 |
|
       |
Zirgu nomas punkts atrodas Penkules Cēsniekos. Liela saimniecība, kuras īpašnieki izsūtīti jau 1941. gadā. Dzīvojamo māju apdzīvo piecas krievu ģimenes, tai skaitā arī pats „direktors” ar sievu. Neiespējami aprakstīt, cik centīgi šie iemītnieki ir piemēslojuši un pielūžņojuši plašo pagalmu! Izkāpjot no ratiem, mēs ar mammu nezinām, kur likt kāju, bet Dvojeglazovs īsta priekšnieka pašapziņā platiem soļiem uz priekšu un aicina mūs līdz. Mums iekārto mazu, tukšu istabiņu jumta izbūvē. No kaut kurienes tiek atnesta sagrabējusi dzelzs gulta, krēsls ar 3 kājām, spainis ūdenim. Uz mūsu jautājumu par pienu, saka, ka varēšot pirkt uz vietas, sievām esot govis. Saku, ka mums nav ne kapeikas. Pasmejas, ja labi strādāšot, būšot arī rubļi, bet sākumā iedošot drusku. Bet tā kā jau rīt jāsākot strādāt, tad lai nonākot apskatīt kantori. Ejam. „Kantoris” mazā istabiņā sastāv no maza galdiņa un krēsla. Uz galdiņa skaitāmie kauliņi, tintes pudelīte un žūksnis dažādu papīru. Gadiem ilgi nemazgātie logi gandrīz vairs nemaz nelaiž cauri gaismu. Man priekšnieks laikam uztvēris manā sejā: „Что, ненравиться?” (Kas ir, nepatīk?) „Нет, нет, очень хорошо!” (Nē, nē, ļoti labi.) Ko citu lai viņam saku? Rīt jānāk ar ūdens spaini un lupatu. Izlūdzamies pāris vecu maisu un piebāžam ar salmiem. Guļas vieta gatava. Cik labi, ka Ilgiņai ir ratiņi. Kopīgā virtuve ir lejā. Dabūjam pienu, vārām aizdotā katliņā putriņu bērnam. Sīkais, galīgi izdilušais radījums, kas drīzāk atgādina mazu ģindenīti, nevis bērnu, norijis pirmo karotīti putras un aptvēris, kā tas garšo, skaļi brēkdams prasa vēl, vēl un vēl! Nepagūstu iesmelt karotīti, kā skan atkal prasīgais brēciens un tā, kamēr visa bļodiņa tukša. Dažas no krievietēm ir žēlsirdīgas, iedod mums kādu gabaliņu maizes, aizdod pāris trauciņus. Ir tik grūti uzsākt dzīvi no jauna, ja nav it nekā, gluži nekā... Paiet dažas dienas satīrot „kantori”, sakārtojot savandītos papīrus, kas ietilpst šī zirgu punkta gaužām primitīvajā „grāmatvedībā”. Jaunie darba zemnieki, kuriem iedalīti 10 hektāri no bijušo „budžu” zemes, atnāk, samaksā naudu, paņem vienu no punkta rīcībā esošajiem zirgiem un veic rudens aršanu. Kam mājās nav pat arkla, var dabūt arī to. Es izrakstu kvīti un pēc padarītā darba aprēķinu uzdoto platību nosacītā „Mīkstā vezumā”, kas ir par pamatu punkta norēķinos ar augstāk stāvošo iestādi, šinī gadījumā Tērvetes MTS (mašīnu – traktoru staciju). Gandrīz visi zirgi ir nodzīti, novājējuši. Kamdēļ tas tā, uzzinu tikai vēlāk. Kurš no zirga tīkotājiem, pirms nākt pēc kvīts, iegriežas ar groziņu vai maisiņu pie direktora madāmas, saņem to labāko zirgu, kāds nu ir. Jā, kā gan iztikt bez kukuļu došanas un ņemšanas. Rakstu kvītis, skaloju aukstā ūdenī tās pāris skrandainās lupatas, ko saucam par „autiņiem”, vāru putriņu savam pārdabīgi ēdelīgajam bērnam un visam tam līdztekus galvā riņķo vienas un tās pašas domas – kur ir Jānis, kur brālis Alfrēds, vai viņi dzīvi, vai satiksimies? Būtu jāuzņem kontakti ar bijušo dzīves vietu, varbūt kaut ko uzzinu, varbūt atgūstu kaut ko no pazaudētās iedzīves? Attur dīvainas bailes. Viss ir tik neskaidrs, biedējošs. Aizņemos šķēres, adatu un diegus un šuju Ilgiņai pirmās biksītes. Manā rīcībā ir pāris no grāvja izvilktas lupatas, ko pametuši bēgļi. Neatceros, kur tās pacēlu – Vācijā vai Polijā, bet nu likšu tās lietā. Iznāk „sastiķēt” no trīs dažādiem audumiem un krāsu toņiem un tomēr – tās ir biksītes! Nevaru ilgāk tā dzīvot, izlūdzos no priekšnieka zirgu, braukšu uz „savu pusi” izlūkos un saubagot. Nav jau tālu – apmēram 16 km. Vispirms iegriežos bijušā piensaimnieku biedrības priekšsēdētāja mājās. Kad pēc institūta beigšanas nonācu uz laukiem, dzīvoju pie viņiem kā mājskolotāja. Mācīju viņu dēlam angļu valodu. Tās bija bagātas mājas, bet saimnieki ļoti labi izturējās pret saviem gājējiem. Varbūt tamdēļ viņus bija pasaudzējis izsūtīšanas vilnis 1941. gadā. Mājas ir nacionalizētas, tomēr pašiem atstātas 2 istabas lepnajā divstāvu mājā. Asaras, jautājumi, atmiņas... Liela vēlēšanās palīdzēt un nespēju to darīt. Man iedod spilventiņu, segu, dažus trauciņus, „klikatas” (tajos laikos visparastākos vasaras apavus: pie koka zoles