 |
|
       |
Es piedzimu bēgļu laikos, kā ļoti daudzi mani laika biedri. Pirms Pirmā pasaules kara mēs dzīvojām Liepājā, lai gan mans tēvs pats faktiski un visa tā Eidusu dzimta ir cēlusies no Daugavpils. Bet manam tēvam bija kaut kāds uzņēmums Liepājā un viņš tur dzīvoja. Tad nāca vācieši un sākās tie bēgļu laiki; tad mēs klīdām pa Krieviju. Piemēram, mana vecākā māsa ir dzimusi Arhangeļskā, mana otra māsa piedzima Vologdā, un es piedzimu Baltkrievijā Vitebskā. Es atceros dažus pavisam īsus mirkļus dzīvē Krievijā, tad man bija 4 gadi. Pirmās atmiņas, kā mēs dzīvojām Piemaskavā. Es atceros to māju, es atceros to dārzu. Es atceros, man bija aukle krieviete, tāda няня Nastja. Viņa bija dievticīga un mani veda uz baznīcu. Es atceros to baznīciņu tur. Tas bija Vasileostrovskā, tā tagad ir Maskavas ziemeļu daļa, bet toreiz tā bija vienkārši tāda piepilsēta. Tur mēdza vasarā dzīvot cilvēki. 20. gadā bija tā vienošanās starp Latviju un Krieviju, ka tie Latvijas iedzīvotāji, kas vēlas, var atgriezties atpakaļ, un tad mēs atbraucām atpakaļ uz Liepāju. Braucām lopu vagonos visi tie, kas atgriezās, tie bēgļi. Tas bija vasarā. Mēs katrā vagonā bijām 4 ģimenes 2 stāvos. Vienā stāvā bija dēļi salikti, otrā stāvā dēļi salikti, pretī arī un tad bīdāmās durvis bija. Un es atceros, kā mēs braucām ar savu māsiņu. Sēžam abi divi uz poda, vilciens brauc, durvis ir vaļā... Braucām ļoti ilgi. Laikam varbūt pāris nedēļas brauca, ļoti lēni, visur pieturēja. Kad pieturēja pie kaut kādas pļavas vai lauka, tad visi izbira laukā, no ķieģeļiem salika tādus ugunskurus un tur kaut ko vārīja. Rēzeknē visus tos atbraucējus pa priekšu ievietoja karantīnā. Tas ir viss, ko es no tā brauciena atceros. Liepājā mēs dzīvojām Vītolu ielā. Otrā stāva mums bija tāds 3-istabu, 4-istabu dzīvoklītis. Un man bija arī viena aukle – to sauca par Sveidu. Es tā jutu no tā, ka mans tēvs nekāds nabags nebija. Man bērnība bija ļoti laba, tas ir ļoti svarīgi tāpēc, ka bērnībā es varēju dabūt izglītību. Kad mēs dzīvojām Rīgā, tad man sākumā bija tāda Jaņa, vēlāk bija fraulene fon Olman – tāda vāciete no baroniem, ļoti izglītota sieviete, bet viņa tajā zemes reformā pazaudēja visas savas muižas, un viņa kā guvernante strādāja. Muižniece bijusī. Šausmīgi ienīda latviešus, šausmīgi. Protams, arī žīdus nemīlēja, latviešus nemīlēja. Es neizjutu to uz sevis, viņa, protams, bija ļoti taktiska. Par mums viņa nekādu ļaunu vārdu neteica, bet, kad viņa runāja par kaut kādiem citiem, tad to varēja ļoti labi just. Viņa tā nicīgi runāja vienkārši. Tā kā arī daudzās latviešu ģimenēs ir – tie ir žīdi, ko jūs no viņiem gribat – tā apmēram. Žīds paliek žīds. Sadzīviska garā. Par to, ka viņi būtu kaut kā jāiznīdē vai jāaizdzen, par to runa nebija, bet tā augstprātīgi. Bet par latviešiem – latvieši atņēmuši viņai muižas, latvieši vispār ir bauri. Un sevišķi viņai bija naids pret Raini, nezinu kāpēc. Viņa bija no Baltijas vāciešiem. Tās muižas viņiem bija tagadējā Somijā, tā bija Krievija kādreiz. Un viņa visu pazaudēja. Viņa dzīvoja šausmīgi nabadzīgi. Mammai bija tāda noruna ar viņu, ka viņa ar māsu un mani runās tikai vai nu vāciski vai angliski. Un tā mūsu mājās mēs uzaugām vācu un krievu, un angļu valodā. Ģimenes valoda bija krievu. Es esmu vispār ebrejs pēc tautības. Abi vecāki ebreji. Tai Olmaņa jaunkundzei bija uz mums abiem tāda ietekme, ka tā man palikusi uz visu mūžu. Viņa bija ar ļoti spēcīgu raksturu un viņa mūs turēja vispār pilnīgi zem sava