 |
|
       |
Krievi bija prom, paliek vācietis iekšā, sāk dibināties tautas frontes ansamblis1. Arī man jādzied iekšā, tak nedrīkst nedziedāt. Nu kā, tu visu mūžu dziedājis esi un nu tu vairs nedziedāsi... Kad es stājos tai tautas teātrī, vajadzēja kaut ko nospēlēt. Man bija pazīstama tā dziesma “Meitenīte, spulgacīte” no “Grāfa Luksemburga”. Bija arī kaut kāds man tas partneris uz to iestāšanos, bet tāds nepazīstams. Bet es esmu drosmīga bez gala arī te. Tā komisija prasa, vai tad kaut ko nevar uzdziedāt divatā vai trijatā. Kāpēc tad nevar – var. Galvenais – iekšā jātiek. Mēs ar to puisi sarunājām, ka viņš ar zina to dziesmu. Labi, dziedāsim. Bet kā tad nu tā stāvēs abi divi kā glupi, tā komisija prasa, lai kaut ko uzspēlē, uztaisa kaut kādu teātri. Nu es ar: “Vai tev patīk mans skats?” “Kāpēc nē?” viņš kaut ko atbild. Un es kā muļķis šitā kāpjos atpakaļ un viņš nāk uz manu pusi, tad atkal viņš kāpjas atpakaļ – kaut ko tur tādu ākstījāmies. Vienkārši es domāju – šito trako galvu! Šodien lai es to darītu, nekad. Bet tad man bija tāda drosme un es visu varēju gatavu dabūt. Nu laikam tāpēc tā kūlos uz priekšu, jo visi redzēja, ka es esmu ārkārtīgi uzņēmīga. Nu tā tai teātrī tiku iekšā un tad izbraukājos. Tie trakie braucieni – tik skaisti! Mēs braucām ar vilcienu dienām un naktīm, man likās, ka visa dzīve šūpojās, jo mums bija atsevišķs vagons un mēs tur divos stāvos ar tīkliem. Tad tāds augšējais plaukts nebija guļamais, bet bija tādi tīkli augšā un mēs tajos tīklos. Viens tīkls augšā gulēja, otrs tīkls atkal bija pakārts virs loga pie tiem āķiem un tur kaut kur, kur eja, ir kaut kāds rokturis, tur atkal piekārts un apakšā uz sola atkal gulēja. Trīs stāvi mēs bijām tā sakārtojušies. Bija viss tā ļoti skaisti, visa Krievija izbraukāta, cik tālu vien fronte bija. Vistālākā vieta bija Volkovas purvi. Tas saucās latviešu tautas frontes teātris. Mēs pie latviešiem bijām, nevis pie vāciešiem. Neatraidīja arī vācu daļas, ko vācieši mums prasīja. Tur atkal bija jāpārmācās vācu teksts. Bet tā kā mēs skaitījāmies latviešu frontes teātris, tad pie latviešiem mēs braucām. Arājs un visi tie lielie, vēl Veiss2 bija dzīvs tanī laikā, kad es braucu. Man jau viņi visi [latviešu karavīri] ļoti patika, par cik viņi bija latvieši. Tās sejas bija tik patīkamas un tik saprotošas.
