 |
|
       |
Iestājos Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē un iesāku strādāt pie profesora Dārziņa toreiz 2. pilsētas slimnīcā bakterioloģiskajā laboratorijā. Tad ienāca krievi. Pie Dārziņa strādāja tāds dakteris Bišmanis, un viņam lika noorganizēt Rīgā bakterioloģisko laboratoriju. Viņš mani aicināja sev par palīgu. Tur mēs taisījām vakcīnas pret trakumsērgu un citām lietām. Tādā veidā es tuvāk iepazinos ar profesoru Čaksti. Viņa meitenes bija saslimušas ar kaut kādu kakla iekaisumu. Čakste arī bija austrumietis1, tātad mani viņš zināja, un tad tās meitenes bija slimas, un šinī sakarībā viņš prasīja, vai viņam nevar ko palīdzēt. Es vispirms paņēmu tās baktērijas, jo vispirms ir jāaudzina tās baktērijas, lai redzētu, kas to slimību izsauc, un no tām tad taisa vakcīnas un tā vakcīna ir cilvēkam jāinjicē atpakaļ. Nu un es braucu uz Jūrmalu kādu mēnesi pie viņiem un tās meitenes vakcinēju, un tā bija tā tuvākā iepazīšanās. Tajā laikā mēs sākām pārrunāt tieši tās politiskās lietas, un viņš tā mēģināja izpētīt, kas es tāds esmu un kādi ir mani ieskati. Tā kā mums ļoti labi sakrita, tad es biju viens no pirmajiem, kas jau pirms Latvijas Centrālās padomes organizēšanas strādāja kopā ar Čaksti. Tad nodibinājās Latvijas Centrālā padome jeb pretestības kustība, kas bija Čakstes vadībā. Tajās sēdēs es neesmu nevienā piedalījies, jo mēs norunājām, jo mazāk cilvēku kopā, jo labāk. Cik man ir zināms, tad visi tie cilvēki, kurus vadīja Čakste, visi kopā gandrīz nekad nesanāca, bet tā pa grupiņām. Tā tas turpinājās. Profesors Čakste nodeva manā rīcībā ziņojumus, kuri bija jāpārsūta uz Angliju. Es un Juridiskās fakultātes students Arvīds Atvars šos ziņojumus pārrakstījām šifrā. Mums pašiem raidītāja nebija, bet tāds bija lietuviešiem, un tad mēs atkal ar viena lietuvieša palīdzību nodevām tālāk. Bija tāds lietuvieši gleznotājs Puzinas Rīgā, tad tas atkal tālāk. Kā tur tika līdz tam lietuviešu raidītājās, to es nezinu. Mums bija arī saziņa ar sūtni Zariņu Londonā. Viņš jau tajā laikā ziņoja, ka angļiem ir projekts izsēdināt desantu Somijā un no Somijas caur Igauniju nākt uz Latviju. Tātad mēs rēķinājāmies ar tādu varbūtību, ka, ja viņi nāks, tad latvieši pievienosies angļu armijai. Tas arī ir pamats kapteinim Upelniekam2 viņa kureliešu grupas dibināšanai. Lai sakopotu latviešus vienkopus, kuri necīnītos kopā ar vāciešiem, bet taupītu spēkus tam, kad tas būs vajadzīgs. Daudzreiz esmu dzirdējis, ka latviešu leģions esot bijis Latvijai nepieciešams, ka tas esot latviešus un viņu intereses aizstāvējis. Pat vēl tik daudz saka, ka, ja viņš nebūtu bijis, tad tie, kas aizbrauca uz Rietumiem, nebūtu varējuši tikt. Man jautājums ir tāds: vai es varu spiest citus iet karā, lai es un mana ģimene varētu būt paglābti? Es to saprotu, ka, ja šie cilvēki vēlējās, viņi varēja paši iet, bet viņi nekādā gadījumā nevarēja piespiedu kārtā iet. Pie tam pat mūsu skolniekus spieda iestāties tajos gaisa aizsardzības spēkos, vai viņi gribēja vai negribēja. Ar likumu spieda… Bija tā mūsu latviešu pašpārvalde, kura vairāk vai mazāk bija padota vāciešiem un darīja to, ko vācieši prasīja. Tad ir vēl viens tāds moments, ko es te gribētu izcelt. Tas ir tāds gadījums… Mums ir tie vācu Dzelzs krusta kavalieri un Amerikā ir viņu grupa nodibinājusies. Un mums bija liela pārruna par vienu gadījumu. Ir bijusi kāda iedzeršana, kur latviešu virsnieki kopā ar vācu virsniekiem un kurā bija piedalījies arī kāds augstāks vācu virsnieks. Tas ir bijis vācu sektorā. Frontē tā bija – latviešu sektori un atkal vācu sektori. Un šitas augstais vācu virsnieks ir sūdzējies, ka viņiem esot ļoti liela nelaime, krievi esot izbīdījuši kādu bunkuru uz priekšu un viņi katrā pusē tam bunkuram to krievu armiju atspieduši atpakaļ, bet tam bunkuram viņi nevar nekā izdarīt, tas ir tik nocietināts… Tā viņiem esot tāda nelaime. Un viens no latviešu virsniekiem, laikam jau tā drusku iedzēris, jo vāciešiem jau dzeramā netrūka, ir teicis tā: “Ja tas būt latviešu rajonā, tad jau sen tas bunkurs tur vairāk nebūtu.” Un tas vācietis tā smiedamies teicis: “Nu, ja jau latvieši tik varonīgi ir, mums nav nekādu iebildumu – lai viņi nāk te mūsu sektorā un tos krievus izsviež ārā. Un, ja jūs to izdarīsiet, tad dabūsiet Dzelzs krustus un pudeles šampanieša.” Tagad tas latviešu virsnieks salasījis savus labākos vīrus un tiem pateicis: “Mums ir vai nu tie krievi jāizsit vai arī tur jāpaliekas,” un taisījis uzbrukumu. Un tos krievus ir izsituši no tā bunkura, tie ir bēguši, bet no tiem latviešiem ir viņš palicies un tikai daži vīri. Pārējie tur ir palikuši guļot. Tagad viņš par to dabūja Dzelzs krustu