 |
|
       |
1947. gada septembra vidus. Tiek rīkota ekskursija uz Liepāju. Rīko mūs kantoris, piedalās arī no pienotavas ļaudīm. Divās kravas mašīnās iekrauj mazus soliņus, cieši un draudzīgi saspiežamies jaunu iespaidu gaidās. Tas ir mans otrais apciemojums Liepājai. Līdzīgā ekskursijā braucām 1939. gadā. toreiz man blakus sēdēja Jānis... Nebijām vēl precējušies. Tā bija mana visjaukākā ekskursija manā mūžā. Nakšņojām Kandavā. Fotografējāmies pie tās varenajiem ozoliem. Lauzāmies caur neskartajiem brikšņiem Moricsalā Usmas ezerā. Priecājāmies par Ventas rumbu pie Kuldīgas. Zemgales līdzenuma bērni būdami, dziļi izbaudījām „Kurzemes Šveices” skaistumu. Ļoti patika romantiskā Liepāja. Vizinājāmies miniatūros, vaļējos tramvaja vagoniņos caur kuplu liepu alejām. Un visi stabi elektriskajā tīklā bija zaļu vīteņaugu apvīti, to stīgas šūpojās virs pasažieru galvām. Un krāšņais Rožu laukums! Un gaišā, tīrā pludmale! Un lieliskā pelde jūras viļņos! Laiks bija jauks. No tās ekskursijas dabūju piemiņai vairāk nekā 30 fotouzņēmumus. Un nu pēc 8 gadiem braucu atkal tikties ar Liepāju. Kāda milzīga atšķirība! Izbraucam ļoti agri vēsā, miglainā rītā, jo vakarā paredzēts atgriezties. Tinamies lakatos un mēteļos, pukojamies par miglu, kas skaudīgi noslēpj ekskursantu acīm garām slīdošās ainavas. Nekur neapstājamies. Vienīgi Kuldīgā ieejam kādā ēdnīcā paēst pusdienas. Migla nozudusi, spīd paskopa saule. Redzam daudz sagrautu ēku, sapostītu dārzu. Cīņas „Kurzemes katlā” atstājušas ilgi neizdzēšamas pēdas. Liepāja.... Ai, mīļā, skaistā Liepāja, ko karš un „jaunie laiki” tev ir nodarījuši! Rožu laukumā vējš dzenā papīru driskas. Nav jaukā tramvaja, nozuduši vīteņaugi. Šur tur vēl rēgojas nenovāktas māju drupas. Tomēr no gaisa uzlidojumiem pilsēta cietusi samērā maz. Neatceros vairs to ielu, kur tajā dienā, kad atstājām Latviju, manu ceļgalu ķēra bumbas šķemba, bet acu priekšā kā niecīga rotaļlieta sagruva 3-stāvu nams. Ko lai ekskursanti iesāk tik nemīlīgā pilsētā? Dodamies uz pludmali. Jūras viļņiem pelēcīga krāsa, velk nepatīkams vējiņš. Jāpeldas! Reiz esam pie jūras... Cits citu drošinādami liekamies iekšā diezgan vēsajā ūdenī. Mazliet paplunčājušies, diezgan drīz manāmies ārā un drebinādamies ģērbjamies. Kādā tējnīcā dzeram tēju un vēl šo to stiprāku, lai piešķirtu šai pabālajai ekskursijai kādu nekādu jautrību un omulību. Braucot mājās daudz dziedam, jokojam un smejamies. Ar sevišķi brašu un skaļu dziesmu īsi pēc pusnakts ieripojam savā ciematā. Lai visi dzird, cik lieliski jūtamies! Divas dienas vēlāk sāku mežonīgi klepot. Sāp galva, saceļas temperatūra. „Kur bija prātiņš, septembrī līst iekšā aukstā ūdenī!” pārmet mamma, dzirdot mani ar karstu pienu un medu. Mūsu ciematā nu ir arī savs ārsts – atvaļināts kara feldšeris Gladiševs. Ir pie mums bijis vairākkārt, kad Ilgiņai uznāca kāda kaite. Ļoti laipns, sirsnīgs cilvēks. Pieaicinām viņu. „Jums ir akūts bronhīts, biedrenīt, kas pie mazākās neuzmanības var pāriet abpusējā plaušu karsonī!” viņš saka. Paraksta zāles, piekodina ievērot gultas režīmu. Paklausīgi guļu, dzeru zāles un turpinu neganti klepot. Pēc divām dienām temperatūra sāk mazināties. Mēģinu lasīt, bet reibst galva un grāmata jāliek nost. Pēkšņi atveras durvis, pa tām ienāk divi stalti jauni vīrieši melnās ādas jakās ar šautenēm rokās. Noskaidrojuši manu personību, viņi ķeras pie lietas: „Jūsu vīrs ir nošauts un jums ir jābrauc mums līdz!” Sēdu gultā un kādu mirkli blenžu viņos, tad acīs pēkšņi paliek tumšs. Dzirdu mammas uztraukto, pārbiedēto balsi un kaut kāds nepazīts iekšējs spēks liek saņemties un kliedē tumsu. Vīri ir nobijušies. „Nē, nē, mēs tikai pajokojām. Jūsu vīrs ir notiesāts uz 10 gadiem un izsūtīts uz ziemeļiem – uz Arhaņģeļsku. Viņš jūs izsauc pie sevis. Savāciet siltās drēbes, arī viņa, ja kādas ir, zeķes, cimdus...” Stīvi raugos viņos, gribu teikt, lai nepūlas tik muļķīgi melot, bet nevaru izdabūt ne vārda. Tikmēr visā mājā un tuvākos kaimiņos sacēlusies trauksme. Iedrāžas brālis un ar dūrēm metas čekistiem virsū. Metos starpā, mierinu brāli. „Viņi taču tikai izpilda tiem doto pavēli! Labāk sadabū kādu maisiņu, kur ielikt drēbes!” Raudošā mamma mēģina kaut ko skaidrot par manu slimību, temperatūru. Tas taču veltīgi. Bez manis jau viņi neaizbrauks. „Jums ir bērns, jūs ņemiet viņu līdz?” „Vai es drīkstu to nedarīt?” „Kādēļ nē, ja kāds no jūsu tuviniekiem apņemas to audzināt.” Alfrēds izsaka gatavību atbildēt par bērna audzināšanu. „Tādā gadījumā jums tūlīt jābrauc uz ciema padomi