iespaida. Es esmu mantojis ļoti daudz tieši izglītības ziņā, zināšanu ziņā, manieres un visu ko. Bet kas attiecas uz viņas nostāju pret latviešiem un ebrejiem, nu tas pārgāja, protams. Tāpēc, ka es pats esmu ebrejs un man bija latviešu draugi, tā kā tas pārgāja un uz mani paliekošu iespaidu neatstāja. Bet viss cits mani ļoti stipri ietekmēja, veidoja manu raksturu. Es viņai zināmā mērā esmu daudz pateicības parādā. Un, protams, arī valodas guvām. Viņa bija studējusi Cēsu skolotāju institūtā, tas bija vācisks, sauca Lehrer Seminaren. Bet viņa ļoti labi prata angļu valodu un arī, protams, vācu valodu. Latviešu valodu viņa prata, bet viņa to nelietoja. Tikai kādreiz citātos. Ģimenē mēs ivritu nelietojām, bet jidišu mēs dabūjām dzirdēt. To es saprotu, varu drusciņ parunāt, bet mēs viņu nemācījāmies. Nāca ebreju draugi, ar vecākiem runāju jidišā. Vecāki prata. Manas mātes tēvs bija ebreju garīdznieks. Tā kā es gāju vācu skolā, man bija arī ļoti daudz vācu draugu. Un tā vācu skola, protams, man devusi ārprātīgi daudz. Jāsaka, ka vācu skolas bija ļoti labas šeit Rīgā. Cittautiešus vācu skolās uzņēma ar ļoti lielu atlasi, teiksim, lai vienā klasē būtu ne vairāk kā 2 vai 3 ebreji, 1 vai 2 latvieši. Tā kā bija tāds ļoti stingrs kolokvijs jāiztur, un tad viņi redzēja, vai viņi to ņems vai neņems iekšā. Es negāju skolā 1 .klasītē, jo es aizgāju uz pārrunām, un tā kā man tās guvernantes jau bija bīdījušas, es biju drusciņ gudrāks par 1. klases līmeni, un sāku iet uzreiz 2. klasītē. Tā es paliku jaunākais klasē. Bija ļoti stingra, teiksim, pat prūsiska disciplīna. No 3. klases mācīja katru dienu latīņu valodu, no 5. klases katru dienu grieķu valodu. Tā kā tā bija klasiska ģimnāzija. Mums mācīja kā obligāto priekšmetu franču valodu vai angļu valodu, kā izvēlējā. Tā kā es angliski pratu, mācījos franciski. Tā kā es iznācu ārā ar septiņām valodām no skolas. Skolu sauca Deutches Klasisches Gimnazium zu Riga – Valsts Vācu Klasiskā ģimnāzija. Pirms 19. gada tā skola atradās tur, kur tagad ir pirmā vidusskola. Tad piederēja tādam Tīdebulam. Bet tad, kad nāca boļševiki 19. gadā, tad izglītības komisārs bija Leons Paegle, un Leons Paegle vienu dienu atnāca uz to skolu un teica, ka tai vācu skolai jāizvācas ārā, jo tur mācīsies latvieši. Un tad vācu skola pārvācās uz Skolas ielu 11. Guvernante mums bija no kādiem 5-6 gadiem. Pa priekšu bija tāda kā auklīte drīzāk, vēlāk nāca viena dāma, ko es lāga neatceros. Tā bija gan latviete, bet ļoti izglītota. Un tad pēc tam Zariņa kundze. Nu un tad nāca arī, protams, Demmes kundze, kas mums mācīja klavieres. Vārdu sakot, tā izglītība bija ļoti laba. Mēs dzīvojām labā dzīvoklī Pulkveža Brieža ielā 6 istabu dzīvoklī. Tā kā saprotat, ka tas ir ļoti laimīgi, ka tieši bērnība bija tāda. Bet tad nāca pasaules krīze un mans tēvs pazaudēja visu savu naudu. Tas bija 20. gadu beigās, 31. gadā. Bet man jau bija 15 gadi un pamats man jau bija. Es turpināju iet skolā, bet pārvācāmies uz sliktāku dzīvokli. Tas sliktākais dzīvoklis arī pēc tagadējiem mērogiem nebija slikts, tas bija Marijas ielā. Pa priekšu Ganu ielā, tad Marijas ielā. No Marijas ielas mani apcietināja politpārvalde. Tas bija Ulmaņa nākšanas gads, 34. gads. Jā, jo es, vēl skolā būdams, sapinos ar komunistiem. Faktiski mans brālēns, kurš studēja juridiskajā fakultātē, bija komunists un viņš mani saaģitēja. Viņš man stāstīja par politekonomiku, ka šī saimniekošana neder, ka mums ir vajadzīgs, lai būtu kolektīvs īpašums, lai