Nu ko tad mēs tur rādījām. Tie vecie jau gan tur spēlēja šādas tādas epizodītes, bet mums jau, tiem zaķiem, nekas tāds nebija, mēs tikai uzdziedājām kādu dziesmiņu, kādu tautasdziesmiņu, kādu ansamblīti, atkal kādu duetiņu padziedāja. Uzstājāmies tā: sastum mašīnas kopā, tādu skatuvīti uztaisīja uz ātro, nolaida bortus un trepītes augšā, mēs uzkāpām tur virsū, dziedam un dancojam. Tajā Volkovā mēs bijām laikam kādas divas nedēļas. No rīta jau nebija nekur tas koncerts, vai nu pēcpusdienā kaut kur kāds koncerts vai atkal vakarā bija. Un tad pēc tam bija parasti vakariņas. Nu tad bija jāpasēž kādas divas, trīs stundas, kā jau frontē, tak vienmēr šauj virsū. Tad tā kā baismīgi arī bija. Un tās žurkas briesmīgi daudz, viņas kā kaķenes, tādas žurkas nemaz nav redzētas. Un šitādas skrien pa ceļu. Uz mazo mājiņu tak jāiet. Nu ejam uz mazo mājiņu, divas, trīs tur salasījušās. Desmit jau neskries uzreiz, bet nu kādas divas, trīs salasāmies. Ej tu pa šito celiņu, a pa to celiņu skaties – nāk pretī žurka. Un mums tādi brīnumi, ka briesmīgi lielas tās žurkas. Un tā saule spīdēja un tas sniegs tāds balts un spīdīgs – blīkš, iet pāri šāviens. Mums kliedz: “Meitenes, nekur neejiet! Tūlīt nāciet atpakaļ!” Uzlidojums ir vai kas, nezinu. Un tā visu laiku. Nakšņojām zemnīcās. Tualete bija ārā, kaut kur augšā. Mēs izgājām ārā, nu tāda skaista saulīte nāk virsū un tad klausies – tur dun, tur dun, – tas baismīgi. Vakaros, kad braucam, tad tur sarkans blāķis, ugunsgrēks. Tur ugunsgrēks, tur ugunsgrēks, visapkārt uguns vien. Un tās lodes iet tādas, ka spindz vien pa gaisu. Nu baismīgs paskats, ka cik tālu acis redz, viss ir tikai nolauzts. Visi tie koki bija apšauti, tikai stumbri palikuši. Ar zaldātiem tikpat kā mēs netikāmies. Viņi tāpat organizēti nāca uz koncertiem visi un mēs tāpat organizēti visi turējāmies kopā, jo mums tur bija stingri noteikts, ka nedrīkst nekur blandīties nost no vietas. Var uzreiz trāpīties lode un cauri, jo tie snaiperi pretinieku pusē jau milzīgi acīgi. Tas tā baismīgi. Kad jau sāka fronte atkāpties, tad jau bija citādāk, jau pa tādām apdzīvotākām vietām tas nāca viss. Bet taisni tas bija tāds ziemas laiks Volkovā, eglītes dedzinājām tur, viss bija ārkārtīgi skaists, visi skatītāji raudāja un dziedāja. Ka viņi raudāja, vai tad mēs tā publiski raudāsim, bet tāpat jau noslaucījām asariņas. Tāpat iedomājāmies, kā tas bija tēvijā pie vecākiem vai atkal kādā tur skolā, skolas gadi ar nebija aizmirsušies visi. Kad vācieši atkāpās, baismīgi bija, ka jāatkāpjas un tu redzi, ka tur ir līķītis zemē un tur ir līķītis zemē, un visiem jāpabrauc garām. Tur nāk ievainotie, cits uz kruķiem nāk, kā nu kurš. Tādas laiviņas viņiem bija, viņi tad vilka laukā tos ievainotos, kas vēl bija dzīvi. Braucām apmēram līdz 1943. gadam, tad pārstāja. Tad jau tā fronte sāka atkāpties stingri, kur tad tu brauksi vairs. Tur tikai tu aizbrauc, varbūt vēl stundiņu esi uz vietas un nākošā stundā tev jābēg. Taisni tā jau nav bijis, ka kājas jāņem pāri pleciem un pašiem jāskrien, bet tuvumā jau mums nelaida to fronti. Kad viņi zināja, ka tanī flangā var sākties uzbrukums, tad jau mūs fīrēja