pienaglotas 2 krustām pārliktas izturīga auduma strēmeles), mazliet no pārtikas produktiem. Esmu tik pateicīga! Nākošā vieta, kur iegriežos, ir tās pašas pienotavas grāmatvedes dzīvoklis un tas jau ir pavisam kaimiņos manai bijušajai dzīves un darba vietai. Esmu tik satraukta... Uzzinu, ka nākamā dienā pēc manas „bēgšanas”, mūsu dzīvoklītis izlaupīts pilnīgi tukšs. Mūsu gaišās mēbelītes esot aizvedusi kāda krievu sanitārās patruļas mašīna, par visu pārējo „parūpējušies” gan apkārtējie, gan no kaut kurienes uzklīdušie ļaudis. Viņa tagad nožēlo, ka kautrējusies pievākt kaut ko, tagad atdotu. Iesaka iegriezties kādās mājās, kuru saimniece esot redzēta pamatīgi rosāmies ap mūsu māju. Stāsta par savām grūtībām, sameklē un iedod kaut ko no pārtikas. Braucot garām, uzmetu skatu sava bijušā dzīvokļa logiem. Kur palicis rozā, pūkainais aizkars? To, ko izjūtu, nespēju vārdos izteikt, pat ne aptuveni. Iebraucu „Purmaļos”. Saimnieces sejā tāds kā apjukums, kā nespēja noticēt savām acīm. Saku, ka man ieteikuši iegriezties – varbūt saglabāta kāda mantiņa no mūsu dzīvokļa? „Jā, jā, mīļā! Tā glabājām, tā glabājām, tak jau gaidījām atpakaļ!” aicina iekšā, ilgi un trokšņaini ņemas pa pieliekamo. Un tad man par lielu prieku nes ārā un liek rindiņā manus mīļākos mākslas priekšmetus: 2 sienas šķīvjus, 2 svečturus, 2 vāzes. Mums Jānis bija draugs ar mākslinieku Žani Ventaskrastu, kas toreiz vadīja darba terapiju Tērvetes sanatorijā. Viņš arī bija uzdāvinājis šos no koka izvirpotos, pašrocīgi apgleznotos priekšmetus. Purmaļu saimniece, neatradusi tiem praktisku pielietojumu, acīmredzot izturējusies bez īpašas saudzības – noputējuši, aptraipīti tie nu stāv manā priekšā. Kamēr viņa kravājās pa pieliekamo, puspievērtajās durvīs uz otru istabu saskatīju gultas galu un uz tā abus manus spilvenus! Pazinu ne tikai pēc izmēriem, bet arī pēc spilvendrānām, kurās bija manis tamborētās iešuves. Spilvendrānas gan bija ļoti netīras... Iznākusi no pieliekamā, saimniece aši aizvēra tās nodevīgās durvis ciet. Sarunas nevedās. Pateicos, savācu savas „nepraktiskās” mantas un braucu ar dalītām jūtām atpakaļ uz savu zirgu punktu. No savāktajiem putraimiem, mannas, kartupeļiem vārām katru dienu citu putriņu un Ilgiņa vienlīdz kāri notiesā visu, ko viņai dod. Izdilušie loceklīši pamazām kļūst apaļāki. Viņai jau 9 mēneši, bet sēdēt viņa vēl nevar, kaut darīja to jau piecu mēnešu vecumā. Pirms tās briesmīgās slimības un mūsu grūtā ceļojuma. Cilvēkam, kas ir bijis solīdas patērētāju biedrības galvenais grāmatvedis, „darbs” zirgu punktā izraisa tikai skumju un ironisku smaidu. Dvojeglazovs ir ļoti mierā ar glīti izrakstītajām kvītīm un to kopsavilkumu, bet kļūst neizprotami tramīgs, kad es mēģinu dziļāk izprast viņa saimniekošanas mehānismu. Viņam arvien biežāk kaut kur „noklīst” pavadzīmes par zirgu barībai saņemtām auzām, miltiem, dažādu inventāru. Drīz vien man ir skaidrs, kamdēļ zirgi ir tik vāji. Uz viņiem paredzētās barības rēķina Dvojeglazovs baro 2 cūkas. Uzzinu to nejauši, nevainīgi atļaujos pavaicāt par zirdziņu vājo miesas stāvokli. Uzmetis man aizdomīgu skatienu, mums priekšnieks aizrāda, ka mums uzdevums esot turēt papīrus pienācīgā kārtībā, nebāzt degunu kur neklājas un neaizmirst, no kurienes es esot šeit uzradusies. Jā, nekas neatliek, kā šo aizrādījumu ievērot... Tikmēr ir jau uzsnidzis sniegs. Zirgus tagad iznomā meža darbiem. Dažreiz man liek ar atskaitēm pašai braukt uz Tērvetes MTS. Tā ir bauda sēdēt kamanās un ļaut zirdziņam lēnām soļot caur piesnigušo mežu. Esmu uzrakstījusi vēstuli savai labākajai draudzenei Oļai. Viņa dzīvo Rīgā, beigusi tāpat kā es angļu institūtu, kādus gadus pastrādājusi vienā iestādē, pēkšņi iestājās medicīnas institūtā. Pēc dažām dienām pienāk atbilde. Aicina viņu apmeklēt. Vilcieni gan kursē diezgan neregulāri, tomēr izlūdzos savam „Divacim” atļauju svētdien nebūt punktā. Man laimējas. Vilciens Penkules stacijā pienāk ar nelielu nokavēšanos un es braucu. Kāri tveru pa vagona logu pazīstamās ainas. Jelgava paveras kā plašs drupu lauks. Pelēkas, nožēlojamas vācu gūstekņu figūriņas rosās ap stacijas kādreiz staltās ēkas drupām. Olaines stacijas ēkai bumba sagrāvusi vidus