 |
|
       |
1941. gadā es strādāju pie dakteres Dolgopolovas, bet tad nāca iekšā vācieši, mainījās atkal valdība. Par cik vācieši gribēja salabot armijai zobus, mani pārcēla ātri uz Rīgu. Drusciņ apmācīja, un es sāku strādāt pie zobārstiem. Nāca vācu armija un virsnieki. Virsnieki pat maksāja manai zobārstei labu naudu, jo viņa bija no Liepājas izbēgusi tikai ar naktskreklu mugurā, bet somiņa bija ar dārglietām līdzi. Tad viņa no tām varēja taisīt zelta kapselītes, kronīšus, un vācieši viņai maksāja, tā kā varēja mazliet šo to iegādāt sev. Tad zināja, ka nāk atpakaļ krievu armija, un mani vecāki teica – dosimies bēgļu gaitās, jo mēs 1941. gada bijām sarakstā uz izsūtīšanu. Mums daudzi kaimiņi Ventspilī tika izsūtīti. Kam piederēja gaļas veikals, Kalnmalis ar visu ģimeni. Asaris, kam bija zāģētava, ar visu ģimeni. Ābelnieks ar visu ģimeni, kam bija zāģētavas. Ēcīts. Jēkabsons, veikalnieks. Visi tie, kam bija kaut kas. Mana mamma bija sakrāmējusi mantiņas kādās mugursomiņās un izgājusi ārā. Mums bija tāds mazs pelēks žodziņš pie mājas, un mammīte tā uzlikusi uz tā rokas, skatās, ka jau sāk agrā rīta smagās mašīnas kursēt. Nāk divas mūsu divas komunistu sievas, Lakovictante un Grīnvaldtante, un teic tā manai mammai, vienkārši ventiņu valodā: “Putnene, ko tad jūs tā noskumusi?” “Nu nav jau ko priecāties, gaidām savu kārtu.” “Nu varbūt, ka tu jau sakrāmējusi arī ir ceļasomas?” “Jā,” mamma teica, “ir.” “Ej tikai, Putnene, iekšā, krāmē ārā, mēs nospriedām, ka jūs nevedīs.” Mana mammīte ienāca iekšā un teica manam tēvam: “Lakovicene ar Grīnvaldene teica, ka mūs nevedīs, viņas nospriedušas.” Mans tēvs teica: “Ko dzērājs par mani var nospriest! To tikai Dievs dara.” Tad tēvs pielūdza Dievu. Bet tad bija 1944. gads, taisījāmies bēgļu gaitās. Mans tēvs, manas mammas mamma un mana tante ar savu tēvu. Brauks ar zirgiem pajūgos uz Liepāju, jo tur bija sarunāts kuģis no vāciešiem, kur ņems augšā ar visu zirgu un ratiem. Mūsu divi onkuļi, saimnieki lieli, no Zemgales ar visiem zirgiem; tad vēl no Vidzemes saimnieki ar zirgiem – tie visi sabrauca Liepājā, lai celtos uz kuģa, un arī no Rīgas radi. Sarunāta galā bija adrese, kur satikties. Mēs braucām ar mammu ar kuģi. Divi bija vislielākie, vismodernākie kuģi, ko vācietis pēdējos bijis uzbūvējis – “Zanga” un “Danga”. “Danga” nāca no Dancigas šurpu uz Ventspili, “Zanga” gāja prom, un mēs bijām uz “Zangas”. Vēl bija pārējie kuģi, bet šis, vislielākais (ļoti liels, balts kuģis), gāja pats pirmais laukā no Ventspils. Pārējie mazie pievienojās, cits brauca jau no Tallinas. Liela karavāna kopā. Septiņas dienas bijām uz jūras. Liepāja jau deg, bet tuvojāmies Mēmelei, tur debesis kā viena liesmu jūra. Gājām diezgan tuvu krastam, jo jūrā tālāk tikai iznāk ārā zemūdens tie pīķīši. Gan krievu, gan angļu – visa jūra pilna. Gremdē. Mēs bijām tikai trīs ģimenes. Es ar savu mammīti, vēl viena ģimene – profesors Putnērglis Rūdolfs ar savu dēlu vai meitu, un sieva viņa. Un vēl viena – Lapiņa Maiga uz šī kuģa, kurš palika dzīvs. 