projām. Alfrēds Vinters3 mums tur bija galvenais. Taisni tajā brigādē es biju, kur viņš bija. Viņi bija trīs gabali, bet es citiem tos uzvārdus neatceros, jo visu to ansambli sauca par Alfrēda Vintera ansambli. Viens spēlēja akordeonu, otrs spēlēja vijoli – tas tāds neliela auguma, dziedāja tā kā sieviete. Ja vajadzēja dziedat kaut kādus sieviešu tekstus, tad tas mazais dziedāja, bija tāds soprāniņš. Tur bija daudzi, bet viņi visi palika ārzemēs. Viņi paši aizbrauca uz Vāciju. Bet es jau biju precējusies, domāju – es tāda dauzoņa neesmu, kas tā grib no vienas puses uz otru pusi. Kad jau darbs, tad darbs, tad mums bija jābraukā, bet ceļošana un tādā garā, iepazīties ar ārzemēm, man tas nebija prātā tanī laikā. Šodien pa ārzemēm vien dzīvotu, ja man būtu tādi apstākļi, kā toreiz bija. Bet man vīrs bija dezertējis no vācu armijas un mani žandarmērija meklējusi bija vairāk reizes. Mēs dzīvojām sētas mājā un tie, kas man to ziņoja, tie atkal dzīvoja ielas mājā. Viņi saka: “Meitiņ, jūs te nedzīvojiet mājās, jo jūs meklē žandarmērija.” Tur skaidrs. Tagad es vienā reizītē nemaz līdz mājai neatnāku, mani jau sagaida žandarmi uz ielas kaut kur labi tālu no mājas. Paņēma, atveda uz Daugavmalu, kuģī iekšā un uz Vāciju prom. Dancigā izlaida laukā, tur mūs ieģērba leģionāru formās, vīriešu formās. Mēs skaitījāmies vienkārši darba lāgers kaut kāds. Mēs daudz cilvēku bijām, ar mani vienu pašu kuģis nebrauca, tur jau bija simtiem, tūkstošiem uz kuģa savākti tie ļaudis. Tur bija vīrieši un sievietes, bērni un jauni, un veci, ar vārdu sakot, kā jau kara laikā. Bet mūs jaunos atšķīra, jo viņiem jau viss zināms pēc visiem datiem, viņi tak reģistrē, kad tevi paņem, un tu tur tāda grupā esi un tu tur tādā stūrī nomitināts. Mēs bijām 400 meitenes. Tad mūs mētāja no vienas vietas uz otru vietu Vācijā. Teica, ka uz Vitenbergu mūs jāsūta. Vitenbergas ir divas gabalas – ir Vitenberga pie Francijas robežām un ir Vitenberga pie Elbas, kur Luterštate, kur Luters dzīvoja. Bet paviršības vai kā pēc (nu droši vien paviršības pēc) mūs aizsūta uz to Vitenbergu, kas uz Francijas robežas. Mums maza riciņa maizes un margarīna galiņš ko smērēt, un tad tur saldenā kafija, kādu deva, citreiz bija kāds cukura graudiņš, citreiz bija jau salda sataisīta. Tāda mums bija tā dienas deva. Bet tagad mūs ieliek iekšā tajā vagonā un sūtīs uz to Vitenbergu slaveno. Tas vilciens (tur tikai latvieši bija) jau iet ar apstāšanos, daudzās vietās viņš stāv, mūs nemaz laukā nelaiž no vagona. Mēs pusbadā bijām, veselu nedēļu mums nebija ko ēst. Tad var noskatīties, kāds cilvēks paliek. Pirmā dienā nekas, otrā dienā paliek nikns, trešā dienā gurdenāks. Nu un tad sāk gulēt cilvēks. Un tad atkal atgrieza atpakaļ to vilcienu, jo mēs bijām aizsūtīti nepareizi. Braucām atpakaļ, tad nu galīgi nekā nebija. Vienā vietiņā izlaida laukā, jau rudens bija, novembra mēnesis, bet tur ir vēl siltāks, tās kāpostu lapas sapuvušas stacijās šur un tur. Izlaida tai stacijā laukā, tad mēs tā grābām un rijām tās sapuvušās kāpostu lapas. Un tad mūs kaut kur apstādināja un teica, ka nu dos ēst zupu. Kad izziņoja, ka tagad būs zupa, visiem kastroļi sāk