posmu, abas sānu daļas saglabājušās. Nevaru atpazīt Rīgas tik pazīstamo siluetu – ir nozudusi cēlā torņa smaile... Pēterbaznīcas tornis... Ielās daudz svešādu cilvēku, uzsvērti ausīs duras krievu valoda. Nobālējis skatlogu senais krāšņums. Steidzos uz Oļas dzīvoklīti. Topošā mediķe dzīvo ļoti pieticīgi. Ir tik daudz ko jautāt, daudz ko stāstīt! Viņa izvanda visu savu necilo garderobi, ziedo man halātiņu, adītu cepurīti, kaut ko no veļas, dažas vecas, novalkātas kleitas. Esmu tik priecīga par katru lupatiņu, jo mums ir tikai tas, kas mugurā. Mamma ziemas laikā nevar iziet laukā, nav virsdrēbju. Es iztieku ar savu rudens mētelīti, ko ir izdevies saglabāt trimdas raibajos ceļos. Punktā nopelnītie rublīši tikko pietiek pienam un maizei. Pārbraukusi mājās, meistaroju no sava guvuma kleitiņu, krekliņu Ilgiņai. Viņas garderobe sastāv tikai no 1 biksītēm, sašūtām no 3 dažādām lupatiņām un dažiem kankarainiem „autiņiem”. Zilā cepurīte gan vēl palikusi no Vācijas un lielais, mīkstais spilvens, kuru tā vienkārši „pievācu” tajā šausmu peklē, apmestajā mājā. Ar to pašu „neko” nosvinam Ziemassvētkus (kurus neviens te nedrīkst pieminēt), Jauno gadu, kaut „direktora” sieva ienāk ar šņabja glāzīti un kukulīti baltmaizes, un tad ir klāt arī 10. janvāris, kad mūsu mazulītei aprit gadiņš! Viņa ir mazliet „apvēlusies”, atbalstīta pret spilvenu var atkal sēdēt un nepārtraukti kaut ko „runā”. Kāds prieks, ka izdevās tevi izdabūt cauri visiem kara elles kambariem! Sagaidīsim pavasari, dabūsim kādu zaļu vitamīniņu, sāksim staigāt! Vēstule no Oļas! Visai dīvaina vēstule. Ja es vēloties piedzīvot patīkamu pārsteigumu, tad lai noteikti atbraucot pie viņas 25. februārī. Kas tas varētu būt par pārsteigumu? Varbūt kāda ziņa par Jāni? Bet kāpēc tā mocīt, vai tad nevarēja vismaz aptuveni pateikt? Vēl trīs dienas... Un nevar galvot par vilcienu... Naktīs neguļu, mokos ar minējumiem. Atļauju braucienam dabūju viegli, kaut arī tā ir darbdiena. Puteņi pārtraukuši visus meža darbus. Zirdziņi atpūšas stallī un mielojas ar sapelējušu sienu. Izlūdzos priekšniekam avansu uz nākošā mēneša algas rēķina un dodos ceļā. Vilciens iebrauc Rīgā agri no rīta. Ir auksts. Salstu savā plānajā mētelītī, vilciens arī netiek apsildīts. Saņemos un ieeju pirmajā frizētavā uz Marijas ielas. Palūdzu nogriezt plāno biželi, kādā pēdējā laikā vācu kopā pusotra gada laikā savvaļā augušos, nekārtīgos matus. Spogulī parādās svešāda, vāja, zilgani nosalusi seja ar sārtu degungalu. Uzsmaidu pati sev greizu smaidu. Sen neesmu skatījusies spogulī. Steidzos pa ielu savam pārsteigumam pretī. Zvanu pie durvīm. „Labi, ak atbrauci!” Oļas seja staro neparastā satraukumā. Aši novelku mēteli un prasu viņai: „Kas noticis?” „Nāc, tad redzēsi!” Oļa atver durvis uz istabu. Istabas vidū stāv – Jānis! Jānis!!! Sirds dīvaini sažņaudzas un uz brīdi pamirst. Jā, arī no lielas laimes var nomirt... Atgūstos stingru roku skāvienā, jūtu skūpstus uz lūpām, acīm, sejas. Nevaru atrast vārdus pirmajam jautājumam, pirmajam prieka izpaudumam. Un tad – viņi nāk! Aizgūtnēm, viens otru pārtraukdami, jautājam un stāstam, stāstam un jautājam. Kapitulācijas brīdī, vispārējam sajukumam valdot, leģionāru pulciņš iemukuši mežā, ilgi klīduši, pamazām tikuši pie privāta apģērba. Jānis arī pie svešiem dokumentiem. Uzmeklējis apzīstamu ģimeni Kuldīgas pusē un tur arī pagaidām apmeties. Ar svešu vārdu. Cik noprotu, uztur kontaktus ar kādu likteņa biedru grupu, bet neko tuvāk negrib stāstīt. Kad stāstu par Ilgiņu, klusēdams ilgi raugās manī. Nespēj iedomāties sevi jau par tik lielas meitas tēvu. Stāsta, kā sadūšojies apmeklēt Oļu, lai uzzinātu kaut ko par mums visiem, kaut Rīgā rādīties esot liels risks. Stāstu, kā pazaudējām viņa vecākus un brāli tūlīt pēc nokāpšanas no kuģa, kā es Kurzemē satiku savējos. Kad jautāju par cīņām „Kurzemes katlā”, viņš saspiež manu roku un ar asarām acīs saka: „Labāk nē...” Stāstu, kā slimnīcā saņēmu viņa vēstuli un kādā tā bija laime. Atnāk Oļa un pacienā mūs ar sviestmaizēm un glāzīti šņabja. Atvainojas, ka cienasts tik trūcīgs. Studentu stipendija pēckara Rīgā tikko pietiek maizes riecienam. Esam iegrimuši atmiņu mutulī, bet par nākotni neko