un laikam to pudeli šampanieša. Un nu ir jautājums: vai šī latvieši varonība, par kuru viens dabūja Dzelzs krustu, bija vērta to, ka aiz tā palika desmitiem kritušu latviešu vīru? Un man ir bijusi izdevība runāt arī ar citiem, kas ieguvuši tos Dzelzs krustus, un man ir teikts tā: Dzelzs krustu viens personīgi ar savu varonību nekad nav dabūjis, bet tam pamatā ir daudzi citi, kuri ir krituši. Viens ir palicis dzīvs un viņš par to ir to Dzelzs krustu dabūjis. Es tā toreiz un arī tagad nevaru tam piekrist, ka mēs slavinām tos, kam ir tā varonība… Tāpat arī latvieši frontes cīņās izrādīja lielu varonību, bet mēs tanī laikā nelegāli propagandējām, lai latvieši izvairās. Ja nu viņi ir piespiesti pie tām lielajām cīņām, lai labāk atkāpjas un lai saudzē savus cilvēkus, cik viens iespējams. Piemēram, mēs izdevām tādu nelielu avīzīti “Jaunā Latvija”. Profesors Čakste deva tos materiālus, vai nu tie bija viņa vai arī citu to vadītāju, Breikša, Kalniņa un kāda tur rakstīti, un es uz šafergrāfa savā mājā novilku kādos 200-300 eksemplāros katru, kā nu es tur varēju dabūt to papīru. Tad mēs pa universitāti un šur un tur mēģinājām izdalīt. Un tajās bija arī pasvītrota tā pretestība aktīvi piedalīties vācu armijā. Tagad jau dzird runājam, ka Čakste ir bijis tāds lādzīgs sadarbībā ar citām partijām un ka šī latviešu grupa uzturējusi sakarus ar leģiona vadību. Es par to nezinu, tāpēc par to es nevaru neko teikt. Bet tas, ko Čakste rakstīja tajā avīzītē “Jaunā Latvija”, bija pilnīgi pretējs. Tur bija noraidīta visa tā sadarbība, jo tā nav latviešiem par labu un tādā veidā… Karš gāja uz priekšu, vācieši jau juta, ka kaut kas tiek strādāts pret viņiem. Profesoram Čakstem bija tieši personiski sakari ar kādu igauņu profesoru, un pēkšņi tie sakari pārtrūkst un vairāk nevar dabūt. Tagad viņš saka man: “Tev ir jābrauc uz Tartu un jāmēģina noskaidrot, kas tur ir par nelaimi, kādēļ tie sakari ir pārtrūkuši un vairāk nav.” Viņš man iedod vienu mazu personīgu vēstulīti tam profesoram, un es to noglabāju kurpēs un aizbraucu uz Tartu. Tas bija apmēram 9 no rīta, un meklēju, kur es kādu varētu dabūt. Tagad es satiekos ar vienu cilvēku, vīrieti apmēram 40 gadu vecu, un tam es tagad prasu, jo igauniski jau es neprotu. Viņš tā noskatās uz mani un saka: “Vai jūs runājat krieviski?” “Nē, krieviski es nerunāju.” Tad viņš vēl paskatās un saka: “Profesors ir aizbraucis laikam uz ilgāku laiku. Un es ieteiktu jums arī braukt projām un jo ātrāk, jo labāk.” Tas bija vācu valodā, tā jau bija vienīgā valoda, ko mēs abi pratām. Nu un es tagad esmu neziņā, ko tagad darīt, bet man vēl bija adrese šī profesora sievai, kura bija ārste slimnīcā. Nu tad es iešu pie tās. Es aizeju uz slimnīcu, dabūju to ārsti, tā mani ieved savā kabinetā, es viņai pasaku, kas es esmu un ka mani ir profesors Čakste sūtījis, un ka ar viņas vīru ir bijusi sazināšanās un tā sazināšanās ir pārtrūkusi, un ka es nāku noskaidrot, kas par lietu. Viņa man saka tā: “Es tādu Čaksti nepazīstu, es par jums nekā nezinu. Mans vīrs neko par tādu Čaksti nav runājis, un es domāju, ka viņš tādu nemaz nepazīst, un es nezinu, kas jūs tāds vispārīgi esiet.” Bet man ir tik daudz skaidrs, ka vārds ir pareizs, slimnīca pareiza un ka tā ir tā persona, bet viņa nav skaidrībā par mani. Un viņa bija tajā ziņā pietiekošo gudra. Tad es izņēmu to vēstulīti, ko Čakste bija iedevis – dariet ar viņu, ko gribiet, es braucu atpakaļ uz Rīgu. Un tā es atsveicinājos un izgāju pa durvīm ārā. Kad es biju jau ticis vilcienā, tad es tikai sāku apdomāt, kādā stāvoklī es biju. Tas vīrietis, ko es satiku universitātē, tikpat labi varēja būt kāds vācu aģents. Un tas, ka viņš teica, lai es ātrāk braucu prom, tas jau vien ko nozīmēja. Nekad tādos gadījumos nevar iet pie cilvēka, ja jūs viņu neesat pazinuši un viņš jūs personīgi nepazīst. Tas, ka jūs ziniet viņa vārdu un viņš zina jūsu vārdu, tas vien neko nedod. Tagad tālāk. Es atbraucu atpakaļ uz Rīgu. Mums ir tas lietuvietis, kas uzturēja ar mums sakarus. Čakste gatavoja telegrammu, bet nav atkal kam atdot. Čakste saka: “Jums ar abiem ar Atvaru (kas šifrēja tos tekstus, students) jāiet un ar to Puzinas jāiepazīstas. Var gadīties, ka jums vajag, lai jūs esiet pazīstami.” Līdz tam ar viņu neviens tieši nebija pazīstams. Mums bija viens lietuvietis, kas uzturēja sakarus starp viņu un mums, bet mēs tikai tā vārdu zinājām. Bet tas lietuvietis bija kaut kur pazudis. Profesors Čakste saka, ka mums jāaiziet. Bet man bija tāda kā nelaimes nojausma, es negribu iet. Viņš man jau kādas trīs reizes atgādina, bet es atkal neaizeju. Un Čakste saka: “Jums ir jāiet, jo mums tās ziņas ir jāsūta!” Nu tagad