skanēt un karotes sāk skanēt, visi bija uzreiz tik dzīvi, dzīvi un visi skrien pie tām aizslēgtām durvīm. Visi vagonos stāvam rindā, vagons ar aizslēgtām durvīm. Es domāju, es jau nu neskriešu, es jau godīgs cilvēks, inteliģents, neiešu, tā kā tur tie tur plēsās un ālējās, un kasījās dēļ maizes kumosa, viens otram rāva no rokām ārā un bērniem deva, un visu kaut ko. Man jau ar tās maizes vairs nebija, jo cik tad tā maizes deva bija liela. Tagad visi stāv rindā, attaisa durvis, un nu mēs redzam lielu, lielu baseinu, tādi katli lieli, tur jau cilvēki rindām stāv, bet mēs brīnāmies, no kurienes tie cilvēki var rasties. Mēs taču rēķinājām, ka savā vagonā mēs esam, bet taču attaisīja visus vagonus. Un tad pašās beigās es nogaidīju, kad nu visi būs izskrējuši, un tad tās kājas man pašas skrēja, kā Aspazija saka „nemaz nav tā sūtāmas, viņas zina pašas.” Es ar skrēju. Tas tā skumīgi. Tad mūs pabaroja ar ļoti garšīgu kaut kādu piena zupu, tādu īsti vācisku ar rozīnēm, rīsi iekšā un tāda tumīga. Un vēl pielēja tos zaldātu katliņus pilnus un teica, kam vēl vajadzīgs, lai vēl nāk, bet es jau vairs otrreiz negāju, es jau biju pieēdusies tik tālu līdz acīm. Nu un tad mūs sāka izdalīt pa daļām. Nakts vidus bija, kad mums vēl vakariņas piešķīra, un pēc tām vakariņām atkal mēs bijām sataisītas tās 400 meitenes un kājiņām kaut kur vajadzēja iet pa nakts melnumu. Nezini, kur tu gāji, tikai gājām. Nonācām kaut kur ap kādiem pieciem, sešiem no rīta, tas jau bija ziemas laiks, sniegs bija tajā vietā, kur mēs aizgājām. Bet tur jau sniegs tā nepaturas ilgi, tur viņš uzkrīt un nokūst, tā kā mums slapjdraņķī dažreiz tā uzkrīt un nokūst. Kamēr viņš ir uzkritis, kādas divas, trīs stundas pastāv, viņš nokūst. Tad mēs kaut kur dabūjām pagulēt un laikam atkal gājām. Pa to starpu vēl kas gadījās, kad mēs braucām tajos pārbraucienos nevajadzīgos. Mans vīrs toreiz bija ievainots un Tīringā gulēja slimnīcā. Un viņš ir kaut kā meklējis mani uz dzīvokli mājās, tur viņam atbildēts, ka es neesmu mājās, ka es laikam esmu prom aizvesta. Nu tad viņš, gulēdams tur slimnīcā, ir mani meklējis. Tagad mēs aizejam jaunajā mītnē kaut kādā tur, uzreiz otrā dienā man saka: “Jūs ciemiņi meklē.” Es tā brīnos, kas man var būt ciemiņš svešā zemē. Un vīrs ir nācis laikam kājām vai braukšus. Bet tomēr viņš mani nesatika. Kas tur bija pa nelaimi, kur viņš bija palicis, bet viņš neatnāca. Es vismaz tā domāju, ka tas ciemiņš ir viņš bijis. Nu un tad es par viņu nekā nezināju līdz kara beigām. Tur jau ar jāsaka, ka liela tā Vācija, bet satiksmes līdzekļi un sazināšanās iet zibenīgi, nevis tā kā pie mums mēnešiem. Tur zibenīgi – šovakar tu esi šite un rītā jau ar tevi dara to un to. Nu visādi tā tur gāja. Tad, kamēr karš beidzās, es biju apmiglotājs, ar sērskābi bija jāstrādā.4 Tur laikam sabojāju plaušas drusku tāpēc, ka visu laiku ir jāieelpo pašam. Tā gāze uzreiz plūst kā mākonis, kad tu vēl neesi piecus soļus atkāpies no viņas. Kamēr tu no viņas atkāpies, viņa jau tevi apņem, ka jau pilsētu apmiglo. To darīja, lai neredzētu Vāciju. Tas amerikānis (mēs jau viņus saucām par „maitas putniem” kā jau visi zaldāti) brauc lidojumā