būtu viss valsts īpašumā, lai būtu vienādas tiesības, un arī uzsvēra to, ka arī visām tautībām ir jābūt ar vienādām tiesībām tomēr. Kā saka, ebrejus gan nevajāja, bet drusciņ nospiestā stāvoklī viņi bija. Viņus, piemēram, valsts dienestā neņēma un universitātes darbā viņus neņēma, tā kā tur kaut kāda neliela diskriminācija bija vispār. Latvijas armijā viņi dienēja kā visi, bet valsts ierēdņos viņus neņēma nekur, policijā viņus neņēma – tādā veidā. Un, protams, bija tādi pērkoņkrustieši. Tas kādreiz, kad tu ej pa ielu: “Žīd, žīds, žīds!” Tie puikas tādi. Tas bija arī tādā sadzīves līmenī. Nebija faktiski tā ļauna, tikai tie pērkoņkrustieši. Jo citādi jau sadzīvoja ar latviešiem labi. Drusciņ par viņiem pasmējās, bet nekādā tādā ļaunā garā tas nebija. Pērkoņkrusts - tie bija aktīvi, vēlāk jau viņi paši šāva ebrejus. Bet citādi es nejutu to. Teiksim, vācu skola, kur es gāju, bija tāda pilsoniski monarhistiski noskaņota, tie skolotāji vēl bija visi vecā rauga, bet tur diskriminācijas nebija. Tikai dažreiz mums teica: “Jūs ņemiet vērā, ka jūs šinī skolā esat viesi un jums ir jāizturas kā viesiem.” Tālab man bija jāpievaldās mazdrusciņ. Es nevarēju tā gluži brīvi kaut kādus niķus taisīt un stiķus. Tā vācu skola bija valsts skola. Baltijas vācieši bija visi skolotāji. Par skolu bija jāmaksā, pašās beigās laikam 100 lati mēnesī. Bet tie, kas bija mazturīgi, tie nemaksāja. Sāku tur iet no 8 gadiem. Sarunas bija iestājoties. Es nezinu, vai tur citi konkurēja ar mani, bet bija tāda saruna ar skolotāju. Un viņa mammai teica, ka man 1. klasē nav ko darīt, lai eju iet 2. klasē. Klases skaitīja otrādi. Latīniski. Pati sagatavošanas klase bija noma tad nāca oktāva, tad nāca septima, seksta, oberseksta, unterseksta, kvinta, kvarta un tā tālāk. Un tad oberprīma un unterprīma – tie bija beidzēji. En primāren arī bija, aristokrātiem, protams, tie skatījās uz pārējiem tā. Es beidzu to skolu 16 gadu vecumā 33. gadā. Mana māsa gāja citā skolā, tā bija tā saucamā Luterschule. Tā atradās Forburgā1. Tur bija ļoti lepni dzīvokļi, un tur bija arī 2 vācu skolas. Luterschule un 11. pamatskola vācu arī. Tā kā vācu skolu bija daudz. Daudz vāciešu bija. Ebrejiem arī bija skolas, krieviem bija skolas, poļiem bija skola. Bet vispār tādi labāk situēti vecāki centās sūtīt bērnus uz vācu skolām, jo tās bija ļoti labas. Likās, ka tur labāka izglītība un lielākas izredzes. Vispār ebreji Latvijā ienāca no 2 pusēm. Vieni nāca no Vācijas, tie dzīvoja Kurzemē. Otri nāca no Krievijas, un tie dzīvoja Latgalē galvenokārt. Manu vecāku senči nāca no Krievijas, bet otra plūsma nāca no Vācijas. Tie bija izglītotāki, tie bija turīgāki un tie mājās runāja vāciski. Un sūtīja savus bērnus uz vācu skolām. Tie, kas nākuši no Krievijas, tie runāja krieviski un sūtīja uz dažādām skolām. Bet uz latviešu skolām ebreji gāja ļoti maz. Tikai vēlāk pēc Ulmaņa. Kad nāca Ulmaņa laiki un ieviesa visur latviešu valodu, tad viņi arī sāka iet uz latviešu skolām. Bet es jau biju no skolas ārā. Es jau biju universitātē. 