un jānoformē attiecīgs akts.” Abi ar brāli kāpjam augšā kravas mašīnā. Iekāpj arī abi čekisti. Braucot man uznāk klepus. Viens no viņiem novelk savu ādas jaku un saudzīgi apliek man ap pleciem. Ar instinktīvu kustību gribu to nomest, bet tad savaldos. Mans bēdu brālis, pelēkais rudens mētelītis, kas man tik uzticīgi kalpojis trīs gadus, nav no biezajiem, vēsais septembra vējš manam bronhītam var nākt par ļaunu. Bet man ir jādzīvo! Ciema padomē viss tik nodarīts aši. Akts divos eksemplāros, mans un brāļu paraksts, ciema priekšsēdētāja ar šķību smīnu uzspiests zīmogs. Savas meitas vietā saņemu papīra lapiņu... Atgriežamies. Lūdzu, lai man atļauj pabūt vienatnē ar Ilgiņu, kura rotaļājas ar koka klucīšiem smilšu čupā turpat pagalmā. Paņemu klēpī, apsēžos uz kādas kastes. Viens no sargiem paliek turpat tuvumā, otrs uzkāpj palīdzēt mammai savākt manas drēbes. Kaimiņu sētā skraida Lija – 5 gadus veca meitene, kas dažreiz spēlējas ar Ilgiņu. Bet šoreiz Ilgai uz Liju nav labs prāts. Viņa paraugās uz „onkuli” ar šauteni un saka man: „Liju vajag – puk, puk!” Ak, manu mazulīt... Ap mani pulcējas darba biedrenes. Palūdzu, lai atnes šķērītes un papīra strēmelīti. Nogriežu mazu šķipsniņu gaišo matiņu, satinu un noslēpju pie krūtīm. Tikmēr kantorī jau izrakstīta darba vietas izziņa ar viscildinošākajiem vārdiem, kādus vien ir ātrumā sadomājuši. No pienotavas skrien sviesta meitene ar sviesta kilogramu rokās. Istabā čekisti vēl skubina ņemt līdz siltas lietas. Bet mana garderobē vēl joprojām ir visai trūcīga. Aplaižu skatu savai istabiņai apkārt, paķeru no plauktiņa pirmo grāmatu, kas pagadās. Tas ir Kārļa Skalbes kopoto rakstu eksemplārs – dzeja. Iemetu to maisā un saku: „Ja nu reiz jābrauc...” Piespiežu vēlreiz pie krūtīm Ilgiņu, noskūpstu skaļi vaimanājošo mammu un nobālušo brāli un dodos lejā uz mašīnu. Kājas kustas automātiski, pati esmu kā pārakmeņojusies. Pie mājas stūra pulciņš satrauktu, nobijušos cilvēku. Pamāju. Braucam. Jelgavā mani ielaiž vienā no čekas tukšajām istabām. Saka, ka tur būšot arī jāpārnakšņo. Istabā pāris solu, galds. Uz viena sola apsēžas kāds puisis, kam uzdots mani apsargāt. Viņš ir ziņkārīgs: no kurienes, uz kurieni un par ko? Atbildu, ka nekā nezinu un neesmu noskaņota runāties. Nepārtraukti mēroju palielo istabu no viena kakta līdz otram. Pašai liekas, ja apsēstos, kaut kas manī salūstu, sabruktu, notiktu kaut kas briesmīgs. Staigājot pievēršu uzmanību telefona aprātam pie sienas. Jautāju, vai drīkstu piezvanīt uz mājām. Atļauju saņēmusi, uzgriežu numuru grāmatvedībā. Palūdzu pasaukt brāli. Dzirdot viņa uztraukto balsi, nevaru sākumā pateikt ne vārda, bet tad tādā dīvaini kokainā balsī lūdzu, vai viņš rīt no rīta nevarētu atbraukt uz Jelgavu un satikt mani, ja vēl būšu šeit. Lūdzu, lai atved vienu pusstopu degvīna, paciņu papirosu un Ilgiņas foto. Alfrēds apsola. Turpinu savu nemitīgi staigāšanu un jūtu, ka tā man deva labu. Mans sargs sen jau guļ uz sola, kad es vēlu naktī apsēžos uz otra sola, pēc brīža izstiepjos uz tā un, sev par brīnumu, arī iemiegu. Mazā gaismiņā uztrūkstos, labu brīdi nesaprotu, kur atrodos, un tad jūtu, ka man jātiek uz tualeti. Pamodinu savu „sargu” un jautāju pēc man nepieciešamās „iestādes”. Viņš izved mani priekšnamā un atver ārdurvis, un norāda uz būdiņu attālā pagalma stūrī. Eju un domāju: cik primitīvi! Es taču naktī varēju pavisam klusiņām aizlavīties projām, kamēr tas puisis tik dūšīgi krāca. Varēju... Bet tālāk? Kurp? Varbūt vīrietim tas varēja izdoties. Esmu slima, nonīkusi, Jelgavā man nav neviena, pie kā varētu meklēt patvērumu. Un vai caur manu pazušanu neciestu mani tuvinieki? Gaidu Alfrēdu. Viņš drīz ir klāt. Sēžam uz soliņa verandā un netraucēti runājamies. Viņš ir atvedis visu, ko biju lūgusi. Raugos Ilgiņas fotogrāfijā un brīnos, ka nenāk raudiens, kā tam dabīgi vajadzētu būt. Ar manu organismu noticis kaut kas dīvains – neesmu ne reizi ieklepojusies. Kas tik ļoti nobaidījis manu akūto bronhītu? Mierīgi un nosvērti lūdzu brāli rūpēties par mammu un Ilgiņu, uzaudzināt viņu par labu, godīgu meiteni. Ja mums vairs neiznāks satikties... Alfrēds saka, ka tā nebūs, ka gan jau radīsies iespēja sazināties, palīdzēt, lai kur es arī nebūtu aizvesta. „Tālāk par Sibīriju jau droši vien nē!” es vēl pajokoju. Šķiramies... Kā čekistus izaicinādama pavadu viņu pāri dārza strēmelītei līdz ielai un pēc viņa aiziešanas turpinu pastaigāties dārzā ietves tuvumā. Varbūt gadīsies ieraudzīt kādu pazīstamu... Un tiešām gadās! Tur ir Jelgavas patērētāju biedrības