un viņš neredz, kur tā pilsēta ir. Visu pilsētu apmigloja, tā kā mākonis viņš izveidojās. Miglojām no virszemes. Speciāli statīviņi un lielas, lielas mucas – tur bija tā sērskābe iekšā. Tas viss stāvēja uz zemes, man tikai jāpagriež dažas skrūvītes vienam aparātam, otram aparātam, un viņš gaisā savienojas un rada to mākoni. Pilsētā katru svarīgāko mērķi apmigloja diezgan bieži. Nu un viņš izveido lielu, lielu mākoni, kurš apsedz visu pilsētu, viņš augstu ceļas, ne tik tā. Ne jau viens vien pie tās ierīces strādāja, mēs bijām kādi divi vai trīs cilvēki, bet ne reizē. Viens nomainīja, gāja mājās, otrs aizgāja vietā, lai vienmēr būtu cilvēks, kas varētu apmiglot. Un tad, kad bija vakars vai kā, bija jāiet uz patvertni. Mēs skaitījāmies darba dienestā. Mums nekā nemaksāja. Ēst deva “zaļo mežu”, tas ir, sparģeļus aplaistīja ar siltu ūdeni un deva ēst, vēl tur kādu burkāniņu. Mums jau pa brīžam pa tiem brīvlaikiem, kad mums bija tāds mierīgāks, vajadzēja pašiem iet meklēt kaut ko citu. Tad mēs kaut kur, ja varējām tikt uz virtuvi, kaut kur kādā virtuvē pie zaldātiem viņiem iztaisīt ēšanu, vai tur nomizot kartupeļus vai kaut ko, tad mēs atkal sazagām tos tupeņus, nesām mājās. Mums tā sparģeļu zupa bija, tur kādreiz kāds burkāniņš iekšā, bet tas jau bija tik maz un tik sīki. Tad tas kartupeļu pļurē, to deva ar konserviem – no konserviem iztaisīta mērce. Bet mēs gājām īstiem zaldātiem pie virtuves palīdzēt ēst taisīt un mums arī no tām virtuvēm deva ēst, bet mēs paši uz vietas nevarējām taisīt, neatļāva. Mēs bijām nomitināti tādā viesnīcā, tāda liela māja bija divstāvīga un īpašnieks ar turpat dzīvoja. Tur tirgojās ar brīnišķīgu, līdzīgs tā kā iesals, iesala dzēriens, bet nu ļoti biezs. Mums jau tas ēdiens bija diezgan trūcīgs un gaļas tikpat kā nebija, mums jau nebija naudas par ko pirkt. Gaļa mums bija dienas devā iekšā arī citreiz kāda konserva šķēlīte jeb pa vairākiem kāda bundžiņa. Nu tad tā mēs tikām pie tā gaļas ēdiena, bet citādāk nekas. Un tad tas īpašnieks turēja otrā mājas galā tirgotavu tādu, bāriņu kā teikt. Mēs bijām iedraudzējušies ar to īpašnieku, viņš zināja, ka mēs esam godīgas meitenes, nekādas blēņas nedarām, ar vīriešiem neskrienam apkārt. Tā kā mūsu gals bija ļoti kluss un ļoti tīrs, tad viņš mūs tā ieredzēja. Mēs varējām pie viņa iet ar tiem saviem zaldātu katliņiem lūgt, lai viņš mums ielej no tā sīrupa. Viņš jau neskopojās, viņš pielēja pilnu to katliņu, un tad mēs tā dzīvojām, ēdām to maizīti un uzdzērām sīrupu, tā mēs tā lustīgi gājām. Mums blakus bija franču gūstekņi. Tāds liels dzeloņžogs pa vidu bija. Bet nu vīrieši paliek vīrieši, viņā pusē viņi jau iztaisījuši caurumiņu, kur viņi var mums padot šokolādi. Mums jau tās šokolādes nav, bet viņiem atkal maizes nav. Mums maizi kā tādu dod, mums nedod šokolādi ēst. Bet Sarkanais Krusts ļoti par viņiem interesējās, gādāja, viņiem visādi labumi bija, tā maize ar varbūt viņiem bija, bet viņiem nepietika. Nu viņi mums prasa, vai mums nav. Nu traks – tādu prastu zaldātu maizi maina pret šokolādi! Mēs viņiem dodam to maizīti savējo un viņi mums atkal šokolādi. Viņiem tādas kastītes apaļas, apmēram kā