 |
|
       |
Pēc laika Pomerāniju krievi piešķīra Polijai (Potsdamas konferences laikā 17.07.-02.08.1945.). Bija sagaidāmi poļi no Krievijas, kas tad apmestos vācu mājās. Visus vāciešus izdzina no mājām un dzina tos uz rietumiem. Mūs šis likums neskāra, jo dzīvojām kā latvieši, bet mēs arī tur baigus brīžus piedzīvojām, kad čeka pratināja vāciešus. Manam tēvam bija jāiet par tulku vācu un krievu valodā. Briesmīgi! Tad čekistiem bija parāde taisni pie mūsu loga, un mēs domājām – ak, Kungs – mēs taču paši esam tādi noziedznieki. Briesmīgās bailēs. Pie mājām izkāra poļu karogus. Izdzina arī mūsu saimnieci un viņas radinieci. Vāciešu izdzīšana bija traģiska. Neļāva daudz ņemt līdzi. Dažās mājās pat pusvārītās vakariņas bija jāatstāj uz pavarda. Bija ciemi, kā to vēlāk redzēju, labi apkoptām mājām, aizkariem pie logiem, bet neviena cilvēka. Tās bija tādas kā spoku vietas. Tādās mājās es gan nekad negāju iekšā, bet gan kādreiz pa logu ieskatījos. Viss tur bija tīrs un uzkopts, bet dzīvības nekādas. Tas jau laikam viss mainījās, kad ienāca poļi no Krievijas, kas likās ļoti primitīvi. Bērniem nebija apakšveļas (bikšu), sievietes bija lielos lakatos satinušās. Viņas skatījās uz visiem ar naidu. Pomerānijā ir daudz spirta brūžu, tāpēc tur audzēja kartupeļus. Visur bija redzami lieli kartupeļu lauki, par kuriem neviens nelikās ne zinis. Arī mēs kartupeļus salasījām pusdienas tiesai un govs barībai. Kad daudzās mājās apmetās poļi, mūs no Dīveļu mājas izdzina, jo māja bija iztīrīta un sakārtota. Mums ierādīja mājiņu Šēnavas ārpusē. Arī to iztīrījām un iekārtojām cilvēcīgi. Kartupeļus, vai nu māmiņa, vai es, rakām no lauka, kas bija mūsu mājiņai pretī – pāri ceļam. Tur bija ievākusies viena poliete, kas mani, kad raku kartupeļus, kādu dienu izlamāja un padzina. Tad tēvs aizgāja pie komandanta, kas bija krievs. Viņš mums ierādīja lielu kartupeļu lauku, apm. ½ km. no mājām. Tā nu mēs ar tēvu, domādami par ziemu un pārtiku mums un govij, nolēmām sarakt kartupeļus. Tas bija grūts darbs. Tēvs katru rītu aizstūma tačku, tad ar lāpstu raka kartupeļus. Es atkal kailām rokām tos lasīju no zemes un liku maisos. Bija rudens. Zeme bija auksta un slapja. Rokas man bija nosalušas un satūkušas. Vakarā braucām uz māju ar kartupeļu nastu tačkā. Tā strādājām apmēram 2 nedēļas un piepildījām tieši 100 maisu. Nolēmām, ka tas pietiks visai ziemai. Bet šos kartupeļus nekad nedabūjām izlietot, jo mūs aizsūtīja uz Groslackovu (Grosslazkow), kur mūs novietoja muižas pārvaldnieka ēkā. Muižas īpašnieka pils bija turpat blakus. Tā bija izpostīta. Paklāji bija izmesti dubļos. Pāri tiem bija braukuši krievu tanki. Pilī bijušas arī vecas grāmatas – pirmie izdevumi no dažiem slaveniem darbiem, kas visi esot bijuši apgānīti un pa daļai saplēsti. Groslackovā apmetāmies 1945. gada 3. novembrī. Tā bija drūma vieta. Vienīgais labums bija tas, ka tur satikām vairākas latviešu ģimenes. Starp tām bija dzejnieka Andrieva Niedras vedeklas Olga, Jozeja un Anna ar bērniem. Viņu vīri Vācijā bija apcietināti un aizvesti. Vēlāk šīs ģimenes, izņemot laikam Annu, aizveda uz Latviju. Tad mēs tur vairs nebijām. Bez Niedrām iepazināmies ar radiofona darbinieka Māzera ģimeni – sievu, 