savienības revidents Lejiņš, kurš mani labi pazīst vēl no „vācu laikiem” un ir vienmēr bijis ļoti draudzīgs. Apstājas. Sveicinu. „Ko jūs šeit darāt?” „Atvados no Jelgavas! Pirms dodos uz Sibīriju...” Revidenta kungs saraujas, uzmet kūkumu, pašķielē uz čekas logiem un prom viņš ir. Bez neviena vārda vairāk... Pēcpusdienā mani iesēdina kravas mašīnā, iemet tur manu mantu maisiņu, iekāpj divi vīri ar šautenēm un dodamies ceļā. Uz Rīgu. Dīvaini vienaldzīgi vēroju garām slīdošās, pazīstamās ainavas. Kaut kas dziļi krūtīs ir sasalis un nepatīkami smagi velk uz leju. Rīga. Pie bēdīgi slavenās „stūra mājas” mašīna apstājas, viens no maniem sargiem ieiet iekšā. Acīmredzot tur viss jau savlaicīgi nokārtots, jo pēc dažām minūtēm viņš ir atkal atpakaļ, sniedz man šauru papīra strēmeli, pildspalvu un saka: „Parakstiet!” Lasu – 5 ļet, Tomskaja obl. Varbūt tur ir vēl kas rakstīts, bet saredzu tikai šo vārdus. Parakstu. Sargs ienes strēmeli iekšā, iznāk un braucam tālāk. Pazīstamā dzelzceļa pārbrauktuve... centrālcietums... bet mēs nogriežamies mazliet sānis. Pie vārtiem ļaužu pulciņš. Uztveru dažu līdzjūtīgu skatienu. Iebraucam, kā izrādās, sieviešu un pārsūtīšanas cietuma teritorijā. Un drīz viena jau kāds cietumsargs ved mani pa līkloču gaiteņiem, gan augšup, gan lejup esošām kāpnēm, līdz atslēdz kādas durvis, viegli pastumj mani līdz ar manu maisiņu un aizslēdz aiz manis kameras durvis. Klupdama nokāpju pāris pakāpienus lejā un sastopos ar sieviešu pulciņa jautājošām acīm. Gribu sasveicināties, bet vārdu vietā pēkšņi pasprūk asaras un ātri, ātri rit pa vaigiem. Pirmās asaras kopš vakardienas rīta. „Kas nu vēl nebūs? Nav ko raudāt! Mēs šeit smejamies un dziedam! Lai neviens nepriecājas par mūsu ciešanām!” skaļi paziņo jauna, skaista meitene. „Apsēžaties, lūk tur, uz lāviņas vēl brīvas vietas, cik uziet!” saka sieviete ar mazu bērnu klēpī. „Nāciet tik bariņā, stāstiet, no kurienes jūs un par ko?” laipni saka vēl kāda. Asarām plūstot atkūst dzelžainais kamols krūtīs un es atkal spēju runāt, stāstīt un jautāt. Izrādās visas manas kameras biedrenes tiek izsūtītas savu tēvu vai vīru „grēku dēļ”. Jaunajai meitenei, kas pirmā mani uzrunāja, vīriešu kamerā atrodas viņas dvīņu brālis. Abiem 17 gadu. Abi paņemti skolā no stundas. Neļaujot satikties ar māti, kaut arī atļauts paņemt no mājām kaut ko no apģērba un pārtikas. Viņu tēvs bijis aizsargs. Apcietināts pirms 2 gadiem. Par viņa likteni neko nezina. Jaunajai sievietei ar 8 mēnešu veco meitiņu tāpat ir „apgrēkojies” un apcietināts vīrs. Mājās palikuši veci, slimi vecāki. Trausla, eleganti ģērbusies sieviete stādās priekšā kā pulkveža Ozola – Vēvera sieva. Par apcietināto vīru neko nezina. Ļoti skumja vecāka sieviete saka, ka viņa paņemta no mājām brīdī, kad viņas trīs bērni atradušies skolā. Esot šuvēja no Kurzemes. Vīrs, bijušais aizsargs, apcietināts pirms gada. Bēdājas par bērnu likteni. Vecākajai meitai esot 18, jaunākajai 11, dēlam 9 gadi. Īsi stāstu par sevi, priecājos, ka ir bijis kam atstāt meitiņu. Saņemam vakariņas – pāris karotes prosas biezputras un krūze vārīta ūdens, ko sauc par tēju. Bērna māte priecājas, ka varējusi paņemt līdz mazliet mannas, cukuru, sausiņus. Vismaz sākumam bērnam var iedot saldā ūdenī pamērcētu sausiņu. Mazā apēd arī kādu arī kādu karotīti no savas „porcijas” tās pašas prosas biezputras, kurai uzlikta kripatiņa sviesta. Cik „cilvēcīgi”! Trešo dienu diezgan brīvi klīstam pa cietuma teritoriju. Izdodas caur sargiem nosūtīt vēstuli Oļai. Lūdzu, lai atnāk un lai atnes man vienu komplektu žurnālu „Atpūta”. Viņai tie ir iesieti jau vairāki gadu gājumi. Gribas uz Sibīriju līdzi kaut ko tādu simboliski siltu no dzimtenes. Gatavodamās tālajam ceļam visas savas maizes porcijas, ko mums izsniedz no rītiem, sagriežam plānā šķēlītēs un kaltējam uz cietuma kurtuves caurulēm sausiņus. Mums nav kur tos iebāzt. Paņemu savus vecos vilnas svārciņus, aizšuju galu ciet un tā nu man ir maisiņš produktiem. Paiet vēl pāris dienas... Un tad pienāk pavēle ar savām mantām stāties kolonnas galā, kas jau kārtojas pagalmā. Kolonnas sastāvs raibs: kriminālisti un politiskie, vīrieši un sievietes. Stingrā bruņotu vīru apsardzībā izejam pa vārtiem. Mērķis – stacija. Abās pusēs ielai drūzmējās cilvēki, daudzi cenšas piekļūt, kaut ko sauc, māj ar rokām. Pamanu Oļas izmisušo seju un „Atpūtas” sējumu viņas rokās. Viņa cenšas man piekļūt, es tiecos viņai pretim, bet abas saņemam grūdienus un tiekam izšķirtas. Parastam pasažieru vilcienam Rīga – Maskava tūlīt aiz