šprotu bundžiņa tik liela, pilna ar šokolādes tāfelītēm. Ja mēs dodam šitādu gabaliņu maizes, tad viņi mums to kārbiņu ar to šokolādi. Un mēs tik priecīgi – mēs ēdam šokolādi, viņi ēd mūsu rupjmaizīti. Vakaros, kad jau kādreiz kopā bijām, tad mēs sadziedājāmies. Itāļu valodā mēs sākām dziedāt itāļu dziesmiņas šādas tādas. Viņi dzied franciski to pašu meldiņu, a mēs dziedam pa latviski vai itāļu valodā. Tad mums tāds koncerts dažreiz sanāca, ka bija tiešām prieks klausīties. Viņi dzīvoja patvertnē, un mēs ar bijām patvertnē. Mēs iegājām savā daļā, a viņi iegāja savā daļā. Tā tas bija. Tur bija sadalīts, zaldāti klāt stāvēja. Mums jau bija stingri. Vienā reizītē mēs gribam aiziet uz kino, zaldāti līdzi ar plinti. Tā kā mūs apsargāja. Bet kur tad tur var aizbēgt. Kur tu aizbēgsi svešā zemē? Bet man tāda nelāga sajūta, dvēsele ilgojās pēc mājām vienmēr, pēc tās Latvijas ilgojās. Jau nāk aprīļa vai marta mēnesis, bet man tā sajūta, tā kā kaut kur tāds kā nemiers vien ir, ka karš iet uz beigām, kaut tie vācieši liek mums skriet uz to apmiglošanu. Ukraiņu gūstekņi, tie mums bija tie ziņu pienesēji, tie arī turpat bija kaut kur. Viņi teica: “Meitenes, nāciet pie mums.” Viņi mūs savā nodaļā aicināja. Bet ko tad mēs iesim pie ukraiņiem uz ukraiņu nometni, vēl tevi ņems un nošaus. Man atkal tā sajūta briesmīga, es tos vāciešus nevarēju iecienīt, neiemācījās arī riktīgi pa vāciski runāt, tikai tāpēc vien, ka vajadzīgs pa latviski lamāties. Mēs tos vāciešus latviešu valodā visvisādi lamājām un ar viņiem nerunājām. Un vai no tiem gūstekņiem, tiem ukraiņiem, vai no kā, bet man tā sajūta tāda, ka nav labi tajā frontē. Lai tas radio mums tur stāsta pasakas. Tajā mūsu guļamistabā, kur mums bija jāguļ, arī bija vācieši iekšā. Tā istaba bija liela zāle un bija pārdalīts ar tiem vācu skapīšiem – šitā pusītē latviešu meitenes, tanī pusītē vācieši. Bet viņi bija ar kādi apsargi, tādi veci skolotāji un tādi inteliģenti vācieši. Vai no tiem mēs noklausījāmies, ka kaut kas nav labs frontē... Mēs kliedzam, brēcam pēc Latvijas. Spriedām, kā varētu izbēgt no vāciešiem, aizbēgt prom pie amerikāņiem. Nu man daudz nav jāsaka. Mums tie vācu šineļi, virspuse ir tumšāka, pelēka, un iekšpusē ir segai līdzīga odere. Es saku tām meitenēm, ka mums jāapgriež tā odere uz āru, tā ir tā kā privāti, lai mēs varam pāriet mierīgi pāri par Elbas tiltu (mēs tās bijām Luterštatē pie Elbas) un mēs esam pie amerikāņiem iekšā. Runāts, darīts. Bet, kad jādara ir, tad es esmu tikai vienīgā. Man vēl ir divas meitenes, kas nāks līdzi. Mēs tiešām apgriežam kažokam otru pusi un ejam pāri pa tiltu. A nu jau kaut kāds izpļurkstējis no mūsu meitenēm, ka mēs trīs gabalas bēgam. Mēs tagad ejam pāri pa tiltu, tas sargs priekšā ar atvērtu durkli – nekur jūs tālāk neiesiet. Ejiet tik atpakaļ un cauri. Nu ko darīsi, tev jāiet ir atpakaļ, uz tilta jau aizbēgt vairs nekur nevari. Tad es dabūju nosēdēt trīs dienas čokā. Meitenes bijuši uztraukušies, ka mani nenošauj, bet nē. Mani kā vadītāju iesēdināja. Tur viena meitene visu viņiem izstāsta, kurš tas buntotājs ir bijis. Bet tie skolotāji ar nāca talkā mums, tie uzskatīja, ka tas