 |
|
       |
Vienmēr atmiņā palicis tas laiks iepriekš, vai tas bij gadu iepriekš vai kā. Ziemeļos ziemeļblāzma kā parasti bija, kā viņi tur tie stari mainās un vijās, bet tad bija pilnīgi asins sarkana, tumši brūna visa tā pamale, un viņā vārījās tādiem mutuļiem augstu, augstu gaisā. Tad jau arī sprieda cilvēki, tauta visa, ka kaut kas būs. Ka būs karš vai kas, ka labi nebūs. Un piedzīvoja ar to. Tāpat esot bijis pirms 1. pasaules kara šitāda parādība. Tā noskatījāmies, dikti baigi metās, kad tādu redz un runā, un atmiņas ir no pirmās reizes. Vācu laikā mūsu mājās dzīvoja tādi, es nezinu, no kurienes viņi bija, bet lielāko daļu no Lietuvas. Bet tur arī latvietis bija starp viņiem un tas liek kārtis. Viņš stāsta: “Īsā laika jums mājās būs bēres.” Nu kas, visi veseli, kur tad bēres var būt. Jā, viens puikiņš saslimst ar difteriju un nomirst. Tad taču kārtīm jātic. Un tad viņš stāstīja tālāk. Vīriešiem, kuriem lika kārtis, visiem rāda tālu ceļu. Jā, un cits pārnāks, cits nepārnāks. Un tad jau viņus paņēma, arī tā bija – citi lāgeros palika, cits pusceļā nomira. Cits pārnāca un cits nepārnāca, visādi bija. Un to taisni piedzīvoja, kā kārtis rādīja. Vecākus, māšeli un brāli aizveda uz Sibīriju 1941. gadā. Es tai pavasarī biju apprecējusies, aizgāju uz Liepāju un paliku. Viņam arī izveda vecākus, abiem diviem. Tad, kad vācietis ienāca, tad dabūjām atnākt uz manām tēva mājām atpakaļ. Viņam bija mājas, man bija mājas – nu kur dzīvos, uz divām vietām nevar. Tā sākām dzīvot pa mājām. Krievs jau dikti noņēma, nospieda tā līdz pēdējam. Vācu laikā jau atkal brīvība bija lielāka, bet tāpat vācietim bija jānodod tik daudz, ka pašiem nebija mājās ko ēst. Sadara sviestu, lielās bļodas nes projām tik atdod vācietim. Bērni mazi brēc, tik maizīti vien ēda. Saēdās maizi, nodzeras ūdeni. Labi, ka tā vēl. Tad, kad darīja to sviestu, tad katram pa šķēlītei varēja atļauties uzsmērēt to sviestmaizīti, tā jau pliku maizi vien bērni ēda, kad jau nebija nekas. Tā centās līdz siena laikam jau nodot to sviestu, lai būtu siena laikā kaut cik, kad jābrauc uz tālam pļavām, lai būtu līdzi ko paņemt pašiem ko ēst. Un lopi, gaļa bija jānodod zināms daudzums un olas. Kas vien, tik visu, visu. Krievs jau atkal ar savu viltību mācēja. Sākumā jau tā nekas, bija jāiet strādāt darbos. Tad pēdējais gads bija, kad tos aerodromus taisīja un tranšejas raka. Visu laiku no mājas ārā. Pavasarī jāsēj un jāstāda, nav kas dara. Tētis viens pats mājas, viņš arī slimoja, brālis projām, puisis projām nedēļām. Tas nervozs, ko iesēs un kā izaudzēs, un ko darīs. Galīgi viss tā kā brūk, tā liekas, ka gāzīsies virsū un beigas tik ir. Tā dikti pārdzīvoja. Kā katrs izjūt tās pārmaiņas. Bija tāda nojauta – kaut kas briesmīgs nāk, kaut kas būs, bet kas, nevarēja pateikt, tik tāds nervu sasprindzinājums. Likās, ka