lokomotīves un bagāžas vagona seko arī parasts vagons, tikai ar restotiem logiem. Pārkārtota arī vagona iekšiene – kupeju durvju vietā dzelzs režģis un atslēga. Mūsu kameras iemītnieces nonākam vienā kupejā. Klāt pienāk arī jaunās meitenes Anitas dvīņu brālis Ivars. Tiekam ieslēgtas un neko vairāk neredzam. Pa gaiteni staigā karavīrs ar šauteni plecos. Iekārtojos uz vidējā plaukta. Savas mantas esam sabāzušas zem soliem. Ārā skan skaļas balsis. Kādi tiek dzīti nost no šī vagona. Nenākas vairs ilgi gaidīt, līdz sakustas, sagrūstas vagoni un dodamies ceļā pretim nezināmam, nepelnītam liktenim. Asarām ritot dziedam. Dziesmu pēc dziesmas sākot ar „Dievs, svētī Latviju” un turpinot līdz pilnīgam pagurumam. Abiem dvīņiem ir skaistas balsis. Esam iedzīvojušās kupejā un vagonā. Kad mūs pēc kārtas ved uz tualeti un atpakaļ, mani piesaista kāda jauna, gaišmataina vīrieša skumjā seja blakus kupejā, kas pieplakusi durvju režģim kaut kā īpaši mūs uzlūko. Kad eju garām nākošo reizi, viņš uzrunā krieviski: „No kurienes jūs, sievietes, uz kurieni?” Sargs uzsauc: „Nesarunāties!” Ievēroju, ka puisis guļ uz vidējā plaukta tāpat kā es un mūs šķirt tikai kupejas siena. Noguļos, pievirzos durvīm un nedaudz pieklauvējusi pie sienas saku: „Dzirdat mani? Atbildēšu uz jūsu jautājumu.” „Jā, jā, es klausos, klausos!” „Tiekam izsūtītas uz Sibīriju.” „Par ko?” „Par neko.” „Tātad politiskās?” „Jā, ja tā skaita. Un jūs?” „Arī es esmu politiskais. 25 gadi uz Kolinu...” Saprotu, kāpēc šī jaunekļa seja tā atšķiras no viņa kupejas biedru – kriminālistu rupjajiem vaibstiem. Viņš esot no Ļeņingradas, skolotāja dēls, Rīgas pārsūtīšanas cietumā mitis tāpat kā mēs pāris nedēļas. Tuvojamies Maskavai. Vilciens diezgan lēni klidzina gar neizskatīgu ēku, rūpnīcu mūru rindām. Neko daudz jau mēs nevaram saskatīt, kaut acis jau pieradušas restēm pie logiem. Tikko apstājamies stacijā, tā mūsu vagonu atkabina un aizvelk kaut kur ļoti tālu. Kas nu būs? Sargi ir visai mazrunīgi. Atnes maizi, cietumnieku zupu „balandu” un ūdeni. Turpinu sačukstēties ar savu kupejas kaimiņu. Man ir mazliet papīra un zīmulis. Pierakstu vārdus populārajai dziesmiņai „Foelije tufeļki”, ko bieži dzird pa radio Utjosova izpildījumā. Viņš mani iztaujā par Latviju, lūdz pārtulkot kādu dziesmu. Paņemu savu vienīgo grāmatu – K. Skalbes kopoto rakstu sējumu – un kā protu „atdzejoju” dzejoli par rudens rozi. Viņš rūpīgi pieraksta un saka, ka šīs sirsnīgās vārsmas sildīs viņa sirdi tālajā mūžīgā sasaluma zemē. Pēkšņi vagonā ienāk vairāki sargi, pārbauda visus pēc uzvārdiem un liek kāpt ārā. Komandē sastāties pa četriem, nobrīdina: „Solis pa kreisi, solis pa labi, šaus bez brīdinājuma!” un liek soļot uz priekšu. Mūsu sieviešu pulciņā izlaužas protests: „Neesam sodītas, tiekam tikai izsūtītas, kāpēc tāda apiešanās!” Uzkliedziens, grūdiens mugurā un jāsoļo vien ir. Ak Dievs, kādā nomalē esam atradušies! Šaura, dubļaina, bedraina ieliņa, vecas guļbaļķu mājeles ar maziem lodziņiem, dažas pat ar salmu jumtiem. Un tā būtu Maskava?! Gājiens nevelkas ilgi. Dzeloņstiepļu žogs, dzelzs vārti, neglīta, nokvēpusi divstāvu ēka restotiem logiem. Cietums, tātad. Mūs atkal pārbauda, šķiro, mūsu sieviešu bariņu ved pa garu gaiteni, atver kādas durvis un liek iet iekšā. Plaša kamera ar platām divstāvu nārām gar divām sienām. Pilna ar sievietēm, kas klaigā, dzied, sēd uz nāru malām vai uz grīdas un cik var no pirmā iespaida spriest – „jūtas kā mājās”. Noskatāmies stūrī pie loga tukšu augšējo plauktu, aši sakāpjam uz tā un saspiežamies bariņā. Vērojam, kur gan esam nokļuvušas. Tiekam arī pašas pamatīgi aplūkotas. Dzirdot, ka mēs sarunājamies tām svešā valodā, tiekam novērtētas kā vācietes – fašistes. Mūsu uzmanību saista neparasta aina uz grīdas kameras vidū. Divas uzkrītoši glītas, slaidas, jaunas sievietes spilgtās blūzēs un garās zīda biksēs kravājas ar dažādām mantām: izšūtiem spilventiņiem, krāsainiem lakatiem, dažādām kārbiņām. Ņem no viena atvērta kofera, tīksminās ar tām, liek otrā. Mūsu ierašanās pārtrauc viņu darbošanos. Pēkšņi viena no viņām viegli kā kaķe uzlec uz mūsu plaukta un sāk mest otrai lejā mūsu mantas. Sievietei ar mazo meitiņu no maisiņa izrauj cukuru, mannu, sausiņu kulītes, pulkveža kundzei norauj no kakla zīda šalli. Es sāku kliegt. Nākošajā mirklī laupītāja sagrābj mani pie rīkles, rokā tai pazib žilete. „Mēģini pīkstēt, rīkle būs pušu!” Šausmās izraujos, kūleniski noveļos no plaukta, pieskrienu pie durvīm, dauzu tās abām rokām un kliedzu: „Dežurnij, dežurnij!” Mums par