 |
|
       |
Jāzeps Eiduss: Kad nāca krievi, tētim nacionalizēja to mazo kantorīti, kas viņam bija. Mammai nacionalizēja visas tās šujamās mašīnas, kas viņai bija mājās. To visu atņēma. Bet es jau te nebiju, es dzīvoju Anglijā. Es toreiz domāju, ka Latvija tiešām tagad ir paradīze, un šausmīgi gribēju tikt atpakaļ. Uzreiz gāju uz konsulātu, lai mani sūta atpakaļ uz Latviju. Toreiz jau bija rietumos karš, nekāda satiksme nebija, un Padomju Savienībai ar Angliju attiecības bija ļoti sliktas Somu kara dēļ. Tāpēc konsuls teica: “Mēs jums nekā nevaram palīdzēt. Jūs mācieties tālāk.” Un es mācījos tālāk un vispār pat nobeidzu augstskolu. Kara laikā Londonai bija briesmīgi uzlidojumi. Katru nakti. Sākās 40. gada septembrī apmēram, un pēdējais bija maijā. Pēc tam vācieši jau sāka gatavoties karam Krievijā un visas savas lidmašīnas no turienes uz austrumiem pārdislocēja. Tad bija pēdējais lielais uzlidojums. Visbriesmīgākais. Tieši, kad sagrāva mūsu koledžu. Es tajā naktī biju uz jumta koledžas, dzēsu degbumbas. Tas bija maijā 41. gadā, tur sargāja 5 studenti. Arī tā māja, kur es dzīvoju, tika sabumbota. Es nobeidzu augstskolu 41. gada jūlijā un tad sākās karš te 22. jūlijā. Tad es teicu, ka man ir jābūt armijā karā, ka man ir jācīnās pret vāciešiem. Es pats tā nolēmu. Un tad es gāju pie paša vēstnieka Vaļska (viņš vēlāk pats tika apcietināts) un šausmīgi uzstājos. Viņš teica – nu labi, nu redzēsim. Un tad vienā skaistā dienā, es jau biju paspējis nolikt gala pārbaudījumus, viņš man atsūtīja tādu vēstuli no Anglijas kara ministrijas – “Cienījamais sūtņa kungs, pēc jūsu lūguma mēs esam jūsu pilsonim Eidusam iekārtojuši vietu uz kara transporta, kas dodas uz Krieviju”. Tur bija instrukcijas, kas man jādara. Viss tas, protams, ļoti slepeni. Nevienam nedrīkstēja stāstīt – kur un kā. Bet tur man bija jāiet stacijā pie kaut kāda karavīra, tas man iedeva norīkojumu tālāk, kamēr es nonācu vienā zvejnieku ostā Skotijas rietumu piekrastē. Es, protams, no visiem atvadījos pirms tam. Tur tiku uz tā kuģa, un mēs braucām. Tas brauciens ir nodaļa pati par sevi tāpēc, ka toreiz vācieši gremdēja pusi no visiem kuģiem ar tām zemūdenēm. Tur izveidojās tāda kādu pārdesmit kuģu karavāna, visapkārt kara kuģi brauca, apsargāja, un tā viņi devās visi. Pa priekšu mēs devāmies uz Islandi, Reikjavikā mēs stāvējām kādas 10 dienas, kamēr tā karavāna izveidojās, un tad mēs braucām uz ziemeļiem. Gar pašu ledus malu braucām pa ziemeļiem, garām Norvēģijai un tad uz Arhangeļsku. Tas bija ļoti traks brauciens. Tāpēc, ka tur uzbruka vācieši, izklīdināja visu mūsu karavānu. Tas jūras brauciens bija garš ļoti. Mēs galu galā braucām veselu mēnesi. Tad nonācām Arhangeļskā. Tur uz tā kuģa brauca angļu militārā misija, ar tiem es sadraudzējos, un tie mani savā lidmašīnā no Arhangeļskas aizveda uz Maskavu. Viņi mani izsēdināja, un tai angļu militārajai misijai, ar kuru es braucu un ar kuru es ļoti sadraudzējos pa to garo ceļu (kopējās briesmas un tā tālāk), bija iedota mašīna, kas viņus aizveda tālāk uz Anglijas vēstniecību. Un viņi man piedāvāja braukt ar viņiem līdz, un, tā kā es