mēs ar to Arvīdu Atvaru aizejam pie Puzinas, stādāmies priekšā, kas mēs tādi esam. Viņš mūsu vārdus jau zina, un mēs tā brīvi izrunājamies gan par to telegrammu, kas jāsūta prom, gan par to sagatavoto. Un mēs vēl sarunājam tā: ja ir ar vāciešiem kāda saruna par mums, ka mēs tur esam bijuši, tad mēs esam bijuši skatīties viņa gleznas, mēs dikti maz esam gribējuši maksāt un tā mēs esam aizgājuši. Tagad nākošā dienā pie Puzinas ierodas vācu žandarmērija un pasaka: “Kas vakar pie jums tikos un tikos bija? Kas tie bija par cilvēkiem?” Un Puzinas šajā vietā iztaisa lielu kļūdu. Viņš bija iedomājies, ka mēs neesam tie, kas mēs bijām, bet ka pie viņa ir bijuši vācu ierēdņi, kuri ir uzdevušies ar mūsu vārdiem, un ka vācieši visu zina, ko mēs esam runājuši un viņam vairāk nekā nav ko slēpt. Un viņš visu laiž vaļā. Tajā pašā dienā apcietina Konstantīnu Čaksti, apcietina mani, apcietina Mintautu Čaksti. Mūsu dzīvoklī dzīvoja mans sievas brālis, Ernests Dadzis, to apcietina, arī Arvīdu Atvaru. Tas notika 1944. gada rudenī. Te var atkal atkārtot, ka nekādā gadījumā, ja tādās nopietnās lietās piedalās, tad nekad nevar iet pie otras personas, kuru jūs nepazīstiet, un pateikt, ka es esmu tas un tas un būsim pazīstami. To iepazīstināšanu ir jāizdara personai, kura pazīst to personu, ar kuru jūs gribat iepazīties un kura personīgi pazīst arī jūs. Tas ir, lai nenotiktu tas, kas ar mums notikās. Bet dzīve prasa pieredzi, mēs jau par to nebijām iedomājušies. Nu mēs visi esam Centrālcietumā. Par citiem jau es tā sīkumos nezinu, kā viņiem ir gājis, bet mani aizveda uz Reineres ielu un sāka mani pratināt. Bet nevarēja no manis dabūt ārā neko. Un tad viņi saka tā: nu Zigurds jau attaisīs jums muti vaļā. Un tagad ir trīs vācu policisti, kas tur sēd apkārt tam galdam, kura priekšā es esmu nosēdināts, un tam vienam, kas stāv pie durvīm, tam saka, lai pasaucot Zigurdu Kaktiņu3. Gaidīja apmēram 10 minūtes. Tas policists atnāk atpakaļ un saka, ka Zigurdu Kaktiņu nevarot atrast. Vai tas bija īstais Zigurds Kaktiņš, vai viņa vārdu lietoja kāda cita persona, to es nezinu. Vācu laikā vispār tā bija, ka vācu aģenti lietoja citu personu vārdus, lai viņus nevarētu atšifrēt. Es ar Zigurdu Kaktiņu neesmu nekad pēc tam saticies. Es pieņemu, ka tas nebija Zigurds Kaktiņš. Tagad, kad tas nebija atrodams, tie vācieši saka: “Nu mēs paši ar jums tiksim galā.” Saslēdza man kājas, vēl tāda ķēde no kājām līdz rokām, lai es nevarētu pakustēties, un tad nu sāka ar tādām gumijas pipkām sist pa muguru. Tikmēr bija situši, kamēr mani no tās istabas nešus iznesa ārā. Un tā mūs aizveda uz Centrālcietumu. Tajā Reineres ielā bija tāda viena pratināšana, bet Centrālcietumā tādas reizes bija daudzas. Un vienmēr viss beidzās ar sišanu. Es tomēr to visu kaut kā izturēju. Un tad es vēlāk dabūju zināt, ka tie citi arī ir apcietināti un ka tas Arvīds Atvars arī ir apcietināts. Nāca sieva, lai man ko varētu atnest, un tad bija jāiet pie tāda Boodes, tas bija viens no augstākajiem vācu virsniekiem. Tam tur visādi lūdzās un dabūja atļauju man divas trīs reizes pārtiku ienest. Tad man atļāva ienest latviešu avīzi izlasīt, bet to avīzi es nevarēju lasīt kamerā, kur citi cilvēki redz, bet, kad man viņu iedeva, tad man koridorā vajadzēja viņu izlasīt un nodot uzraugam atpakaļ. Nu un tad viņa bija saziņā ar cietuma māsu, un mani pārvietoja uz cietumu slimnīcu, ja to tā varētu saukt. Bet tur tomēr bija vismaz labāk, varēja atgulties, jo tās cietuma kameras bija pārpildītas, ka tur nebija kur apsēsties. Tur bija kādi 30-40 cilvēki kamerā. Bet tajā slimnīcā mēs bijām kādi 15. Nu un tad es dabūju zināt, ka otrā pusē koridoram Atvars ir iekšā. Viņš arī ar manas sievas un tās cietuma māsas gādību tur bija pārvietots. Tas jau arī bija krietni sists un sliktā veselības stāvoklī. Bet mēs nevarējām satikties. Kad nāca jau uz beigu dienām, kad cietumu likvidēja, tad vairs tās ierobežotības nebija un mēs varējām kādu reizi tajā koridorā satikties. Tad viņš man izstāstīja par Puzinas. Viņš bija saticies ar Puzinas cietuma kamerā, un Puzinas, viņu ieraudzījis, iepletis acis un teicis, kā tad tā, kas tad te ir noticis. Un tad Puzinas izstāstījis, kas tad tur ir bijis. Viņš bijis par to ļoti bēdīgs, ka viņš nav sapratis un viņš to lielo kļūdu iztaisījis, un gan viņš, gan, mēs esam iekrituši. Nu tagad jautājums tāds: citus jau apšāva, bet kā es tiku ārā. Man tā viens otrs ir jautājis. Jo daudzus latviešus jau apšāva. Čakste mira izsūtījumā Polijā. Tajā izsūtījumā, kad cietumu likvidēja arī Atvars pazuda, un es tālāk par viņu vairs nezinu. Tātad arī viņš arī iz aizgājis bojā. Mana sieva bija ļoti daudzas reizes