laimi durvīs tiešām parādā sargs. Uztraukumā jaukdama vārdus mēģinu skaidrot, bet viņam viss jau skaidrs: „Nu, mīļās skaistulītes, šonakt karcerītis! Savāciet mantiņas un – aidā!” Uzsvērti lēnām gorīdamās, abas sakravā savus koferus un seko sargam. Pie durvīm tā, kas man draudēja ar žileti, uzsauc man: „Uz drīzu tikšanos! Un par šo jociņu ar tevi norēķināšos, esi droša!” Ilgi nevaram nomierināties. Kāda no kameras, cik saprotu, pastāvīgajām iemītniecēm sāk ar mums runāties: „Jūs jau te nepaliksiet ilgi. Cietums ir pārpildīts un tāpēc arī pārsūtāmās nonākušas kopējā kamerā. Bet ar tām „balodītēm” strīdos neielaižaties! Viņām abām ceļš uz Sibīriju uz 25 gadiem. Viena lielās, ka ar cirvi nocirtusi kāda cietuma sarga galvu. Viņām krūšturos paslēptas žiletes. Un neprasiet atpakaļ, ko jums atņēmušas! Viņas visiem ņem nost, ko grib. Sargi paši no viņām baidās. Paskatieties, kādas viņām uz kakla un krūtīm rētas! Kad viņām kaut ka nav pa prātam, viena otrai iešņāpj ar žileti un nonāk slimnīcā uz pāris dienām. Sargieties no viņām!” Pateicamies par padomu, bet klusībā ceram, ka vairāk ar šīm briesmonēm skaistuļu izskatā nesatiksimies. Vakariņā saņemam kausiņu pretīgas zupas, kurā peld sīku zivtiņu galvas. Nakts paiet kā murgos. Žēli raud izsalkusī meitenīte, kuras mātei nolaupīti pēdējie produktu krājumiņi. Arī mums pārējām nav vairs nekā, ko iedot. Manu maisiņu ar Rīgā sažāvēto maizīti nozaga jau tajā brīdī, kad mūs „sēdināja” vilcienā. Man ir gan kaut kas vēl paglābts, bet to nevar dot 8 mēnešus vecam bērnam. Tas ir neliels žāvēta speķa gabaliņš vēl no mājām. Esmu aizlaidusi to aiz sānā atārdītās oderes savā pelēkajā rudens mētelītī – vienīgajā manā virsdrēbe. Brīdī, kad laupītāja mums uzbruka, jutu, ka sēžu šim gabaliņam virsū un zemapziņā nopriecājos par to. Ak vai! No rīta tūlīt pēc kārtējās pārbaudes pa durvīm, smiedamās un ar sargu jokodamās, ierodas atkal abas skaistules! Un pirmā kārtā ar acīm uzmeklē mani. „Kā gulēji, balodīt? Par šito karcerīti arī maksāsi, esi droša!” Asinis stingst dzīslās. Vai tiešām es aiziešu bojā tik nožēlojamā veidā? Nekad vēl neesmu jutusies tik neaizsargāta, tik bezpalīdzīga. Pēc brokastīm, kas sastāv no gabaliņa maizes un krūzītes silta ūdens, visu mūsu grupu izsauc no kameras. Arī abas briesmones. Pagalmā stāv „Melnā Berta”. Pie tās izsauc pulkveža kundzi, šuvēju, mani un tās abas. Liek kāpt iekšā. Izmisusi lūdzos, lai mūs neliek kopā ar viņām, stāstu par draudiem ar žileti. Sargi un šoferis smejas, beidzot ieņem tās abas šoferim blakus, mūs no viņiem šķir starpsiena. Uzelpoju. Brīnāmies, kāpēc no mums atšķīra gan sievieti ar mazo meitenīti, gan abus enerģiskos dvīņus – brāli un māsu, ar ko kopā atbraucām no Rīgas. Pēc īsa brīža esam kādā no Maskavas stacijām. Mums jau pazīstamais restotais vagons tūlīt aiz bagāžas vagona. Tas jau ir pilns, pēdējā tukšā kupejā iebīda mūs un, neklausoties ne uz kādām iebildēm, arī abas skaistules. Bez tam ielaiž vēl kādu pusmūža sieviņu un jaunu vīrieti. Aizbīda un noslēdz kupejas durvju ailē ierīkoto režģi. Ātri uzrāpjos ar savu sainīti uz augšējā plaukta. „Nekas, dabūsim tevi arī tur!” saka viena no manām „likteņa lēmējām”, „bet vispirms paspēlēsim v „koški – miški”!” Tā kā tas ir pasažieru vilciens, tad noteiktā laikā tas arī atiet. Nekad neesmu izjutusi tādas šausminošas bailes, kā patreiz. Nāves sods ir atcelts, vairāk par 25 gadiem viņas nevar dabūt, nekas viņas netraucē piepildīt savus draudus. Kā tas iespējams, ka viņām pieļauj turēt nažus un žiletes! Viņas, iekārtojušās zem mana plaukta, uzsāk vulgāru sarunu ar vīrieti, kas kā izrādās arī ir notiesāts uz 15 gadiem par kādu noziegumu. No viņu sarunām noprotu, ka mūsu nākošais „etaps” būšot Sverdlovska. Cik stundas līdz šai pilsētai jābrauc, nav ne jausmas. Vēlāk vakarā, pirms apgulšanās, viena no noziedzniecēm pastiepj roku un saķer manu kāju: „Baidies, balodīt? Pabadies vien! Ko nopelnīji, to saņemsi! Saldus sapņus!” Abas ņirdzīgi nosmejas un izstiepjas uz saviem izšūtajiem zīda spilveniem. Piespiežos cik nu cieši varu sienai, it kā tas ko līdzētu. Ienāk prātā jaunā sieviete ar mazo meitiņu, kuru šajā vagonā neiesēdināja. Varbūt tā arī labāk, vismaz viņai vairs nav jāskatās šīm laupītājām sejā. Par iemigšanu nav ko domāt. Tādu īstu baiļu arī vairs nav. Tāds dīvains nolemtības trulums. Salst. Jo tālāk braucam, jo kļūst vēsāks. Ir oktobra pirmās dienas. No rīta mana mocītāja atkal nekaunīgi mani apčamda un nosaka: „Vilcienu negribas piecūkot, nākošā punktā norēķināsimies, balodīt!” Mēģinu