12 ballu vētra, viļņi gāja pāri, bet atkal ir liels un varens Dievs. Es tāda jauna domāju tā – kāpēc Jēzus mācekļi baidījās uz ezera, kur bija vētra, ja viņi redzēja, ka Jēzus pie viņiem. Es domāju – varens ir Dievs, viņš var šobrīd pateikt vētrai, lai apstājas. Un brīnumi notiek pasaulē – vētra pierimst. Jūra vēl vārās kā vārošs katls, bet necik ilgi – jau vētra nav, pierimst viļņi. Mēs iegājām Dancigas ostā tikai divi kuģi, jūra pilna ar slīcējiem. Torpedēja un nogremdēja tos, jo domāja, ka uz tiem ir karaspēks, bet bija karaspēks uz šī lielā, baltā. Pārējie noslīka. Uz mūsu kuģa skan pavēle, lai nemet glābšanas riņķus un vestes, jo pašiem ir jābūt gataviem, jo te karaspēks ar zirgiem, ar tiem lieliem armijas ratiem. Visa munīcija, viss. Mūsu 19. divīzija, leģionāri. Man liekas, 19. divīzija, jo 15. palika šeit un turēja Kurzemes katlu, lai tiktu ārā bēgļi. Viņus vajadzētu apzeltīt tos cilvēkbērnus un celt pieminekli uz pieminekli, ko viņi cīnījās. Citādi neviens kuģis ārā netiktu… Galā mēs gaidām uz to adresi pārējos, un nav un nav. Mēs domājām – cauri. Kā šie kuģi nogāja, tā viņi nogājuši. Bet izrādās, ka pie Kuldīgas noslēgts ceļš, un viņi atgriezās mājās. Tēvs, vecāmamma, mana tante ar savu tēvu – tie atgriezās mājās. Mēs to nezinājām. Mēs devāmies tālāk. Tūlīt bija Dancigā pasažieru vilciens. Ienāca vēl pēdējais kuģis, visi tie bēgļi tika vagonos vesti atpakaļ no Dancigas caur Poliju uz Halli – tur bija lāgers, kur mēs palikām. Tur vēl bija tāds mācītājs Zingers [Kārlis Zingers, pazīstams baptistu mācītājs Latvijā], kas devās prom kopā ar vāciešiem uz Austriju, jo domāja, ka tā ir brīvvalsts. Labi, ka viņš bija ar tiem vāciešiem kopā, ka tika ārā. Tur arī krievi ienāca. Bet mēs ar mammas teicām – nē, mēs nepaliksim lāgerī, mēs brauksim uz tām adresēm, kur mums ir sarunāts. Mēs gribējām braukt uz Šveices robežmalu, tur maza kūrortpilsētiņa pie Bodenas ezera. Komandants teica tā – nebrauciet, viss sabombardēts. Tur kalnos ir rūpniecība vācu armijai, tas viss tiek bombardēts. Vai nav kāda cita adrese? Mēs sakām, mums ir Meklenburga. Jā, tā ir maizes klēts, tur tik ir lauksaimnieki, tur bumbas nekad nemet, tur ir turīga dzīve. Tad mēs atbraucām uz Meklenburgu. No Halles aizbraucām līdz Magdeburgai, kur vilciens naktī ies caur Berlīni uz Meklenburgu. Stāvējām Magdeburgā, tā liela pilsēta. Šie arhitektūras pieminekļi un viss – bija tikai pelni. Kūp krāsmatas, vējš dzenā pelnus un vairāk nekas. Bet tur notika atkal brīnums, ko es tikai varu pateikt tā – kas to tic, tas tic, kas nē... Es teicu mammītei: „Mammīt, ēst nemaz negribas. Tālu mēs no mājām un ilgi, bet kaut kas kārojas.” Un tā paliek. Pēkšņi skatos, pie manām kājām liels bumbieris – tāds dienvidu auglis. Kur viņš tur cēlās no tām krāsmatām un no tiem pelniem? Vēlu vakarā tumsā pienāk pasažieru vilciens. Mēs iekāpām un braucām. Braucām, braucām, jau nāk gaisma, iebraucām Teterovā, kur mums ir galapunkts. Teterovā aizgājām uz darba pārvaldi un pajautājām darbu. Mums atbrauca viens ar tādu zirgu un mazu drošku – par lauksaimniekiem vadītājs – un paņēma mūs uz savu māju. Mamma aizgāja uz blakus māju pie saimnieces palīdzēt strādāt. Es palīdzēju saimniecei dzīvoklī, viņiem bija daudz kalpotāju, kas tur strādāja. Tur bija divas baltkrievu meitenes, Oļa un Nastja, viena poļu meitene Mija, tad bija francūzis Luiss, poļi Stefans, Tadeušs un Marians, vēl viens ukraiņu onkulītis – papaša. Mēs labi satikām. Es daudz ar viņiem nerunāju, jo viņi zināja, ko es par viņiem domāju – par krievu tautu. Ne jau par viņiem, bet vispār par krieviem, ko darīja Latvijā. Jo mums bija onkulis, ko nevarēja atpazīt – bez acīm un bez mēles – centrālcietumu kad atvēra 1941. gadā. Tas