 |
|
       |
Piedzimu 1916. gada 24. jūnijā, “Brakos”1. Papus tad bija zaldātos projām, un mamma viena pati, bet ar tādu apņemšanos, ka pie tās kara būšanas visiem jābēg ir. Papus bija tolaik cara armijā Somijā. Sazinājušies, un papus arī teicis: “Nu taču nedomāju, ka būs tik traki, ka viss apgriezīsies ačgārniski.” Domāja, pabēgs bišķiņ uz priekšu kaut kur un būs mierīgi. Te taisni vācieši nāk virsu, un pie tā krieva jau pierasts no bērna kājas. Un viņš cara armijā sastāv un gribējis, lai mamma brauc projām no šejienes, lai nepaliek uz vietas. Nu līdz ar to ar visiem viņa arī brauc. Aizbraukuši līdz “Brakiem”, un uznāk tā nelaime ar mani (dzemdības). Blaumaņa mammīte bijusi ļoti laipna, tā ir palīdzējusi tūlīt. Viņa arī tāda zinātniece par tādām līnijām un tā viņa ir savākusi mani. Mamma vienā reizītē tā atcerējās tās dzemdības: “Tās durvis bija vaļā un tā saulīte tā spīdēja...” Tāda vakara saulīte, ap kādiem astoņiem. Un tad jau laikam viss ir bijis cauri, bet viņa tur tā kādas dienas padzīvojusi. Kā viņa atkal ir aizkūlusies tālāk, to gan es nezinu. Tikai es zinu, ka Samāra mēs bijām Krievijā tālu kādi pāris gadi. Es tad esmu jau runājusi kārtīgi krieviski un prasījusi tai saimniecei, pie kā mēs esam tur dzīvojušas, viņai tās rozīnes ir bijušas iespējams dabūt. Maisiņš tāds esot bijis, mamma teica. Nu un viņa ierādījusi tam meitēnam to maisiņu, un meitēns tik prasa: “Изюм, изюм!”2 un tik iet pats klāt tur pie maisiņa un grābj, un ēd, cik tik var. Tad atkal bija tā lēkme 1918. gadā, ka nu jābrauc atpakaļ uz dzimteni. Papus bija atbraucis jau laikam, bet kopā viņi nav braukuši. Mamma nebija viena pati, bet kopā vairākas latviešu ģimenes. Es zinu, ka tur Krustpilī izsēdināti laukā un es esmu tur rāpojusi pa tām vagonu starpām. Kad vilciens stāv uz sliedēm un kuru katru mirkli sāks iet uz citu pusi, es tur pa to apakšu lodāju. Mamma aukstām kājām bijusi. Un tad viņi galīgi apzagti tā, ka nav bijis vairāk ko mugurā vilkt, tikai tik daudz, cik mugurā ir bijis. Tā nozagti, ka briesmas, kaut gan no tās Krievijas vedusi mājās laikam tās rozīnes un visu kaut ko. Viņa stāstīja: “Un es tik skatos, ka manas mantas visas ir izsviestas no tā vagona ārā. Vilcienā jākāpj iekšā, un tu maziņa esi. Nu es iekāpju, tās mantas paliek visas un vilciens aiziet.” Vārdu sakot, kā jau kara laikā. Tad mēs atbraucām uz Bebriem, tur mammai mamma dzīvoja. Viņi vecie cilvēki, kur viņi aizbēgs, tā viņi uz vietas bija palikuši. Un mamma, no Krievijas braucot, lai nu būtu kur vismaz apmesties pa nakti un paēdis būtu, tad tālāk aizbrauca pie mammas. Bet tur pie vecāsmammas dzīvot nevar, nu meklēs kaut kur, kur var dzīvot un var strādāt. Tad atnācām uz Koknesi. Es tik atceros, ka bija tās mantiņas kaut kādas sakrautas, vecāmamma ko tur bija iedevusi līdz, katliņu un visu kaut ko, vienos vāģos, un vecs krēsls un gultiņa kaut kāda tur. Un es tur uz tā augstā troņa sēdēju, papus kučierēja zirgu, un mamma kliedza virsū: “Sēdi tu mierīgāk, ka tu nenokrīt nost!” To es atceros, ka