tāds pareģis pilnīgi iepriekš jau. Tad nemaz nezini, no kā tev jābaidās un kas būs tik briesmīgs, bet tu zini – kaut kas būs. Visu ko jau dzirdēja un tad prātoja, kur tos vagonus liks, ko taisa Liepājā, un kas tur būs un ko tur vedīs, kamēr beidzot pašus aizveda 1949. gadā. Divas nedēļas veda, kamēr aizveda uz Sibīriju, divas nedēļas pa vagonu nodzīvoja. Bērni brēc, grib ēst. Pašiem bija divi kukuļi maize līdzi un tur deva to ķieģeli, bet tas sālīts un pilnīgi ūdeni var izspiest. Un neēd šie ne par kādu cenu ne. Meitenei 7 gadiņi palika pavasarī, puikam bija 5. Kā parāda, ķieģeli cilā, tad viņi negrib ēst, liekas plakaniski uz nāriņām un guļ. Turēja jau to mājās cepto maizīti, vēl pa šķēlītei iedeva katru dienu, lai jau ilgāk būtu. Jā, tad ir augšā, tad grib ēst. Apēda to, pēc tam nebija nekas, tik to sālīto ķieģeli un kādu zupu klāt. Biezputra ar bija pa kādām dienām reizi. Un tā līdz galam tika. Tas pirmais gads nekas, tad jau bija no mājām līdzi un arī sūtīja, bet tad vēlāk to gadu laikā, tad tiešām slikti dzīvoja. Mēs nonācām Omskas apgabalā, Krasnojarskas rajonā, Poļekova kolhozā. 8 kilometri no mums bija Kolačinska, tāda pilsētiņa, tad tur gājām ar kājām uz tirgu kaut ko iepirkties, pārdot. Pārdeva pēdējo, kas bija. Man bija mamma ielikusi, viņa teica: “Tev noderēs,” dakšiņas un nažus, un karotes. Un tad, cik steigā savācu dvieļus. Un kas man bija tādi, to ar nesu uz tirgu. Cik tur par to dakšiņu dabūju, vismaz kāda naudiņa bija, par ko maizīti nopirkt bada gados. Tā pārdeva visu pēdējo, ka nepalika pašai nekā. Cik bija veļā līdzi pašai, to noplēsa visu, tie jau novalkājās pa tiem gadiem. Tad man naktskrekli bija, augšdaļu nogriežu pašai par blūzi, apakšējo daļu uzšuju bērniem kreklu. Beidzot tas pats pietrūkst un novalkājās, staigājām visi bez krekliem. Tad bija jāparakstās, kad deva obligācijas. Bija par vairākiem simtiem jāparakstās, viņi tur piespiedu kārtā deva. Un tad viņi tev sola nez ko, bet bērni bez krekliem, pati arī bez krekla staigāju. Mani ar varu aizved uz kantori, lai es parakstos. Es teicu: “Nē, es neparakstos, jo es zinu, ka man tik daudz naudas nav, no kolhoza nemaksā, un kur es dabūšu. Man bērniem rudenī skolā jāiet, ko es viņus ģērbšu, ko es darīšu, ka viņiem pat krekls nav mugurā un es jau sen bez krekla staigāju.” Ā, kāpēc neteica? Mēs taču palīdzēsim. Tādi palīgi – kad bija parakstīts, tad vairs nezināja viss, kā palīdzēs, tad ej tālāk atkal. Briesmīgi. Iemācījos visādus darbus un nedarbus. Bērni, puika un meitene bija, tie jau mazi bija, tie sāka skolā iet. Pavasarī izveda, tai vasaras gabaliņā, kamēr skolā nebija jāiet, viņi jau iemācījās tīri labi, ar krievu bērniem spēlējoties, krieviski runāt, viņiem lielu problēmu skolā vairs nebija. Tās krievietes, ar ko kopā strādājām, teica: “Kā tu nemāki nekā runāt, ka bērni tik labi runā un iemācījušies.” Bērnam jau ir savādāk, lielam cilvēkam nekā neturas tai galvā. Tā tur nodzīvojām, pārdzīvojām visu ko, badu un aukstumu. Ka nebija kādreiz ne malkas pagale, ko plītē iebāzt, kilometriem bija jābrauc pēc malkas. Un arī ēst nebija. Bērni pārnāca mājās, izsalkuši visu dienu. 