33. gada pavasarī es beidzu skolu un tā paša gada rudenī es iestājos augstskolā ķīmijas fakultātē. Tur bija liels konkurss. Man likās, ka ķīmija ir nākotnes zinātne. Un es ar ļoti lielu, kā saka, apņēmību tur gāju un biju ļoti cītīgs students. Bet 34. gadā, kad es biju 2. kursā, tad mani apcietināja. Kā jau teicu, mani divi brālēni, brāļi, bija komunistiskajā partijā jau iestājušies. Mēs bieži satikāmies, tuvu dzīvojām. Es biju tajā pagrīdes komjaunatnē. Un tad mani apcietināja. Ļoti daudzi sēdēja cietumos, jo tā partija bija aizliegta. Par to tiesāja. Arī demokrātijas laikā viņa bija aizliegta. Mans brālēns bija laikam sen iesaistījies. Viņš bija cietumā 2 gadus, tad viņš iznāca ārā, un tad viņu otrreiz apcietināja. Kad viņu nāca apcietināt, viņš bēga un viņu sašāva. Centrālcietuma slimnīcā viņš nomira. Viņa tēvs ar manu tēvu bija kompanjoni. Mans tēvs pārstāvēja kādu angļu firmu, kas ar siļķēm. Toreiz siļķes nāca Latvijā no Anglijas, no Skotijas un no Norvēģijas. Latvieši sāka ķert siļķes krietni vēlāk, jau Ulmaņa laikā. Tad arī izveidojās tie zvejniecības kooperatīvi un tad nāca pašu siļķes Latvijas. Bet līdz tam jau siļķes ieveda. Un mans tēvs pārstāvēja vienu firmu un pelnīja atkarībā no tā, cik viņam izdevās te Latvijas veikalniekiem ietirgot tās firmas siļķes. Es ļoti labi atceros, es sēdēju cietumā un lasīju avīzi – ar kādu prieku ziņoja, ka nu tagad ir izveidojusies Latvijas kuģniecība, ka zvejošana notiek okeānā, jo līdz tam latvieši zvejoja tikai Baltijas jūrā. Pārējie apcietinātie tika ātri vaļā, mājās. Man iedeva 4 gadus spaidu darbu vienam pašam. Tāpēc, ka es tiesā kaut kādu runu noturēju. Bija tiesa. Rīgas apgabala tiesa bija tajā pašā mājā, kur tagad ir. Baumaņa celtā mājā. Tur mani notiesāja. Un es pēdējo vārdu devu un es tai pēdējā vārdā teicu: “Jūs esat visi fašisti.” Nu un tad man iedeva 4 gadus spaidu darbu. Tos es visus nosēdēju. Man bija 18 gadi. Es nebiju pilngadīgs, jo pilngadīgs skaitījās no 21 gada. Sākumā es biju nepilngadīgo cietumā, tas ir sieviešu cietums pie Brasas. Es tur biju, kamēr mani notiesāja. Bet ar spaidu darbiem visus veda uz Centrālcietumu. Tad es biju Centrālcietumā un visu savu laiku nosēdēju tur. Centrālcietumā visi bija pilngadīgi. Es biju vienīgais malaļetka. Tajā nepilngadīgo cietumā es slikti uzvedos. Dziedājām dziesmas, Internacionāli. Visādi. Un tad es nonācu karcerī. Tur es pamatīgi nosēdēju karcerī tajā cietumā, un atnācu uz Centrālcietumu ar ļoti sliktu raksturojumu. Un, kad es nonācu Centrālcietumā, tad tas cietuma priekšnieks, kas nu sadalīja pa kamerām, teica: ”Lūk, šito te lieciet atsevišķi un iemāciet uzvesties.” Tad mani aizveda uz to viennīcu korpusu, drusciņ iekaustīja ar gumijas stekiem. Pa rokām, pa muguru. Tas bija sāpīgi vispār. Pamatīgs zilums bija. Bet ne tā, ka nevarēja izturēt. Un es paliku viens un tas man bija ļoti smagi. Sākumā pat nedeva grāmatas, veselu mēnesi man nedeva nevienu grāmatu. Tā viennīca bija tāda istabiņa bez logiem, varbūt kādi 2,5 metri un 1,5 metru gara Vienā stūrī bija tas čurājamais pods, grīda bija cementa un uz grīdas bija salikti kādi 3-4 dēļi, kur varēja apgulties. Un absolūtā tumsā. Tad bija, protams, ļoti garlaicīgi. Un auksti galvenais tur bija. Kādreiz viņi izģērba līdz veļai un ielika iekšā. Kādreiz piekāva, ja kāds varbūt kaut ko izteicās vai izlamājās kaut kā, bet mani nepiekāva nevienu reizi. Tajā nepilngadīgo cietumā es sākumā biju kopējā kamerā kopā ar latviešu zēniem. Tie bija visi komunisti. Liela daļa no Latgales. Biju ar cilvēkiem, kuri vēlāk kļuva ļoti lieli cilvēki. Piemēram, ar Kārli Ozoliņu2 . Vārdu sakot, viņi visi bija vēlāk ministri un lieli cilvēki. Kārlis Ozoliņš bija man ļoti tuvs draugs tur. Vispār cietums paliek cietums, bet, kad es vēlāk Čekā sēdēju cietumā, tad es sapratu, ka tur bija paradīze. Sākumā es sēdēju viennīcas kamerā. Es biju pārāk sabiedrisks un pārāk dzīvs, un tas man bija pārāk