tas katliņš bija, ne jau tādi kā tagad tie katliņi ar osiņām, bet tāds ar stīpiņu. Un tas katliņš kaut kur uz gultas kājas bija uzkārts un tas tā kratījās. Čuguna katliņš tāds novārījies un pavisam melns, to es vēl atceros. Un tās dzeltenās gultas kājas. Nu un tad tur kaut kur bija sarunāts pie saimnieka tādā iebūvē. Viņam bija vairākas tās ģimenes tādas, kas iebūvieši viņiem skaitījās, jo viņam vajadzēja darbaspēku. Viņš bija bagāts, viņam bija divas kalpones, divi puiši bija, un vēl viņiem trūka darbos, tad vajadzēja pieņemt vēl cilvēkus klāt. Papus jau toreiz bija sameklējis darbu uz dzelzceļa kā jau armijas cilvēks. Tad mamma viena pati pa māju un es. Mamma gāja šad tad saimniecei piepalīgos pie dārziem un pie saimniecības. Man jau skuķim bija ganos jāiet, bet tas ganāmpulks bija liels, viņiem bija kaut kur 15 vai 20 govis. Apkārt visi lauki apsēti un apstrādāti, un man tās govis vajadzēja ganīt. Un es tak nebiju liela pēc auguma toreizīt. Es tik zinu, tās govis iet pa priekšu un es pinkšķēdams atkal pakaļ, un viņas iet tur, kur viņas grib, un viņas mani neredz pa tam auzām, jo tās auzas ir lielas un skaistas. Un man matu krāsa arī līdzīga tām auzām toreiz bija. Tās govis mani nemaz neredz, viņas tik iet pa priekšu un ēd, un es atkal pakaļ pinkšķēdama: “Raibaļa! Raibaļa!” Dabūju kārtīgus pērienus, un laikam tad mani vairāk nelaida uz tiem lieliem ganiem. Laida tāda vietā, kur aploks bija. Un tā visa tā jaunība ir aizgājusi pa vasaru pie saimniekiem, ziemā pa skolu, kā jau visiem. Es gāju Vecbebros skolā. Bija tāda skoliņa, kur četras klases bija. Direktors bija tāds Artūrs Šmits. Klasē bija pa dienu tāds kā internātiņš, mēs tur pa nakti gulējām. Dienas režīms bija tā: no rīta sešos vajadzēja celties, deviņos bija brokastis. Līdz tiem deviņiem, brokastīm vajadzēja nomazgāties, uzkopt visu to guļamistabu, un tad vēl bija viena stundiņa klusā stunda no rīta. Tad pēc tās klusas stundas deviņos sākās īstā stunda atkal. Katru rītu bija dievvārdi no rīta, skolotājs skaitīja un visi mēs dziedājām “Rīta gaisma mūžīgā, spīdums no dieva vaiga”. Nebija tā kā tagad, ka bērni uz skolu iet katrs savā vaļā, dara ko grib, tur tā nebija. Četras klases nobeidzu tur, tad pārgāju uz Jaunbebriem. Laikam līdz Ziemassvētkiem nogāju un tad laikam vai saslimu ar masalām vai ar kaut ko, milzīgi smagi biju slima. Un tad rēķināja, ka Koknesē būs labāka tā skola. Skaista vieta, parks jau bija, vecā pilī. Visādus teiksmainus stāstus tur bērni stāstīja par spokošanos. Zari bija tik ārkārtīgi lieli un skaisti kokiem gar to pili apstādīti. Vakaros rudenī, kad lapas nobirušas, tie zari pliki tā sit pie tām rūtīm, tad bija baismīgi. Un tās guļamistabas mūsu nebija tā katram atsevišķi, bet nelielas istabiņas, tur kādi trīs, četri iekšā mēs bijām. Nu atkal nākošā istabiņā un atkal tur tā. Un tad cits citu mēs skrējām baidīt tur pa tiem koridoriem, bija briesmīga bļaušana un kliegšana. Tolaik es biju briesmīgi enerģiska un es pati stāstus gudroju. Pārliecu savu