sūdzēties vienam no sargiem, kad pienākusi mana kārta viņa pavadībā iet un tualeti vagona galā. Viņš tikai pasmejas: „Forši skuķi!” Pa logu skatiens apstājas pie klinšainas nokares apaugušas ar sīkām priedītēm. Urāli... Visā šajā garajā ceļā no Maskavas līdz Sverdlovskai gandrīz neko neesmu ievērojusi no dabas ainavām, cik nu tās saskatāmas caur restēm. Savā varā turējušas nemitīgās bailes par savu dzīvību un rūgts sašutums par tik muļķīgas bojā ejas iespējamību. Sverdlovskā cietums tāpat kā daudzās pilsētās ir turpat stacijas tuvumā. Mūsu vagonu saturu sastāda kolonnā pa četri un ved pāri sliedēm un pārbrauktuvei. Cietuma pagalmā tiek atkal pārbaudīti saraksti, atbraucējus šķiro pa grupiņām un ved iekšā pa gariem gaiteņiem. Mani, pulkveža Ozola – Vēvera kundzi, šuvēju Mūrnieces kundzi un kādu pavecu baltkrievieti Kosiļenko iebīda lielā kamerā, kura pilna ar cietumniecēm – mātēm un viņu zīdaiņiem. Smacīgs gaiss, kaktā samesta netīru autiņu kaudze, vairāki mazuļi kliedz, cik vien spēj, „māmiņas” strīdas savā starpā. Visu to es pamanu pēc laba brīža, jo saspringti raugos uz durvīm, gaidot man apsolīto „norēķinu”. Nē, abas skaistules laikam ir nonākušas citā kamerā. Vēl īsti neticēdama savai laimei, jūtu kā lēnām atlaižas satraukto nervu saspīlējums un pēkšņi man viss šajā kamerā kļūst tik patīkams, gandrīz vai mīļš. Gan nolaidīgi, gandrīz lielāko tiesu kreklos vien, ģērbušās mātes, gan viņu raudulīgie, nekoptie bērniņi. Kamerā ir silts, gandrīz vai pārāk silts. Ceļā izsalušas mēs gandrīz bez pretīguma izēdam siltās „balandas” bļodiņu, kāri noēdam karoti prosas biezputras, kas „garnēta” ar eļļas pleķīti. Bērniem tiek atnests piens un ar šausmām ievēroju, ka lielāko tiesu no tā izdzer pašas mātes. Laikam tāpēc šie pelēki zilganie zīdaiņi ir tik nemierīgi. Toties „mātes” skaļi šķendējas par to, ka viņu bērniem nolemta bada nāve. Mūs viņas gandrīz neievēro, aizņemtas pašas ar savām ikdienas problēmām. Liels tracis izceļas, kad kāda uzraudze ienes un nomet kameras vidū kaudzi sausu, tīru autiņu un aizvāc projām netīros. Katra grib pievākt sev vairāk, nonāk pat līdz pļaukām un matu plēšanas par „daudzstāvīgajiem” lamu vārdiem pat nerunājot. Brīvu vietu uz nārām nav, saspiedušās vienā kaktā nakšņojam uz grīdas. Neatceros, kad es vēl būtu gulējusi tik ciešā, bezrūpīgā miegā! Izrādās, ka esam šeit ievietotas tikai uz vienu nakti. Tūlīt pēc „brokastīm” mūs izsauc pagalmā. Mūsu kolonnai ir piebiedrojušies vēl daži kriminālisti. Ar acīm meklēju un arī atrodu savas „draudzenes”. Slaidā auguma un spilgtā apģērba dēļ viņas krasi atšķiras no pelēcīgajiem, sagumušajiem pārsūtāmo stāviem. Viņas atrodas pašā kolonnas priekšgalā un jautri amizējas ar sargiem. Mēs šo gājienu noslēdzam. Cenšos sarauties pavisam maziņa, lai mani nepamanītu. Soļojam atpakaļ uz staciju. Ieņemam mums norādīto kupeju restotajā vagonā. Tas ir Maskavas – Novosibirskas vilciens. Kāda laime! Laupītājas ievietotas citā kupejā! Dzirdu viņu ņirdzīgos smieklus un klusībā pateicos restotajām, slēgtajām durvīm, kas mani vismaz pagaidām šķir no pārciestā baiļu murga. Esam Sibīrijā. Cik tālu mūs vēl aiznesīs šis vilciens? Un vai tad būs sasniegts gala punkts? Cik varu saskatīt, šķērsojam plašus, purvainus, neapdzīvotus klajumus. Staciju nosaukumus neizdodas izlasīt, jo lokomotīve līdz ar savu „cietumnieku” vagonu paslīd tiem garām diezgan ātrā tempā. Neredzam, kas izkāpj un kas iekāpj šajā tālbraucējā vilcienā. Satumst. Gribas ēst. No rīta ceļā līdzdotais maizes gabaliņš sen apēsts. Ūdeni varam nodzerties no krāna, brīdī, kad mūs pēc kārtas ved uz tualeti. Reti kura no mums bilst kādu vārdu, šķiet viss iespējamais jau izrunāts. Savu likteni katra no mums ciešam klusībā. Otrā dienā ap pusdienlaiku iebraucam stacijā, kura ar lieliem burtiem vēsta, ka tā ir Novosibirska. Iespaidīgi liela stacijas ēka, visapkārt daudzstāvu nami. Mūs atkal nostāda. Šoreiz sargiem ir līdz arī suņi. „Solis pa labi, solis pa kresi, šaus bez brīdinājuma!” Soļojam. Uz kārtējo cietumu. Atkal kamera pilna ar sievietēm. Šoreiz bez bērniem. Atrodam brīvu stūrīti uz vienas no apakšējām nārām. Mūs sāk izprašņāt un no mūsu savā starpā runātiem vārdiem atkal nonāk pie vienīgā secinājuma: vācietes, fašistes! Skaidrojums par kaut kādu tur Latviju līdz viņu apziņai nenonāk. Sākam pierast pie cietuma režīma. Sākumā loti kautrējamies kārtot savas dabiskās vajadzības visu acu priekšā uz koka tovera „parašas”. Kad vienai ievajadzējās, pārējās sastājās apkārt ar muguru pret sēdošo, tā