2 mazām meitenītēm un viņa māsu, kas kopa ģimeni, jo Māzera kundze bija slima un darba nespējīga. Par savu vīru viņa nezināja nekā. Vēlāk izrādījās, ka viņš Vācijā braucot vilcienā bija cietis bumbu uzlidojumā un no ievainojumiem slimnīcā miris. Citas ģimenes bija Tomiņa ar 2 dēliem, divas Saldavu ģimenes un Bulles ar bērniem. Varbūt, ka vēl biji citi, bet tos esmu aizmirsusi. Bija mazs bariņš. Daļa laikam tika uz rietumiem, citus aizveda krievi – teica, ka uz Latviju. Tēvs dabūja tādu kā vagara darbu. Bez tam viņš strādāja arī kantorī, kur viss notika krievu un poļu valodās. Šo darbu kantorī viņam sagādāja kāds stipri apšaubāms pusmūža vīrietis. Viņš bija draugs visiem – draudzenes vācietes vai polietes, draugi poļi, draugi krievi, ar kuriem sadzēra. Viņš sevi skaitīja par latvieti. Uzvārds viņam bija Backels. Backels runāja ar Rīgas Pārdaugavas pašpuiku akcentu, tāpat runāja krieviski, buldurēja vāciski un esot mēģinājis runāt arī poļu valodā. Bet, lai gan viņam bija visādas spējas un māka visur izdzīvot, viņam bija liels trūkums, jo neprata krieviski rakstīt. Latviski gan savu vārdu prata parakstīt. Backelim bija gadījies iepazīties ar manu tēvu, kas bija beidzis krievu skolu un mežkopības institūtu Krievijā. Un tā tēvs sāka strādāt kantorī. Visi zīmogi tēvam bija pieejami. Tur tēvs krievu valodā izrakstīja manam jaunākam dēlam Imantam dzimšanas apliecību un vēlāk arī citus dokumentus. Tā kā mans tēvs patiesībā bija vienīgais latviešu vīrietis (neskaitot Katlāpu, kas bija neuzņēmīgs un pagļēvs), tad mūsu dzīvoklis kļuva tāda kā sapulcēšanās un bēdu izkratīšanas vieta. Tēvs centās palīdzēt, cik vien viņam tas bija iespējams. Mums ar māmiņu darbā nebija jāiet. Es vēl baroju bērnu un ko darīt mums abām bija diezgan – četri bērni! Strādniekiem maksāja graudā – ar miltiem un vēlāk, kad spirta fabrika sāka strādāt, ar spirtu. Tā mēs pēc ilga laika beidzot varējām ēst maizi, ko pati cepu. Kad dabūjām cukurbietes, māmiņa izvārīja sīrupu. Ziemassvētki tuvojās. Izcepām piparkūkas. Domājām, ka mums vajadzētu Ziemassvētkus visiem kopā nosvinēt. Mājā, kur mēs bijām apmetušies, telpu bija diezgan. Sagādājām eglīti, tēvs izprasīja krieviem atļauju, ko viņi arī deva ar norunu, ka divi krievi piedalīsies, lai mūs uzmanītu... Tam bija jāpiekrīt. Paldies Dievam, ka viņi atnāca gan, bet drīz pazuda, jo nebija ne dzeramā, ne „kazačoka”, tikai bērni un izmocītas sievietes. Bijām nodomājuši svētkus svinēt cik labi iespējams. Gribēju, lai tēvs pie eglītes kaut ko pasaka, bet viņš atteicās un teica, lai es to darot. Uzrakstīju tādu kā mazu „sprediķi”, iemācījos to no galvas. Sanāca visa mūsu latviešu „kolonija”. Vai eglītē dega sveces, to neatceros, lai gan pie tās stāvēju, kad teicu savu „sprediķi”. Dziedājām Ziemassvētku dziesmas un ēdām piparkūkas. Ziemassvētku vakars izdevās. Groslackovā piedzīvojām baiļu pilnu nakti. Pieklīdusē govs mums vēl bija. To turējām kūtī, kas atradās turpat. Kūts durvis bija noslēgtas smagām veclaicīgām atslēgām. Kādu nakti dzirdējām, ka kāds mēģina kūtī ielauz¬ties. Ātri pārbaudījām mūsu mājas atslēgas, jo baidījāmies, ka laupītāji – krievi (par to mums nebija šaubu, ka tie bija krievi!) lauzīsies arī mūsu