7 gadus es kopu cūkas; ko cūkas ēda, to mēs arī ēdām, bijām laimīgi, ka tā bija. Citreiz cūkām arī nebija ko trīs dienas dot ēst un pašiem arī nav ko. Bērni izganījušies cūkas, pārnāk, grib ēst. Skatos, nāk mājās palēkdamies, nu jau mammīte būs ko izvārījusi – ko tu vārīsi, ka tev nekā nav. Un grib ēst. Māsas meitene bija un man divi, visi trīs ieiet gulēt tukšiem vēderiem, aizmigt nevar. Liels saprot, ka nav, piecieš, bet bērns to nesaprot un mokās – ēst grib un aizmigt nevar. Visu nakti tu cilvēks domā, no rīta būs tā pati dziesma, ko tu viņiem dosi, ko nedosi, kur ņemsi, kur neņemsi. Tad tik tālu izdomā – aizies pie kādas krievenes, tā teicās, kartupeļi vēl esot. Paņemu dvieli līdz, linu tādi skaisti dvieļi mums bija līdz. Par pieci litri vājpiena, tad tu kartupeli varēji dabūt klāt - 25 rubuļi spainis kartupeļu. Un visi izsalkuši. Māsa ar savu meiteni un man tie divi bija, un tad bija vēl kaimiņš. Viņš saka: “Kur lai es eju, vakars man ir, es jau dzimteni neredzēšu.” Nu dzīvosim kopā, kā nekā vīrieša cilvēks, malciņu var saskaldīt. Es kādreiz pa 25 litru paņemu to vājpienu. Paņem vienu litru pilnpienu, pieci litri ūdeni un vāra piena zupu. Un tik garšīga tā bija, vai dieniņās, ka jūs zinātu! Cik garšīgi bija! Vārīja balandas zupu, nātru zupu vārīja. Puika bija 5 gadiņi vecs. Viņš ēd, ēd, ēd, ēd, beidzot to vēderu pielējis bija tik daudz, ka: “Mammu, es vemšu!” Nu ej ārā, ko es tur varu līdzēt. Iziet, kā nāk iekšā, dzer atkal to pašu zupu – kāds izsalkums bērniem bija. Cik cūku ēdienu dabūjām, tik ēdām. Tad beidzot vājpienu veda cūkām ar. Mēs sešas bijām tās kopējas, katram savu dienu jādežūrē. No rīta agri aiziet, tad, kamēr sargs nāk vakarā, atkal nodod. Pa to dienu jau tur ir jātīra un jāredz viss, kā tie lopiņi uzturas. Atved vājpienu lielās kannās, smilšu pilns tā, ka čab pa virsu. Tās nosmeļ ar roku pa virsu, kādu karoti izsviežu ārā, nolieku, lai saulītē sarūgst. Un atsulojās ar pilnīgi biezpiens tāds skaists. Tad jau uz kādu laiku paēduši bija. Cūkām un paši saēdušies biezpienu. Tad jau bija zaļas dienas. Bet tad, kad nebija nekas, tad bija traki. Vietējie bija tīri nekas. Sakuma jau skatījās dikti greizi – runāt nemāk un nevar. Viņiem jau bija tur iepotēts, ka mēs tādi briesmīgi cilvēki un mums citur vietas nav, ka tur tik. Bet tad, kad iedzīvojās un viņi redzēja, cik latvieši labi strādā visi, tad tas brigadieris priekšniekam bija teicis: “Dod man visus latviešus un tie krievi lai iet laukā strādāt, lauku darbos.” Tā lielākoties latvieši