smagi. Bet no otras puses, tur bija brīnišķīga bibliotēka, grāmatas varēja saņemt no mājas, cik grib un kā nu grib. Es nekad mūžā neesmu tik daudz izlasījis. Vispār, ko es zinu no pasaules literatūras, tas galvenokārt nāk no turienes. Tas izrādījās ļoti, ļoti vērtīgs laiks manā dzīvē. Kā saka nav ļaunuma bez labuma. Latvijas laikā politiskiem nebija jāiet darbos. Tikai pēdējos 8 mēnešus. Tā kā viņi sēdēja lielākoties viennīcās, bet arī tur bija kopkameras. Un mēs sēdējām un lasījām grāmatas. Tikai pēdējos 8 mēnešus mūs sūtīja darbos. Citus sūtīja uz akmeņlauztuvēm – tas bija smagi, bet man bija pie kūdras, tas nebija smags darbs. Es biju jauns un spēcīgs, un man tas arī patika, ka es varu izkustēties. Un tiem, kas gāja darbos, tiem deva papildus devu pie tās parastās normas – kilogramu maizes un gabalu siļķes vai speķa vakarā. Tā kā es saku, ja vispār es atceros to cietumu salīdzinājumā ar krievu cietumu, tie bija tiešām… Un Latvija bija kā nekā tiesību valsts. Es varēju sūdzēties. Pie mums nāca regulāri prokurors, jautāja: ”Vai jums ir kādas sūdzības? Kā jūs sakāt, kāds jums ir uzturs, kā jums ir dzīves apstākļi?” Mums vienu laiku deva kaut kādu siļķi, kur mēs atradām tārpus, un tad mēs taisījām skandālu. Bet tiešām notika izmeklēšana. Viņi atnāca un izmeklēja. Un tārpi pazuda. Centrālcietumā mani arī pēc kāda laika ielaida kopējā kamerā. Man iemācīja godīgi uzvesties. Es tur nebiju īpaši kā varonis. Tie vecie komunisti teica, ka tas ir tāds puiciskums, ko mēs izdarījām. Tas jau nekas nopietns nebija. Nebija jau ar, par to tagad ir jākaunas vispār, ka es tādu lietu izdarīju. Vienīgi cietumā es pielaidu tādu lietu, par ko es kaunos. Mana māmiņa atsūtīja man vēstuli uz turieni, kurā viņa teica: ”Vai, ko tu esi izdarījis? Tu esi visu savu karjeru sabojājis! Mēs par tevi tā rūpējāmies, un tu tagad esi sabojājis pats savu dzīvi!” Un es viņai atrakstīju pretī: ”Jā tu nepiekrīti tam, ko es esmu izdarījis, tad es arī negribu ar tevi vairs satikties!” Un, kad viņa atnāca, atnesa man pienesumu, es viņu aizsūtīju atpakaļ. Un kad viņa atnāca uz satikšanos, es teicu, ka es neiešu uz satikšanos. Nu, protams, tas bija ļoti nežēlīgi. Un ļoti muļķīgi. To man pat tie vecākie biedri, tie komunisti teica: “Kā tu vari ar māti izrīkoties šitā?” Tad es nokaunējos. Sapratu, ka tas nav labi. Bet, redziet, es biju tāds ļoti pārliecināts, idejiskais. Un pārliecība manī palika. Kad es iznācu no cietuma, es arī biju komunists. Var atzīmēt, ka Ulmaņa laikos es sāku izjust to diskomfortu, ka diemžēl es neesmu latvietis tāpēc, ka tā latvietība tika Ulmaņa laikos stipri izcelta. Un es to pārdzīvoju, ka tas neattiecas uz mani, jo es vispār jutu līdz tai latviešu kultūrai, latviešu literatūrai. Šai sakarā varu pastāstīt par vienu savu brālēnu. Viņš bija arī, protams, ebrejs, viņš bija latviešu skautos. Un bija ļoti labs skauts, un vispār bija ļoti cienījami vecāki. Un tad kādā brīdī viņš pilnīgi apsviedās. Es atnācu no cietuma, viņš vairs nebija skautos un nebija vairs par latviešiem. Viņš bija ebreju nacionālists. Un aizbrauca uz Izraēlu nelegāli jau 39. gadā, peldus sasniedza Izraēlu un vēlāk tur kļuva par tautas varoni. Bija piedalījies tajā karā 67.gadā un bija kaut kādās partizānu vienībās. Bet viņš man vēlāk stāstīja, ka viņš ar visu sirdi gribēja būt latvietis. Viņš domāja latviski, viņš bija tajos skautos, bet kaut kādā brīdī viņš saprata, ka pret viņu izturas labi, bet latvieši par savējo nekad neuzskatīs. Viņš