zināmā mērā aizsedzot to. Par to tikām izsmietas no kameras īstajām iemītniecēm. Šodien mūs izlaida pastaigā. Soļojam pa nelielu, apaļu laukumiņu, kas iežogots ar augstu dēļu sētu. Stūrī tornītis ar sargu. Pie kāda neliela cauruma sētā var redzēt, ka blakus esošā laukumā arī pastaigājās cietumnieces. Pēkšņi tur saceļas liels troksnis – skan smiekli un kliedzieni. Paskatos uz sargu. Tas, pievērsies kaimiņu laukumam, garšīgi smejas. Pieploku caurumam sētā. Tas, ko ieraugu, liek sašutumā nodrebēt. Viena no abām bandītēm velk aiz deguna vecāku sievieti, pēc apģērba spriežot ukrainieti, riņķī apkārt pa laukumu. Otra velk aiz bizēm meitenīti, droši vien sieviņas meitu. Abas nelaimīgās protestē un raud, bet skatītājas, sargu ieskaitot, smejas. Sašutusi par nelietīgo briesmoņu izdarībām, pieķeru sevi pie iespējas tagad viņas labāk apskatīt, kad mani no viņām atdala drošs žogs. Garie, slaidie augumi abām ir vienādi, vienai gaišas matu cirtas, otrai mati gluži melni. Skaisti veidotajās sejās ap lūpu kaktiņiem jau iezīmējušies vulgāri, brutāli vaibsti. Varbūt viņas ir māsas? Novosibirskas cietumā pavadām vēl 2 dienas. Tad atkal sargi, suņi un neiztrūkstošā komanda. Dodamie atpakaļ uz staciju. Kolonnā ienākuši daži jauni kriminālisti, bet mums par patiesu prieku abas katordznieces iztrūkst. Atkal ierastais vagons, sargi un mūsu mazā kompānija visas vienā kupejā. Nākošais gala punkts – Tomska. Sibīrijā jau ziema. Logiem garām slīd piesnigusi taiga. Ir taču oktobris. Arī Tomskā cietums nav no stacijas tālu. Tas esot pusaudžiem – jauniešiem domāts. Mūs, četras sievietes ievieto mazā, tukšā kamerā. Beidzot esam šķirtas no kriminālnoziedzniecēm. Kamerā gan ir auksts, logam ir izsists viens stūris. „Iekārtojamies” un zīlējam, cik ilgi mums te vēl būs jānīkst. Ak Dievs, cik gan mazu, sīku zivtiņu ir ik dienas jāizzvejo, lai ar viņu galviņām un dažreiz arī iekšām „aizdarītu” zupu visas plašās padomijas cietumu iemītniekiem! Toties auzu putraimu biezputra vakariņās garšo gluži labi. Žēl, ka porcijas tik niecīgas. No rīta un vakarā mūs apmeklē cietuma komandants ar diviem palīgiem. Ir jāpieceļas un jānosauc savs uzvārds. Trešās dienas rītā palieku un savas nāras malas sēžot. „Piecelties!” Mierīgi atbildu: „Neesmu tiesāta, neesmu sodīta, nezinu kamdēļ nelikumīgi tieku turēta cietumā!” Komandants nobola acis un aiziet. Vakarā uz pārbaudi nepieceļamies neviena. „Jaunu kārtību domājiet ieviest, vai ne?” Klusējam. Ir pagājušas trīs dienas. Drīz pēc brokastīm (krūzes silta ūdens un gabala ķepīgas, melnas maizes) atveras durvis un pa tām ienāk – mūsu Mūrniecītes abas meitas, par kuru likteni viņa visu šo laiku ir bezgala raizējusies. Viņas un brālītis visi ir bijuši skolā, kad aizvesta viņu māte. Apkampieni un asaras, skūpsti un asaras! Prieka un bēdu asaras. Viņās skatoties raudam arī mēs pārējās. 18 gadīgā Vija paņemta no ģimnāzijas pēdējās klases, 11 gadīgā Sarmīte no 6. klases – stundu laikā. Tik daudz noskaidrojušas, ka brālītis Vitālijs pagaidām atstāts mātes māsas ģimenē. Abas meitenes, tāpat kā mēs sūtītas pa etapiem, piedzīvojušas ceļā daudz grūtību, bet ir bezgala laimīgas, ka liktenis lēmis tām nonākt pie mātes. Māte gan priecājas, gan skumst, jo nav jau zināms, ko likteni – tas pats neizdibināmais liktenis, ir nolēmis tālāk iesākt ar mums. Līdz šim bijām savā starpā izrunājušas šķiet visu iespējamo un ierāvušās katra savās drūmās domās. Līdz ar abu meiteņu ierašanos radās atkal tik daudz ko jautāt, klausīties un stāstīt. Ak, ja nebūtu tik auksts, ja mūs nemocītu izsalkums un utis! Ja vien kāds pateiktu, cik ilgi mūs šeit vēl turēs! Vai tiešām plašajā Sibīrijā jau pietrūcis vietas, kur nometināt vēl sešas izsūtītās? Vijai ir papīrs un zīmulis. Kopīgiem spēkiem saceram un es rakstu pieklājīgu iesniegumu cietuma priekšniekam. Aizrādām, ka neesam tiesātas, ka kamerā ir bojāts logs un mēs salstam, lūdzam drīzāk izlemt mūsu turpmāko likteni. Visas parakstāmies un vakara pārbaudē es sniedzu to komandantam. Pavirši pārlasījis, viņš pavīpsnā un sniedz to papīru man atpakaļ. „Nav ko traucēt priekšnieku, viņš tāpat zina par jums un drīzi vien no šejienes izlaidīs!” Par šādu solījumu nopriecājamies. Bet dienas paiet pēc dienām un nekas nemainās. Jau novembris. Kameras lodziņš aizsalis ar biezu ledus kārtu. Aizputināts arī izplēsušais stūrītis un nu vairs tā nepūš iekšā ledains vējš. Esam saģērbušas sev virsū visu, kas vien ir bijis līdzi, apkārt apņemam plāno cietuma segu un sēžam kā tādas noplakušas siena čupiņas. Kaut