gājusi pie tā Boodes. Tas bija tas augstākais policijas vācu virsnieks, kas tieši to politisko daļu tur vadīja. Tajā pašā laikā sieva gaidīja arī mūsu pirmo dēlu. Nu un tas, ka viņa netika apcietināta, tas bija brīnums. Bet viņa netika. Un viņš reiz bija teicis, ka viņa varot dabūt mani redzēt. Pateica datumu, kad viņa var mani dabūt redzēt cietumā. Man tajā laikā bija tā sasitas acis, ka man ar pirkstiem bija jāpaver, lai es redzētu. Mani aizved, bet izrādās, ka tur nav sieva vien, tur ir arī tas Boode. Nu un tas Boode bija tāds drusku neveikls mani tādu redzot. Kādas 5 minūtes mums tur ļāva parunāties, nu ko gan viņa klātbūtnē tur var daudz runāt. Tad mani aizved atpakaļ. Un tas Boode jau iepriekš bija teicis, ka lai jau viņa neuztraucoties, gan jau mani atlaidīšot. Tad viņa vēl tur bijusi un viņš vēl vienu dienu minējis, kad lai viņa atnāk. Tagad viņa aiziet tajā dienā un viņai pasaka: “Mēs jūsu vīru atbrīvojam ar rītdienu. Rīt jūs varat aiziet uz cietumu un jūs viņu dabūsiet.” Iedod viņai to zīmi, ka es esmu atbrīvots. Bet tajā vakarā notiek politisko cietumnieku evakuācija un tos ved uz kuģi. Bija jau iepriekš notikusi viena vešana, bet tad nedaudz aizveda, bet tieši tanī dienā visus ņēma ārā. Mēs ar to studentu Atvaru bijām dzirdējuši, ka tai iepriekšējā vešanā cauri Rīgai uz kuģi ir daži bēguši blakus ielās. Daļa esot nošauti, bet daļa it kā esot izbēguši. Un mēs sarunājām tā, ka, ja būs iespējams turēties kopā, tad abi divi bēgsim kopā. Ja jau mūs nošaus, tad nošaus, bet cik tad tā ilgi izturēsim, tāpat būs beigas. Tagad tajā cietuma vidusdaļā ir tāds liels laukums, un es redzu, ka tur sapulcējas ļoti daudz cilvēku. No manas kameras tiek vests viens pēc otra ārā, līdz beigās es palieku viens pats. Vairāk neviena nav. Es noliekos tajā vienā istabas stūrī uz grīdas un guļu. Ienāk uzraugs ar vienu vācu virsnieku. Uzraugs ar pirkstu norāda uz mani, un tas vācu virsnieks tā noskatās uz mani un atmet ar roku, un abi iziet ārā. Nu es jau nezinu, kas tur ir. Tagad otrā rītā tas pats uzraugs ienāk iekšā un priecīgi saka: “Es jūs apsveicu, jūs esat atbrīvots,” un mani aizved uz cietuma kanceleju. Tur ir cietuma virsuzraugs un tas saka: “Es jūs apsveicu, jūs esiet atbrīvots, bet par to jums ir jāpateicas mūsu cietuma ārstam, jo viņš uzrakstīja, ka nav vērts jūs pārsūtīt, jo ceļā jūs nomiršot. Viņš saka, ka jūs esat ļoti slims, bet šodien un rīt jūs nemirsiet, vēl jau kādas dienas jūs dzīvosiet.” Atdod man pasi, aizved mani, kur sieva mani jau gaida ar to Boodes rakstu, jo uz tā pamata es esmu atbrīvots. Tagad paiet dažas dienas, bet manā pasē nav neviena ieraksta to 6 mēnešu laikā. Tur bija jāiet uz policiju bieži un bija visādas iesaukšanas un kas tur tikai nebija. Mēs sarunājām, ka sieva aizies uz prefektūru, un prefektūrā viņai pasaka – tā ir vācu lieta, jums ir jāiet pie Boodes atpakaļ. Mēs tur nekā nedrīkstam darīt. Viņa aiziet tur, priecīgi pateicas viņam, ka vīrs gan ir slims, bet ir mājās, tad viņš ieplēšot acis un sakot: “Kā, jūsu vīrs ir mājās?” “Nu jūs taču man izrakstījāt apliecību, ka viņš ir brīvs, un es viņam aizgāju pakaļ un pārvedu mājās.” Tad viņš ir paņēmis zīmogu un bez citiem kādiem ierakstiem uzsitis zīmogu tai pasei un parādījis viņai durvis. Jo man vajadzēja atrasties jau uz kuģa, bet viņš gribējis iztaisīt to lielo žestu, ka kaut kas cilvēcīgs arī viņiem ir, kaut gan viņi jau visādi bija ļoti brutāli. Un, ja es jau būtu aizvests uz kuģa, tad jau viņš vairs neko nevar darīt… Tādā ceļā es palikos dzīvs, kaut gan daudzi aizgāja bojā. Par citiem. Mintautu Čaksti atbrīvoja vispirms, tad atbrīvoja manu sievasbrāli, jo tiem laikam neko nevarēja pierādīt un nevarēja no viņiem neko izspiest. Sievas brālis arī ir krietni klapēts. Ar to Atvaru jau es tikai tā drusku dabūju sarunāties, mums tā galvenā bija tā bēgšanas saruna. Konstantīns Čakste bija cietuma logu otrā pusē, un tad mēs pa logu viens otru redzējām un ar roku pasveicinājām, tikai tik daudz. Par viņu man ir tikai ziņas no citiem tagad, kas tur kopā ir bijuši. Nupat es vēl divas dienas atpakaļ ar vienu runāju, kas ar Konstantīnu Čaksti ir bijis līdz pēdējam brīdim kopā. Viņi ir pārvesti no vienas nometnes un otru ziemā pie -30 vai -38 grādiem, viņiem ir likts brīžiem skriet pa to ceļu, pa nakti gulējuši sniegā uz ceļa, un, kas nav varējuši to izturēt, tie turpat ceļa malā ir nošauti. Konstantīns ir palicis slims un viņš teicis: “Jūs varbūt aizbrauksiet atpakaļ, man ir jāpaliek tepat te.” Un viņš nākošajā rītā esot miris. Tad esot sasituši tādu kasti un tādā kalniņā Polijā viņu aprakuši. Par Arvīdu Atvaru viņš nekā nezināja. Tātad tas jau laikam