nekad nekļūs latvietis, un tad viņam apsviedās, un viņš kļuva – es esmu ebrejs un es būšu ebreju nacionālists. Viņš saka, ka viņš ir pareizi darījis, jo tur viņš tomēr tika atzīts par savējo. Latvijā viņš nebija savējais. Es tomēr vairāk biju kā savējais tāpēc, ka varbūt latviešu vidē kaut kā man vienmēr uztvēruši kā savējo. Es faktiski tā īsti sāku domāt, ka es neesmu latvietis, samērā vēlu tagad, kad sākas visas tās ebreju būšanas. Bet, teiksim, kulturāli, valodas ziņā, domāšanas ziņā, es biju stipri latviskojies, īpaši tajā latviešu cietumā. Tur man bija latvieši apkārt. Kad iznācu no cietuma, biju no universitātes izslēgts. Bet es gribēju studēt tālāk. Man bija viens tāds draugs, kas arī bija tajā pulciņā – komunists, viņam tēvs bija direktors Sarkandaugavas stikla fabrikā. Viņš bija tāds diezgan turīgs un, kad mani apcietināja, tad viņš mudīgi, mudīgi savu dēlu sūtīja uz Angliju. Un viņš netika apcietināts. Viņš bija Anglijā, un tur viņš izstudēja Londonas universitātē. Un, kad man nāca laiks uz beigām, viņš man atsūtīja vēstuli, teica: “Kad tu nāksi ārā, tad brauc uz Angliju. Te cilvēks bojā neaiziet.” Un tad, kad es iznācu ārā, es tiešām aizbraucu uz Angliju. Tas bija 38. gadā. Tēvs man varēja iedot toreiz tikai 25 latus kabatā. “Še tev 25 lati un tiec pats galā, ja tu vari. Ja nevari, tad aizej pie Latvijas konsula, lai viņš tevi sūta atpakaļ, un es te samaksāšu par tavu ceļu.” Tas mans draugs mani sagaidīja stacijā Londonā. Viņam diemžēl nākamajā dienā bija jābrauc atvaļinājumā uz Norvēģiju, tā kā mums bija tikai viena diena, es pie viņa pārnakšņoju. Viņš jau bija sarunājis man istabiņu ar vienu laborantu, kura mamma izdeva istabiņas tādā Londonas nomalē. Tad mēs tur aizbraucām. Man bija tikai 25 lati, es 21 latu samaksāju par dzīvošanu 1 nedēļu un brokastis. Bet mana mamma bija saņēmusi tādu cibu ar ēdieniem, ar to apaļo Latvijas lauku maizi, ar konserviem un šķiņķiem, desām un kas vēl Latvijā bija tāda pārpilnība. To visu man iedeva tādā milzīgā maisā ar pārtiku, un no tās es pārtiku. Un tad tas draugs aizbrauca prom. Viņš man atstāja vēl adreses, kur es varu iet, kur man varbūt palīdzēs. Toreiz no Vācijas bija ļoti daudz bēgļu no Hitlera un Londonā bija ļoti daudzas organizācijas, kas tiem bēgļiem palīdzēja. Vispirms tas International Student Serviss, tad tur bija Quackery (tā ir tāda reliģiska organizācija), tad bija arodbiedrības – tie visi palīdzēja toreiz tiem bēgļiem. Un viņš man sadeva visas tās adreses. Sākot ar nākošo dienu es sāku tur staigāt. Es dzīvoju nomalē, līdz centram tur ir 12 kilometri, tad es katru rītu gāju 12 kilometrus, gāju uz vienu, otru, trešo vietu. Uzņēma mani visur ļoti laipni un uzklausīja, ka es esmu, kā saka, politiskais emigrants un ka es gribu studēt vai cerēt uz kaut kādu palīdzību. Viņi uzņēma mani ļoti līdzjūtīgi un teica: “Vai te Anglijā ir kaut viens cilvēks, kas var pateikt, ka jūs mums nestāstāt pasakas un tas tā ir bijis tiešām?” Bet es Anglijā nevienu nepazinu cilvēku, izņemot to manu draugu Viktoru (Viki) Lišvicu, kurš bija aizbraucis. Viņš arī bija komunists, un viņš vēlāk atbrauca uz Latviju, bet sākās karš un viņš krita karā pie Maskavas kaujā. Arī ebreju zēns bija. Jā, un es nekur nevarēju neko panākt. Nauda beidzās, vārdu sakot, man bija kaut kādi 4 šiliņi palikuši. Nedēļa tuvojās beigām un man bija jāmaksā par to istabu. Es biju diezgan lielā izmisumā. Bet tam Viki bija viena draudzene Londonā, vāciete, Trūde Šarfs viņu