miteklī. Bija tumša nakts. Arī mēs paši bijām pilnīgā tumsā. Tumsa un izmisums! Nezinājām ko darīt, jo zaudēt govi būtu liela nelai¬me bērnu dēļ. Tuvākās mājas bija kādu ½ kilometru, ieroču nebija – kā atturēt laupītājus? Un tad tēvs atvēra logu un krievu valodā sāka saukt pēc palīdzības. Viņš kliedza, cik stipri spēdams. Laupītāji tomēr neapstājās un centās kūts durvis atvērt. Cik laupītāju tur bija, tumsas dēļ neredzējām. Dzirdējām, kā viņi cīnījās ap durvīm. Tēvs centās kliegt vēl stiprāk. Un tad, pēkšņi, grabināšanās ap atslēgām mitējās. Iestājās klusums. Laupītāji pazuda. Nākošā rītā tēvam bija pilnīgi aizsmakusi balss. Viņš aizgāja uz kantori, kur krieviem sūdzējās par nakts uzbrukumu. Krievi teikuši, ka nekā nav dzirdējuši, lai gan tēvs bija pārlieci¬nāts, ka tie paši viņa „darba biedri” bija nakts viesi. Krievu jau tad vairs tik daudz nebija, bija atstāti tikai daži, lai poļus uzmanītu. Pēc šī notikuma bijām laimīgi, ka mūs 1946. gada 12. janvārī pārcēla uz Firstenzē (Fuerstensee). Abas muižas Gloslackovu un Firstenzē atvienoja. Atkal mūs novietoja pilij pretī. Šī pils vairāk atgādināja veclaicīgās Latvijas muižas ēkas, kas bija vienstāvu – garas un zemas. Pilī bija daudz vecu gleznu un vērtīgu grāmatu. Muižas pārvaldnieks sākumā bija vecs poļu kungs, kas tur laikam bija strādājis jau sen. Viņš likās ļoti izglītots, labi runāja vāciski, jo bija mācījies vācu universitātē. Mūsu miteklis bija tieši pretī pils ieejai. No rītiem noskatījos kā noritēja strādnieku sūtīšana darbos. Tas man atgādināja mūsu vergu laiku kārtību. Visi darbinieki nostājās garā rindā. Manam tēvam bija rokā darbinieku saraksts, kas pa lielākai daļai bija latvietes, ar dažiem izņēmumiem – vāciešiem. Darbiniekus izsauca un norādīja, kur katram jāstrādā. Te tēvam atkal palīdzēja valodu zināšanas, jo arī dažas latvietes vāji prata vācu vai krievu valodu un vajadzēja tulku. Abās muižās tātad valdīja poļi. Dažreiz likās, ka poļi no savas brīvības un patstāvības bija tā kā apreibuši. Viņi centās jaunajai paaudzei dot tiesības valdīt. Arī mūsu muižas pārvaldnieku, veco poļu kungu, atlaida. Jaunais pārvaldnieks bija poļu students, apmēram 22 gaudu vecs, kam gan par muižu pārvaldīšanu nebija lielas jēgas. Arī viņš bija baudījis izglītību vācu skolās un studējis vācu universitātē. No turienes vācieši viņu bija pārveduši uz raktuvēm. Viņam, tāpat kā žīdiem Dāvida zvaigzne, bija jāvalkā pie drēbēm piestiprinātais burts „P”. Raktuvēs strādājot viņa rokas bija saēstas no ķimikālijām, āda sarukusi. Likās, ka tās ir kāda ļoti veca vīra rokas. Pārvaldnieks bija jauns, dzīves prieka pilns cilvēks, draudzīgs pret visiem. Viņš bieži nāca ar mums aprunāties. Iepazīstināja arī ar savu līgavu, par kuru teica, ka viņa neesot „nekas sevišķs” (nichts Besonderes). Līgava bija veselīga, jauna meitene ar tumšiem matiem un sārtiem vaigiem. Tēvs viņai bija kurpnieks. Un tad pēkšņi viss mainījās! Saņēmu vīra 1946. gada 20. februārī rakstīto vēstuli (no kādām apmēram 60, ko bija rakstījis). Bijām norunājuši, ka, ja viens otram pazudīsim, rakstīsim uz Veimāru, kur vīra tēvs apmetīsies. Vīrs bija Hēlas pussalā kritis krievu gūstā kopā ar pārējiem latviešu karavīriem. Viņš teica, ka