ātrāk aizgājis bojā. Tagad vēl ir viena lieta par mūsu darbību. Ar kapteini Upelnieku mani iepazīstināja Čakste. Īpatnēji bija tas, ka kapteinis Upelnieks teica: “Nu tad jāapskatās labi, kāds tas cilvēks izskatās un ko viņam var uzticēties.” Un visu to laiku, kamēr kopā strādājām, mums ar kapteini Upelnieku bija ļoti labas attiecības. Es varu teikt to, ka kapteinis Upelnieks un Konstantīns Čakste upurēja visu savu dzīvi latviešu labā. Kā jau teicu, tādas ziņas bija no Zariņa, ka eventuāli angļi varētu izcelties Somijā un ka viņi nāks uz Latviju. Tātad mēs piedalīsimies angļu armijā. Un lai nu sataupītu latviešus priekš tam, tad kapteinis Upelnieks noorganizēja šo kureliešu grupu. Kurelis bija tikai izkārtne. Bet viņš bija tik labvēlīgs, ka viņš atlaida kapteinim Upelniekam pilnīgi brīvi darboties. Lai iegādātu ieročus, ne jau daudz, bet cik nu iespējams, kapteinis Upelnieks uzpirka no vāciešiem patšautenes, tādas īsas divu pēdu garumā. Varēja no vācu armijas karavīriem dabūt nopirkt, ja tikai bija nauda. Nu tagad bija tā. Mēs dzīvojām tādā ēkā, kas bija valsts ēka. Izņemot sētnieku, neviens cits tur nedzīvoja, un Upelnieks uzskatīja, ka pie mums ir drošāk glabāt tās patšautenes nekā pie viņa mājās, un atgādāja uz manu māju. Man bija revolveris, jo, ja vācieši nāks un atradīs tās patšautenes, tad mani tur noteikti nošaus, tad es šaušu uz vāciešiem, jo mani tāpat nošaus. Bet par laimi neviens nenāca. Tās patšautenes es piesmērēju ar vazelīnu, un viņas mēs uz bēniņiem noglabājām. Pēc manas apcietināšanas Upelnieks bija sadabūjis kādu citu vietu, tad sieva zem svārkiem paslēpusi nesa tās patšautenes Upelniekam atkal atpakaļ. Vēl bija tāda lieta, ka Rīgā vācieši pārdēvēja ielu nosaukumus. Tos ielu nosaukums rakstīja augšā vācu valodā un apakšā latviešu valodā. Mēs bijām tam ļoti pretī, un tur kaut kas bija jādara. Es dabūju krāsu, kuru nevar tik viegli nomazgāt, un nūju, kur uz nūjas gala bija švammīte, ar kuru varētu krāsot. Mēs ar sievu spēlējām divus iemīlējušos, kuri iet pa ielu, apstājas un bučojas, un mans sievas brālis atkal iet gabaliņu pa priekšu, lai redzētu, vai kāds nenāk. Un tajos ielu stūros es paņemu to nūju, kura man ir rokā, un ar to krāsu tiem latviešu uzrakstiem vienkārši pārvelku pāri. Tā mēs diezgan daudz tos ielu stūrus apstrādājām. Nākošā rītā kapteinis Upelnieks, to pie sava darba vietas ieraudzījis, teica: “Nu es jau sapratu, kas to ir izdarījis.” Nu un tā es visu laiku piedalījos tajā LCP darbā. Man ar citiem tiem padomes locekļiem personīgu sakaru nebija. Tas bija tieši ar Čakstes norādījumiem, ka tie zina, ka es tāds esmu, bet lai neiznāk, ka atkal vācieši novēro un atkal prasa, kas tas tāds ir bijis. Tātad mēs izvairījāmies no tādām lielām grupu sanāksmēm. Mēs zinājām, ka tas ir bīstami. To jau es teicu, ka, kad mēs izārdījām tās patšautnes un piesmērējām ar to vazelīnu, tad jau man revolveris stāvēja uz galda. To es zināju, ka, ja gadījumā vācieši klauvētu pie durvīm un nāktu iekšā, tad mana dzīve beigtos. Kad mani apcietināja, man tā ieroča nebija. Viss bija noglabāts, arī tas šafergrafs, ar ko es novilku to “Jauno Latviju”. Vienīgais, ko man atrada, tā bija viena lapiņa no tās “Jaunās Latvijas”, un par to jau mani milzīgi daudz pratināja. Bet tur es teicu, ka laikam universitātē kāds man ir iebāzis kabatā. Bet tā viss jau bija noglabāts, ka mūsu dzīvoklī jau nekas neatradās. Mēs kopā ar Čaksti izspriedām, ko un kā darīt, viņš skaitījās tas vadītājs, un viņš ar pārējiem tad sazinājās. Bet, ja kas bija jādara, kaut vai, piemēram, to telegrammu sūtīšana, tās avīzes izgatavošana, tāpat tas brauciens uz Tartu, to aktīvo darīšanu, to darīju es. Tie pārējie atkal sprieda, kas būtu jādara. Un tā es esmu bijis no pirmā gala līdz, kamēr vācieši mūs nolikvidēja, bijis visur klāt. Un paldies dievam un paldies manai sievai, kura tur tik daudz gāja, un tam cietuma ārstam, kurš bija uzrakstījis, ka nav vērst mani pārsūtīt, jo es nomiršot. Jo ja mani arī būtu sūtījuši, es neticu, ka es būtu to ceļojumu izturējis. Kad iznācu no cietuma, sieva darīja visu iespējamo, lai es atkoptos pie savas veselības. Tad kādu laiku vēlāk vienu dienu piezvana Mintauts Čakste un saka tā: “Mēs esam noorganizējuši vienu automašīnu, kas brauks uz Ventspili. Vai tev netīk braukt līdzi, jo ir iespējams, ka mēs tiekam pāri uz Zviedriju.” Bet tas man bija jāpasaka stundas laikā, jo pēc stundas tā mašīna brauc. Tajā pašā dienā pie mums bija sievas māsa, sievas brālis, mēs divi un mazais Jānītis. Un mēs stundas laikā sakārtojām tādus nelielus koferīšus, un mašīna ir klāt, un sēžamies un braucam uz Liepājas pusi. Ceļā satiekam kapteini