konkrētu nevaram izdomāt. Pie manis atbraukt Jānis baidās, var ieraudzīt kāds pazīstams. Nepietiek ar to, ka viņš ir bijis leģionārs, kaut arī vāciešu iesaukts. Pierakstu viņa pagaidu dzīves vietas adresi. Viņš rakstīšot, kaut gan es tik ļoti vēlētos, lai vēstuļu vietā viņš kaut vienu vienīgu reizīti atbrauktu, paņemtu rokās un apmīļotu savu meitiņu. Stāstu, kurā jumtistabiņas lodziņā, lai iemet akmentiņu, ja viņš gadījumā ierastos naktī. Ai, cik ātri sarūk diena, kad ir tik daudz vēl nepateiktā! Vilciens no Rīgas atiet agri. Jānis pavada, ielaiž vagonā, noskūpsta. Nezinu, pat nenojaušu, ka tā ir pati pēdējā reize. Braucot mēģinu iztēloties nākotni, kad būsim kopā, strādāsim, mēģināsim sākt visu atkal no jauna. Priecīgi stāstu mammai par negaidīto, laimīgo satikšanos. Vēl jau puteņo, bet zīlītes sidraba pilieniem līdzīgie „pink”, „pink” vēsta, ka būs arī pavasaris. Mūsu samērā rimto dzīvi aptumšo jauna liksta. Mamma ir slima. Viņai ļoti augsta temperatūra. Nav nekādu saaukstēšanās pazīmju. Viņa nekur ārā neiet. Kas noticis? Dzirdu ar siltu tēju, zāļu jau nekādu nav. Priekšnieka sieva gan iedod kaut kādas tabletes, bet tās nelīdz. Otrā dienā mamma deg kā ugunīs, termometrs rāda 410! Pilnīgā izmisumā izlūdzos zirgu, braucu uz savu bijušo dzīves vietu Krimūnām uz aptieku pie kādreiz tik pazīstamā un mūsu ģimenei draudzīgā aptiekāra. Kad stāstu, ka ceļā uz Latviju mammai bija piesitusies malārija, viņš dod man pulverīšus un saka: „Droši vien kārtējā malārijas lēkme, tā ir riebīga slimība, ja reiz dabūta, dažreiz moka visu mūžu. Tas ir hinīns. Ja tas nelīdzēs, tad es vairāk nezinu.” Aptiekā ienāk bijusī darba biedrene, mūsu kasiere. Priecājos par satikšanos, bet esmu steidzīga. Viņa nesaka, ka viņi jau par manu atgriešanos zinot, dzīvoklis stāvot tukšs un gan jau kādu darbu dabūšot, lai parunājot ar priekšniekiem. Pateicos un steidzos pie mammas. Iedodu rūgto pulveri. Un kāda laime! Temperatūra, kas grasās jau pārsniegt liktenīgo svītru, ļoti pamazām un tomēr pazeminās. Visu nakti sēžu pie gultas, dodu dzert un ik pa brīdim mēroju temperatūru. Malārija, šī nodevīgā pretekle ir uzvarēta! Ļoti lēni, pamazām, mamma sāk atžirgt. Lai slavēti visi dievi! No prāta neiziet kasieres teiktais. Varbūt noriskēt un atgriezties ierastajā vietā un starp latviešiem. Arvien vairāk derdzas Dvojeglazova dažādās mahinācijas, kuras nedrīkstu traucēt, mājas iemītnieku lamas un kautiņi dzērumā. Kad mamma ir tik tālu, ka var parūpēties par Ilgiņu, braucu atkal uz Krimūnām. Sastopu patērētāju biedrības valdes priekšsēdētāju. Ilgi runājamies. Ir marts. Mēs visas trīs ar visu savu „iedzīvi” kratāmies ratos pa nelīdzeno ceļu pretim pilnīgai jaunam pagriezienam mūsu dzīvē. Pajūgu mums pakaļ atsūtīja no manas jaunās darba vietas. Saniknotais Dvojeglazovs neturēja par vajadzīgu pat atvadīties. Atlaida tikai tad, kad „caur puķēm” liku viņam saprast, ka zinu vairāk nekā vajadzētu par viņa darbiem un nedarbiem un, ka no tādas grāmatvedes labāk ar godu tikt vaļā. Ieejam manā pilnīgi tukšajā dzīvoklī. Pat rozā bumba pie griestiem noskrūvēta! Velkot projām drēbju skapi, noskrambāta pāris vietās siena. Citādi viss kā bijis. Pieliekamā plauktiņi nav izlauzti. Tādu siltu smeldzi uzvēdī rozīgi violetos toņos „uzpūstie” ornamenti uz sienām, ko krāsotājs reiz krāsoja pēc mana zīmējuma. Šķiet, tas bija tik sen, kaut nav pagājuši ne divi gadi. Labi cilvēki arī šeit mums pagādā 2 vecas dzelzs gultiņas, mazu galdiņu, pāris ķeblīšu. Pazīstams galdnieks mīļi apsola uztaisīt Ilgiņai gultiņu. Vecie, nodriskātie ratiņi kļūst par šauriem. Tur, kur līdz „aizbēgšanai” strādāju par galveno grāmatvedi, būšu jaunākā grāmatvede – rēķinvede. Labi arī tā. Tā ir Krimūnu patērētāju biedrība, kurai pieder liels veikals centrā un vēl 3 veikali rajonā. Biedrības valdē nav neviena no kādreizējiem vīriem, kas bija nākuši no vietējām lielsaimniecībām. Cits jau Sibīrijā, cits projām Rietumos. Mana laime, ka pats valdes priekšsēdētājs man labi apzīstams. 1937.