūka dūšas, palika vagonā. Un tā mēs vienu vakaru aizgājām ar pendelēm uz staciju, iekāpām pasažieru vilcienā un braucām uz rietumiem. Un saproties, kas mums bija palīdzējis – tā bija čeka! Papīrītis, ko mums visiem izdeva bija krievu burtiem, bet tos poļi parasti nemāk, tāpēc nesaprot, kas tur rakstīts. Saprot vienīgi to, ka tanī lielajā štempelē ir tie burti NKVD – tos viņi saprot. Tiklīdz pagrūž to papīru šiem zem deguna, tā viņi roku pie cepures un lasās prom. Viņi domā, ka tā ir dienesta apliecība. Redz, šitādā veidā mēs bez jebkādas maksāšanas izbraucām cauri visai Polijai – no austrumu robežas līdz pat rietumu robežai. Viens no mums bija dzirdējis, ka jāiet uz rietumu sūtniecībām. Tāpēc iebraucot Varšavā, pārējie palika kafejnīcā, bet es un vēl viens gājām uz amerikāņu sūtniecību. Tas otrs bija gūstā strādājis, zortējis amerikāņu drēbes, tāpēc viņam bija perfekta amerikāņu forma, tikai bez nozīmēm. Amerikāņu sūtniecībā atbildēja, ka neko nevar mums atbildēt, tāpēc gājām uz angļu sūtniecību. Mēs viņiem teicām, ka mēs esam bijuši darbos Francijā. Tagad mūs sūta uz Krieviju un tā kā uz Latviju neļauj braukt, tad un mēs negribam braukt. Mēs gribam atpakaļ uz rietumiem. Un angļiem mēs piemetinājām: “Jā, mēs gribam par jūrniekiem.” Sākumā mums teica - „Labi”, tomēr viņam jārunā ar priekšnieku, bet viņš teica „Nē”. Pa nakti mēs kaut kur gulējām tādā puspagrabā, tas piederēja vienai tantei, kura par lētu naudu izīrēja pārgulēšanas vietas salmos strīpā uz grīdas. Tur bija arī poļi, kuri teica: “Ko jūs, dullie! Brauciet taču uz ostām. Tur ir darbs.” Uz Gdiņu. Nu un nākamā dienā, mēs aizgājām uz staciju. Tur mūsu poļu valodas pratējs vispirms izprasījās, vai nav kāds vilciens uz Rīgu vai vismaz uz Liepāju. Nebija. Nu tad braucām uz Gdiņu. Vilciens bija pārpildīts. Bet mēs jau bijām kļuvuši tik droši, ka kādreiz iebraucot vienā pilsētā, un atrodot, ka stacija, kurā gribējām pārgulēt ir pilna, uzgājām uz perona, iekāpām pirmajā vilcienā, pēc divām pieturām izkāpām, tukšā stacijā pārgulējām un no rīta atkal braucām tālāk īstajā virzienā. Jo viss tas bija par brīvu tās apliecības dēļ. Vilciens reiz bija tik pilns, ka mēs pa logu sarāpāmies mazā mājiņā iekšā. Vispirms trīs un pēc tam, kad saspieda tos, kas tur jau bija priekšā, tad vēl tie divi. Un citi lamājās, ka netiek uz mazo mājiņu. Tur jau sēdēja viens virs otra. Kad jau braucām iekšā Gdiņā, atnāca viens kontrolieris ebrejs. Viņš mācēja krieviski un izlasījis mūsu papīrus, teica : “Paga, jums taču jābrauc uz otru pusi.” Bet redzēdams, ka viens ar pieciem drūmiem tēviņiem galā netiks, noteica: “Nu labi, tad, kad kāps ārā.” Tas, ka viņš tā pateica, bija ļoti laipni no viņa, jo, redz, kad brauc iekšā stacijā, tur ir visādas sliedes, tāpēc