esmu fiziķis un protu valodas, es būtu viņiem noderīgs kā tulks. Bet es, protams, biju pārliecināts komunists un teicu: “Nē! Es šeit esmu vajadzīgs.” Nu un tiešām viņi aizbrauca, un es paliku viens stāvot lidlaukā. Lidmašīna toreiz nolaidās tieši Maskavā, lidlauks bija tieši Maskavā, un es biju uzreiz pilsētas centrā. Man bija 2 koferi, un es tur tālumā redzēju vienu būdiņu un uz to būdiņu es gāju – tur uzrakstīts “Komendatūra”. Iegāju iekšā. Biju labi ģērbies, protams, un ļoti pašpārliecināts. Es jutu, ka es esmu tik tīrs – mana sirdsapziņa. Es iegāju iekšā, tur sēdēja viens leitnants. Es nesapratu, kāda bija situācija, jo Maskava bija aplenkta pilsēta un tur tā modrība jau bija drausmīga. Es iebraucu Maskavā tajā dienā, kad vācietis stāvēja 25 kilometrus no Kremļa. Tā bija tā diena, kad viņi bija piekļuvuši pie Kremļa vistuvāk. Es teicu: “Labdien. Es esmu atbraucis no ārzemēm.” Un es pats domāju – nu kur lai es braucu tagad? „Es gribu tikt uz Centrālkomiteju.” Ne mazāk, ne vairāk. Viņš uzreiz, tas leitnantiņš, man noticēja. Es biju tik ārkārtīgi drošs. Viņš saka: “Es jūs aizvedīšu.” Es noliku koferi uz zemes, saku: “Koferi es atstāšu te. Atnākšu rīt pakaļ.” Viņš mani iesēdināja mašīnā un aizveda uz centru. Nu kā Maskavā toreiz izskatījās, to jūs nevarat iedomāties. Ielas bija tukšas, kas vien varēja, tas no Maskavas izbēga ārā, jo vācietis stāvēja netālu. Viss bija nomaskēts. Tur, kur pie Kremļa ir Maskavas upe, tā bija nosegta ar plostiem. Un uz tiem plostiem bija uzbūvētas tādas lauku mājas tā, lai izskatītos, ka tur ir kaut kāds lauku ciemats. Kremlis arī bija nosegts ar tīkliem un tur bija viss kas uzkaisīts virsū tā, ka no gaisa nevarēja uzreiz redzēt. Pieveda mani pie Centrālkomitejas: “Lūdzu!” Es teicu: “Paldies!” un droši, viegli iegāju iekšā. Tur stāvēja zaldāts, un tas zaldāts man uzreiz saka: “Пропуск.” Caurlaide. Es to vārdu nezināju vēl toreiz. Es teicu: “Kas tas ir tāds?” Viņš saka – ejiet tur iekšā, tur jums izrakstīs caurlaidi, tad mēs jūs ielaidīsim. Es iegāju tajā caurlaižu birojā. Tur sēdēja ļoti daudz lūdzēju, kur tā caurlaide. Bet visi lodziņi bija ciet, jo viņi visi bija aizmukuši. Tikai pašās beigās viens dežurants bija. Es tur iegāju iekšā, piegāju klāt, saku: “Man vajag caurlaidi. Es esmu no Latvijas. Un es esmu tagad atbraucis no ārzemēm, lai viņi mani laiž iekšā.” Viņi man saka: “Ja jūs no Latvijas, jums vajag zvanīt pa tādu telefonu (kaut kādai Aļeksejevai) un ar to jūs varat sarunāt.” Es piezvanīju tai Aļeksejevai, viņa man pateica: “Jums jāiet uz latviešu pārstāvniecību. Tā atrodas tur un tur tādā ielā.” Vispār vēlāk izrādījās, ka tā nebija latviešu, bet lietuviešu. Krievi jau jauca latviešus ar lietuviešiem. To es nezināju, protams. Un toreiz tad sāku iet, bet palika tumšs. Tas bija vēls rudens. Es domāju – jāpaliek kaut kur pa nakti. Jautāju kādu viesnīcu, man teica – ejiet uz Maskavas viesnīcu – “Moskva”. Tā ir tur tuvumā, es tur aizgāju. Tur bija milzīga halle, liela, gara lete, pilnīgi tukšs. Tikai pašā galā viena maza lampiņa pie galda, un tur sēž viena vecenīte tāda sakņupusi lakatā. Kurināts