-1938. gados arī viņš spēlēja dramatiskajā pulciņā un mēs uzvedām vairākas jaukas lugas, ar kurām viesojāmies apkārtnes klubos. Mums bija brīnišķīgs režisors – Pēteris Lūcis. Tajā laikā viņš filmējās „Zvejnieka dēlā” un brauca pie mums „Oskara” ādas jakā un cepurē. Toreiz tagadējais biedrības priekšnieks bija trūcīgu dzelzceļnieku dēls un tika uzskatīts par „kreiso”. Tamdēļ viņš nu ir lielā amatā, kaut arī izglītības un kompetences viņam ir visai maz. Kas par to, ja pret mani viņš ir laipns un izpalīdzīgs. Galvenais – man ir darbs un mums senais dzīvoklis. Tagadējais galvenais grāmatvedis sākumā izturas pret mani ar neuzticību, bet, pārliecinājies, ka nepārkāpju man iedotā darba robežas, neiejaucos viņa darbā, kļūst pielaidīgāks, neaizmirsdams visur pasvītrot savu pārākumu. Lai jau. Kādā naktī pie durvīm klauvē. Atveru un ienāk gara auguma bezgala novārdzis un netīrs puisis. Pirmā mirklī neaptveru, ka tas taču Alfrēds! Brālis, kuru nebija vairs cerību ieraudzīt. Aiz prieka nevaldāmi raudādama, mamma meklē kaut ko ēdamu. Atbrīvots no kara gūstekņu filtrācijas nometnes Krievijā, kur nonācis pēc Vācijas kapitulācijas, cietis badu un pazemojumus. Mazliet nomazgājies, uzkodis, viņš nevēlas neko citu, kā izgulēties. Mamma nogulda viņu savā gultā, bet mēs abas priecīgi satrauktas un arī bažu māktas gaidām rītu. Viņš teica, ka atlaists. Bet varbūt – izbēdzis? Ja tā, tad neviens viņu te nedrīkst ieraudzīt. Tad ir jādomā, kā viņu glābt! Mūsu bažas izrādās veltīgas, viņam ir dokuments par atbrīvošanu. Par Vācijā darba dienestā, kaujās un gūstekņu nometnē piedzīvoto un izciesto Alfrēds negrib neko stāstīt. Es viņu saprotu. Pārāk asi jauna zēna dvēselē ir iedūrušies visa šī kara bezjēdzību ērkšķi. Drīz vien viņš dabū darbu tepat pie biedrības veikala kā sagādes aģents. Kādā svētdienā braucam abi uz Rīgu, „utenī” pie Daugavas nopērkam pelēki zaļgana un smilšu krāsas auduma atgriezumus, no kuriem uzšūt viņam vējjaku. Tādas divkrāsainas vējjakas tagad valkā visi jaunie puiši. Ilgiņa ir pusotru gadu veca un tikai tagad sāk spert pirmos, nedrošos solīšus. Priecājamies mēs visi, bet it sevišķi viņa pati. Tas pats labais Jēkaba onkulis, kas uztaisīja viņai gultiņu, uzdāvina arī koka zirdziņu – šūpolītes. Viņai ir arī divas rotaļlietas – maza lupatu lellīte – klauniņš un no finiera izzāģēts sunītis. Viņa mīl tās vairāk, nekā ar dārgām mantām burtiski apkrautie bagāto ļaužu bērni. Laba tante pašuj viņai burvīgu rozā kleitiņu un mēs vedam Ilgiņu uz Dobeles baznīcu kristīt. No Rīgas ir atbraukusi Oļa, tā būs krustmāte, krusttēva lomu uzņēmies Alfrēds. Baznīcā prāvā kristāmā ķeras mācītājam ap kaklu un skaļi protestē: „Nē! Nē!” Tādu pat noraudājušos nofotografējam. Pašas svinības ir ļoti pieticīgas – atbilstoši apstākļiem. Biedrībai iedalītajā dārzā tepat aiz dzelzceļa sliedēm mums ierādītas dažas dobītes. Ar lielu patiku audzinu dārzenīšus. Mamma priecājas par to, ka Ilgiņai ļoti garšo piens, viņa to patērē lielos daudzumos. Priecājos arī es, jo savā pirmajā dzīvības gadiņā tik novārdzinātajam ķermenītim ir jāatkopjas. Ja būtu zinājusi, ka nesaprātīgi lietots piens var bērnu arī nonāvēt! Ilgiņai pēkšņi uznāk krampji. Rociņas un kājiņas savelkas, dzelžaini sakrampējas žoklīši, bērns kļūst zilgans. Esam pārbijušies. Pēc brīža krampji atlaižas, meitiņa ir gurdena, neko negrib. Pēc divām stundām krampji ir atkal klāt. Uz kādi ieteikumu, pagūstu iebīdīt mutītē tējkarotes kātu, kas neļauj tik briesmīgu sakodienu. Skrienu uz aptieku, man iedod baldriāna pilienus. Ar šausmām raugos pulkstenī, turu maziņo klēpī. Krampji atkārtojas neticami precīzi. Tā pavadām nakti. Mans slimnieciņš pa brīdim iemieg, bet pēc liktenīgām divām stundām krampji pārsteidz viņu arī miegā. Līdz Dobelei un tās slimnīcai 11 km, nekādu transporta līdzekļu. Pēc kārtas dežurējam uz ielas, raudzīdami notvert kādu mašīnu. Beidzot laimējas. Tā ir armijas kravas mašīna, bet krievu kareivji atsaucīgi palīdz man ar bērnu uzrāpties augšā. Steidzos slimnīcā iekšā. No kāda kabineta iznāk ārste, ieraugot manu lūdzošo skatienu, iesauc iekšā. Stāstu par dīvainajiem krampjiem, ārste tikmēr atsedz bērnam vēderiņu un iekliedzas: „Ko jūs man te blēņas gribat iestāstīt, tam bērnam ir infekcija, ir izsitumi! Ārā! Ārā no slimnīcas! Infekcijas nodaļa ir barakā pagalmā!” Gandrīz burtiski izgrūsta uz ielas, ieraugu to pašu mašīnu, kas mani