burtnīcu uz pusi un tad tā rakstīju romānu. Es rakstīju kaut kādu, ko papus man bija stāstījis, kā tur ceļots pa Krieviju, kad viņš zaldātos bijis. Un es zinu, ka es pati ar esmu Krievijā bijusi un tur Baikāls. Es rakstīju tādu romānu “No Latvijas līdz Baikālam” vai kaut ko tamlīdzīgu. Kad jau biju lielāka, tad sāku iet meitas darbos pie tiem saimniekiem. Par ģimnāziju sāku domāt, tur vajadzīgs atkal naudu maksāt. Lai varētu maksāt naudu, vajadzēja iet strādāt pa vasaru. Saimnieki jau toreiz ļoti bagāti maksāja – tādam kā es biju 30 lati pa mēnesi. Un tad vēl rudenī, kad gāja projām, bija pastalu pāris vai zābaku pāris, kāds nu tas saimnieks bija un kā viņš mani uzskatīja, vai man vajag zābakus, vai man vajag pastalas. Bija jādara visi mājas darbi un lauku darbi. Cukurbietes toreiz dikti modē bija un audzināja. Tās bija kilometriem garas vagas un hektāriem lieli gabali. Ja tur divas, trīs vadziņas varēji izravēt līdz vakaram pa dienu, tad tu biji laimīgs, bet tad bija visa saule jāņem, viss pusdienlaiks jāņem. Un no rīta nevarēja piecelties, tā nāca miegs, bet tā saimniece ceļ. Kāda kura saimniece, bet bija ar laiku tas miedziņš tā, ka zināja, ka tev jāceļas augšā uz govs slaukšanu no paša rīta jau agri, jāpalīdz saimniecei. Nu un tad jau atkal, kamēr maziņais gulēja vai pašu bērns kāds, tad līdz brokastīm vajadzēja paganīt man tepat tās govis, tad viņš man atnesa brokastis uz ganību pļavām vai uz meža pļavām, kur nu tur tās ganības bija. Viņš nāca pats ganīt tas bērns un līdz ar to man atnesa brokastis. Un man atkal bija kaut kur citur kaut kas jādara pēc tā. Nu tādi tie darbi bija, bet es teikšu, ka bija skaisti, lai arī bija agri jāceļas. Un kā kura saimniece, cita nikna, cita laba. Man trāpījās arvien pie tādiem labiem cilvēkiem. Man bija tāda cibiņa sataisīta no bērza tāss, tur bija iekšā puse biezpiens un puse sviestiņš, un pudele piena un maizīte līdz. Tā ganu kulīte skaitījās. No rīta, kad gāja uz ganiem, tad jau to kulīti saimniece bija sakrāmējusi, tikai paņem un ej. Kad izgāja ganos, tad tā lielā dziedāšana atkal bija tūlīt. Kluss, kluss mežs un tik brīnišķīgi skaists, ka nemaz nevarēja izstāstīt cilvēkam to. Tad iesāku dziedāt un katru gabaliņu, vienalga ko es dziedāju, es dziedāju tā no sirds, it kā es pati pārdzīvoju to, kas tur iekšā tajā dziesmā. Tā tā jaunība ir pagājusi... Tad sarēķināja, ka iznāk četri gadi ģimnāzijā un tas par traku ir – četrus gadus pelnīt naudu un nekā neiemācīties. Ģimnāzijā tādas vispārīgas zināšanas, bet priekš manas sirds nav nekas. Nu ko, tad sagudroja – Rīgā var strādāt un Rīgā var reizītē mācīties, un es aizgāju uz Rīgu. Tad nu ar to darbu jau gāja visvisādi. Paņem tevi par mācekli, divas nedēļas pastrādā, pēc divām nedēļām vajadzētu sākt maksāt man naudu, tad saka: „Vai, ziniet...” Mācekļa laikā bija runāts, ka viņi kaut ko maksās, bet “ziniet, naudiņas nav, mēs nekā neesam ieņēmuši” un šitādā garā. Katru reizi paliec tas cietējs. Es skrēju nošķiebtām kurpēm uz tām „Jaunākām ziņām”3 . Ar