nebija, auksts. Es pie viņas piegāju klāt un saku: “Es gribu te palikt pa nakti.” “Lūdzu!” Man bija 10 mārciņas angļu. “Jums jāsamaksā,” viņa saka. Nu es iedevu viņai 10 mārciņas. Viņa saka: “Nē, mēs nedrīkstam valūtu pieņemt tagad. Jums tā valūta jāsamaina bankā, un tad jūs varat nākt.” “Ko lai es daru?” “Ejiet uz kādu citu viesnīcu,” viņa man pateica, “ejiet uz Grand Hotel.” Es aizgāju visas viesnīcas, visur mani meta ārā. Tad es nolēmu izdarīt to, ko es izdarīju Anglijā. Man ir gadījies Anglijā kaut kādos pārgājienos, ka es nonācu kaut kādā pilsētā un nebija kur palikt un naudas viesnīcai nebija, un klaiņošana toreiz bija aizliegta Anglijā. Es tad gāju pie policista un saku, lai viņš mani aizved uz Police station, lai es tur varu pārnakšņot, jo pa ielām blandīties nedrīkstēja. Tur viņiem bija speciālas kameras, kur godīgus cilvēkus ielaiž iekšā. Un es domāju – es darīšu te tāpat. Es redzēju tur vienu policistu – milici, gāju klāt un saku (krieviski, protams): “Отвегьиме мeньa в учaстaк.” [Aizvediet mani uz iecirkni.] “А за что мебе на участак?” (Kāpēc uz iecirkni?) viņš saka. “Не за что, мне некуда… (Bez iemesla, man nav kur...) Es gribu viesnīcā, bet mani nelaiž.” “Где ты был?” (Uzreiz uz tu.) (Kur tu biji?) “Гостиница Москва и Гранд Хотел.” ["Maskavas" un "Grand Hotel" viesnīcās.] “А Савое ты был?” ["Savojā" biji?] “Нет, Савое небыл.” [Nē, "Savojā" nebiju.] “Пошли.” (Ejam.) Tāds kūtrs milicis, viņš man noticēja. Aizgāja ar mani uz to viesnīcu. Kaut ko pačukstēja ar meitenēm tur, un mani ielaida iekšā. Tad es pārnakšņoju tur tajā viesnīcas istabā – nekurinātā, protams, neomulīgā. Man gribējās ēst. Piezvanīju uz restorānu, lai man uznes kaut ko ēst. Es jau biju pieradis pie rietumiem. Un tiešām atnāca viesmīlis: “Ko jūs gribat?” Es domāju – nu kaut kas lēts. Palūdz šķīvi zupas. Viņš man uznesa vienu šķīvi zupas – tā maksāja 40 rubļus toreiz. Un brīnišķīga baltmaize tāda pūkaina, skaista. Bet es biju sailgojies pēc rupjmaizes. Es teicu: “Nē, nē, baltmaizi es esmu diezgan ēdis, dodiet man rupjmaizi.” Tas noraustīja plecus. Atrada vēl man rupjmaizi, es paēdu un nākošā dienā es sāku meklēt to adresi. Viņš man bija uzdevis lietuviešu, bet es to nezināju. Jautāju pēc tās ielas, un tā iela atrodas diezgan centrā. Viņš man saka: “Es jūs aizvedīšu,” bet viņi ar mani iet un tad gadās kāds milicis, pamāj to milici un aizveda mani uz iecirkni. Un es pabiju visos Maskavas centra iecirkņos un netiku pie tiem lietuviešiem. Pašās beigās es tomēr tiku, un lietuvieši man pateica, kur atrodas latvieši, parādīja, kā uz turieni tiek. Un tā es otrā vai trešā dienā tiku pie tiem latviešiem. Tad es biju ļoti priecīgs, protams. Tur bija komunisti, ar kuriem es biju sēdējis cietumā kopā. Tie mani uzreiz pazina. Es saku: “Sūtiet mani ātrāk prom uz latviešu divīziju uz fronti. Es šite esmu izmocījies.” Un tad viņi mani aizsūtīja. Tur gāja taisni mašīna uz latviešu divīziju pie Gorkijas. Un tā es uz turieni tiku un tā es tiku par zaldātu, un tā tiku frontē. Tad es biju frontē, un tad es biju hospitālī. Mani neievainoja, es saslimu. Mums visa rota saslima ar