jau viss bija, mēs pazinām krievus. Saimnieki pret mums ļoti labi izturējās. Augstākā kultūra. Arī pret tiem pārējiem. Un es brīnos, kas ir tie, kas prasīja tagad to palīdzības naudu, kompensāciju, ka viņi bijuši darbos Vācijā. Viņi bija laimīgi – ārā no kara un no bada. Viņi dzīvoja leiputrijā pēc mana vērtējuma, un viņi paši to zina. Brokastīs pilni šķīvji ar smērētām maizītēm gan ar pastēti, gan ar gaļu. Ko vēl vairāk?! Strādā lauku darbus kā kurš katrs, brauc, ar zemīti, stāda kartupeļus, slauc govis. Jo tur jau tā Teterovas pilsēta bija tāda – caur lieliem vārtiem iebrauc iekšā pagalmā. Kā jau ir redzams vāciešiem. Izbrauc cauri vārtiem – pa labo roku būs dzīvojamā māja tajos vārtos, viena tā mūra siena kā pieliekamais. Tur ir visādi konservi, gaļa, kad rudeņos kauj, lai būtu saimei ko ēst. Tālāk ir kūtis un zirgi. Tur bija 9 zirgi, 33 govis. Vācijā jau tā vien ir. Mūra ēkas kā muižas. Visa tā pilsēta līdzīga ar tādām. Tās mūra mājas un tie iebraucamie mūra vārti. Brauc iekšā tā kā pa tādu tiltiņu, tur apkašā lieli pagrabi un tālāk ir bruģēts pagalms, tālāk atkal bruģis beidzas, tur sākas kūtis govīm, cūkām, aitām. Un aiz tā ir atkal mazāks pagalmiņš, kur sākās augļu dārzs. Viss jau tāds lauksaimniecisks. Ievestais darbaspēks tur bija daudz. Viņi dzīvoja ārā tādā kā saimniecības ēkā. Tur bija puiši apakšējā stāvā, meitenes augšējā stāvā. Katram sava istaba ar krāsnītēm un visu. Un no rīta, kad saimniece sagatavo brokastis, sasmērējām maizītes un visu iznesām laukā, kafiju, tēju. Un pusdienās no lauka brauca mājās – noteiktā laikā pusdienas. Atstāja darbu visi, fabrikas visas slēdzas, visi brauc mājās pusdienās. Tā strādājām. Vienu nakti izbrauca mani saimnieki. Man jau radio nav, nekā nezinu. Tagad visi izbrauc. Es aizeju pie mammas tāpēc, ka ko es vairs šinī mājā dzīvošu, ja saimnieks nav un tik paliek visi tie krievi un poļi šeit. Mēs skatāmies no rīta, kas soļo tur pa ielu – nāk Sarkanarmija. Mana mammīte ir ar tumšiem, melniem matiem, un viņai parādās divi kā spolīšu diegu pavedieni matos balti. Kā tā var no uztraukuma! Tas bija 28. aprīlī, kad ienāca Sarkanarmija, un man bija 2. maijā nolikta kristību diena. Tajā 2. maijā atkal nebija ne mācītājs, ne draudze – visi bija pāri Elbai pie amerikāņiem. Tā paliku tur pie mammītes, pie tā saimnieka, tas nebija izbraucis. Nu un tā dzīvojām, bet tagad saimnieks saka, ka maizīti vajadzētu. Pretī ielai, kur bija kādreiz vācu ceptuve, tur visi izbraukuši pāri Elbai, karavīri cep maizi savai armijai. Tur ir milti, viss palicis noliktavās. Tagad mammīte ar saimnieci saka: „Varbūt aizej pajautāt.” Bet mamma neapdomā, kāds laikmets, jo visur ir līķu kaudzes, sievietes izvarotas bērnu acu priekšā, bērni nošauti... Es aizeju to maizīti pajautāt, lai iedod. Jā, iedod man divus kukuļus, bet izrādās, ka tas ir latvietis no Latgales, Jāzeps. Maizīti pārnesu un labi. Bet man atnāk ziņa, ka jāiet strādāt uz komandantūru – tulkot dokumentus. Nesīs no arhīva vācu valodā dokumentus par to, kas viņiem tur bija Hitlera partijā, un man tie jātulko, jo krievu valodu es zināju. Tā es pastrādāju tur, kamēr sākas pilsētā epidēmija – tīfs. Par cik es biju mediķis, mani palūdza komandants aiziet palīdzēt slimnīcās. Tur vēl bija ievainotie, ārsti visi bija aizbraukuši ar zālēm. Tur bija tāds stāvoklis. Un katrā mājā bija tīfa slimnieks. Pastrādāju tur. Bet