sauca, fiziķe, emigrante arī. Viņa tur studēja. Un viņš teica: “Nu, ja tev visi striķi trūkst, es tev norunāju ar Trūdu randiņu. Varbūt viņa tev varēs palīdzēt.” Un bij mums randiņš tāds kā spiegiem: viņai vajadzēja stāvēt uz vienām trepēm pie koledžas baltā kleitā, man vajadzēja turēt rokā avīzi. Tā mēs satikāmies. Kad mēs satikāmies: “Labdien. Labdien. Labdien.” “Nu kas te par runāšanu, iesim uz kafejnīcu,” viņa saka. Man tad uzreiz, protams, bija sirds papēžos, es domāju – man tak nav naudas ko maksāt. Viņa aizgāja ar mani uz kafetēriju, kur tā slīd ar paplātēm. Viņa paņēma sev kaut ko – tēju vai kafiju, vēl kaut ko. Un es domāju – velns parāvis, ja tu paņemsi vairāk, nav naudas, ko lai es daru. Bet es paņēmu tēju tikai, un viņa man saka: “Kāpēc jūs tik maz ņemat?” “Es esmu paēdis” Nu kā jau tādā reizē bija, iekšā viss man vārījās. Domāju, ko tu tāda pārticīga, tu nesaproti, kādā stāvoklī es esmu. Nu un tad viņa mani iztaujāja. Es biju ļoti atturīgs, jo man likās, ka viņa tikai tā aiz pieklājības ar mani runā vispār tāpēc, ka viņas draugs pieteicis. Tā mēs pasēdējām, un viņa man saka: “Pasakiet savu adresi.” “Priekš kam jums mana adrese? Jūs jau man tik un tā palīdzēt nevarat. Jūs esat tāda pati emigrante kā es, ko jūs man varat palīdzēt?” “Nu jā, nomierinies, varbūt kaut ko varēs izdarīt.” Tad es viņai iedevu. Es atceros, cik smagā garastāvoklī es toreiz aizgāju uz māju. Bet Anglijā vispār pasts gāja toreiz ļoti ātri. Ja jūs no rīta iemetāt vēstuli, tad tajā pašā dienā tai vēstulei jābūt klāt. Nākošā rītā ir atklātne, un to es atceros vēl tagad no galvas. “Dear, Mr. Eiduss. My friend Truda Sharf told me all abaut you. I understand you are lonely in England. Would you come to spend a weekend to the willage with an English family? I’ll pick you up tomorrow.”3 Un tiešām nākošā rītā mana saimniece, tāda strādnieka sieva, klauvē pie manas istabas: “Ziniet, viena lēdija pie jums atbraukusi.” Es nogāju lejā, un tur stāvēja… tur bija skaists fons, un tur viena dāma… ziniet, tas ir pārāk… Too good to be true4. Tāpēc, ka viņa izskatījās tiešām kā lēdija. Gara auguma, sirma, ar tādu caururbjošu skatu, zilām acīm, seju, ka var redzēt, ka viņa daudz dzīvo pa āru. “Mr. Eiduss, jump in!”5 Un es iekāpu tai mašīnā. Ziniet, tas bija neaizmirstami. Viņa mani veda uz Londonas dienvidrietumiem, tā grāfiste saucas Sorreja. Tur ir viena tāda labi pazīstama pilsēta Epsoma, kur notiek slavenas Derbijas zirgu skriešanās. Viņa veda mani caur ārkārtīgi skaistiem kalniem un lejām un atveda mājās. Tur ir trīsstāvu māja, 4 bērni. Vīrs bija profesors Londonas universitātē. Notika priekšā stādīšana. “Te būs jūsu istaba,” ieved vienā skaistā istabā ar rozā palagiem. Mēs tad sēdējām, paēdām, klausījāmies mūziku vakarā, no rīta atkal angļu brokastis: viens greipfrūts sākumā un tās baked eggs un kafija – tas man ļoti iepatikās no tiem laikiem. Un tā pagāja vispār 3 burvīgas dienas. Mēs staigājām pa to apkārtni, kura ir ļoti skaista, par visu ko runājām. Viņa mani iztaujāja par Latviju, un neviens jautājums tāds nopietns, lai es tur iedzīvojos. Es jau jutos tā drusciņ atlaidies, un tad viņa man kaut kā pie brokastu galda jautāja: “Un kādi ir jūsu plāni Anglijā?” “Es gribu studēt – tie ir mani plāni. Es tikai nezinu, kā to darīt tāpēc, ka man nav naudas. Es varu dabūt palīdzību, bet viņi grib kādu galvotāju, kas par mani galvo.” „Nu to mēs nokārtosim.” Viņa par mani galvoja un iedeva man 50 mārciņas. 