kā tomēr par sevi jāatgādina. Nolemjam sākt bada streiku. Kad atnes vakariņu putru, atsakāmies to ņemt pretī. No rīta paturam tikai ūdens krūzīti, maizi nepieņemam. To pašu turpinām pusdienās un vakarā. Galīgi zūd spēki. Galīgi vārga ir pulkveža Vēvera kundze. Nākošā diena ir 7. novembris – Oktobra svētki. Skaidrs, ka vismaz divas dienas neviens par mums neliksies zināt. Vakarā komandants mūs mēģina pierunāt „izbeigt muļķības”. Spītīgi klusējam. „Lielo” svētku rīts. Komandants nikni aplūko mūs visas pēc kārtas un īsi nosaka: „Brokastis paēdiet! Šodien jūs nogādās uz jūsu pastāvīgās nometināšanas vietu!” Beidzot! Brokastis kā jau svētkos ir karaliskas: krūze tējas ar cukuru, bieza maizes šķēle un 2 karotes auzu putraimu putras! Ātri satinam un sasienam katra savu sainīti un drebam no aukstuma, uztraukuma un nepacietības. Nāks vēl nobaudīt arī pusdienu „uzlaboto” zupu, kur starp neiztrūkstošajām zivju galviņām iemaldījušies arī divi kartupelīši cūku pupas lielumā. Paiet vēl kāda stunda. Un tad mūs „sastūķē” cietumu melnajā „Bertā”, aizved uz staciju un ieved parastā pasažieru vagonā. Bez restēm! Mūs pavada diezgan runīgs sargs ar pistoli pie sāniem. Viņš stāsta, ka brauciens būšot ne pārāk ilgs, jo vilciens Tomska – Asino ejot līdz šīs līnijas gala punktam un tās esot tikai kādas sešas pieturas. Vagonā ir silti, pat karsti. Man kājās ir veci slidu zābaciņi. Viņi ir pašauri, kājas sasilstot laikam izplešas un jūtu kā zābaciņi spiež. Esmu pārliecināta, ka mūs droši vien vedīs līdz pašam gala punktam, tāpēc atšņorēju un noauju tos. Esmu lepna uz to, ka man ienācis prātā paņemt viņus līdz. Manām ceļa biedrenēm ir tikai vasaras apavi, pulkveža kundzei kurpītes uz augstiem papēžiem... Visnepieciešamākās mantas mums visām tagad ir velteņi un vateņi, bet kur, kad un kā mēs pie tiem tiksim? Tā prātojot nemaz nepamanu, ka vilciens ir apstājies un mūsu pavadonis steidzina izkāpt. Ķeros pie zābaciņiem, bet tie neklausa, nevaru uzaut. Visas ir jau ārā un mani sargs burtiski izgrūž no vagona, jo vilciens atkal sāk kustēties. Ar zābaciņiem vienā un sainīti otrā rokā iekrītu uz deguna lielā kupenā, kas rotā visu peronu. Iznāk, ka skūpstu šo mums „Apsolīto zemi”. Mūs ieved mazas stacijas uzgaidāmā telpā, kur mūs sagaida divi vīri biezos, melnos kažokos ar tādiem pat „pižikiem” galvās. Mans pirmais iespaids par šo telpu pavisam dīvains. Visa grīda nobērta ar tumši brūnām čaumaliņām, kas staigājot spalgi krikšķ zem kājām. Sarunājoties ar mūsu pavadoni arī abi iespaidīgie vīri met kaut ko mutē un veikli spļauj ārā čaumalas. Tikai vēlāk uzzinu, ka tie ir ciedru riekstiņi, šis Sibīrijas taigas izaudzētais un visu sibīriešu iemīļotais našķis. Staciju un ciematu pie tās sauc krieviem tik populārajā mīļvārdiņā: Maļinovka. Par mūsu turpmāko likteni tiek izlemts īsi un aši: es un pulkveža kundze tieku piešķirta „zagotzerna”. Viens no abiem kažokos ir šīs iestādes direktors. Mūsu nodarbošanās sākot ar rītdienu būšot meža darbi. Mūrniecīti ar abām meitām un baltkrievieti pievāks „kombināta” direktors un vedīs uz šūšanas darbnīcu. Abi direktori ir nepacietīgi. Mūsu ierašanās svētku dienā, kad „narodnoje guļaņije” kombināta zālē iet jau pilnā sparā, ir vairāk kā nelaikā. Ko ar mums te tagad lai iesāk? Mūsu sargs paliek gaidot vilcienu atpakaļ uz Tomsku, bet mūs abi direktori ved sev līdz turp, kur noris šī lielo svētku svinēšana. Nelielā telpa pilna ar cilvēkiem, kas klaigā, dejo, streipuļo, strīdas un bučojas. Gaisu tricina pārmērīgi mocīta garmoška. Gaiss piesmēķēts un stipri ož pēc kaut kā gluži sveša, bet visai pretīga. Izrādās, tā ir brāga – viņu iecienītais stiprais dzēriens. Un tā kā dzeršanu no kaut kādām „glāzītēm” Sibīrijā vispār nepazīst un lieto tikai tējas glāze, tad nav brīnums, ka svešu sieviešu bariņa ierašanos te neviens pat īsti nepamana. Vienā stūrī ir tāda kā lete un uz tās kaut kas ēdams pievērš mūsu uzmanību. Viens no direktoriem paskaidro, ka par 20 rubļiem varam iegādāties „svētku mielasta” porciju. Esam ļoti izsalkušas un drusku naudas mums ir, tāpēc steidzam izmantot šo izdevību. Saņemam šķīvīti ar vienu kartupeļu pīrādziņu un vienu karoti „vinegreta” – skābiem kāpostiem un bietēm. Garšo brīnišķīgi! Apmetamies ar savām pauniņām uz grīdas vienā kaktiņā un platām acīm raugāmies kā tauta līksmo. Abi direktori nometuši kažokus (cepures gan palikušas galvā) un lec visiem pa vidu. Ilgs, grūts un pat bīstams bija ceļš, līdz tevi sasniedzu – Maļinovka! Esi sveicināta!
E-grāmatai sagatavoja Maija Krūmiņa |
 |
|