gribēdams manu vārda dienu (1945. gada 13. maijā) godam nosvinēt, naktī kopā ar diviem citiem kara biedriem izbēdzis. Varējuši iet tikai naktī, jo dienā bijis mežā jāslēpjas. Kad sācis mūs meklēt, pārējie divi cīņu biedri gājuši savus ceļus. Vīrs gājis uz Dolcingerbriku (Dolzingerbrueck) un Veimāru, kur vīra tēvs vairs nav bijis. Tur, dārzniecībā, viņš kādu laiku strādājis, jo vīra tēva paziņa bijis dārznieks. Tad atkal devies ceļā – uz dienvidrietumiem, naktī iedams un dienā gulēdams. Ilgs un garš bijis ceļš. Bieži pārticis tikai no ogām mežos. Kad beidzot, pēc dažu mēnešu iešanas, nonācis rietumos, tad bijis tik novājējis, ka kāds draugs, kas viņu ieraudzījis, teicis: „Vai tu tas tiešām esi?” Galu galā ticis nometnē un no Vācijas dienvidiem pārcēlies uz Lībeku, kur viņa draugs – Talāvs, strādājis nometnes vadībā. Visu laiku rakstījis man vēstules, protam uz vietām, kur vairs nebijām. Kad dzīvojām Šēnavā mums pāri ielai bija Bētkes dārzniecība. Bētkes kundzei bija skaista meita, ko visu laiku no krieviem slēpusi šķūņos un bēniņos. Bet kad vāciešus sāka no mājām izdzīt, viņa laikam domāja, ka cilvēkam jābūt praktiskam un rezultātā – meitai radās draugs, kāds krievu komandants. Bētkes kundze pieprasīja, lai komandants viņu ar meitu un visām mantām aizved uz Berlīni, ko komandants arī apsolījis. Lūdzu, lai viņa rietumu zonā iemet pasta kastītē vēstuli manam vīram Veimārā. Atceros, ka viņa ielika vēstulīti lielā „pūra lādē”, kas bija pieblīvēta mantām. Neticēju, ka vēstule aizies. Un tavu brīnumu – tā bija vienīgā, ko vīrs saņēma! Šo vēstuli rakstīju 1945. gada 22. oktobrī, vīrs to saņēma 1946. gada 19. janvārī. Sākām domāt par došanos uz Lībeku. Likās, ka tas būs grūti izdarāms. Mēs pat nezinājām, kur viena zona beidzās un kas katrā zonā valda, jo avīzes neviens nelasīja – to nebija. Stāstījām pārvaldniekam par mūsu situāciju. Viņš teica, ka mums palīdzēšot. Viņam Štetinā esot paziņas un radi. Viņš pazīstot arī kādu poļu virsnieku krievu armijā, kas kārtojot vāciešu izsūtīšanu uz rietumiem. Viņam, protams, par to esot jāsamaksā. Virsnieks mūs aizvedīšot kā latviešu izceļotājus. Nolēmām riskēt. Pārdevām visu lieko un galvenais – govi, lai būtu drusku naudas. Naudai jau gan nekādas lielas vērtības nebija. Tēvs iepazinās ar poļu virsnieku, kas tēvam apsolīja mums kopā ar vācu izceļotājiem sagādāt vilcienā vietas. Mēs brauktu kā latvieši. Vilcieni brauca no Štetinas uz Lībeku. Tā aizbraucām uz Štetinu, laikam ar pirmo vilcienu, kas pēc ilga laika no mūsu puses atkal gāja uz rietumiem. Štetinā devāmies uz vietu, kur dzīvoja pārvaldnieka paziņas. Dzīvoklī bija daudz ļaužu, kas mūs saņēma diezgan nelaipni. Domājām, ka kādu dienu jau tur varēsim izturēt, jo varbūt pat nākošā dienā brauksim uz Lībeku. Kad nākošā dienā virsnieks mums paziņoja, ka pāris dienas jāpagaidot, un dzīvokļa saimniece māmiņai teica, ka saukšot policiju, jo mēs viņai esot nozaguši viņas vīra zilta kabatas pulksteni, tad nolēmām šo neviesmīlīgo vietu atstāt. Kurp doties? Mums teica, lai ejot vien uz kādu tukšu izdzīto vāciešu māju. Šādu māju Štetinā bija diezgan. Izvēlējāmies māju ābeļdārzā. Likās, ka Štetinā visas mājas bija celtas dārzos, vismaz tai