vien bija, sievieši govis slauca un kur kurais. Un mēs divas, trīs bijām pie cūkām – sivēntiņi bija un 15 sivēnmātes. Sivēnus visus, kas rodas, jāaudzē, kamēr līdz bekonam, kamēr var nodot. Tad kādreiz pie 120 galvām. Kamēr viņiem sadod ēst, sagatavo visu un sanes, un iedod katram savu porciju. Un tīrīšana ar vēl, viss ar rokām jānes ārā spaiņos. Šito mežonīgo darbu, tas ir kaut kas! Rudenī, kad labi pirka, tad jau lopiņiem bija zelta dienas. Ar visām pelavām un visu, ko nespēja iztīrīt, atveda cūkām, un tad tik spaiņiem grāba un ber cūkām, lai tik ēd. Noēdušās kviešus ir tā… Es nevarēju pāri aizgaldam pārbērt mēslotus graudus. Cik viņas tur var dabūt, iztīra vienmēr sili un iet gar silēm, lai paēd kārtīgi. Viņas iet un brīnās: “Kāpēc tev tādi sivēni?” Prāto, ka tā veicās. Tāpat slaucējām arī bija. Vienreiz pēc ordeņa bija jābrauc uz Maskavu un tad tur tādu lakatu ar iedeva. Es jau neaizbraucu, bet zootehniķe bija aizbraukusi, lakatu pārveda un ordeni pārveda. Galvenais, ka tev labi padevās tie sivēni, tad jau dabūja sivēnus prēmijā. Kādreiz man bija 8 sivēni. Kur liksi? Vienu, divus patur pašam, labība bija, uz darba dienām deva labību. Nauda jau nebija un nedeva, bet graudus. Nu un tad mala, pārdeva miltus, brauca uz tirgu. Pārdeva sivēnus pārējos. Rudeņos, pavasaros iedod, nu kur tu liksi viņus – brauca uz tirgu un pārdeva, un bija atkal savs rublītis. Un tā dzīvojām. Bija jau labāki gadi, kad varēja dzīvot. Latvieši jau arī sagāja kopā, nosvinēja svētkus. Ziemassvētkus svinēja un Vasarsvētkus. Vasarsvētki arvien sanāca kā Sējas svētki krieviem, tad jau viņi ar svinēja. Tad mēs svinējām Lieldienas atkal. Nodziedājāmies un nogavilēja, un anekdotes izstāstīja un ko vien. Pirmo pavasari kad aizveda un tad bija Jāņi, tie mums sanāca ļoti interesanti. Krievi pēc tam teica: “Ko tie latvieši visu nakti – līgo, līgo?” Tik dzied līgo, līgo visu nakti un staigā pa ielām. Mēs staigājām un dziedājām, un nāk vienreiz pretī kolhoza bullis tāds liels. Es jau kādreiz zem buļļa ragiem biju bijusi un es tā žagaru čupā pie vienas mājas iekšā, lai notiek kas notikdams, tai žagaru čupā jau mani nesabadīs. Nekas, tas tāds tīri miermīlīgs, aiziet garām. Mēs bijām Obas upei vienā pusē un otrā pusē bija kolhozs ar latviešiem, tad katrs savā pusē salīgo. Pats tas iesākums, tas pirmais gads jau bija vēl kā nekā, tur jau tā tik briesmīgi nejuta visu, tad bija no mājām līdzi, no mājām atsūtīja ar. Bet tad, kad nāca tie bada gadi, tas lielais sausums, tad neko nevarēja no kolhoza dabūt vairs. Pašam kolhozā nepaauga, ko dos strādniekiem. Tad bija jācīnās, ar tukšu vēderu jāstrādā. Reizēm bija tā, ka nevarēja kājas pavilkt, nebija spēka ne šā, ne tā. Un cūkām bija saucamā bruceloze, un es tā lielā kāvēja biju. Tādas, kas paliek slimas, citām tām kopējam ar saslima viens un otrs. Un, kad