atveda šurp. automātiski pamāju ar roku un kāpju augšā. Neizsakāmi sāp sirds. Ja tā daktere būtu atļāvusi paskaidrot, ka tie sīkie sārtie punktiņi uz bērna miesiņas ir jau sen un ne uz kādu lipīgu slimību nenorāda... Braucot ienāk prātā, ka pirms kāda laika darba biedrene mums iedeva vecu, sadriskātu „Veselības leksikonu”. Tikko esam mājās, pārciešam vēl vienu kārtējo lēkmi, šoreiz smagāko no visām. Staigāju ar Ilgiņu uz rokām pa istabu un, asarām plūstot, čukstu: „Tu nedrīksti, nedrīksti mirt!” Kad krampji atlaižas, ķeros pie leksikona. Atradu kaut ko noderīgu. Tur teikts, ka bērna tūplītī jāiešļircina kalcija hlorīda un kālija bromīda šķīdums. Ir uzdotas šo līdzekļu attiecības. Skrēju lejā uz aptieku. Pērku gumijas baloniņu – šļircīti un abus šķidrumus. Nekavējoties ievadu šos šķīdumus zarniņā. Ar drebošu sirdi uzmanu pulksteni. Liktenīgajā stundā bērns pamostas, nemierīgi pagrozās un atkal iemieg! Nekas nenotiek! Mums visiem trijiem gribas dziļi uzelpot! Bet vēl jau nevar zināt. Trakākais, ka nav zināmi šīs briesmīgās kaites cēloņi. Atkārtoju pašas atklāto ārstniecību vēl pāris reizes un ar krampjiem ir izbeigts uz visiem laikiem. Kad aptiekā stāstīju par savu nelaimi, vecais aptiekārs jautāja, ar ko mēs bērnu barojam. Teicu, ka gandrīz vienīgi ar pienu, kas mazajai sevišķi garšo. Viņš ieteica, lai tūlīt pārejot tikai uz tējām un pilnīgi izslēdzot pienu no bērna barības. Gadoties, ka ar vienpusīgu barošanu tikai ar pienu rodoties saindēšanās ar ļoti smagām sekām. Grūti un neparasti ir uzreiz tā atteikties no tik ierastās un tik viegli pieejamās barības (mums draudzīgā pienotavas vadītāja pienu ielej kanniņā tāpat bez maksas!). Līdz ar krampjiem pazūd arī sīkie izsitumi, kas bija tā pārbaidījuši Dobeles dakteri. Beidzot ir iestājies mierīgāks periods. Kantorī gan daudz darba, jo atkal ir jāpārkārto visu grāmatvedību pēc Maskavas jaunākajiem notikumiem, kas ļoti atšķiras no kādreiz pierastajiem. Galvenais grāmatvedis nekautrēdamies par to pašu niecīgo aldziņu izmanto manas zināšanas, kas ievērojami pārsniedz rēķinvedei nepieciešamās. Nesaku neko. Strādāju no sirds. Mamma uzņēmusies biedrības mājas apkopējas pienākumus. Mazliet nopelna arī Alfrēds, pieņemdams no lauciniekiem ogas un dārzeņus. Mamma to kopšanu paveic agri no rīta, kamēr mēs ar Ilgiņu vēl guļam. Nu tā paiet dienas. Nemanot atnāk rudens. Darbojos dārzā, izceļot pēdējos kartupeļu krūmiņus. Vasara bija lietaina, kartupelīši mālainajā zemē padevušies sīki. Pēkšņi dārza galā parādās mamma. Uztraukti māj. Steidzos. Istabā esot svešs vīrietis, prasot pēc manis. Mazliet noslaucījusi zemēm aplipušos pirkstus, eju iekšā. Pie mūsu mazā galdiņa sēž vīrietis, pamet ar roku uz ķeblīti. Apsēžos. No miega iztraucētā Ilgiņa stāv gultiņā un skaļi raud. Ienāk mamma un mierina bērnu. Un tad sākas: „Kur ir jūsu vīrs Jānis Kazenieks?” Galvā un sirdī uzreiz saduras neskaitāmi asi dzelkšņi. Ko sacīt? Kā izturēties? „Es nezinu. Man nav nekādu ziņu par viņu.” „Gluži nekādu?” „Nē!” „ Nu kā tad jūs tā nemaz neinteresējaties par savu vīru un, droši vien, arī šī bērna tēvu?” Pieņemu vienaldzīgi noraidošu izteiksmi: „Mani viņš vairs neinteresē jau pirms viņa iesaukšanas leģionā bijām norunājuši šķirties.” „Ak tā gan, ko? Pilsonīt, izbeigsim šo spēli! Vai tā nebijāt jūs, kas mīļa vēstulītē jūsu vīram atgādināja, kurā logā ir jāmet akmentiņi, ja viņš jūs apciemotu naktī?” Vīrs raugās manī ar triumfējošu ironiju. Mana piere nosvīst ar aukstiem sviedriem. Jā, es tiešām nosūtīju vēstulīti Jānim, ilgi gaidīju un nesaņēmu atbildi.. „Jūsu vīrs ir apcietināts un atrodas Rīgas Centrālcietumā. Jums nav ko te izlikties. Labāk godīgi atbildiet uz maniem jautājumiem, tur var jūsu vīram tikai palīdzēt. Ko jūs varat sīkāk pastāstīt par sava vīra varoņdarbu padomju karavīru gūstīšanā?” Cenzdamās apvaldīt asaras, stāstu, ka Jānis torīt gadījās še nejauši, ka viņam nebija ieroču, ka pret aizturētajiem karavīriem visi izturējās vairāk nekā humāni. Man šķiet, ka svešais klausās manī pavirši, steidzīgi un daudz raksta. Beidzot viņš pastumj man abās pusēs pierakstīto lapu un saka: „Parakstiet!” „Kā? Pat neizlasot?” „Variet arī lasīt, taču tas neko negrozīs.” Lasu