Upelnieku. Kā tie šoferi tur viens otru pazina, to es nezinu, bet tas fakts bija tāds, ka tās mašīnas apstājās, un kapteinis Upelnieks, ieraudzījis mani, uzreiz saka tā: “Tev, Žani, tikko tu pārbrauc uz Zviedriju pāri, ir jānoskaidro ar Siliņu sekojoša lieta…” Viņš pēc mūsu apcietināšanas ir noorganizējis telegrammu sūtīšanu uz Zviedriju, kuras saņem Siliņš. Šajos ziņojumos viņš ziņoja par apstākļiem, kādi ir Latvijā un arī par to frontes stāvokli. Un viņš bija ziņojis arī, kur atrodas katru reizi latviešu leģiona štābs, un viņš saka tā – tikko viņš pa dienu paziņo, tā vakarā to leģiona štābu bombardē krievu lidmašīnas. Un tā kā tas ir atkārojies vairākas reizes, tātad krievi to viņa ziņojumu dabū. Un man ir jānoskaidro, kas notiek un vai tie viņa ziņojumi vairs netiek turēti slepenībā. Un vēl, starp citu, tanī pašā dienā vai laikam kādu dienu vēlāk viņš mani aizved pie Kureļ. Lai gan es biju brīvs, tomēr mani varēja kuru katru brīdi apcietināt, un viņš bija iedomājies, ka man labāk dzīvot zem cita vārda un ka viņš varētu mani uzņemt kureliešu grupā. Tagad viņš mani aizved pie Kureļa, pastāsta, kas es tāds esmu bijis, tā diezgan atklāti pastāsta un saka tam Kurelim, ka būtu labi, ka viņi ņemtu mani savā grupā un izdotu apliecību ar citu vārdu. Kurelis tam bija ar mieru. Mani nosauca par Saucēju, to priekšvārdu es vairs neatceros, un Kurelis izdod man apliecību, ka es esmu kurelieša grupā un Saucējs tāds un tāds. Un iedomājieties, ar ko arī Kurelis riskēja: vienai personai izdot svešu vārdu, kura ir politiska nedroša. Un pats ar savu parakstu to vēl apliecinot. Kurelis ar to taču arī pats riskēja. Bet nu tā. Tagad mēs braucam uz Ventspils pusi. Tajā mašīnā bija Čakstes ģimenes un Zemgaļu ģimenes iekšā. Viņi bija sarunājuši, ka ir diezgan bīstami mani ievest Ventspilī, jo šīs automašīnas, kurās ir vairāki cilvēki iekšā, bieži tiekot no vāciešiem kontrolētas. Un tas šoferis, kas mūs veda, teica, ka mani novietos vienā zemnieka mājā tieši šosejas malā. Tagad mani tajā mājā aizved un izrādās, ka tas pats saimnieks ir braucis tajā pašā vakarā uz Ventspili, ka pienākšot laiva klāt un ka tas brauc tur prom. Mēs nu tur nevaram tikt līdzi. Bet vēlāk, es nezinu, kādā sakarībā, man piedāvā vienu automašīnu – ja mani interesējot, kā tā lieta notiek, tad, lai es braucot līdzi, un mani atvedīšot atpakaļ. O, es to ļoti labprāt daru. Tagad mani aizved… Tur ir vesels bars sapulcējušies, starp kuriem ir arī Čakstes un Zemgaļu ģimenes, un nu gaida to laivu. Pēc kāda laika tā laiva pienāk. Tagad pie tā krasta pienāk viena maza laiviņa, jo tā lielā laiva jau nevar tik tuvu pienākt. Tas laivas vadītājs atbrauc tai krastā pakaļ un prasa, kur ir viņa ģimene, jo viņam bija apsolīts, ka viņa ģimene tiks atvesta, jo viņš ne jau pirmo reizi brauc, viņš jau tā vairākas reizes ir braucis. Un tā viņa ģimene nav atvesta. Viņš pasaka: “Es riskēju ar savu dzīvību, un jūs pat manu ģimeni nevarējāt atvest! Es vairāk atpakaļ nebraukšu. Lai notiek, kas notikdams, es atpakaļ vairs nebraukšu.” Visi stāv klusu, neviens nekā nesaka. Es domāju, ka Mintauts Čakste ies ar viņu runāt, bet arī tas neiet, arī tas stāv klusu. Un tanī brīdi man ienāca prātā un es saku: “Vai es nevaru ko nebūt.” Es viņam pieeju klāt un saku: “Es esmu tikko atbraucis no Rīgas, es redzu, ka te jums nav kārtības. Es mēģināšu te ievest kārtību un es apsolu, ka ar nākošo braucienu jūsu ģimene būs atvesta.” Tad viņš tā noskatās uz mani un saka: “Bet vai jūs garantējiet?” “Es jums to garantēju.” “Labi, tad brauksim.” Līdz ar to radās tāda liela steiga ar tām mazajām laiviņām pārcelties pāri. Mintautam bija pazudis viens čemodāns, kuru vēlāk atrada zem egļu zariem pabāztu… Nu tādā veidā viņi aizbrauca. Tagad vēl gaida, ka būs viena laiva. Tā laiva atnāk jau pa dienas vidu. Un apmēram kādu puskilometru no krasta tēlo, ka zvejo, velk tīklus un tā tālāk. Atnāk vakars un šitā laiva pazūd. Ar to bija domāts, ka arī es tikšu ar savējiem pāri. Nav vairāk tās laivas. Nu tie cilvēki jau ir daudz tajā zemnieku mājā tajā jūrmalā. Arī tie ir pazuduši… palikuši tikai nedaudz cilvēku. Tad no tās mājas, kur mēs bijām apmetušies es dabūju zināt, ka tā laiva ir kādu kilometru uz Liepājas pusi aizvesta un ka no turienes celšoties pāri. Izrādās, ka tur bija savākti tie cilvēki, lai nebūtu tie pārējie, jo tur ir grūtības, ka nu visi tagad grib tikt virsū. Un tad nu tur bija izlasīti cilvēki, kuriem nu būs iespēja pārbraukt. Nu mēs ar sievu un Jānīti ejam skatīties. Jā, tie sapulcējušies stāv, 6 vīru airu laiva mēģina tikt iekšā jūrā, bet pa dienu ir sacēlies vējš un ir tādi, kurus sauc par plīstošiem viļņiem. Tas ir