sakrājās vairāk, tad ņem viņus likvidēt. Tad tur plaušas un sirdi, un kas tur visi tādi atkritumi, tos jau tīrītājam atdeva. Bet tik ilgi kāva un bija, ka pati ar dabūju to slimību, bruceloze, tā jau ir šausmīga. Tad ar mocījos, ka nevarēju nekā vairs. Domāju, ka “aiziešu pie tēviem” un bērni paliks – kas ar viņiem un kur ar viņiem... Ar buļļiem jau mēs lielākoties strādājām. Iedod bulli, jābrauc uz mežu pēc malkas, tur kādi pieci, seši kilometri jābrauc. Izbrauc tai salā, vējā, tad viens otram iet pretī un tik skatās uz deguniem, nokliedz: “Tev deguns balts, glāb viņu.” Tā sasalst, paliek balts, nejūtīgs. Tad berzē, berzē ar sniegu, ar cimdu, kamēr nāk pie dzīvības, paliek sarkans atkal. Un tā brauc un viens otram uz degunu skatās. Sali jau bija briesmīgi. Brālis tur bija ziemeļos projām. Es rakstu, ka mums -35ºC, viņš teica, ka jāsmejas, ko tu sauc par salu, viņiem bija -50 ºC sals. Viņš teica: „Tad tu zini, kas ir sals, kad sasalst viss ragā.” Daži te stāstīja latvieši, augšā kādos bēniņos bija gaļa pakārta gabaliņš. Kaķis uzgājis un skatās, un tik ilgi skatījies, kamēr sasalst ragā. Un tāds atrasts – sēdējis un skatījies. To var saprast, šito salu?! Un pats to nemaz nejūt, vai tev deguns balts vai tev kas ir, tas tā pamazam vien atdziest un sasalst tā, ka grab. Sibīrijā nebija ne svētdiena, ne brīvdiena. Bērni mazi paliek mājā, cik viņus redz vēl pārbraucot mājā, viņi jau aizgājuši gulēt. No rīta jāiet agri prom, viņi paliek guļot. Tā kā tu nemaz nezini, kas ar viņiem un kā ar viņiem. Dienu nostrādājusi, braucu pie bērniem, man bērni tač’ vieni paši ir. Tāda veca tante tur man bija, uz to ar nevarēja paļauties, tā invalīde bija. Man tač’ jātiek pie bērniem mājās. Ja viena pati, tad viena pati, bet es taču nevaru bērnus atstāt dienu un nakti projām, ka es nezinu, kas ar viņiem ir. Un ar tiem krievu puikām viņi kāvās tur reizēm. Man jau tas puika bija dikti negants, paķēris vienu puiku pie lūpas un vazā pa pasauli. Tu vari stāvus zemē ielīst, šito burlacību. Tad brauc rudenī, ved kolhoza graudus mājās uz klētīm. Kalašiņas bija kājās, viņš aiziet, nostājās uz ielas ceļa vidū, kur tā mašīna, lai viņu var apturēt. Negrieza pat mašīnām ceļu 5 gadu vecs knēvelis. Šoferis lec ārā, šis zina, labi nebūs, izlec no kalašām, ieskrien ar zeķēm vien, šoferis paņem kalašas un aizbrauc. Nu bet vairāk bērnam nav ko kājās ģērbt. Kā tu cilvēks dabūsi, nauda nav ne kapeika, par ko tu pirksi, ko tu darīsi. Es ne to mašīnu pazīstu, ne to šoferi. Nāc līdz un ej lūdzies, lai tev atdod tās kalašiņas. Izejam, gaidām, kad tā mašīna brauks otrreiz, tad tik dabūja tās kalašas atpakaļ. Bija tik negants puišelis kā briesmas. Kad sāka iet skolā, tad jau nekas, kārtīgi bija iemācījies runāt, skolotāja nenoslavēties. Aiziet uz vecāku sapulcēm, nenoslavēties – kā viņš atnāk, tā