un aptveru, ka no manis sacītā tur nav gandrīz nekā. Toties gandrīz burtiski atkārtots viss, ko toreiz avīzē bija nopublicējis iedomīgais stacijas dežurants, mazo atgadījumu uzpūzdams par diezin kādu varoņdarbu. Liktenīgais raksts! „Es jums neko tādu neesmu stāstījusi un tāpēc nevaru parakstīt!” „Ar to tikai savam vīram nokaitēsiet. Dariet tā – parakstiet, bet uz šīs lapas uzrakstiet vīra vēstulīti, es to noteikti nodošu!” Pieķeros kā salmiņam. Rakstu un mierinu, saku, ka biju taču tur klāt, visu redzēju un ka tas dežuranta raksts ir tīrie meli un ka es ticu, ka viss būs labi un mēs drīz redzēsimies... „Vai es drīkstu nosūtīt viņam arī meitiņas fotogrāfiju? Viņš taču nav viņu redzējis...” Pēc protokola parakstīšanas vīrs kļuvis sevišķi laipns un iejūtīgs: „Nu, protams! Un vēl – jūs varat braukt un vest viņam uz cietumu produktus – vienu reizi mēnesī.” Pielieku savai vēstulītei arī Ilgiņas kristību bildīti. Ai, naivā, naivā... Tikai krietni vēlāk tu sapratīsi, ka ne vēstuli, ne fotogrāfiju Jānis nesaņēma, jo šajā iekārtā tādi brīnumi nenotiek. Mamma ir sadabūjusi dzijas kamolu un ada Jānim zeķes. Es kaltēju maizes sausiņus, vācu pa drusciņai no dažādiem produktiem. Braukšu. Kamēr vēl no Krustpils stacijas institūta laikos braukāju uz Rīgu, vienmēr, ar iekšējiem drebuļiem, pa vagona logu noraudzījos uz Centrālcietuma gari stiepto, baiso, melni nokvēpušo „ķermeni”, jo vilciens Daugavpils – Rīga iet cieši viņam garām. Tagad stāvu pie vārtiem. Patiesībā labu gabalu pirms vārtiem, jo esmu garas rindas galā. Sieviņas ar sainīšiem, groziņiem rokās ļoti lēnām virzas uz vārtu pusi. Sejas rūpju nomāktas, cieši sakniebtas lūpas. Beidzot esmu arī es pie mazā lodziņa, pa kuru pieņem „pienesumus”. Jāstāv malā un jāgaida, līdz tiek izmesta atpakaļ „tora”. Saņēmusi groziņu, velti raugos tajā, cerēdama ieraudzīt nezinu pati pat ko – kādu liecību, ka Jānis to tiešām ir turējis rokās? Cik ilgi gan velkas mēnesis... Kad ar kārtējo „pienesumu” stāvu pie cietuma vārtiem, manam plecam kāds pieskaras. Ar sainīti rokās manā priekšā stāv Rasma, sieviete, kuras ģimenē Kurzemē Jānis bija atradis patvērumu. Kādreiz viņa kādu laiku strādāja kantorī par manu palīdzi. Arī devusies bēgļu gaitās un palikusi Kurzemē. Strādā kādā skolā. Mērojusi tālo ceļu, lai atvestu Jānim kaut ko ēdamu. Gribu no viņas uzzināt daudz, ļoti daudz, bet nav jau nekā daudz. Viņu mokot sirdsapziņas pārmetumi, jo savā dzimšanas dienā esot sarīkojusi balli, uzlūgusi skolotāju kolektīvu, arī Jāni. Un, kā pieņemts, pie tajā laikā paskopajām uzkodām, bagātīgi lietota pašbrūvēta „dzimtenīte”. Visi bijuši stipri iereibuši. Jānis atļāvies dažas neuzmanīgas piezīmes par „utainajiem”, un teicis arī, ka nebūšot ilgi vairs jāgaida, kad viņš varēšot saukties atkal savā īstajā vārdā un atgriezties ģimenē. Trīs dienas vēlāk ieradušies čekisti, izdarījuši pamatīgu kratīšanu un aizveduši Jāni. Vēl viņa bija uzzinājusi, ka Jānis izlēcis no vilciena, bet savainojis kāju un turpat saķerts ciet. Arī viņa vairākkārt pratināta, tirdīta it kā par sakariem ar meža brāļiem, bet beidzot likta mierā. Jānis par savām gaitām viņai neko neesot stāstījis, bijis dzīvespriecīgs, smējies un jokojis. Viņai esot aizdomas, kurš no skolotājiem Jāni nodevis, bet tas jau neko nedod. Viņa grib savukārt uzzināt kaut ko vairāk par manis pārdzīvoto, bet es nespēju runāt... Dzīve rit tālāk. Ziema ir auksta. Trūkst kurināmā. Mums par laimi rudenī stacijā izkrāvu vairākus vagonus ar celmiem un kūdras briketēm. Vakara tumsā ap šo piesnigušo, sasalušo „bagātību” mana rosāmies ne mūs vien. Tie jaundzimušie un patreiz dzimstošie kolhoziņi nav spējuši vai arī nav vīžojuši savu mantu savlaicīgi aizvest. Tā nu lāpāmies, kā protam. Ziemassvētku vakarā aizsedzam logu ar segu un iededzinām dažas svecītes mazītiņā eglītē. Bailes jau, ka nepamana kāda nelabvēlīga acs. Bērns ar tādu prieku skatās un plaukšķina rociņas. Pienāk arī viņas otrā dzimšanas diena. Mamma izcepusi kūku, brālis atnes krāsainu bumbiņu. Prieku bez gala! Februāris – pienācis laiks doties ar savu groziņu uz Rīgu. Ārā sals un putenis. Stacijā mani sagaida neveiksme. Vilciens gan pienāk, uz mirkli pietur, bet durvis