sarunāšanu neko nedabūsi, jāskrien uz „Jaunākām ziņām” un jāgaida avīze. Ka tu pirmo numuru dabūji, tā tūlīt tev jāskrien pēc adreses meklēt vietu. Jā, aizskrien, tur jau kādi desmit cilvēki stāv priekšā, rinda jau ir. Kungs paver durvis: “Nē, mēs jau esam pieņēmuši.” Ej tik atkal tālāk... Un šitā vairākus gadus. Nu ar nekādas jēgas, pa vasaru braucu pie mammas. Tai laikā ņēmu privātstundas. Rēķināju, ka skolas naudas nav ko maksāt, tā ir liela nauda, tur jau ar vairākiem desmitiem latu bija jārēķinās. Tas ir pa mēnesi, ne jau par gadu. Bet nu ko - ies privāti, tas būs lētāk. Tur tu pa stundu samaksā vai nu 50 santīmu vai kā, vai ar maksā par kādām četrām, piecām reizēm. To var ar skolotāju sarunāt, ka man šodien naudiņas nav, vai viņš strādās. Nu katrs jau strādāja un puse par velti ar mums strādāja, redzēja jau, ka tās naudas nav. Bet es tāda apdāvināta laikam visiem izskatījos. Bija tāds 1. mūzikas institūts, vācietis bija direktors, un es tiku tajā skola iekšā dziedāt mācīties. Tā kā jau redzēja, ka es diezgan trūcīga, piešķīra, ka man nav jāmaksā tā skolas nauda. Nu tad trīs gadus tur es nomācījos. Visi skolotāji bija latvieši, latviski runāja. Mana skolotāja bija kaut kāda igauniete, tāda Meinarta jaunkundze. Tos trīs gadus nomācos, bet dzird – konservatorijā rudenī iestāšanās eksāmeni. Es esmu no laukiem jau atbraukusi, un tad viss iet pa gaisu, visiem jāiet uz eksāmenu. Nu vai tad es palikšu iepakaļ, nu taču nē, es ar uz to eksāmenu. Jā, un es tagad tieku konservatorijā. Es daudz nekā no tām klavierēm nejēdzu, ar vienu pirkstu jau mācēju kaut ko uzbungāt, bet to kreiso pavisam nemācēju. Profesors Vītols uz mani skatās, viņš saka: “Bērniņ, vai tu basa atslēgu pazīsti?” Es domāju, kas tā basa atslēga tāda ir. Es teicu gan, ka nepazīstu. Viņš teica: “Nu labi, ka tu tā atklāti pasaki, ka tu nepazīsti to basa atslēgu. Nu tad tu varēsi sākt mācīties.” Konservatorijā mums bija pa kursiem – pirmais kurss, otrais kurss, trešais un tad bija laikam augstākais kurss. Mani uz to pirmo kursu, tāda kā sagatavošanās, tur man sāka mācīt to basa atslēgu. Profesors Zaks bija toreiz nodaļas vadītājs, viņš mani paņēma savā klasē. Kādu pusgadu es pamācījos, un ar jau redzēja, ka nav tās naudiņas, piešķīra man Ulmaņa stipendiju – tas bija 80 latu mēnesī. Studentam milzīgi bagāti tas bija. Nu ar to vēl nav diezgan. Operā uzņem dziedātājus operas korī. Jāiet uz to, jo opera taisījās toreiz (1939., 1940. gads jau bija) uz Maskavas dekādi un vajadzīgi jauni dziedātāji, papildināt vēl pie tā veca kora. Un man laimējās, es tiku tanī operā iekšā. Nu es tik lielīgs, institūtā un konservatorijā nemaz nesaku, ka tieku operā. Kaut gan visi uzreiz tak dabū zināt, ka no konservatorijas tur atnāk kādi. Bet es jau nebiju viena, visi mēs, kas vien varēja skriet, tas skrēja. Nu tā mēs tur tā karojām toreizīt. Bet tad uznāca vācietis, sākās tās jukas, i cauri – no operas atlaida, no konservatorijas izsvieda. Paskaidrojumi:
Intervija ierakstīta 29.07.1995. Aizkrauklē |
 |
|