difteriju. Un mūs visus savāca, lai nav epidēmija, un aizsūtīja uz hospitāli. Un tur es satiku Ameriku, viņš bija atbraucis. Un es viņam teicu: “Ziniet, es esmu vienkāršs radists, bet man ir tomēr augstākā izglītība un zinu valodas, vai nevar man kaut kādu interesantāku un piederīgāku darbu iedot?” “Vai tu gribi iet partizānos?” Es domāju – cik brīnišķīgi! Es varu riktīgi pastrādāt, es gribu pie partizāniem. “Uzraksti iesniegumu, ka tu gribi.” Es uzrakstu iesniegumu, tad mani izsauca uz kādu komisiju un man bija vēlreiz jāsaka, ka es eju brīvprātīgi. Un tad man aizsūtīja uz Maskavu uz partizāņu skolu. Bija tāda. Tur bija cilvēki no visas Padomju Savienības – ukraiņi, lietuvieši, igauņi, moldāvi. Visas okupētās republikas. Tur mūs mācīja par partizāniem. Visur pie mācības es biju radis, un, tā kā es tur kaut kā labi strādāju, tad mani iecēla par instruktoru. Beigās pienāca tas laiks, kad man jāiet uz fronti – tas ir uz Latviju, baltu teritoriju. Tur mani jau gaidīja, bija paziņots. Vēlāk man bijušie partizāni jautāja: “Kāpēc tad tu toreiz neatbrauci? Mums jau bija paziņots, ka Eiduss pie mums nāks.” Bet bija tā. Vienā skaistā dienā mani izsauca uz Latvijas Centrālkomiteju, kas bija Maskavā evakuēta. Pie Kalnbērziņa, un Pelše tur bija un visādi. Lācis arī tur bija. Un teica man: “Ziniet, mēs izlēmām jūs izmantot citādi. Mēs jūs sūtīsim uz Latvijas redakciju Radiofonā Maskavas.” Tas raidīja uz Latviju. Nu un es arī dumjš komjaunietis. “Nē, es taču atbraucu te cīnīties, un jūs mani gribat te aizmugurē turēt!” Un tad man Pelše teica: “Jūs esat komjaunietis?” “Jā, es esmu.” “Ko komjaunietis dara, ja partija nolemj?” “Komjaunietis paklausa.” „Tad, lūdzu, ejiet uz turieni. Mēs jūs demobilizēsim no armijas.” Un tā sākās mana dzīve Maskavā. Es strādāju radiofonā, tas bija ļoti interesanti. Mēs paši visu darījām – materiālus savācām, pārtulkojām latviski, pie mikrofona strādājām. Tie, kas klausījās Maskavas radio toreiz, tie mani dzirdēja, jo katrs raidījums iesākās – “Nāvi vācu okupantiem!” Katra valsts raidīja savā valodā – visus kara ziņojumus un tā tālāk. Tur bija vesela internacionāle. Tur taču bija no visas pasaules cilvēki, kas raidīja propagandu uz visu pasauli. No Francijas, no Anglijas, no Amerikas, no Āfrikas, no Zviedrijas. Ļoti interesanti cilvēki bija. Tas bija interesants laiks. Es ļoti daudz guvu tur. Tas bija kara laiks, visi notikumi man bija zināmi. Tad Sarkanarmija iegāja Latvijā un tika izveidotas tā saucamās operatīvās grupas. Katrai ministrijai bija paredzēts zināms personāls, kas uzreiz var sākt strādāt. Un tur es biju iepazinies ar profesoru Kadeku, kas bija pirmais pēckara rektors Latvijas Universitātē. Viņš man teica: “Es tevi ņemu operatīvā grupā universitātē.” Un 44. gada vēlā rudeni, kad Rīga bija ieņemta, es braucu uz Rīgu. Un tūlīt tajā pašā dienā, kad es iebraucu Rīgā – 14. decembrī – es biju iecelts universitātē par pasniedzēju. Es sāku strādāt Latvijas Universitātē un nostrādāju līdz 52. gada beigām, kad mani apcietināja čeka. Gaiss sāka sabiezēt apmēram 40. gadu beigās. Tad sākās ļoti daudz ebreju apcietināšanas