tāds humors bijis vienkārši, mēs jau tā nemaz neesam domājušas. Ne mēs valodu pārvaldām, kur mēs aiziesim. Un viss kaut kas tāds norunāts, un tad pēc tām trim, četrām dienām mani atlaida vaļā. Tad jau nāca pie kara beigām. Cietumā tik tāda istabiņa maza bija, tur bija tāda gultiņa iekšā un vairāk it nekas. To ēšanu gan man pa lodziņu padeva. Citreiz tas skolotājs padeva, citreiz bija unteroficieris, tas ar bija vecpuisis, ar tāds meitu ģēģers dienās bijis. No sākuma viņam zobi nebija, tad viņš bija pa tām dienām zobu protēzi ielicis. Viņš man pie tā lodziņa skatījās iekšā, smējās un rādīja savus ieliktos zobus. Nu vienkārši humors bija. Tad jau sākās jukas un vienkārši palaida mūs. Teica tā – jūs esiet brīvi, ejiet, kur jūs gribiet. Tas bija varbūt pāris nedēļas pēc tam, kad nosēdēju tās 3 dienas. Tā kā to jau nojautu, ka kaut kas nav riktīgs. Saprast nekā tā īsti nesaprot, bet tur jau pēc tās intonācijas vien jūt, kas frontē notiek. Tad visi skrēja kur kurais. Kas mācēja angļu valodu, tās mēģināja tikt prom uz Angliju, pierakstījās kur katrs. Bet man tajā Berlīnē bija papam māsa ieprecējusies, no pirmā kara gūstekni kādu bija apprecējusi. Tie bija laisti vaļā 1925. vai kurā gadā, un viņš, cauri Liepājai braucot uz Vāciju ar to papa māsu iepazinies kaut kādā veidā un apprecējies, un tā māsa aizbrauca viņam līdzi uz Vāciju. Viņi dzīvoja Berlīnē, un to adresi es zināju, mēs bijām sarakstījušies. Nu un tad, kad pateica, ka var iet kur katrs grib, tad prasīja: “Kur jūs iesiet?” Es teicu: “Man tante ir Vācijā, Berlīnē.” “Nu tad jūs brauciet uz Berlīni.” Jā, labi, tad es braukšu uz Berlīni. Iesēdos vilcienā un atbraucu uz Berlīni mierīgi. Nakts vidū ļoti laipni mani saņēma Berlīnē sveši cilvēki, jo es, iebraukusi Berlīnē, ko tad nakts vidū var tur, taču nezini ne uz vienu pusi, ne uz otru pusi. Nu es kaut cik tajā vācu valodā pajautāju dažiem cilvēkiem. “Jā, jā, mēs jums palīdzēsim, mēs jūs aizvedīsim.” Kur tik vajadzēja braukt, mani izvadāja, kamēr nonācu ap kādiem diviem, trijiem, zvanu pie tantes durvīm. Onkulis attaisa durvis vaļā, skatās lielām acīm. Vai viņš bija mani redzējis vai nebija, kad es biju maziņa, nezinu. Nu un tante arī tūlīt klāt – Kseņuška, Kseņuška – tādā garā un sauc mani iekšā. Nu ļoti labi. Tad nu nevarēja saprast, tak darbs jāmeklē. Izdod tādu likumu, ka ārzemniekiem nedos maizes kartītes. Onkulis grib, lai es palieku pie viņiem, viņš mani adoptēs kā vācieti. Es domāju, kā nu es palikšu par vācieti – nekad. Es darbu meklēšu. Man jau tā dziedāšana, es domāju, jāsāk ir kaut kur meklēt. Tur tāds tautas teātris netālu bija no viņiem. Aizeju uz turieni, tur vajadzīgas dziedātājas ir, bet viņš saka, ka te vairāk ar runāšanu tajā tautas teātrī, bet “jums balss materiāls labs, jūs varētu iet pieteikties uz operu.” A tur milzīgi tālu tā opera bija. Satiksmes nav un kvartāli milzīgi lieli, ne tādi kā mums te kabatiņas. Tur ir lieli kvartāli, kur tev jāiet kilometriem. Es nopērku to karti un tad pēc tās kartes skatos, kur opera. Un man jāiet lielu gabalu pāri visādiem tur parkiem, gar zvēru dārzu un tiem uzvaras vārtiem cauri. Nu es esmu pie tās operas, tur