vilciens iet ļoti lēnām. Tad nu mēs izlecām, pārkāpām pār sētu un bijām pilsētā bez jebkādas kontroles. Kad gājām garām jūrniecības mājai, teicām, lai mūsu poļu valodas pratējs aiziet un noprasa, kur pa nakti var lēti palikt. Bet viņš tur bija saticis kādu poļu kapteini un viņi sākuši sarunāties par to, kur Latvijas flote palikusi un kas noticis ar admirāli Spādi. Kad viņš pēc kādas stundas nonāca lejā, uz mūsu jautājumu: „Kā ar tām naktsmājām?”, atbildēja: „Vai, to es aizmirsu.” Tā nu viņš gāja atpakaļ un uzzināja, ka ir tāda Sarkanā Krusta patversme, kur var gulēt par brīvu vai ļoti lēti. Trīs naktis tur varēja gulēt un tad bija jāreģistrējas pilsētas valdē. Vienu rītu mums piedāvāja darbu – ogles izlādēt, tā nopelnījām naudu. Kad aizgājām uz pilsētas valdi, dabūjām zināt adreses latviešiem, kuri tur bija aizķērušies kā bēgļi. Starp tiem bija viens Baltijas vācietis – kurpnieks no Liepājas, kas tagad strādāja milicijā. Viņš viņiem par brīvu laboja zābakus un tā dabūja ēdienu. Viņš solīja divus no mums ierīkot milicijā pie malkas zāģēšanas un produktu nešanas. Pārējie dabūja darbu pie viena latvieša – vecāka vīra, kurš pelnījās ar to, ka vilka no meža ārā sadragātas mašīnas, no trijām uztaisīja vienu veselu un pārdeva. Es strādāju milicijā. Kad pats milicijas priekšnieks, viens armijas leitnants, mums prasīja, kas mēs tādi, teicām: “Latvieši, bijām vācu laikā izsūtīti darbos uz Franciju, tagad mūs sūta uz Krieviju, bet mēs uz Krieviju negribam.” “Ak, negribat uz Krieviju braukt? Un gribat te strādāt?” “Jā, gribam.” “Nu tad labi, strādājat.” Pasaki tikai, ka negribi uz Krieviju braukt – ar to poļiem pietika, jo viņi nāvīgi nīda krievus. Milicijā mēs pusgadu nostrādājām. Sākumā mēs gulējām tādā telpā, kur viņi glabāja ieročus. Tur bija divstāvu gultiņa. Vēlāk mēs bijām vienā citā telpā, bet tad mūs atkal noveda atpakaļ. Caur citiem latviešiem iepazināmies ar pirmajiem Latvijas jūras kapteiņiem, ko vācieši kara laikā bija pārcēluši uz Dancigas ostu par ločiem. Viņi zināja visus mīnu ceļus, kas bija jūrā. Tāpēc bija vienīgie, kas varēja kuģi dzīvu un veselu ievest un izvest no Dancigas ostas. Viņi bija vienkārši palikuši, kad ienāca krievi, savukārt tie bija ļoti priecīgi, jo citādi viņi nevarētu to ostu lietot. Poļi bija iedevuši labu dzīvokli, kapteiņa pakāpi, un tā viņi turpināja strādāt un apmācīt jaunos poļu ločus. Uz Lieldienām ieveda vienu galīgi piedzērušos amerikāņu jūrnieku. Poļi sadomāja, ka būtu izdevīgi to amerikāni vest atpakaļ uz kuģi, tad jau kaut ko dabūtu no viņiem. Un tā kā tie miliči paši angliski nemācēja, tad mums bija jāiet līdzi. Aizgājām uz kuģi, mūs aizveda pie stūrmaņa, un tie poļi teica: “Tagad tu pasaki viņam, ka jūsu matrozis ir piedzēries, izsitis