Štetinas daļā, kur bijām nokļuvuši. Štetina man atgādināja dārzu pilsētu – mājas glītas, koku un krūmu iežogotas. „Mūsu” māja bija pilnīgi tukša – ne krēsla, ne galda, ne gultas, pat ne krūzītes. Bija jāguļ uz kailas grīdas. Atradām 2 ķieģeļus un sakaltušus zarus. Tā uzbūvējām sev pavārdu un dārzā vārījām ēst, jo katliņš man bija līdz no Latvijas. Biju paņēmusi līdz arī katram 2 karotes, nazi, dakšiņas (tie man vēl tagad ir). Sesto nazi, dakšiņu, u.t.t. atstāju vīram Rīgā, lai, ja viņš tur ierastos viņam būtu galda piederumi. Štetina likās skaista, moderna pilsēta. Viena iela „mūsu” mājas tuvumā atgādināja Brīvības bulvāri Rīgā, jo bija apstādīta liepām. Man patika ar bērniem aiziet uz ostu pie Oderas upes, kur apbrīnoju tās kluso varenību. Cik tālu acis sniedzās bija ūdens un daudz ceļamkrānu. Viss tāds kā sastindzis, gandrīz kā apburts. Pati osta, varena ar lieliem lukturiem un skulptūrām – kentauriem. Esmu aizmirsusi slavenā Hitlera laika tēlnieka vārdu, kas veidoja darbus pēc klasiskiem paraugiem. Iztēloju sev, kā tas bijis, kad kuģis ostā piestāja, milzīgajos lukturos dega ugunis un labi ģērbti cilvēki izkāpa no kuģiem ostā... Un tagad viss bija kluss. Neviens cilvēks, tikai es ar bērniem. Vai šī sastingusī varenība mani nospieda? Nē! Varbūt, ka pat modināja izjūtas par pasaules plašumu un radīja ticību, ka atkal kādreiz darbosies neskaitāmie ceļamkrāni, piestās kuģi un atbraukušie ceļotāji garām kentauriem ieies ostas piestātnē... Tēvs bija virsniekam naudu samaksājis un katru dienu gāja pie viņa, lai uzzinātu vilciena atiešanas laiku. Atbilde bija „pēc dažām dienām”, vai citāda izvairīšanās. Beidzot tēvs vairs nevarēja Štetinā mūsu „labdari” atrast, viņš bija pazudis. Bijām piekrāpti! Kādas 2 nedēļas bijām „kā siļķes mucā” gulējuši uz grīdas viens otram blakus, vārījuši ēst uz ķieģeļiem. Naudas sāka pietrūkt. Un visu laiku vilciena transporti ar vāciešiem gāja uz rietumiem! Galu galā nolēmām, ka jāmēģina tikt līdzi vāciešiem. Līdz ar to jāaizmirst, ka esam latvieši, jāpārvēršas par vāciešiem Ar tēvu aizgājām uz vietu, kur pieņēma aizbraucējus, lai uzzinātu, kā un kur jāpiesakās un kādi papīri vajadzīgi. Tēvam bija kāda apliecība, kur bija minēta mana vīra dzīves vieta Lībekā un lūgums palīdzēt viņa ģimenei. To parādījām. Uz mūsu mantu maisiem parādījās mūsu jaunais uzvārds „Zeltnick”. Kad beidzot ar drebošām sirdīm stāvējām garajā rindā, lai dabūtu izceļošanas atļaujas, redzējām, ka bez mums bija vēl citi tādi paši „vācieši”, kas lāgā neprata vācu valodu vai runāja ar stipru akcentu. Likās, ka tie bija poļi vai puspoļi. Bez lielām grūtībām mūs visus septiņus ieskaitīja aizbraucēju sarakstā. Poļi laikam ar lielu prieku šķīrās no saviem ienaidniekiem – vāciešiem. Izrādījās, ka mēs tūlīt netikām īstajā nometnē, bet mums kādu laiku jādzīvo „priekšnometnē” (Vorlager). „Priekšnometne” bija daži tukši māju bloki. No turienes tad mūs pēc laika pārvietotu īstajā nometnē un no tās vilcienā. Un atkal gaidīšana, un atkal dzīvojām pilnīgi tukšās telpās. Iet nekur nedrīkstējām, jo, ja nebijām mājās, varēja mūs izstrīpot no saraksta. Bija grūti izdzīvot. Māmiņa kādu rītu, kā parasts, bija uzvārījusi ūdeni tējai vai kafijai un katlu