sevišķi tad, kad ir zemes vējš – to ūdeni pūš uz jūras pusi, bet tukšums jau nevar palikt, tas plūst atpakaļ un notiek tā viļņošanās. Tas vilnis nāk atpakaļ uz zemes pusi un tad, kad viņš ir zināmā vietā un zināmā dziļumā, viņš veļas pāri pats pār sevi. Nu tad to laivu mazo, kura brauc atpakaļ, tas vilnis piegāž pilnu, viņi velk ārā, izlej un mēģina atkal. Un tā lieta neiet. Tiem cilvēkiem nav jēgas, kādā veidā pa šiem plīstošajiem viļņiem var iebraukt jūrā. Es pieeju pie tiem rīkotājiem, kas tur vada to pārcelšanos, un teicu, lai viņi man dod 6 vīrus un es to ģenerāli Tepferu aizvedīšu uz to lielo laivu. Bet lai dod man vēl vienu cilvēku, kas man līdzēs to laivu atairēt atpakaļ, jo es viens pats to nevaru izdarīt. Man saka: “Ko nu niekus, ja jau mēs to visu laiku nevaram izdarīt, tad jau tu arī to nevarēsi izdarīt,” un nepiekrīt tai lietai. Tā tas iet apmēram jau līdz pulksten 2, bet nu tā lielā laiva arī vairs nevar palikt. Nu man pienāk klāt un saka: ja nu es gribot, es varot mēģināt. Es iekāpju iekšā tajā laivā, tas arī, kurš man brauks līdz. Vēl tur bija ģenerālis Tepfers un vēl viens; es nezinu, kādā sakarībā tam bija tā steidzoši jābūt… Nu un es to laivu mēģinu dabūt tuvu tai plīstošo viļņu vietai, jo tas vilnis plīst noteiktā vietā. Mēs tā pa pēdai, pa pēdai, jo tad, kad tas vilnis plīst, tad tas ūdens atkal paliek tāds zemāks. Kad es redzu, ka vairs tuvāk nevar tikt tai vietai, tad es dodu komandu stumt mūs iekšā jūrā. Nu mēs tiekam tai vietai pāri, nāk nākošais vilnis, bet tas vēl neplīst, tas ir vēl gaisā, bet mēs esam iekšā. Tagad mēs aizbraucam uz to lielo laivu, iekāpj ģenerālis Tepfers, iekāpj tas otrs, un mans līdzbraucējs, kam nu vajadzēja dabūt to laivu atpakaļ, tas uzlec arī virsū un pasaka, ka viņu meklē vācieši un, ja viņu atradīs, tad tūlīt nošaus, viņš atpakaļ nebrauks. Es paliekos tajā 6 vīru laivā viens pats. Tā lielā laiva aiziet. Krastmalā ir palicis tas zvejnieks, kam tā laiva piederēja, un mana sieva ar Jānīti. Un tas zvejnieks ieraudzījis, ka tā liela laiva aiziet un ka es viens pats sēžu iekšā, tas nu saka: “Nu mana laiva ir pagalam. Viens cilvēks to pret vēju nevar dabūt atpakaļ.” Varat iedomāties, ko tas nozīmē manai sievai. Viņš nu pazaudēs laivu, bet sieva pazaudēs arī vīru tādā gadījumā. Bet laikam tādos izmisuma brīžos cilvēks spēku dabū vairāk, nekā normāls. Un pēc kādām 2-3 stundām cīnoties es tomēr tiku malā, kamēr tas vecais vīrs pietika un palīdzēja to laivu izvilkt ārā. Un kad es tiku ārā, tad es tur pat arī saļimu. Tad nākošais pēc tam. Atkal zinu, ka tur viena laiva nāks. No tiem rīkotājiem ir sarunāts, Lai nu būtu droši, ka mēs būsim laikā klāt, jo cilvēki ir sapulcējušies ļoti daudzi, visi noteikti netiks, bet es gribēju tikt ar savu ģimeni pāri šinī gadījumā. Otrs, kas man vēl bija, tas bija kapteiņa Upelnieka rīkojums, ka man ar Siliņu jātiekas. Un es neeju gulēt (mēs parasti gājām uz sienaugšu gulēt), es palieku un gaidu tajā malā. Ir jau tumšs, viņas jau parasti pa nakti ienāca, tas jau bija rets gadījums, ja ienāca pa dienu. Nu es dzirdu, ka tā laiva nāk, es aizskrienu pie savējiem, sievas māsa un sievas brālis arī negāja gulēt, un tiem pateicu, ka laiva ir klāt un lai viņi tūlīt nāk uz krastu. Manā rīcībā ir viena tāda maza laiviņa, kurā apmēram 8 cilvēki var sēdēt iekšā. Bet tādas ir vēl kādas divas, kur ir sarunāti tie vedēji. Mani cilvēki jau ir iekšā, es aizbraucu uz to lielo laivu, bet, lai vestu arī citus, ir jāsteidzas, jo ilgi jau mēs nevaram krāmēties. Var atkal vācieši pagadīties. Tā nu es aizvedu otro, trešo, ceturto tādu mazu laiviņu, nu nāk priekš piektā, un es pasaku tiem rīkotājiem, ka nu ar šo laivu es arī pats kāpšu iekšā, lai tad viņi savāc to laiviņu. Tagad es piebraucu pie malas un cilvēki kāpj iekšā, tas viss notiek ar skriešanu, un vēl viens, otrs, līdz mana laiviņa ir pilna un paiet zem ūdens. Es saku: “Nu, kāpiet taču ārā, zem ūdens taču nevar pabraukt.” Un tagad ir viena sieviete, kas visā tajā laikam ir nervus zaudējusi, un tā saka: ”Es ārā nekāpšu.” Nu es saku, ka tad atnāks vācieši un tad visus izsēdinās. Bet viņa saka, ka vienalga, bet ārā nekāps. Un kā viņa plātījās ar tām rokām, tā atmuguriski iegāzās ūdenī. Tagad nu to laivu izvelk malā, ūdeni izlej, un tagad kāpj par jaunu. Tur iekāpj Skalbe ar savu ģimeni, bet nu mēs tur esam kādi 8-9 cilvēki. Tagad mēs piebraucam pie tās lielās laivas klāt, motors tai jau iet un laiva sāk jau kustēties, lai gan manas mazās laiviņas gals viņai pieskaras jau klāt, bet tās pārējās laivas jau pievedušas tik daudz cilvēku, ka tā laiva ir jau pilna un tie steidzas ar laivu atpakaļ un laiva iet projām. Sieva