un biedrību slēdza. Tāds bija jau zināms apkārtraksts iestādēm, ka ebreju tautības cilvēkus neizvirzīt atbildīgos amatos. Tad jau sākās manas iekšējās šaubas. Mani varēja apcietināt ļoti viegli. Es jau teicu – es ierados Maskavā tādā aizdomīgā brīdī. To man arī čekisti pārmeta: “Kad visi prātīgie cilvēki muka no Maskavas laukā, jūs ierodaties. Ko lai mēs domājam par jums? Jūs esat vai nu galīgs muļķis vai spiegs.” Tā kā vispār bez kaut kādiem pierādījumiem bija skaidrs, ka es esmu spiegs. Jo tādā brīdī neviens normāls cilvēks Maskavā nebrauca. Un to tālāko varēja piedomāt. Tur es biju kaut kādu anekdoti stāstījis, tur es biju kaut ko izstāstījis, kas skanēja pretvalstiski. Jau pirms apcietināšanas sāka likties, ka kaut kas nav. Bija daži priekšvēstneši, ka mani apcietinās. Vispirms, kad sākās tās izsūtīšanas, tad jau tā atmosfēra tā sabiezēja Latvijā. Un bez tam mani vairākas reizes sauca un lika stāstīt par savu dzīvi. Vienreiz mani uz kara komisariātu: “Ziniet, mēs gribam jūs virsnieku rezervei ieskaitīt un mums vajag jūsu dzīves gaitu. Uzrakstiet ļoti sīki.” Vienreiz mani izsauca uz partijas komiteju: “Ziniet, ir ienākušas ziņas, ka jūsu tēvs ir bijis tirgotājs. Lūdzu, sakiet, kā ir.” Es teicu, ka ir bijis. “Nu tad, lūdzu, uzrakstiet to visu.” Tā kā, ziniet, tas jau skanēja tā, ka par mani domātu kaut ko. Kad sākās izvešanas, es to sapratu tā, kā bija oficiāli pateikts. Man bija to cilvēku žēl, protams. Man pazīstami bija, kolēģi. Es dikti uztraucos par savu draugu Imantu Siliņu. Viņš strādāja jau pie manis. Bet mēs viņu aizsūtījām uz rūpnīcu, tur viņš bija prom no acīm, un viņš palika. Vispār mēs sākām just to apdraudējumu jau ļoti sen. Abi divi ar māsu. Mēs tā jokojot teicām: “Nu, kad tad mūs izsūtīs?” Un vēlāk čekistiem kāds to bija pastāstījis, ka mēs tā runājam. Un tas izmeklētājs man teica: “Jūs jau paši zinājāt, ka jūs izsūtīs. Jūs jau tā runājāt ar māsu.” Mani apcietināja 52. gada beigās, kad bija tā ārstu lieta. Toreiz ļoti daudzus zinātniekus paņēma. Ar manu palīdzību viņi gribēja izveidot tādu pašu lietu par zinātniekiem kā par ārstiem. Un, vārdu sakot, es padevos. Mani tur drusciņ mocīja, un es piekritu. Un tad vienā brīdī man nāca tas, ko angļi sauc par secons wind [otrā elpa] – mans dievs, ko es daru. Un tad nāca tas dramatiskākais moments. Viņš mani izsauca uz nopratināšanu, un es saku: “Ziniet, es jums gribu iztaisīt svarīgu paziņojumu. Bet to es darīšu rīt no rīta. Ļaujiet man pagulēt un tad es visu pastāstīšu.” Jo man neļāva gulēt. Nākošā rītā es atnācu un teicu: “Ziniet, viss, ko es jums te stāstīju par tiem sakariem angļu, tas viss bija samelots. Tas viss bija tāpēc, ka es jūsu spiedienam padevos un pats biju pārāk gļēvs. Jūs ar mani varat darīt, ko gribat, es jums tikai stāstīšu patiesību.” Tad viņš palika mēms. Kaut kur izgāja, pēc brīža nāca atpakaļ: “Pastāstiet to priekšniecībai.” Mani aizveda pie viena ļoti augsta čekista – pretizlūkošanas nodaļas vadītājs, tāds Maklakovs, pulkvedis. “Stāstiet pulkvedim to, ko jūs man teicāt.” Es viņam to pateicu arī pilnīgi tiem pašiem vārdiem, jo es biju jau izdomājis. Un