mana mammīte saka: „Meitiņ, man pielīp slimības no iedomām. Brauksim mājās! Nav vairs izejas citas.” Komandants iedeva zirgu un aizveda mūs ar mammīti uz lāgeri. Tur nu kopā bija gan krievu meitenes, gan kara gūstekņi, gan armija gaidīja vagonus. Tur lasījās kopā, pulcējās, uz mājām lai brauktu. Tur nekāda vardarbība nenotika. Vardarbība notika tikai pilsētā, tanī Teterovā, kur armija ienāca. Tad bij līķu kaudzes. Tie, kas baidījās to visu piedzīvot, tie paši ielēca Meklenburgas ezerā. Vēlāk uzpeldēja līķi. Tur bija izraktas garas bedres, kur lika mirušos iekšā. Mēs pārbraucām mājās tikai septembrī. Vispār neviens no tiem, kas brauca mājās ar tiem vagoniem, līdz dzimtenei netika. Es tiku, bet pārējie jau netika – tie bija tautas nodevēji, tie tikai Sibīriju redzēja. Gan karagūstekņi, gan šīs meitenes. Man izdevās tā. Nu atkal jāteic – liels ir Dievs un varens. Lāgerī komandants prasa kaut kādu dokumentu. Mums dokuments ir vācu pase ar Lielvācijas pavalstniecību. Tūlīt kā iebrauca Vācijā, izdeva pasi ar Lielvācijas pavalstniecību. To jau es nevaru rādīt! Ko es tur varu krievu komandantam tādu rādīt! Es domāju, vai nav man kāda dzimšanas apliecība. Paņemu koferīti – krievu pase 1941. gada. Es iedodu viņam, viņš ar lielām tiešām acīm neticēdams skatās – kur prom ārzemēs, tādā tālā zemē krievu pase brūnā ar visiem iespiestiem zīmodziņiem! Un viņš paskatās uz fotogrāfijas, saka: „No kurienes jūs? Es jūs esmu redzējis.” Es saku, mēs no Ventspils. „Bet kur vēl?” „Es nezinu, kur vēl.” „Bet kaut kur es jūs zinu.” Izrādās tad, kad es biju zobārstniecības praksē Rīgā, viņš nācis ārstēt zobus, apakšpulkvedis. Kāds liktenis! Tad mums iedeva atsevišķi mazu vagonu, bet tikai tādu, kur klab dēļi un grab mazā krāsniņa vidiņā. Vienā galā mēs ar mammītes uz tādām lāviņām, otrā galā viena ģimene. Tāpat vienā gadā dzimusi meitene kā es, mamma un tētis bez vienas kājas, invalīds. No Zūrām saimnieki. Braucam, braucam, stāvam arī, gaidām, lai brauc garām vagonu sastāvi ar karaspēku, kas demobilizējies un brauc uz mājām. Braucam atkal tālāk un tālāk, braucam un braucam. Tikai naktīs. Pēkšķi mūsu vagonu atkabina, nograb dēļi un nomet kaut kur uz blakus ceļa. Mēs domājām, kas ir. Latvijas robeža. Vagoni tiek aiztaisīti, pielikti klāt sargi ar pīķiem un vilciens brauc tālāk uz tālo dzimteni. Mūs atkabina. Naktī atkal svaida mūsu veco vagoniņu, piekabina, braucam atkal. Rīta gaismā apstāj, atkabina, nomet atkal. Mammīte saka: “Jāpaver tās durtiņas, jāpaskatās, kur mēs esam. Vai, meitiņ, Ganību dambis! Rīga! Kāpsim ārā! Kā man negribas braukt uz Ventspili tur pie tiem komunistiem!” Es teicu: “Mammīt, bet kur mēs te iesim?! Brauksim tik mājā.” Braucām mājās. Mammīte gāja no vilcienu stacijas paskatīties, kas notiek mūsu mājās. Mēs jau nekā nezinājām. Vai, mans tētis sagaida! Nu tā turpinājās dzīve. Pēc 40 gadiem satiku to jauno sievieti no vagona, kas bija ar mani vienos gados. Es skatos uz viņu un liekas, ka pazīstu. Es saku: „Jūs mani atminaties?” „Jā, atminu. Vagonā.” „Jā. Es gribu pajautāt, uz kurieni jūs aizbraucāt, ka no Ventspils?” „Ā, jūs prasāt man, kur mūs aizsūtīja.” Es atkal domāju prasīt, vai viņi tika uz savām Zūru mājām. Viņa teica: „Mūs aizsūtīja tālos ziemeļu mežos.” Tēvs nomiris badā, māte nosalusi. Viņa jauna, izturējusi. Tā viņa atgriezusies.
Intervija ierakstīta 02.09.2002, Ventspilī |
 |
|