mani pieņēma. Tur bija tāds diriģents Rosīni, itālietis, kas kā traks gribēja iestudēt operu „Hofmaņa stāsti”. Es jau to lomu esmu dziedājusi konservatorijā sākumā 1939. gadā. Man ļoti laba muzikālā atmiņa bija, es visu varēju ļoti ātri atcerēties – ka es meldiņu iedzirdēju, tā uzreiz es to dziedāju. Un pēc tās dzirdes es to lomu esmu iemācījusies. Varbūt tas teksts nav (teksts tur viss vācu valodā), bet es domāju, to es ātri iemācīšos, tas priekš manis nav nekas. Un nebūtu iznācis tas rīkojums, ka nedos ārzemniekiem tās kartiņas, tad varbūt es šodien strādātu Berlīnē. Bet izteica, ka tās kartītes nedos, un es no operas atnāku mājās pie onkuļa un tantes, onkulis vēl neko, bet tante teica tā kā jau latvietis: “Nu jā, mēs jau paši esam veci, ko tad vēl tevi jaunu cilvēku ņemt un uzturēt.” Ka tā tante šitā nosaka, es domāju – nu nekā, to es nevaru izturēt. Un vēl man ienāk prātā, viņa taču ir mana tante un kā viņa šitā var teikt. Mājās pie mammas un pie visiem mūsu radiem, vai tu nāci no turienes vai no turienes, tu mīļi gaidīts, kaut tu nedēļu nodzīvosi, kaut vai tu mēnesi nodzīvosi, arī neviens nekā neteiks, a viņa man šitā te saka. Un man tā apskrējās dūša, ka es meklēju atkal punktu, kas brauc uz Latviju, un vairs uz to operu negāju. Vispirms es meklēju punktu, kas brauktu uz ārzemēm. Es aizeju tur – viņi jau šodien agri no rīta ir aizbraukuši un viņiem nākošā adrese tāda, bet es tak nezinu tai Berlīnē to adresi. Kamēr es viņu pēc tā plāna izodīšu, vai tas ir liels attālums vai mazs attālums, jāiet mājās, es domāju, tad nu rīt es aizbraukšu. Rītā es aizbraucu, viņi jau ir atkal kā putni aizlidojuši uz citu vietu un es viņus nevaru dabūt ciet. Ar latviešiem tas pats – jau no tās vietas atkal aizbraukuši uz turieni, tur ir atkal sagādes punkts. Bet tajā sagādes punktā gadās arī tādi latvieši, kas ir rīdzinieki. Bija mums tas ļoti, ļoti slavenais veikals, Meldera klavierveikals, viņiem uz Aspazijas bulvāra tolaik bija veikals liels. Ar to kundzi un viņas bērniem esam sagadījušies atkal vienā nometnē, kur mēs tiekam nometināti, lai salasītos vairāki kopā un varētu atsūtīt uz Latviju. Tagad vienā jaukā brīdī mēs kopā guļam, viņa guļ uz savām pakām un iedod man arī tās savas pakas, lai man nav uz grīdas jāguļ, un visi čupiņā tādā. Uzreiz ienāk vācu armijas virsnieks, ārkārtīgi grezns, spīdošs loks ap cepuri, vēl otrs ar kaut kāds, bet tas aiz muguras stāv. Izrādās, ka tai Meldera kundzei vīrs ir no krievu armijas izbēdzis. Un lai varētu tikt vācu pusē, tad viņi peldējuši ar zirgiem pāri par kaut kādu upi, un tagad viņš ir pie savas sievas. Nu un viņi man saka tā: “Ja jūs viena negribiet, brauciet mums līdzi.” Viņiem bija tā doma tāda – vienalga kur, tikai nepalikt, nebraukt pie krieva. Es ar negribēju pie krieva, es gribēju tikai uz Latviju, un viņi mani aicina, lai es brauktu viņiem līdzi. Bet man tā glupā domāšana, ka tad atkal būšu vācietim par kalpu. Nē. Man tā fiksi caur smadzenēm izskrien – nē, vācietim es nekalpošu, tad jau labāk atpakaļ uz Latviju. Un tā es atbraucu uz Latviju un tā es šeit esmu. Paskaidrojumi:
Intervija ierakstīta 29.07.1995. Aizkrauklē |
 |
|