vienu skatlogu un tamlīdzīgi. Mēs viņu aizturējām, tomēr nesodījām un tagad atvedām atpakaļ.” Es nodomāju, ka tā man nekāds labums neatleks, tāpēc teicu tam virsniekam tā: “Jūsu matrozis bija diemžēl mazliet par daudz iedzēris un iegrūdies vienā logā, kurš saplīsa. Milicija viņu aizturēja, bet tagad atvedām viņu atpakaļ. Mēs tikai gribētu zināt, vai mēs kaut kādā veidā neesam jūsu tiesības pārkāpuši, tādā gadījumā mēs atvainojamies.” “Nē, nē. Viņš samaksāja par to logu?”- viņš man atbildēja. “Jā, viņš samaksāja.” “Nu jā, tad ir viss kārtībā.” Tiem poļiem es teicu: “Jā, viņš tiks disciplināri sodīts.” Un tad, protams, mēs uz tā kuģa dabūjām cigaretes un paēst pusdienas. Tas amerikāņu matrozis teica, ka tos poļus viņš satikt negrib, bet mūs grib. Un tad mēs satikāmies vēl pāris reizes. Mēs arī aizvedām amerikāni pie latviešu loču kapteiņa. Par to tad viņš un viņa biedrs mums iedeva drēbes. Nu mēs varējām izstaigāt ostu no viena gala līdz otram. Līdz tam poļu sargi mūs raidīja ārā, jo mēs bijām kaut kādās pusvācu un pusprivātās drēbēs ģērbušies. Nauda mums nebija. Uz pavasara pusi, mēs jau bijām labāk sapazinušies ar tiem jūras kapteiņiem. Viņi zināja katru kuģi, kas Dancigas ostā ienāca un izgāja no tās. Zināja uz kura zviedru kuģa ir kāds latvietis un kur nav. Viens, ar kuru mēs vairāk iedraudzējāmies, ielūdza vienu jaunu latviešu matrozi mājās un mūs sapazīstināja. Un mēs ar viņu tik ilgi runājām un iedzērām, kamēr sarunājām, ka nākamajā dienā mēs aizbrauksim uz Dancigu un, ja tā lieta ies, tad viņš mūs noslēps kuģa kravas telpās oglēs un mēs brauksim pāri. Nākamā dienā diemžēl uzradās miliči un teica, ka viņi rekvizējuši govi, kura nu jāved uz milicijas muižu, un vienam no mums jāiet līdzi. Tad es teicu latviski savam draugam, kurš bija ļoti dūšīgs: “Ej līdzi un, kad ieiet mežā, prasies krūmos, tad laidies prom uz staciju. Viņi nevarēs tev pakaļ dzīties, jo viņiem ir tā govs.” Viņš, protams, nebija tik varmācīgi rīkojies, bet bija piedāvājis naudu. Tas milicis bija teicis, ka viņam ir brālis, pateicis adresi un iedevis brālim zīmīti. Pats bija apgūlies zem koka. Mans draugs diemžēl to brāli nebija mājās saticis, tāpēc viens pats laidies uz staciju. Tad mēs aizbraucām uz Dancigu, aizgājām uz ostu, un tad bija jābrauc ar mazu kuģīti pāri kanālam, lai tiktu pie tā zviedru kuģa. Jaunais matrozis teica, lai mēs viņu pagaidām. Kad krievu kareivjiem darbs beigsies, tad mēs sarunāsim tālāk. Kad mēs atbraucām atpakaļ, tur pie kuģīša piestātnes sauszemes pusē bija ostas milicijas ēka, tad pēkšņi viens otrā stāvā bļāva pa logu skaļā balsī - “Gute Raise!” Tas ir “labu ceļu”. Tas bija viens no mūsu miličiem, kurš bija atbraucis ciemos pie sava brāļa un nojautis, ka mēs nu laižamies prom