mana paliek kliedzot uz laivas, un es palieku atpakaļ. Viņa aizbrauca un es paliku. Tad ar nākošo es arī tiku pāri. Siliņš bija sarunājis ar Mintautu Čaksti, kādēļ netiek tās telegrammas sūtītas, un tas atsaucies uz mani, ka Upelnieks ar mani runājis un ka es būšu, un ka es zinot tās lietas. Vai tas Mintauts vienkārši negribēja ar Siliņu runāt, es to nezinu. Stāvoklis bija tāds. Un tagad, tikko es biju pāri, tā Siliņš mani sameklēja un pirmais jautājums bija, kāpēc Upelnieks vairs tās telegrammas nesūta. Es teicu, ka ir tā, ka tās telegrammas nonāk krievu rokās, jo jau tajā pašā dienā, kad viņš tās pārsūta, latviešu štābs tiek bombardēts, un tas atkārtojas vairākkārtīgi, tātad tās telegrammas vairs netiek turētas noslēpumā. Tad uzreiz man Siliņš saka tā: “Kas tad tur ir ko slēpt?” Bet es saku, ka kaut arī tas ir latviešu leģions, bet tie taču ir latvieši. Viņš teica, ka tur nekā nav ko slēpt, un līdz ar to mūsu sarunas pārtrūka. Kas tālāk ir? Par to man grūti spriest. Tās ir tādas manas personīgas domas. Bet fakts ir tāds, un man to ir arī teikuši, ka tā kā angļi sastrādājās ar krieviem, tad angļi tās ziņas ir pārdevuši. Es par to nevaru spriest. Bet tikai tik daudz, ka, kad tās ziņas tika nodotas Siliņam, tās pašas dienas vakarā to latviešu štābu bombardē. Un tas ir vairākkārt atkārtojies, tātad kaut kā krieviem tie Upelnieka ziņojumi, kuros bija ziņas par visas Latvijas stāvokli tajā vācu daļā, bija visi zināmi. Tagad bija tā, ka Upelnieks tos ziņojumus vairs nepārsūtīja, tātad krieviem Upelnieku vairs nevajadzēja. Šinī gadījumā, ja krievi tos ziņojumus dabūja, tātad Upelnieks strādāja viņu labā. Tā iznāk. Un līdz ar to nav jāaizmirst, ka krievu aģenti strādāja kopā atkal ar vācu aģentiem. Divas nedēļas vēlāk Upelnieku vācieši nošāva ar dažiem virsniekiem. Faktiski ir tā, ka vācieši viņus ir apcietinājuši, bet pašu to nošaušanu pēc manām ziņām ir izdarījuši latvieši. Vismaz viens latvietis, kuram māte bija vāciete, tēvs latvietis, un kurš bija vācu laikā no kaprāļa paaugstināts virsnieka pakāpe, izteicās tādā veidā, ka viņiem par tiem kureliešiem stāstīja, ka tie ir mežabrāļi, sastrādājas ar komunistiem un ka tie ir likvidējami. Bet es nevaru pateikt, ka viņš tieši tur ir bijis, bet no tās runas es tā sapratu, ka viņam tā nošaušana ir zināma. Ar šo cilvēku man iznāca runāt Kanādā, viņš tur bija iebraucis. Tad vēl viena jocīga lieta, ka viņš strādāja uz būvi un viņš vēl tā lielīdamies teica: “Ja būtu vācieši uzvarējuši, tad es te gan naglas nesistu, bet es būtu kāds lielāks vīrs Austrumos.” Braucieni vēl turpinājās, kamēr ienāca krievi. Līdz pēdējam turpinājās. Un tad tām laivām benzīnu deva zviedru valdība, bet tās bija latviešu laivas. Tad par to pašu pirmo laivu, kādā veidā Siliņš tika prom… Viens austrumietis, kas dzīvoja Ventspilī un tos zvejniekus pazina, bija sarunājis ar vienu zvejnieku, kurš bija ar mieru braukt un kurš tad paliktu Zviedrijā, bet tā laiva piederēja vēl arī otram zvejniekam. Tātad viņš nevarēja ar viņu izbraukt viens pats, bet viņš gādājis bija par to, lai tajā laivā iepildītu tik daudz benzīna, lai viņi tik uz Gotlandi, jo normāli zvejojot jau nekad tik daudz benzīna nebija. Un to otru viņš bija teicis, ka vienkārši tā paņems līdzi, vai viņš grib vai negrib, tas bijis tāds vecāks vīrs. Tagad Siliņu novieto laivas galā zem tīkliem, un tad, kad viņi iebraukuši jūrā, tad Siliņš izlien ārā un izvelk revolveri, un pasaka: “Es esmu Latvijas valdības pilnvarotais, un jūs mani vedīsiet uz Gotlandi un tur vairāk nekāda runāšana nav.” Nu tas otrs zvejnieks sāk lūgties, lai viņu laiž atpakaļ, bet viņu ārā nelaiž un brauc uz priekšu. Bet priekšā rodas latviešu zvejnieki, kas zvejo zivis, un tas vecais zvejnieks lūdzas, lai viņu laiž uz tiem pārkāpt. Viņi beigās arī piekrituši, un tas laidis viņam pārkāpt. Ar to pirmo zvejnieku viņi ir braukuši uz Gotlandi. Un ir laime, ka tiem zvejniekiem bijuši tīkli izsviesti, un viņi ilgāku laiku vēl zvejojuši, jo, atgriežoties Ventspilī, viņi tūlīt ziņojuši policijai, ka tāda lieta ir notikusi, un vācieši ir izsūtījusi lidmašīnas meklēt. Bet ir jau nakts bijusi virsū, un tā viņš nav atrasts un tā viņš ir pārcēlies. Bet, ja tie zvejnieki būtu tūlīt braukuši, kamēr bija dienas gaisma, tad viņš varbūt būt tur palicis. Pirms tam mums ar Konstantīnu Čaksti bija lielas pārrunas, kuru tad sūtīt pāri. Mums bija vēl citi kandidāti, bija arī tāds Sadovskis4, par kuru mēs diezgan daudz domājām, bet tas neprata angļu valodu un Siliņam bija tā priekšrocība. Siliņš arī nebija precējies. Un tad mēs vēl par dažiem runājām. Paskaidrojumi:
Intervija ierakstīta 24.08.1993, Rīgā |
 |
|