neatver. Pēdējā mirklī uzlecu uz dēļa un pieķeros durvju rokturim. Tā ir laime, ka šiem pēckara vagoniem gar sāniem piesists dēlis, pa kuru biļešu kontrolieri pārvietojas no vagona vagonā. Braucam. Jau pirmajās pāris minūtes jūtu, cik viegli asais pretvējš „caursit” manu trūcīgi apģērbu. Ap durvju rokturi sakrampētā roka nežēlīgi salst, kaut arī ieģērbta siltā dūrainī. Galvā mehāniski maļas viena doma: „Jāiztur! Līdz Jelgavai jāiztur!” Mazajās starpstacijās jau šis vilciens nepietur. Vilciens līdz Jelgavai lēnā garā ripo veselu stundu. Ja viņš brauktu ātrāk, iespējams, pretvējš mani nogrūstu no dēļa, bet stundas laikā es tā kā tā sasalšu ragā un novelšos pati. Jāni, Jāni, vai tu vari nojaust, kā es braucu pie tevis! Baidos palaist vaļā rokturi, lai apmainītu rokas, dēlis ir šaurs un es vairs nevaldu pār savu sastingušo ķermeni. Beidzot Jelgava! Kaut kā noveļos no sava glābēja dēļa, iekļūstu vagonā un līdz pat Rīgai netieku vaļā no pretīgiem drebuļiem. Rindā pie cietuma vārtiem sastopu atkal Rasmu. Viņa esot kopā ar kādu kolēģi ieradusies Rīgā kārtot skolas darīšanas un atvedusi Jānim žāvētas reņģītes un vēl šo to. Šoreiz rinda nav tik gara, kā parasti. Varbūt vainīgs ir putenis. Stāvam, gaidām tukšos groziņus, runājamies. Viņa kaut kādā ceļā ir uzzinājusi, ka Jānis kamerā uzturot možu garu, jokojot un nezaudējot cerības. Tas varētu tā būt... Izsauc mūsu uzvārdus un izsniedz atpakaļ groziņus ar visu saturu atpakaļ! Uz mūsu satrauktajiem jautājumiem skan īsa atbilde: „Apcietinātais šeit vairs neatrodas!” Mēmi raugāmies viena otrā. Ko tas var nozīmēt? Kur rast atbildi? Norunājam doties mājup vienā vilcienā. Gribas just sev līdzās pazīstamus, saprotošus cilvēkus. Par mani satriekušo jaunumu neko daudz nezinām un nedrīkstam spriest, ka nenoklausās kāds, kam tas varētu interesēt. Visi esam kļuvuši tik piesardzīgi... Rasma cenšas uzturēt jautru garastāvokli. „Es taču esmu nopirkusi foršas reņģītes un maize arī man ir!” viņa saka un velk no groziņa ārā cienastu. Kolēģis izvelk no portfeļa degvīna pudeli. Velku kaut ko ārā arī no sava groziņa, bet neko nevaru iedabūt mutē. Toties neatsakos no degvīna, kuru parasti nedzeru. Dzeram no mana mazā kastrolīša un runājam dažādus niekus. Nemanot pienāk stacija, kurā man jāizkāpj. Māju atvadas un pa tumšo, tukšo peronu taustos uz ceļa pusi. Putenis ir norimis, uz ceļa vietām kupenas, vietām tas gluži kails nopūsts. Streipuļoju no vienas grāvmalas uz otru, galvā dīvains, skurbs tukšums, bet kājas prātīgi tiecas uz māju pusi. Iegājusi istabā, nolieku groziņu uz galda, nometu virsdrēbes un ne vārda neteikusi iegāžos gultā. Mamma ar šausmām raugās manī. Bet man liekas, ka gulta kopā ar mani te uzlido pie griestiem, te gāžas kaut kur cauri grīdai. Mokošā neziņa neatstājas ilgu laiku. Izmēģinos ievākt kādu informāciju. Veltīgi. Kāds no vietējiem komunistiem – tagad iespaidīgs darbonis, man saka: „Tas dullā dežuranta raksts tajā avīzē jau tikpat kā nāves spriedums, ko gan labu tur var gaidīt!” Paiet dienas. Mēneši. Atkal ir vasara. Ikdienas darbs, raizes un rūpes par iztiku pamazām deldē smago bēdu akmeni, kas spiež sirdi. Gadās arī pa priecīgam brīdim. Kāda ekskursija, kāds teātra apmeklējums. Patīk darboties dārziņā, pastaigāties ar Ilgiņu. Kolektīvs ir draudzīgs, daudz jauniešu. Labi satiekam ar blakus esošās pienotavas ļaudīm. Kādu dienu saņemu paziņojumu ierasties Jelgavas čekā. Braucu ļoti satraukta. Varbūt ko uzzināšu, kas noticis ar Jāni. Neuzzinu nekā. Veselu stundu stāvu kājās puslīdz pieklājīga čekista priekšā, kurš tincina mani par visdažādākām lietām un cītīgi pieraksta manas atbildes. Tā kā atbildu gandrīz tikai ar „jā” vai „nē”, tad nezinu gan, ko tur būtu tik daudz ko rakstīt. Kamdēļ esot bēguši uz Vāciju? Vai Jānis draudzējies ar vietējiem aizsargiem un vai piedalījies viņu nakts gaitās? Vai piedalījies žīdu šaušanā? Kad nu viss ir pierakstīts, viņš piebīda man uz galda stūra kādu papīra strēmeli: „Jums ir jāparakstās, ka neatstāsiet savu dzīves vietu. Jā vajadzēs, mēs jūs atkal izsauksim.” Braucu mājās nemierīgu domu mocīta. Jānis tātad ir dzīvs? Bet kur? Un ko vēl viņi grib no manis?
E-grāmatai sagatavoja Maija Krūmiņa |
 |
|