noģērbjas, sasārtis, vaigi sarkani un tā melna truša cepure. Nosviež to un bibliotēkā iekšā, tur viņš sameklējis grāmatas un lasa. Pēc Staļina nāves mēs jau priecājāmies, ka kaut kas izmainīsies, citādi būs. Krievi visi staigāja, kliedza – tētiņš miris, ko nu mēs darīs, mums tik vakars. Mēs gavilējam atkal. Izmainījās ar, drusciņ labāk jau palika. Kaut cik brīvība, varēja izbraukt uz pilsētiņu, uz Omsku, tā bija tādu gabalu tālāk. Reizi mēnesī bija jāparakstās pilsētā, lai viņi zinātu, kur tu esi, ka tu neesi aizklīdis kur citur. Tas bija viss jāreģistrē un viņiem jāatbild par katru. Mums tālu bija jābrauc pēc malkas. Reizi mēnesī iedeva buļļus, bija jābrauc pēc malkas. Tur galvenā maģistrāle, vilciens gāja garām uz austrumiem. Piebrauc pie tās dzelzceļa līnijas un jāgaida, vilciens nāk, nedrīkst tālāk braukt. Tad stāvējām un prātojām, kā to dienu sauks un kā tas būs, kad mēs brauksim atpakaļ. Un vienreiz pienāca. Tas bija 1. aprīlis, ceturtdiena, 1958. gads, kad pārbraucām. Tad braucām dziedādamas atpakaļ uz dzimto zemi. Krievenes gan teica, un tā zootehniķe par katru cenu gribēja pierunāt: “Nebrauc mājās, kas tev tur! Tev it nekas tur nebūs un ko tu tur darīsi. Tu taču tagad nopelni.” Un tā un šitā. Es teicu: “Vienalga, es sākšu no karotes, bet es būšu dzimtenē. Un tur, es zinu, ka man slikti neklāsies.” Un tā pārbraucām un sākām dzīvot, un no karotes sāka un iedzīvojās pamazām vien. Un tagad jau vecums pienācis un brīvas un laimīgas dienas pavadītas ir. 1949. gadā izveda, 1958. gadā pārnācām. Cik tur nepalika! Kam jau nervi bija stiprāki, tas vēl izturēja, kā nekā izcieta un cerēja. Bet, kam jau nervi nebija tik stipri, tie jau ātri vien aizgāja bojā. Kā izturēt? Nu jāiztur ar cerībā, ka atgriezīsies dzimtenē. Vienalga, bet dzimteni vēl redzēs. Un ar tādām cerībām tik dzīvoja. Tad, kad mūs aizveda, tas ešelons aizgāja tai galapunktā, tur izsēdināja un tad nu dalīja pa kolhoziem un ņēmās. Vienai mātei bij pieci vai seši bērni maziņi, tādi cits par citu. Un vienmēr tad es turēju to prātā – man ir divi bērni, vai es nevaru izdzīvot. Ko tā dara ar tik daudz bērniem, visi maziņi, kā viņi izdzīvo! Un izdzīvoja un bija, un pārnāca atpakaļ ar visiem bērniem. Kam bija lemts izdzīvot, tas izdzīvoja. Tas jau atkarīgs bija lielāko daļu no apstākļiem. Sovhozā jau bija labāk, kolhozā sliktāk. Kolhozi jau bija pavisam bēdīgi, sovhozs jau bija kas cits atkal, tur bij ar citādiem uzskatiem un apstākļiem, kā viņiem viss tur bija iekārtots. Bet kolhozā – nebija kolhozam, nebija arī tiem strādniekiem ko dot. Iztiec kā tu gribi – vai tu vari izturēt, vai nevari, nevienam daļa nebija. Daudzi bērni nomira ar tuberkulozi. Augošs bērns, viņiem taču vajag savu zināmu barības daudzumu. Tad tik ilgi, kamēr dabūja tuberkulozi.
Intervija ierakstīta 04.07.2002, Jūrkalnē |
 |
|