ar karsto ūdeni nolikusi uz grīdas (nebija jau kur likt!). Mans jaunākais puišelis (apmēram 1 ½ gadus vecs) iebāza rociņu katlā. Bija šausmīga kliegšana. Paķēru bērnu un pārskrēju pāri ielai uz nometni, kur pieprasīju ārsta palīdzību. Palīdzēja poļu ārste. Bērna dēļ mūs tad pārcēla uz „īsto nometni”. Šai nometnē pirmo reizi sajutu, kas ir bads. Bērniem gan deva piena pulveri un kādreiz kaut ko vairāk, bet pieaugušie dabūja kafiju, kas izskatījās pēc tējas, un pusdienās neizvārītu putraimu viru. Putraimi bija tik cieti, ka tos nevarēja ēst. Ilgojāmies pēc kartupeļiem, kas mūs vienmēr bija pasargājuši no bada! Dažreiz ar māmiņu izlīdām caur dzeloņstiepļu žogu, kas bija apkārt nometnei, un kaut ko ēdamu mēģinājām nopirkt vai iemainīt. Bez tam nometnē vēl bija cita nelaime – tie bija vācieši, kas visus uzmanīja. Visiem bija jārunā vāciski. Meitene gan valodu prata, bet abi vecākie zēni savā starpā runāja latviski. Kad kāda vācu meitene Aijai jautāja, kas tā par valodu, ko viņas brāļi runā, viņa atbildējusi: „Tā tāda viņu pašu izdomāta valoda”. Kad savam vidējam dēlam teicu: „Geh, wasch dich” (ej, nomazgājies), viņš man atbildēja: „Es jau izvašenējos”. Katru dienu plijos ārstei virsū, lai bērnam izraksta zīmi, ka viņam vajadzīga kopšana slimnīcā, un tāpēc lai mūs ieskaita nākošā transportā. Un beidzot tas arī notika – mūs ieskaitīja prombraucējos. Nometne bija pakalnā, lejā stāvēja vilciens. Bija ļoti jāsteidzas, jo uzraugi bija poļi, kas gaidīja, lai kādu mantu, kas nokristu, tūlīt paši varētu pievākt. Bija silts. Mums bija mugurā apģērbi divām kārtām, piem. divi mēteļi, un citi apģērba gabali. Tēvs stiepa lielās pakas, tāpat arī mēs ar māmiņu. Laime bija bērnu ratiņi, kur guļamā maisā bija iešūti 2 vīra uzvalki, arī vīra krāsu cepuse (deķelis) un mani 3 albūmi. Un, protams, tam visam virsū sēdēja – bērns! Uzraugi mūs steidzināja. Bez elpas un nosvīduši mēs beidzot iekāpām vagonā, kur mūs saņēma naidīgi vācieši. Mēs, kā par brīnumu, nebijām savas mantas zaudējuši. Tas laikam radīja skaudību un mūs sauca par „hamsteriem”. Par lielo ģimeni, viņas vajadzībām un tikai trīs pieaugušajiem nesējiem, laikam, neviens nedomāja. Arī vilcienā nedabūjām kārtīgi paēst, lai gan amerikāņi bija atsūtījuši pārtiku bēgļiem – veseliem vagoniem. Bet šos vagonus neatvērtus poļi aizveda līdz Lībekai, kur tos tāpat neatvērtus atkal aizveda uz Štetinu atpakaļ un tur iztirgoja. Pirms iebraucām Lībekā bija pēdējā dokumentu pārbaude. To izdarīja krievi. Māmiņa manam tēvam pateica, lai izliekas, ka nesaprot krievu valodu un sēž kaktā, jo esot „uzkrītošs” savā garā auguma dēļ. Tēvs paklausīja. Tā tikām cauri. Iebraucām Lībekā, bet izrādījās, ka tur izkāpt drīkstēja tikai slimie. Pārējos veda tālāk uz dienvidiem. Vīru nemaz nedabūju redzēt. Nekāda runāšana nelīdzēja. Tā mūs aizveda uz vietu, ko sauca Liederhausen. Tur mūs novietoja lauku mājās, „Niederrengse”. Lauku māju īpašniekiem bēgļi bija jāizmitina. Līderhauzenā ieradāmies 6. septembrī. Vīrs, izmisis, mūs tur sadzenāja un aizveda uz Lībeku. Bijām atkal latvieši. 1946. gada 10. septembrī mūs pierakstīja nometnē. Un tad – sākās nometņu laiki!
Intervija ierakstīta 10.10.1991., Vašingtonā, ASV |
 |
|