no Polijas, sirsnīgi saprata mūs. Jo četri miliči kādus mēnešus agrāk bija mēģinājuši tikt uz rietumiem, braucot ar vilcieniem cauri krievu zonai. Divi no viņiem tika cauri, jo labi mācēja vāciski un bija uzdevušies par vāciešiem. Divus atsūtīja atpakaļ. Tā ka viņi paši nebija sevišķi sajūsmināti par nākotni. Bet tagad viņš nokāpa malā, un mēs vēl tur pasēdējām krodziņā un ap pusnakti mēs pārbraucām pāri, un viņš teica: “Pagaidiet būdiņā, tā ir uzgaidāmā būda, es aiziešu uz to kuģi. Tad es vēlāk nonākšu, pateikšu, kāds tur ir gaiss.” Un tanī brīdī pienāk milicijas patruļa un prasa tiem poļiem: “Ko jūs te gaidāt?” “Jā, te nāks tāds kuģis uz Dancigu,” – poļi atbild. Pienāk tas kuģītis, viņi jau uzkāpj. Mēs domājam, ko nu. Tagad mums milicija prasīs. Mēs tur tā kā apguļamies uz soliem – it kā mēs ārzemju jūrnieki, kas iedzēruši. Tad viens milicis uzreiz saka: “Eh, brauksim mēs arī pāri,” un viņi iekāpj kuģī. Un tad nonāca mūsu matrozis un teica, lai pēc piecām minūtēm kāpjam uz kuģa un ejam uz pakaļgalu. Pēc piecām minūtēm mēs to arī darām. Uz kuģa pie uzejas vienā pusē stāv viens matrozis, otrā pusē kaut kāds stūrmanis ar baltu cepuri. Abi nevienu vārdu nerunā. Uzkāpām un mierīgi aizejam. Pēkšņi viens svilpiens no muguras, mēs – neko. Tad tas latviešu matrozis ieveda mūs tādā mājā, kur ir stūres mašīna. Uzreiz ieradās zviedru matrozis un kaut ko prasa. Latvietis viņam kaut ko atbild un pakrata galvu. Viņš bija teicis: “Mēs te apmaināmies precēm.” Tā ir tādā lieta jūrnieku starpā, kur viens otram pa kājām nemaisās. Viņš mums teica: “Lieniet iekšā tajā lūkā, tur ir smalkās ogles, rāpieties uz priekšu, pie mašīnlūkas sienas būs silts. Ierokaties oglēs un guliet.” Tā mēs arī izdarījām. Tur ir tādas ventilācijas lūkas, tāpēc gaisa bija daudz. Ogles nevar tā turēt nosprostotas, jo tur var tvaikot gāzes. Viņš mūs apgādāja ar cieto maizīti, ūdeni un visu. Pat papirosus deva. Un tā mēs smuki gulējām, nebija jāstrādā neko. Es tikai zinu, kad bija divas stundas pagājušas, kuģis bija jau ceļā. Mēs apsveicām viens otru, jo zinājām, ka mēs esam ārā no poļiem. Mēs tikai domājām, ka tagad tam nabaga mūsu stūrmanim nu var iznākt mazliet šmuce, jo šie bija redzējuši, ka mēs uzkāpjam augšā. Tam stūrmanim todien bija prasīts: “Nu cik tad tev ir to brīvpasažieru līdzi?” Viņš bija teicis: “Nav neviena.” Malmes ostā kuģis iebrauca Debesbraukšanas dienā. Tanī dienā neviens nestrādā, tādēļ neviens nelikās par mūsu kravas telpu ne zinis, zviedri nokāpa malā. Sardzē bija atstāts latviešu matroža draugs. Viņš stāvēja pakaļgalā, kad mēs ap pusnakti izlīdām no lūkas. Mūs ieraudzījis, viņš saķēra vēderu un smējās kā traks, jo mēs bijām galīgi melniem ģīmjiem.
Intervija ierakstīta 6.11.1996., Stokholmā |
 |
|