50 mārciņas toreiz bija ļoti liela nauda. Es varēju dzīvot ar vienu mārciņu nedēļā, tā kā faktiski es varēju kaut kā nodzīvot veselu gadu par to naudu. Vēl viņa man uzdāvināja velosipēdu, lai man nav jālieto transports. Es no tā brīža nevienu reizi nebraucu ar autobusu. Un kas visvairāk – viņai visi 4 bērni mācījās vienā privātskolā, ļoti interesantā skolā. Viņas toreiz Anglijā sauca par trakām skolām (cranck schools) tāpēc, ka tiem skolas īpašniekiem bija savas idejas par audzināšanu. Faktiski par to skolu varētu stāstīt atsevišķi. Tur bija ļoti liela brīvība un skolnieki paši izvēlējās priekšmetus, un viņiem bija viena council6, kura pārvaldīja visu skolu. Tajā skolā viņai mācījās 4 bērni. Tā bija privātskola, tā kā viņai bija liela teikšana tai skolā. Tajā laikā no Vācijas bija ļoti daudz emigrantu bērni un tie emigrantu bērni neprata valodu, bet, lai viņi varētu sekot matemātikā, fizikā un ķīmijā, vajadzēja vienu cilvēku, kas prot angliski un vāciski. Un es biju tas cilvēks. Viņa mani ieteica, un mani pieņēma par tādu palīgskolotāju. Ar ļoti niecīgu atalgojumu, bet man deva pusdienas tur. Un es varēju sākt strādāt ar tiem bērniem fizikā, ķīmijā. Tur bija mazas grupiņas tie vācu bērniņi. Es arī iestājos vakara kursos Londonas universitātē. Par studijām sākumā bija jāmaksā, bet gada beigās 3 labākiem studentiem deva stipendiju līdz studiju beigām. Un es biju to 3 labāko studentu vidū un tā es vairs par skolu nemaksāju. Sāku dzīvot vispār. Braukāju ar velosipēdu – no rīta uz skolu un tad vakarā uz universitāti. Tiku uz kājām, vārdu sakot. Es pat jutos kā pasakā. Es domāju – velns viņu zina, kā tas viss tā sakrita. Viņa bija tiešām lēdija… Anglijā es arī paliku komunists. Un tas noteica visu manu tālāko likteni, jo, kad Latvija kļuva par padomju zemi 40. gadā, ārzemēs dzīvojošie latvieši varēja aiziet pieteikties padomju vēstniecībā un dabūt padomju pavalstniecību. Es aizgāju, protams, tūdaļ uz to padomju vēstniecību, un viņi man izsniedza dokumentu. Protams, kā jau viņi vienmēr dara, viņi mani piekrāpa. Viņi man iedeva vienu dokumentu un teica: “Jūs esat tagad padomju pilsonis, tā ir padomju pase.” Vēlāk izrādījās, ka viņi man iedeva tikai uzturēšanās atļauju, ka es nekāds padomju pilsonis nebiju. Un es vietā biju iedevis savu labo Latvijas pasi… Atdevu Latvijas pasi un dabūju pretī atļauju uzturēties Krievijā. Bet to es nezināju toreiz. Es visiem rādīju: “Redz, es esmu padomju pilsonis.” Anglijā man izveidojās ļoti liels draugu loks. Tie bija dažādi cilvēki. Bija arī komunisti, bija arī nekomunisti, bet saprotat, tur ir cita pieeja. Tur viņi ir iecietīgi, katrs brits ir ar savu pārliecību. Ja tu esi komunists, tad esi komunists. Bija diskusijas dažreiz, protams. Bet tur jūs varējāt brīvi uzstāties. Vispār tā brīvība, ko es tur izjutu, arī pat pēc Ulmaņa Latvijas, ziniet, es biju kā svaigā gaisā ticis. Latvijā tā brīvība nebija sevišķi liela. Vārdos un rakstos. Vispār. Pat sociāldemokrāti sēdēja cietumos pie Ulmaņa. Es, starp citu, uzskatīju, ka es tur mācos, tas ir it kā partijas uzdevumus, jo vajadzīgi kvalificēti cilvēki. Sarakstījos arī ar vecākiem. Pirms padomju ienākšanas viņiem gāja grūti. Mana māte pārkvalificējās par šuvēju un šuva sieviešu veļu, un šuva ļoti labi. Pie viņas nāca visādas ministru kundzes, lai viņa viņām pašuj. Viņa šuva korsetes un krūšturus. Viņai bija mājās tāda maza darbnīciņa. Un tētis kaut kā piepelnījās ar tām siļķēm. Paskaidrojumi:
Intervija ierakstīta 03.02.2000, Rīgā |
 |
|