tas Maklakovs arī brīdi klusē un saka: “Nu, vot, Eiduss, viss, kas ar jums līdz šim notika, tā bija bērnu spēlīte. Mēs jūs tā paņemsim priekšā, ka jums dzirksteles no acīm leks ārā.” Tad viņš teica: “Vediet viņu atpakaļ un turpiniet nopratināšanu.” Un ticiet vai nē, bet mani no tā brīža neaiztika ne ar vienu pirkstu. Viņi saprata, ka no manis neko vairāk nedabūs. Jā. Nu varbūt arī laiki mainījās. Staļins bija nomiris. Tā kā viņi varbūt drusciņ uzmanīgāk rīkojās. Bet tas bija tāds šausmīgs sasprindzinājuma moments. Kad man vajadzēja visus savus spēkus saņemt, lai to pateiktu. Es biju pavisam nepilnus 4 gadus cietumā. Staļins nomira, bet mani vēl turēja līdz 56. gadam, kad gandrīz visi izsūtītie brauca mājās. Mani vecāki jau 41. gada rudenī Rumbulā tika noslepkavoti. Un to diemžēl izdarīja latvieši – piecinieki. Latviešu korporeļi. Es to uzzināju no sētnieces, kas stāstīja, kā viņi atnāca, pievāca manus vecākus. Un vēlāk es satikos ar vienu cilvēku, kas bija iekš geto, un tas stāstīja, kā paņēma manus vecākus uz nošaušanu. 41. gada novembrī tas bija laikam. Pirmās nošaušanas. Abus divus paņēma. Viņi dzīvojām toreiz Marijas ielā. Tur bija tās mammas darbnīciņa bijusi, kas bija nacionalizēta. Vēl tur bija arī tēva brālis un viņa sieva. Vārdu sakot, tā vecākā paaudze – tā visa tika iznīcināta. Tēva brālis aizgāja bojā jau Vācijā pēc kara beigām Dahavā. Es saņēmu izziņu, ka viņš tika… Par maniem vecākiem izziņas nav. Vācieši jau ir ļoti kārtīgi, viņiem viss ir pierakstīts. Bet tas, kas bija sākumā, par to ļoti maz ziņu tāpēc, ka toreiz nekāda reģistrācija nebija. Vāciešiem viss ir ļoti kārtīgi pierakstīts, tā kā viņi man atsūtīja no Vācijas tos izrakstus, ka tēva brālis bija tur un tur, un tad storben auf herzckrank – ar sirdi nomira Dahavā. To mēs zinām ka, ja ar sirdi mira, tad vienkārši nogalināja. Viņš sākumā bija Rīgas geto, un tad viņi tika pārvietoti uz Štuthofu, no Štuthofas vēl kaut kur, un beigās Dahavā. Kad es atgriezos Latvijā 44. gadā, es uzreiz aizgāju uz veco dzīvokli. Aizgāju pie sētnieces. Un sētniece: “Ak, jaunskungs atgriezies! Jūsu nabaga vecāki! Tā viņi atnāca un aizveda!” “Kas atnāca?” “Nu atnāca kaut kādi latvieši,” viņa saka “un aizveda prom.” Tagad skatos, manas mammas skapis tur stāv, manas mammas kristāli tur stāv, tā kā viņa tūlīt iedzīvojusies. Bet es tur vairāk negāju. Es domāju, es pazaudēju vecākus un iešu tur kaut kādu vāzi prasīt atpakaļ... Dzīvoklis bija galīgi izpostīts. Tur vācieši pirms prom iešanas bija norāvuši elektrību, sadauzījuši plīti virtuvē. Tas dzīvoklis nebija apdzīvojams vispār. Toreiz principā varēja dabūt atpakaļ, bet es redzēju, ka tur vairs nav nekā. Viņi bija aizvesti uz geto sākumā. Tur bija viens arī mans vecs paziņa, tāds Gurvičs ebrejs, protams. Viņš bija ar viņiem kopā geto un atcerējās, kā atnāca un veda viņus uz nošaušanu. Viņš bija palicis, jo viņš bija darbspējīgs. Mani vecāki jau nebija darbspējīgi. Tā ka tos, kas nebija darbspējīgi, tos pirmos aizveda un nošāva. Šāvējus es nezinu, bet vedēji bija latvieši. Viņš pats izglābās.
Intervija ierakstīta 03.02.2000, Rīgā |
 |
|